***

3. aprīlis 2020 / komentāri 0

IN MEMORIAM. Režisors Mihails Kublinskis

“Esmu nesabiedrisks cilvēks”, par sevi nereti izteicies Mihails Kublinskis. Viņa nesabiedriskums un noslēgtība visuzskatāmāk atklājušies režisora aiziešanas mūžībā brīdī. Viņš miris pilnīgā vientulībā. Atrasts savā dzīvoklī pēc nāves. Vientulība, par kuru viņš tik daudz runājis savos iestudējumos, no kuras bēdzis mākslā, viņu tomēr panāca.

Distancētība, kas Mihailam Kublinskim bija raksturīga attiecībās ar cilvēkiem savdabīgā veidā viņam piemita arī attieksmē pret laiku, kurā viņš dzīvoja. Daudz rakstīts par to, ka 20. gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, kuros tapa režisora spožākie un nozīmīgākie iestudējumi, Mihails Kublinskis it kā vairījies no tiešas sava laika aktuālo problēmu risināšanas uz skatuves, ka viņu interesējis skaistums dzīvē un mākslā, un dažādu lugu interpretējumos, īpaši M. Friša “Santa Krusa” uzvedumā viņš izvirzījis koncepciju par teātra mākslu “kā dzīvē pietrūkstoša skaistuma, sapņu, smalkjūtības kompensāciju”.

“Padomju okupācijas laikā teātris bija latviešu pulcēšanās un gara stiprināšanas vieta. Teātris savus skatītājus uzrunāja Ezopa valodā,” sacījis režisors. Domāju, ka Mihails Kublinskis bija viens no spilgtākajiem latviešu skatuves māksliniekiem, kurš pārvaldīja šo Ezopa valodu, un samērā ērti tajā jutās. Tajā runājot, viņš varēja nepastarpināti un tieši izteikt arī savu negatīvo attieksmi pret padomju laiku un tā garīgo spaidu. Viņa iestudētā V. Šekspīra luga “Romeo un Džuljeta” 20.gs. astoņdemsito gadu sākumā bija skumjš stāsts par jaunās paaudzes nespēju izrauties no garīgā cietuma, ko radījis laiks un iepriekšējā paaudze. Siena, kas noslēdza jauniešus no brīvās pasaules bija nepārvarama.

Nedaudz citāda, liekas, bija Mihaila Kublinska attieksme pret laiku astoņdesmito gadu beigās, kad viņš īslaicīgi bija Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs. Liekas, ka šai laikā viņš ļoti gribēja iesaistīties sava laika noskaņojuma, un latviešu tautas eksistences pamatjautājumu un problēmu attēlošanā uz skatuves. Tapa R. Blaumaņa “Indrāni”, Ā. Geikina “Reiz dzīvoja kāds Jātnieks..”, kuru režisors bija iecerējis kā mistēriju, padarot progresīvi noskaņoto mācītāju Johanesu Reiteru par pirmo latviešu brīvības cīnītāju. Iestudējumu kritizēja, neizdevās vēl kādas mākslinieciskā vadītāja ieceres un 1989. gada pavasarī Mihails Kublinskis vairs nebija teātra mākslinieciskais vadītājs.

Pēc tam viņš atgriezās savā vientulībā, savā distancētībā no cilvēkiem un laika, kurā viņš dzīvoja. Mihails Kublinskis pievērsās sev tuvajām tēmām par neikdienišķu cilvēku kā māksliniecisku problēmu, par skaistuma iespējamību un neiespējamību ikdienā, “par cilvēku nesatikšanos vienam ar otru un nesatikšanos pašam ar sevi”. Tapa skatītāju iemīļoti iestudējumi: T. Viljamsa “Piena upes šeit sen izsīkuša”, A. Strindberga “Lieldienas”, E. Tompsona “Pie zelta ezera”, u.c. Viņš vēl nebija pateicis visu, ko vēlējās teikt saviem skatītājiem, viņam vēl bija ieceres. Taču Dieva griba bija citāda, un tagad Mihails Kublinskis staigā mūžības ceļus. Cerams, ka tajos viņš nejūtas tik vientuļš.