15. augusta agrā rītā 65 gadu vecumā pēkšņi un negaidīti mūžībā devusies bijusī Valmieras teātra aktrise Mudīte Rāka. 

Mudītes dzimta nāk no Priekuļiem Cēsu novadā. Pēc Cēsu Valsts ģimnāzijas beigšanas mīlestība uz literatūru viņu aizveda uz Latvijas Valsts universitāti, filoloģijas studijām. Brīvajos brīžos Mudīte nodarbojās ar mākslas vingrošanu, kur iepazinās ar savu nākamo kursa biedreni un tuvāko teātra domubiedri, Nacionālā teātra aktrisi Indru Burkovsku. Cēsu Tautas teātrī gūtā pieredze vilināja uz teātri, un Mudīte iestājās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, kuru viņa absolvēja 1978. gadā.

“Studiju laikā Mudīte bija visapzinīgākā ar viskārtīgākajiem lekciju pierakstiem. Konservatorijas godu aizstāvēja slēpošanas stafetēs. Bija ļoti sirsnīga un taisnprātīga, ar draugiem un kolēģiem bija tieša un atklāta, taisnprātīga, ar savu viedokli. Bet savas dziļākās sāpes glabāja dziļi sevī,” par Mudīti saka viņas kursa biedri, Valmieras teātra kolēģi Inese Ramute un Januss Johansons.

Kā viena no 14 jaunajiem pirmā Valmieras teātra kursa aktieriem, 1978. gadā Mudīte kļuva par Valmieras teātra aktrisi. Spēlēja Leldi Raiņa “Spēlēju, dancoju” un Lienīti “Mīla stiprāka par nāvi”, Varju A. Čehova “Ķiršu dārzā”. Bija arī daudzas mazākas, bet tikpat smalki un jūtīgi izstrādātas lomas pie dažādiem režisoriem: V. Majakovska “Pirtī”, K. Sajas “Klemensā”, A. Kronina “Jupiters smejas”, M. Dišleres “Kraujēnu mantiniekos”.

Ar ilggadējo Valmieras teātra režisoru Valentīnu Maculēviču Mudītei izveidojās ne tikai labākā radošā sadarbība, bet tika nodibināta arī ģimene, kurā uzauga divi talantīgi dēli – Mečeslavs un Vidvuds, dēli nosaukti abu vecvecāku vārdos.

Savu pēdējo lomu Mudīte nospēlēja režisora F. Deiča Ļ. Tolstoja “Anna Kareņina” iestudējumā 1996. gadā. Pēc tam viņa no teātra aizgāja pavisam, un Mudītei sākās cita dzīve. Bez teātra. Tomēr visu savu mūžu viņa bija un palika uzticīga divām savas dzīves kaislībām – literatūrai un teātrim, to tālāk nododot saviem audzēkņiem Valmieras skolās un augstskolā, kur ilgus gadus strādāja kā pedagogs. Tieši pateicoties viņai, daudzi viņas skolnieki savu dzīvi saista ar teātra skatuvi vai rakstīšanu.

Januss Johansons: “Pēdējo reizi ar Mudīti satikāmies mūsu kursa biedra, viņas Kristīnes Edgara – Valdemāra Karpača bērēs. Strauja, negaidīta un pāragra šķiršanās...”

Lai gaišs ceļš mūžībā.