LSM.lv 03.01.2020

Tapusi grāmata "Pēdējie romantiķi" – stāsti par Dailes teātra 3. studijas aktieriem

Iznākusi grāmata "Pēdējie romantiķi". Tā vēsta par leģendāro Dailes teātra 3. studiju. Par leģendāru to varētu saukt tāpēc, ka tā bija pēdējā, kas mācījās teātra dibinātāja un ilggadīgā mākslinieciskā vadītāja Eduarda Smiļģa vadībā.

"Lai gan viņš mums nevienu priekšmetu nepasniedza, viņš tomēr ļoti sekoja studijas darbam. Vienmēr bija mūsu eksāmenos, izteica savus komentārus, mēs no viņa ļoti baidījāmies un gaidījām tieši viņa atzīmes. Tas ir pats īpašākais," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta grāmatas autore Silvija Geikina, kura arī ir šīs studijas absolvente.

Dailes teātra 3. aktieru studija, kas no 1959. līdz 1962. gadam darbojās vecajā Dailes teātra ēkā Lāčplēša ielā 25, vēlākajos gados nereti tika dēvēta par leģendāru. Kad studija 1972. gadā atzīmēja savu pirmo desmitgadi, ievērojamā teātra zinātniece Lilija Dzene tās bijušos audzēkņus nosauca par pēdējiem romantiķiem skatuves mākslā.

"Man gribējās šo Lilijas Dzenes doto nosaukumu [grāmatai]," saka Geikina. "Viņa bija mūsu studijas pasniedzēja, daudz arī sekoja un rakstīja par mūsu studiju. Man tas likās tik būtiski un arī nozīmīgi.

Neskatoties uz to, ka nosaukums var izraisīt dažādas diskusijas un protestus, es izvēlējos "Pēdējie romantiķi"."

"Man šķiet, ka Dzene mūs tā nosauca, jo tā bija Smiļģa romantika arī," vērtē aktrise Lidija Pupure.

Viņa atzīst, ka šīs studijas aktieri, kas arvien strādā teātrī, ir saglabājuši un jūt šo īpašo kopību.

"Mēs tiešām kaut kā atšķiramies. Protams, tā ir paaudze, tā ir mūsu visu bērnības pieredze, kas atšķirīga no šiem laikiem, bet mēs arī ārkārtīgi turamies kopā," raksturo Pupure. "Mūsu studija varbūt atšķiras ar to, ka mums nekad nav bijuši konflikti savā starpā – izteikta greizsirdība un skaudība. Mēs esam bijuši un esam tik draudzīgi. (..) Tas tā iegājies nesavtīgi pateikt, iedrošināt un priecāties par citiem."

Grāmatā ir ietvertas intervijas ar kursabiedriem un apraksti par tiem, kas jau ir aizsaulē. "Man liekas, ka šajā grāmatā interesanti parādās, īpatnējāk, pat savdabīgāk Eduards Smiļģis nekā citos pētījumos, jo laikabiedri runā par viņu. Tie, kas kopā ar viņu strādājuši, nevis romantizējuši," atzīst teātra zinātnieks Jānis Siliņš.

Dailes teātra 3. studijā 1959. gadā mācības sāka vairāk nekā 60 studenti, mācības beidza – 41. Mācības notika trīs grupās, kuras vadīja Felicita Ertnere, Pēteris Pētersons un Venta Vecumniece. Silvija Geikina ir mācījusies pie Felicitas Ertneres, savukārt Lidija Pupure – pie Pētera Pētersona. Grupu vadītāji bija ārkārtīgi atšķirīgas personībās, un līdz ar to arī darbs ar topošajiem aktieriem bijis atšķirīgs.

"Vistrakākā grupa bija Pētersona grupa. Viņš mīlēja organizēt mūsu kopīgus izbraucienus un svētku reizes. Viņš priekšgalā ar visām savām dullībām un dziesmām. (..) Kopābūšana un dzīvošana tiešām bija romantiska. Sava pasaule," atminas Pupure.

Pamudinājumu rakstīt grāmatu Geikina guvusi no pašiem kursabiedriem kādā kopīgā tikšanās reizē. Autore vērtē, ka grāmata ir kolektīvs darbs, un lielu paldies par tās tapšanu viņa saka Jānim Siliņam. Geikina visiem uzdevusi gandrīz vienus un tos pašus jautājumus, līdz ar to atbildes palīdzējušas atklāt cilvēka personību, viņa ceļu mākslā, cīņu ar sevi un apstākļiem.

Silvijas Geikinas grāmatu "Pēdējie romantiķi" izdevis apgāds "Mansards".

 

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt