Kroders.lv 01.08.2020

Galerijā "Alma" skatāma izstāde "Pēc Rodžera van der Veidena" ar JRT aktrišu portretiem

Publicitātes attēls

No 31. jūlija līdz 24. augustam Alma Gallery skatāma izstāde, tajā redzamas divas sievietes, kuras ir vienlaikus atpazīstamas un anonīmas. Viņas ir atpazīstamas tāpēc, ka mēs viņas esam redzējuši citviet – galvenokārt uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Anonimitāti viņām piešķir Jāņa Blanka glezniecība. Baibas Brokas un Gunas Zariņas ģīmetnes novietotas viena otrai blakus uz spilgta fona.

Spilgti dzeltenā sienas krāsa ir sintētiska un kontrastē ar eļļas gleznām, bet tieši sintētiskums rada papildus kontekstu un piešķir tām modernitāti. Jānis Blanks ir ne tikai ietērpis abas sievietes gleznu pirmavotā, bet arī gleznošanas procesā šo pirmavotu dekonstruējis. Lai arī pirmavots viņa darbos ir nolasāms un tie zināmā mērā uztverami kā citāti, Blanks, adaptējot Rodžera van der Veidena portretus, apliecina mākslinieka apziņā pastāvošo tiekšanos pēc ideāliem, kas sakņojas Rietumu mākslas vēstures kanonā. Viņš pēc tiem tiecas patiesi renesansei raksturīgā garā ne tikai tāpēc, ka viņa darbu izejviela ir pati renesanse, bet arī tāpēc, ka viņa attieksme pret glezniecības mediju sakrīt ar precizitāti, kas raksturo Ziemeļu renesanses vecmeistarus.

Daudzi Rodžera van der Veidena portreti gleznoti kā diptihi – tā ir forma, kuru viņš palīdzēja popularizēt. Parasti veramajos divu`paneļu darbos, portretējamais, visbiežāk novietots diptiha labajā pusē un tika attēlots iepretim sakrālam tēlam. Piemēram, Jaunavai Marijai ar Bērnu. Tomēr glezna, kas kalpo par pamatu Baibas Brokas portretam – Jaunas sievietas portrets, kas tapis laika posmā starp 1435. un 1440. gadiem – ir īpatnējs gadījums. Iespējams, tas bijis privāts pasūtījums, jo sieviete nav lūgšanas pozā. Pastāv arī uzskats, ka oriģinālajā gleznā redzamā sieviete ir autora dzīvesbiedrene.

Vēstures dekonstrukcija rada iespēju apspēlēt, piemēram, glezniecības kanonu. Jānis Blanks spēj iztukšot Rodžera van der Veidena darbus un prasmīgi aizstāt izņemto ar jaunu informāciju. Šādi viņas gleznas no šķietami savādām vecmeistaru darbu imitācijām pārtop autonomos laikmetīgās mākslas paraugos. Deformējot vienu no svarīgākajām mākslas komponentēm, proti, vēsturisko kontekstu, mākslinieks ir spiests to aizvietot ar kaut ko līdzvērtīgu – ko tādu, kas iekļaujas kopējā elementu kompozīcijā. Tādēļ svarīgākais šajos darbos nav to tehniski filigrānais izpildījums, bet mūsdienu sieviešu ģīmetņu un flāmu vecmeistaru glezniecības bez maz vai sirreālais pretnostatījums. Gala rezultātā veiktā transformācija un vecmeistaru darbu apropriācija ir gandrīz vai nemanāma. Liekas, redzamais nemaz nav replika.

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt