Recenzija par Liepājas teātra izrādi „Piafa” Lauras Grozas-Ķiberes režijā

Tukša skatuve. Mikrofons prožektora gaismas kūlī. No kreisās skatuves puses izsteberē smalciņa paveca sieviete vienkāršā melnā kleitā, paspūrušu sirmu matu ērkuli. Piedzērusies? Sazāļojusies? Nogurusi? Viņa nedrošām, trīcošām kājām mērķtiecīgi dodas mikrofona virzienā kā naktstauriņš uz gaismu, koncentrēti sperdama soļus. Viņas rokas instinktīvi sameklē mikrofona statīvu, iekrampējas tajā, viegli nolīgojas. Vai tiešām viņa dziedās? Sieviete nofiksē skatienu kaut kur tālu pirmā balkona virzienā un sāk dziedāt – gaiss ievibrējas nevainojamā franču „r” tremolo. Izsausējušam vrakam līdzīgajā ķermenītī kā vilnis iebrāžas dzīves/dziedātalkas uz dzīvību un nāvi. Laikabiedri rakstīja, ka viņa dzied „sava pulsa ritmā”. Pēkšņi dziesma pārtrūkst un sieviete nogāžas zemē kā miltu maiss, nemēģinot nemaz padarīt kritienu mazāk sāpīgu. Izskrien vīrietis un ar varu mēģina dabūt prom no skatuves. Sieviete plosoši kliedz. Viņa grib vēl dziedāt, negrib, ka viņas dzīve beidzas. Ne tā. Vēl ne.

Banālo frāžu spēks

Tā sākas Dailes teātra režisores Lauras Grozas-Ķiberes debijas iestudējums Liepājas teātrī – Piafa pēc angļu dramaturģes Pemas Džemsas 1978. gadā sarakstītās lugas ar tādu pašu nosaukumu. Titullomā – jaunā aktrise Agnese Jēkabsone, no t.s. Klaipēdas kursa, kas atjaunoja teātra asinis, ienākot trupā 2008. gadā.

Izrādes sākums ir atsauksme uz dokumentālu faktu — franču dziedātājas Edītes Piafas pēdējo uzstāšanos l' Olympia de Paris 1961. gadā, kad, slimības un morfija izvārdzināta, viņa faktiski ir jau invalīde, un viss, kas no viņas tajā laikā palicis pāri, ir tikai viņas „milzīgā, drošā balss”, kā atceras Piafas uzticīgais pielūdzējs Žans Kokto. Tieši viņa pirmā cildinošā recenzija pavēra ceļu uz panākumiem renstelē atrastajam bērnam ar dievišķo balsi, ļaujot franču akrobāta un itāļu ielas dziedātājas meitai Edītei Džovannai Gasjonai kļūt par franču nacionālo leģendu, kuras bēru dienā, kā atceras Šarls Aznavūrs, pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara atkal bija gandrīz pilnībā apstādināta Parīzes satiksme, un Perlašēzas kapsētā dziedātāju pavadīja 40 000 cilvēku. Kokto atmiņās — liktenīgajā uzstāšanās reizē Piafas balss „pacēlusies līdz pat griestiem, aiznesot līdz tiem patiesā izmisuma kliedzienā izkliegtās banālās frāzes par zaudētas mīlestības sāpēm un griezīgu izmisumu par laimi, kas nekad neatnāks”. (The New Yorker. 23.10.1963)

Režisore Laura Groza-Ķibere Piafas dzīvesstāstu uz Liepājas teātra skatuves stāsta, izmantojot gredzenveida kompozīciju. Bieži režijā praktizētu paņēmienu, tomēr šajā gadījumā ļoti mērķtiecīgu un iedarbīgu. Aina no liktenīgā koncerta vēlreiz identiski tiek izspēlēta izrādes beigās. Un tā Edīte Piafa, kuru aizvelk prom no skatuves, ir ne vairs franču leģenda, bet jauna, oriģināla, neatkārtojama personība – Agneses Jēkabsones Piafa, kas piedzimst un nomirst katru vakaru tikai un vienīgi uz Liepājas teātra skatuves, kamēr vien izrāde tiks spēlēta.

Bez mākslīgā deguna

Pat ja izrāde, visticamāk, kļūs par kases hītu un arī kritiķu cildinātu izrādi (izrādās, šāds savienojums tomēr ir iespējams), to nebūtu precīzi saukt par veiksmes stāstu. Tā nav veiksme, kas gadās, iegadās vai vienkārši trāpās. Tas ir skaidri iecerēts un apjēgts režisores Lauras Grozas-Ķiberes sirdsdarbs — radīts ar godīgākajiem cilvēciskajiem un profesionālajiem nodomiem —, kuram rezonē viss Piafas ansamblis. Skaists veltījums Edītei Piafai, himna talantam, šajā gadījumā – arī Agneses Jēkabsones, nevis mēģinājums konjunktūriski izmantot biogrāfisko žanru un leģendu kā vienmēr ejošu preci. Arī Latvijas teātra skatuvi pēdējos gados dažādā pārliecinājuma pakāpē ir pārstaigājušas dažādas leģendas — Marlēna Dītriha, Kārlis Ulmanis, Imants Ziedonis, Jānis Pauļuks, Leo Kokle, Frīda Kalo. Drīz pirmizrādi Nacionālajā operā piedzīvos mūzikls Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu. Kā atveidot leģendāru personību, kuru visi pazīst, tā sakot, pat miegā? Protams, mazliet vieglāk ir, ja dotajai slavenībai ir kāda fiziska, anatomiska atpazīšanas zīme vai dīvainība (klibums, kupris, nepareizs sakodiens). Zināms ir fakts, ka aktrise Nikola Kidmena, filmējoties rakstnieces Virdžīnijas Vulfas lomā filmā Stundas/Hours (2002), tika pie sarežģīta grima un mākslīgā deguna ar kumpumu. Vai aktrisei tas palīdzēja pietuvoties Vulfas būtībai? Šeit laikam jāliek punkts, jo būtu visai spekulatīvi un augstprātīgi izlikties, ka saprotu, kas notiek aktiera iekšējā laboratorijā. Teorētiskas zināšanas par aktiertehnikas metodēm šeit palīdz maz vai nemaz. Derīgāka šķiet Mihaila Čehova atziņa grāmatā Aktiera ceļš, kur viņš raksta par vērojuma, uzmanības veltīšanas un iedziļināšanās izšķirīgo nozīmi aktiedarbā. Tādejādi, viņprāt, pat „kartona kaste” top interesanta. Šķiet, tieši šādu ceļu, strādājot pie Piafas lomas, ir gājusi Agnese Jēkabsone.

Katram redzams, ka aktrise savā savdabīgajā nepieradinātajā skaistumā ir stipri līdzīga Piafai, taču no šiem dabas dotumiem ir bijis iespējams pārliecinoši veidot arī pavisam ko pretēju, piemēram, spulgaci Zani mūziklā Pūt, vējiņi!. Tātad — fiziskā līdzība nav bijis galvenais trumpis. Kāda izskatās Agneses Jēkabsone Edīte Piafa? Seja — ne skaista, ne neglīta, bet tāda, no kuras nevar novērsties un kuru nevar aizmirst. Tieviņa, ar matu ērkuli, uzzīmētiem uzacu lokiem augstāk par īstajiem. Lielas, skaistas acis un tomēr kā saraudātas, pusaklas (bērnībā it kā mazā Edīte esot kļuvusi akla, bet tad brīnumainā kārtā izdziedinājusies). Izteiksmīga mute ar koši sarkanām lūpām. Daudz, daudz baltā pūdera. Mazliet baltā/liriskā klauna smeldzes. Un tomēr – ja stāsts būtu tikai par fiziskās līdzības/formas filigranitāti, tā būtu tikai lelle, manekens, vaska figūra. Ir nepieciešama kustība. Ķermeņa un vēl vairāk – dvēseles. Agneses Jēkabsones Piafā ir abas. Viņa ir izkopusi Edītes Piafas neparasto plastiku, kurā apvienojas gan slimību sekas, gan viņas raksturs. Tajā ir gan kaut kas no zvirbulēna (Piafas atklājēja Luija Leplē apzīmējums), youtube video ierakstu liecības rāda sievieti ar neparastu gaitu, x veida kājām, kas tiešām atgādina izspūrušu putnēnu; gan no ķirzaciņas (tā Kokto raksturoja viņas plaukstu kustības uz gurniem, kad viņa dziedāja).

Kas īsti ir Edītes Piafas gluži maģiskās pievilcības noslēpums? Naivitāte? Spontanitāte? Nepastarpinātība? Neviltotība? Laikam jau viss kopā. Viņa uzspridzina jebkurus pieņēmumus un dzīvo, kā pati grib. Tāpēc izrādes pirmajā daļā (bērnība, jaunība), kā precīzi norāda teātra kritiķe Silvija Radzobe (KDi 03.10.2013), daudz vietas un enerģijas atvēlēts Elīzas Dūlitlas motīviem, kur Piafas aizgādnis mēģina ielas bērnu „piejaucēt” un mācīt smalkās manieres. Manuprāt, šī Piafas dzīvesstāsta bērnības un jaunības daļa izrādē ir mazāk piesātināta, brīžiem izlīdzoties arī ar visai ilustratīvu draudzeņu plēšanos un vienīgās kleitas dalīšanu (Momona – Ilze Būde). Bet šādas piezīmes šoreiz šķiet sīkumainas, jo beigu iespaids un Agneses Jēkabsones darbs kopumā visas iebildes padara nebūtiskas.

Kad 2007. gadā uz ekrāniem iznāca filma Rožainā gaismā/La Vie en Rose, aktrisei Marionai Kotijārai, neraugoties uz vēlāk saņemto Oskaru, daži kritiķi pārmeta, ka viņas Piafa ir pārāk inteliģenta un sievišķīga. Agnesei Jēkabsonei šādi pārmetumi ietu garām. Režisorei Laurai Grozai-Ķiberei, veidojot vēstījuma jēgu, ir bijis ļoti svarīgs Piafas biogrāfijas fakts, ka Edītes Gasjonas vienīgie skolotāji ir bijuši iela un meitu mājas sievietes, un sākumā viņas repertuārs bijis jāattīra no vulgāri frivolajām dziesmiņām, kas nederēja „smalko ļaužu” ausīm. Arī nonākusi saskarē ar sabiedrības krējumu, viņa iemācījās valkāt augstpapēžu kurpes vai uzlikt boa, bet nekad tā arī neiemācījās tās manieres, ko sauc par liekulību un manierīgumu. Manuprāt, šī līnija režisorei un aktrisei bijusi personīgi svarīga. Pie Piafas pašpuiciskās brīvības visi burtiski līp kā pie magnēta. Kā toreiz, tā tagad.

Visi spēlē Piafu

No vienas puses – Liepājas Piafa ir Agneses Jēkabsones monoizrāde. No otras – tā ir ansambliski saskaņota izrāde, kurā komplimentus pelnījuši visi iesaistītie. Visi otrā plāna aktieri jūtīgi veido partnerību ar Jēkabsones Piafu, neuztraucoties, vai paši būs gana izgaismoti. Viņi „tur” un uzkurina straujo tempu, vēl vairāk izceldami intīmos tuvplānus – Piafas lūgšanas-grēksūdzes Dievmātei skatuves priekšplānā pie mikrofona, kas katrreiz pāraug dziesmā. Šajos brīžos apstājas izrādes laiks un iestājas Agneses Jēkabsones Piafas sirds laiks. Šīm lūgšanām atkārtojoties un pieaugot notikumu intensitātei un dramatismam, 2. cēlienā tās jau „tantēm” vairs nav iespējams klausīties bez Zewa softis kabatlakatiņiem (skat. Agneses Jēkabsones interviju žurnāla Santa oktobra numurā).

Piafa patiešām sirga ar bērnišķīgu maniakālu egocentrismu, kas arī izrādē krāšņi – gan asprātīgi, gan dramatiski – atspoguļots. „Es nespēju/nevaru būt viena,” viņa saka un krampjaini ieķeras cilvēkos, lai arī īsti pati nezina, ko ar tiem iesākt. Ar vīriešiem vienkāršāk – ar tiem vienkārši var pārgulēt, ar kalponi – uz to sanāk sabrēkt. Precīza Everitas Pjatas „otrā plāna” loma. Viņas naivi satrauktajā medmāsas ģīmīti un pazemīgi tipinošajā gaitā atspoguļojas visa izjūtu gamma, kas nospēlē Piafu. Bailes, pielūgsme, pazemība, laime būt tuvumā, apmulsums, bezgalīga piedošana, līdzjūtība. Var teikt, ka attiecībās ar apkārtējo pasauli Piafai piešķirti romantiskā varoņa vaibsti. Piafai vienmēr vajadzēja, lai kāds būtu tuvumā, pat nakts melnumā. Agnese Jēkabsone bez mazākās patētikas nospēlē akūti vientuļu cilvēku, kurš tāds ir kopš dzimšanas. Lai cik eksaltēta un ekspresīva būtu Piafa, aktrisei tomēr izdodas viņas dziļākās emocijas paust lakoniski un apvaldīti, tamdēļ ticami. Visas dvēseles atkailināšanas ainas aktrise pārdzīvo ar lakonisku, elegantu skatuvisko īstumu (meitiņas nāve, ilgas pēc tuvības, ne tikai seksa), neļaujoties dzērājas asarām. Jā, arī tāda bija Piafa. Un arī izrādē daudzas mizanscēnas liek Agneses Jēkabsones Piafai attapties vanniņā, savā vienīgajā kustamajā un nekustamajā īpašumā (teju kā embrijs mātes vēderā), šūpinot vannas malai pāri tieviņu roku ar kārtējo pudeli.

Vīrieši kā bezgalīgs „adījums”

Nezinu, kurai ienāca prātā šī brīnišķīgā metafora – režisorei vai aktrisei, bet tā patiesi ir spoža. Ainā, kur sanāk kopā visi Piafas „bijušie” un pēdējais „vienīgais”, visiem bijušajiem ir vienādas pelēkas vestes, bet pēdējam rindā – džemperis, tātad – kaut kas vairāk. Tas ir gan asprātīgi, gan poētiski, gan ļoti, ļoti precīzi. Zinot Piafas biogrāfiju, var atpazīt konkrētus prototipus no viņas vīriešu kolekcijas, kurā bija tikai izcilākie, vienalga – bokseris vai intelektuālis. Kaspars Gods, Edgars Pujāts, Kaspars Kārkliņš, Mārtiņš Kalita, Viktors Ellers, Gatis Maliks, Sandis Pēcis — viņi visi lieliski nospēlē šo kolektīvo „vesti”, kur nav tik svarīgi izcelties ar savu vārdu un personību, bet būt vienkārši valdziņam Piafas adījumā. Izšķirīgā brīdī, kad jāatbalsta vai jāatvadās no Piafas, nav vietas vairs arī greizsirdībai. Vīrieši paceļ sīciņo Piafu uz rokām, un, kur viņa gaisā sper soli, priekšā kā zeme noklājas kāda pielūdzēja plauksta. Izrādē liela loma ir horeogrāfei Lienei Gravai, kas palīdzējusi stilizētajām seksa ainām piešķirt pašironijas, viegluma un humora devu. Piafai ir biksītes kā trīsgadīgajai kinozvaigznei Šērlijai Templai, kuras viņa fiksi novelk, notirinādama no kājām, kā maza meitene ieskrienot jūrā pa pliko (kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, Lietuva). Ja pavēro internetā pieejamās Edītes Piafas fotogrāfijas, tā ir ļoti precīzi uzķerta detaļa. Šķiet, tieši tādas arī bija Piafas attiecības ar visiem saviem „milordiem” un „leģionāriem”. Reizē bērnišķīgas, draudzīgas, reizē – ļoti sievišķīgas un koķetas. Viņai bija laba seksuālā apetīte, bet tā nekad nebija Salomes rijība. Ir vērts noskatīties youtube video, kā Piafa un vīru ansamblis dzied Les Trois Cloches/Trīs zvani ( http://www.youtube.com/watch?v=mbQUuTQuYoU ). Vienu no grieķu dieviem līdzīgajiem vīriešiem Piafa (1,42 m) izved pie rokas kā bērnudārza audzinātāja puiku. Līdzīgā kamertonī arī izrādē asprātīgi veidotas mizanscēnas, kurās Piafa atklāj un apmāca ievilkt vēderu un izslieties kārtējo protežē — vai tas būtu Īvs Montāns vai Šarls Aznavūrs, nav svarīgi. Un tomēr mīlēja viņa tikai un vienīgi vienu, savu bokseri. Tā vismaz viņa atzīstas bērnišķīgajā lūgšanā Dievmātei. Šo vēsturisko faktu nepārraksta arī izrāde. Veltījuma dziesma Marselam Serdānam La Belle Histoire d’Amour ir izrādes augstākais emocionālais punkts.

Baznīca atteicās Edītei Piafai noturēt piemiņas dievkalpojumu. Bet Žans Kokto, kurš apmeklēja visus viņas koncertus, uzzinājis par Piafas nāvi, nomira pēc sešām stundām, nepaspējot uzrakstīt Paris – Match pasūtīto nekrologu Piafai. Daudzi laikabiedri brīnījās, kas šim izsmalcinātajam vīrietim, kas sadarbojās ar Pikaso, Satī, Stravinski, Djagiļevu, varēja būt kopīgs ar Piafu, Zvirbulēnu pavisam bez ciltsrakstiem, kura pat vēstules rakstījusi ar kļūdām. Taču abi franču publikai bija „svētie monstri”, pazīstami miljoniem, bieži vieniem un tiem pašiem miljoniem.

Piafa – gan „īstā”, gan Agnes Jēkabsones Piafa – ir sirds intelektuāles, un, paradoksāli, tieši Liepājas Piafas dēļ es beidzot pa īstam ieklausījos Parīzes Piafā. Visbanālāko „l’amour” un „ce soir” šovakar abas izdzied ar tādu dramatismu un liktenīgumu, ka es gribu redzēt to, kurš būs spējīgs par to pasmīkņāt.

Guardian kritiķis Stjuarts Džefrijs brīnās, ka par Piafu nav biezas biogrāfijas vai retrospekcijas kā par Žanu Kokto, „bet jūs, protams, vienmēr varat uzlikt mājas koncertzālē Piafu – klausīties un raudāt, kamēr notek skropstu tuša”. Nu, skropstu tušu tecināt var, arī klausoties disku ar Agneses Jēkabsones iedziedātajām Edītes Piafas populārākajām dziesmām. Un vai kāds, izņemot franču valodas konsultanti Ingu Blisku, spēs noticēt, ka Agnese Jēkabsone šai lomai franču valodu mācījās no nulles?

 

* "Diena"