Ar Aspazijas lugu „Sidraba šķidrauts” pirmoreiz iepazinos vidusskolā, kad izvairīties no tās lasīšanas bija grūti un plāns studēt literatūru nebija vēl pat aizmetnī. Atceros, ka itin ērti, dziļāk neaizdomājoties, sekoju skolotājas piedāvātajai lugas izpratnei (kas gan bija visnotaļ precīza) un pēc „Sidraba šķidrautam” atvēlēto stundu beigām un uzrakstītas analīzes diezgan ātri par to aizmirsu (atšķirībā no manas draudzenes, kura joprojām sirdssāpju gadījumos mēdz eksaltētā ironijā izsaukties: „Mūža gaisma tam tik mirdz, / Kam no dzīves šķirta sirds!”). Taču, domājot par iespējamo izpētes objektu šī projekta ietvaros, nez kāpēc pirmā prātā ienāca tieši Aspazija un „Sidraba šķidrauts”, par spīti tam, ka gan pirms, gan pēc tās lasīti vairāki Aspazijas un Raiņa darbi. Varbūt jūtos mazliet parādā Aspazijai gan par savu pagalam ne-aspazijisko konformismu literatūras stundās, gan arī, iespējams, netieku pāri kolektīvajai vainas sajūtai, kas nojaušama visu Raiņa un Aspazijas gadu un saistās ar abu dramaturģiskā mantojuma nepietiekamu aktualizāciju. Šajā sakarā gan jāmin, ka izteikumi par Raiņa lugu „piemiršanu” atkārtojas bieži, bet par Aspazijas 14 darbiem teātrim nekas īsti nav dzirdēts.

Simbolisko drāmu 5 cēlienos „Sidraba šķidrauts” Aspazija raksta no 1901. līdz 1902. gadam, un pirmo reizi tā iestudēta 1905. gadā Jaunajā latviešu teātrī. Aktuālāku brīdi uzvedumam grūti iedomāties – visapkārt valda revolūcijas noskaņas un skatītāji Gunas, Targala, Dzelzs jaunavas, apspiestā pūļa un sarkanā šķidrauta tēliem viegli atrod prototipus reālajā laikmeta situācijā. Saulcerīte Viese Aspazijas lugu izdevuma pēcvārdā raksta, ka gada laikā Jaunais latviešu teātris lugu izrādījis 25 reizes, kas allaž bijušas izpārdotas, turklāt vairākkārt uzvedumi izvērsušies masu mītiņos, bet pirmizrādē autorei pasniegts lauru vainags un viņa izsaukta uz skatuves gandrīz divdesmit reižu [1].

Luga iestudēta arī vēlāk, un pēdējo reizi to izdarījusi Baņuta Rubesa 2005. gadā Jaunajā Rīgas teātrī. Režisore savu „Sidraba šķidrauta” iestudējumu nosaukusi par „apokaliptisku pasaku” un nav bijusi tālu no patiesības. Pamatā lugas uzbūve tiešām ir radniecīga brīnumpasakām, kurām raksturīgos elementus savulaik aprakstījis krievu folkloras pētnieks Vladimirs Props. Ir gan varonis, šoreiz sieviete – pareģe Guna, kam dieve dzimstot devusi burvju šķidrautu (maģisko objektu), ar kura palīdzību tā var redzēt patiesību un saskatīt nākotni, gan ļaundaris – karalis Targals, kurš, asiņainiem līdzekļiem ieguvis troni, tagad cenšas to noturēt, vedot karu un izmantojot Gunu kā ruporu savas varas stiprināšanai. Tāpat, izejot iniciācijas rituālu, kas izpaužas kā savas patības iegūšana un patiesības uzvara, Gunu gaida arī „balva” jeb princis Normunds. Ir arī t.s. maģiskais palīgs – Dzirkstīte, kura, īstajā brīdī uzrodoties, atjauno Gunas ticību saviem spēkiem. Beigu ainu, kurā Guna ar Normundu kopā mirst, var uzskatīt par savdabīgu analogu kāzām, ar kurām tradicionāli un laimīgi beidzas brīnumpasakas. Vai Aspazija šādu lugas uzbūvi veidojusi apzināti, grūti teikt. Drīzāk tā radusies no zemapziņā iegūlušas, tautas folklorā balstītas tēlu un situāciju shēmas, turklāt aktuālu ideju paušanai un ietekmes panākšanai (kas neapšaubāmi bijis viens no Aspazijas mērķiem) vislabākā forma laikam arī ir arhetipiskas, vispārzināmas konstrukcijas. Mazāk uzmanības formai, vairāk – idejām.

Aizraušanās ar folkloras sižetiem ir raksturīga romantisma pazīme, un Aspazija arī darbības laiku ekspozīcijā raksturojusi īsi – kā „romantisku”. Virziena centrā ierasti ir varonis – ģēnijs, tā kaislības un iekšējās cīņas, taču Aspazijas daiļrades kontekstā būtiski, ka tā allaž ir spēcīga, gandrīz dēmoniska sieviete („Atriebēja”, „Vaidelote”, „Ragana” u.c.). „Sidraba šķidrauta” sākumā Gunu gan par tādu nevar saukt – viņa apliecina tīru garīgumu, atrašanos ārpus laba un ļauna. To apliecina vairāki tēli: mežam, kurā viņa mitinās kopā ar pamāti, veceni Kargu, kultūrā ir vairākas nozīmes – tas var būt gan pretstats apziņai kā vieta, kur mājo viss iracionālais, transcendentālais (līdz ar to radošais), gan kā simbols neatklātai sievišķībai, kas gaida kādu, kurš to atmodinās. Šajā sakarā zīmīgs ir arī tornis kā Gunas mājvieta, jo tradicionāli folklorā torņos ieslodzītas jaunavas un princeses. Gunu var uzskatīt kā par vienu, tā otru, jo sidraba šķidrauts, ko dieve tai novēlējusi ar tekstu „Mūža gaisma tam tik mirdz, / Kam no dzīves šķirta sirds” [2], apzīmē ne tikai talanta dāvanu, bet arī fizisko un emocionālo šķīstību. Turklāt, kā noprotams no atsevišķām replikām, Guna ir īstā valsts troņmantiniece, kuras vecākus Targals nogalinājis un pašu ieslodzījis kā draudu paša varai – šis aspekts ne tikai ienes lugā īsti hamletiskus zemslāņus, bet arī norāda uz sievieti un mākslinieku (vai māti un šamani) kā īstajiem, bet patriarhāta apstākļos savas tiesības zaudējušajiem, sabiedrības līderiem. Aspazija nav gatava samierināties ar atrašanos perifērijā ne dzīvē, ne mākslā, tāpēc pasaulei, kurā šīs tiesības nav atgūstamas, jāiet bojā un turklāt ar vērienu, kā tas arī notiek lugas finālā – caur uguni un krītošiem griestiem.

Gunas tēls nav viennozīmīgs un pieļauj dažādus interpretācijas variantus, kas turklāt neizslēdz cits citu. Vienkāršāk saskatāmais ir jau Aspazijas laikabiedru piedāvātais un laikmeta situācijā aktuālākais – Guna kā patiesība, kas cīnās ar despotisku varu, ko iemieso Targals un Dzelzs jaunava. Tāpat Gunu var uzskatīt par simbolu māksliniekam, kurš jūt nepieciešamību vai ir spiests atteikties no pašpietiekamas eksistences tikai mākslas pasaulē, lai caur savu talantu nestu pārmaiņas visai sabiedrībai. Abas šīs Gunas tēla interpretācijas ir cieši saistītas, jo Aspazijai māksla arī nozīmē patiesību un mākslinieks – patiesības nesēju cilvēkiem. Aspazijas izpratnē būt māksliniekam nozīmē būt atbildīgam, un arī Guna par radītāju un devēju pilnā mērogā kļūst tikai, kad atsakās no vientulīgā meža tumsas un sāk sevi realizēt tautas un nākotnes labā.

Trešais, taču, manuprāt, interesantākais Gunas tēlu un lugas konfliktu veidojošais aspekts ir tas, ka Guna ir māksliniece – sieviete, kam jāizkaro sava vieta izteikti vīrišķīgā laikā. Sievišķā un vīrišķā sadursme lugā nenotiek tikai fiziskā vai sociālā plātnē – tas ir jautājums par divu pretēju, pirmatnēju spēku konfliktu, uz kuriem balstās pasaules kārtība un līdzsvars. Aspazijai sieviete ir visa pirmsākums, radošais un arī pārradošais spēks, bez kura vīrišķā, racionāli būvētā pasaules kārtība lemta lēnai korozijai un sairšanai, tādējādi Gunas tēla būtība ir pretstatā gan Normundam, gan Targalam. Normunds nav radītājs, un viņam ir sveša augstākas jēgas un savas misijas apziņa: „Pie pilna galda gribu sēst; man riebīgs / Viss negatavs kā neaizmiegti māli” [3]. Kamēr Gunas simboli lugā ir pirmatnējas stihijas – gaisma un uguns, Normunda tēlu raksturo vīns un ziedi, simboli dzīves baudām, kaislībām. Kad Targals piedāvā viņam troni, Normunds atbild: „Tas man / Par smagu! / Mīļāks man šis rožu vaiņags, / To katru rītu varu uzlikt svaigu / Un dzīvi tā arvienu atjaunot.” [4] Normunda tēls simbolizē tīru, pašpietiekamu vitalitāti, kas līdzinās dzīvnieka instinktīvajai eksistencei, taču vienlaikus iemieso vīrišķo potenci un līdz ar to – nākotnes iespējamību, turpretī Targals, ziedojot cilvēcību varas vārdā, zaudējis arī dzīvotspēju: „Kā kuģis esmu ledū iesalis, / Un nespēcīgi spārniem apkārt peros.” [5] Aspazija uzsver, ka līdz ar valdnieka, t.i., tēva un aizstāvja, morālo pagrimumu arī tā pārvaldītā valsts vairs nespēj pastāvēt – zīmīgs tēls ir saplosītais un asiņainais karogs, ko pēc kaujas ar Dzelzs jaunavas karaspēku mājās pārnes Targala kareivji un ko var tulkot kā simbolu izvarotai zemei. Savukārt Dzelzs jaunavas tēlā Aspazija iekodējusi Gunas antitēzi – aukstu, nejūtīgu, despotisku varaskāri, pretstatu maigumam, emocionalitātei un garīgumam. Dzelzs jaunava drīzāk uzskatāma par hermafrodītu būtni kā sievieti: „Tā bruņās ejot, sēžot dzelzu krēslā / Un ēdienu no dzelzu traukiem ēdot” [6]. Luga noraida visu, kas ir nedzīvs, necilvēcīgs – un arī Dzelzs jaunava ir hipertrofēta personifikācija visam anti-sievišķajam, tāpat kā Targals – anti-vīrišķajam.

Kā jau romantisma pārstāve, Aspazija neredz nākotni pašpietiekamajā, harmoniskajā – ne Gunas tīrajā garīgumā un mesiānismā, ne Normunda hedonismā, tāpēc liek viņiem satikties un pārveidot vienam otru. „Sidraba šķidrautu” interesantu padara tas, ka luga nav ieturēta tikai simbolismā, bet brīžiem kļūst diezgan psiholoģiska un vieni no interesantākajiem dialogiem saistīti tieši ar Gunas un Normunda konflikta attēlojumu. Lai glābtu Normundu, Guna ziedo savu šķidrautu (t.i., iespēju sevi realizēt kā māksliniecei, mesijai) cerībā, ka spēs dzīvot tikai kā mīloša sieviete, taču kļūdās – šāda viņa Normundam drīz vien apnīk. Zaudējusi Normunda mīlestību, Guna iet cauri dažādām emocionāliem stāvokļiem – no nolieguma un pazemošanās līdz apātiskai kapitulācijai: „Man vairs nav jēgas, gribas, manas domas / Kā piezīdušās lēles smiltīs valstās...” [7]. Guna var piedzīvot „augšāmcelšanos” un atkal atgūt savu patību tikai pēc tam, kad ir apjautusi savu kļūdu, kuras raksturošanai Aspazija netaupa spilgtus tēlus: „Bet es – es tāda sieva biju...es, / Kā vilku ābele es ziedēju, / No savas smaržas pati apreibusi, / Ģifts uzpampušiem, saldi lekniem ziediem, / Kas apsvīduši it kā līķa sviedriem [..]” [8]. Var teikt, ka ar Gunu Aspazija radījusi latviešu Mēdejas tēlu – arī Guna vīrieša dēļ atsacījusies no visa, kas tai pieder – sava „Es”, taču tiek atraidīta un tajā brīdī spiesta atkal cīnīties par savu pašcieņu un identitāti, arī caur atriebību. „Sidraba šķidrautā” tas tiek parādīts caur simbolu maiņu – gaismas vietā par Gunas stihiju kļūst uguns – vienlaikus postošs un jaunradošs spēks, kas iznīcina bojāejai nolemtu pasauli, lai tās vietā varētu rasties jauna. Tāpat uguns ir vienīgais elements, ko cilvēki spēj radīt paši, tāpēc tā simboliskajā nozīmē ietverts arī viduspunkts starp laicīgo un dievišķo, kurā Guna nokļūst, iepazīstot cilvēciskās kaislības. Lugas fināla „ugunīgajās kāzās” bojā iet visi, Gunu ieskaitot, jo viņa ir sasniegusi augstāko pakāpi savā iniciācijā, ko Aspazija ietver atziņā: „Jā, mirt ir viegli, / Kad zinām priekš kā mirstam.” [9]

„Sidraba šķidrauts” piedāvā vairākus interpretācijas ceļus, ko režisori varētu izmantot, lugu iestudējot, taču rodas šaubas, vai kāds no tiem varētu būt aktuāls mūsdienās. Mākslinieka misijas problemātika? Sieviešu līdztiesība? Konflikts starp mākslu un dzīvi? Drīzāk neviens – vai nu par šo jautājumu niansēm tiek runāts pavisam citā emocionālā toņkārtā kā lugas sarakstīšanas laikā, vai arī tie ir interesanti šaurai sabiedrības daļai. Domāju, ka drīzāk šis varētu būt materiāls krāšņam, vizuāli jaudīgam uzvedumam, kurā, nežēlojot izteiksmīgus līdzekļus, izpausties horeogrāfiem, tērpu māksliniekiem un scenogrāfiem. Aspazijas dzejas un dramaturģijas spēks tomēr balstās nevis idejās, bet emocionālajā intensitātē, kuru dzejniece, pretēji kategorijai, ko varētu nosaukt kā „mūža gaismu”, spēj radīt pilnīgi organiski un ar kosmisku vērienu. Precīzi to raksturojusi Undīne Adamaite: „[..] milzīgs spēks un dinamika. Slīkst, dreb, kustas, jūk, brūk. Žults liesmas. Gaviles, lāsti. Sarkans. Verd un mutuļo. Tie ir vārdi, kurus lieto Aspazija.” [10] Vai šodien ir iespējams iestudēt „Sidraba šķidrautu” tā, lai liktu mūsdienu skeptiskajam skatītājam noticēt tajā ietvertajam jūtu vērienam? Jautājums paliek atklāts.

Autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas Teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente