18. marts

Daigas Kažociņas izrāde “Mūžīgais komentārs Nr. 4” veidota pēc Sērena Kirkegora darba “Pavedēja dienasgrāmata” motīviem. Ieejot Nacionālā teātra Jaunajā zālē, priekšā jau sagaida aktieri Ģirts Liuziniks (A kungs) un Kaspars Aniņš (Johaness), kuri sēž pie galda, cilājot glāzītes un spēlējot dambreti. Izrādei sākoties, viņu darbības papildina filozofiskas ievirzes dialogs, kuru aktieri runā pilnā nopietnībā, taču rodas šaubas, ka šie teksti raisās uz skatuves redzamo personu domāšanas rezultātā. Varbūt palīdzētu mazliet pašironijas. Vai, vēl labāk, lielāka skaidrība no režisores puses – vai uz skatuves notiekošais ir psiholoģiski vai abstrakti tverams. Šobrīd izrādē dažādie līmeņi – psiholoģiskais, filozofiskais, metaforiskais – slāņojas visai neviendabīgi.

Ivara Veinberga veidotais baltais ģeometriskais objekts, kas savus spārnus izpletis pāri Jaunās zāles spēles laukumam, pats par sevi ir pat diezgan interesants un Latvijas scenogrāfijā netipisks, taču pašmērķīgs risinājums. Lielā konstrukcija zem Jaunās zāles jau tā zemajiem griestiem rada pavisam piezemētu iespaidu, šķiet, apgrūtinot arī aktieru kustības telpā. Visticamāk, zemās debesis pār izrādes varoņu galvām ir konceptuāls gājiens, taču to nolasīt pagrūti – mehāniskās spārnu kustības nepārvar robežu, kas ļautu aizmirst par tehniskiem risinājumiem un uztvert to kā mākslas tēlu. Tikpat abstrakti samocīti izskatās melnā, ģeometriski skaldītā maska, kas aizklāj pianistes Sniedzes Prauliņas seju. Nozīmi šai maskai varētu piedomāt ne vienu vien, sākot ar atsvešinātību un prāta lamatām līdz pat nāvei, taču tā šķiet kā neobligāta metaforu konstruēšana.

Aināra Kamoliņa dramatizējums rada iespaidu, ka visu laiku tiek runāts apkārt, neizmantojot ne intrigas iespēju, ne arī attīstot tēmu par mīlestību kā patiesām jūtām un garīgu konstruktu. Agnese Cīrule pavedēja upura Kordēlijas Vālas tēlā rada intriģējošu iespaidu un šķiet saprātīgākā būtne uz skatuves par spīti seksistiskiem izteikumiem par to, ka sievietes dzīves mērķis ir būt pavestai. Taču arī Kordēlijas tēlam nav īsti kur attīstīties. Piekritīšu savai mātei, kas pēc izrādes noskatīšanās man teica, ka izrāde līdzinās no lielās papīra loksnes izlocītajam putnam Agneses Cīrules rokās. Šķiet, lapa izvēlēta par lielu, jo konstruētais putns atsakās lidot.

19. marts

Braucam uz Liepāju. Ceļā uznāk sniegputenis – visi meži piesniguši balti, un baltas vērpetes jaucas arī mašīnas priekšā. Par spīti pēdējiem ziemas sveicieniem Liepājas teātrī tomēr ierodamies laikus – piecas minūtes pirms divpadsmitiem, kad sākas izrāde “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Izrāde primāri paredzēta bērnu auditorijai, taču it labi uzrunā arī pieaugušos. Rasa Bugavičute dramatizējumā īpašu uzsvaru likusi uz Pamātes psiholoģisko portretu. Sigitas Jevgļevskas varones liktenīgā kļūda ir pārmērīgs egocentrisms un lielās laimes meklējumi savā skaistumā, kaut laime atrodama tepat – atsaucoties Mednieka mīlai. Aktrise pusmūža skaistules drāmu spēlē ar lielu patiku. Vīrišķīgi lakonisks Mednieka lomā ir Edgars Ozoliņš, kurš izrādē varonīgi piedalās tikai dažas dienas pēc operācijas. Asprātīgi un pārsteidzoši risināts Spoguļa tēls – tērpies tādā pašā kleitā un sasukā kā Pamātei, aktieris Sandis Pēcis pārtapis dēmoniskā radījumā, kurš, nemitīgi braucīdams roķeles, rūcoši uzstājīgā balsī iedveš Pamātei nelabas domas un dobji atbalso visu viņas sacīto.

Man noteikti ir daudz vieglāk identificēties ar Pamātes sāpi un attiecību līniju, nevis ar Samiras Adgezalovas mūžam optimistiski enerģisko Sniegbaltīti un viņas iemīļoto – cimperlīgo Princi, kuru atveido aktieris Rolands Beķeris. Šīs izrādes pamatauditorijai – bērniem – akcenti, protams, ir citi. Un man prieks, ka Sniegbaltīte nav traktēta kā krietna, čakla, tomēr bāla cietēja, bet gan kā vitāls cilvēks, kas spējīgs ne tikai pastāvēt pats par sevi, bet arī iedvesmot citus. Šajā aspektā, kā arī pamātes tēla psiholoģizācijā var saskatīt līdzību ar Rūperta Sandersa filmu “Sniegbaltīte un mednieks” (2012), kur Sniegbaltītes lomā redzam Kristenu Stjuarti, bet pamāti – karalieni Rovenu atveido Šarlīze Terona.

Visus vecumus un gaumes uzrunājoša un aizraujoša ir spilgti oranžajos aizsargtērpos ģērbtā brigāde “Septiņi rūķīši”. Ar kolēģiem nebeidzam priecāties par Leona Leščinska Īgņu, tikmēr kāds puisēns pēc izrādes skaļā balsī atkārto – man vislabāk patika Resnītis, kuram garšoja pīrādziņi! Un tiešām, lai cik ironiski tas šķistu, Resnītis, kaut apjomā neliela, ir viena no Mārtiņa Kalitas labākajām lomām. Rūķīšu brigādē ar Egona Dombrovska Profesoru priekšgalā Liepājas aktierkolektīva vīrišķā daļa atklājas no labākās puses.

“Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” ir izrāde labam noskaņojumam, kuru patīkami skatīties pa dienu, kad līdz vakaram vēl ilgs laiks, ko var pavadīt ar priecīgu prātu. Šī ir jau kārtējā Džilindžera Liepājā iestudētā izrāde, kas liek vaicāt – kāpēc pēdējos gados visas veiksmīgās režisora izrādes top šeit, nevis paša mājas teātrī?

Vakarā skatāmies otru iestudējumu, kuru Džilindžers šajā sezonā veidojis Liepājas teātrī. Sebastjana Tjerī “Divi kaili vīrieši” ir visādā ziņā daudz pieticīgāk vērtējams darbs. Komēdija rotē ap neizskaidrojamu situāciju – advokāts un uzticīgs vīrs Alens Krāmers kādu vakaru pamostas kails blakus savam tikpat kailajam palīgam Priū. Abi neko nesaprot, turklāt viņiem šajā divdomīgajā situācijā uzskrien Krāmera sieva. Izrādē īsti nevar saprast, vai situācija jāuztver kā reālistiska, vai arī še jāmeklē kādi slāņi ārpus reālisma robežām. Par to signalizē epizode, kurā Gatis Maliks (Alens Krāmers) emociju uzplūdā met krēslu un tas pāri sienai aizlido “nekurienē” – aiz skatuves priekšplānā uzbūvētā reālistiskā guļamistabas modeļa. Izrāde lielāko tās daļu tiek spēlēta kā situāciju komēdija: Gatis Maliks un Kaspars Kārkliņš titullomās darbojas pat diezgan asprātīgi, Signe Ruicēna Krāmera sievas lomā gan pārspīlē ar dažādiem emocionālajiem stāvokļiem, savukārt Ilze Jura eskortmeitenes lomā apvieno glītu (un ļoti atsegtu) ķermeni ar kopējai izrādes intonācijai nedaudz pārsālītu grotesku. Izrādes fināls ir negaidīti nosacīts, nepiedāvājot skaidru mīklas atrisinājumu, bet gan it kā vedinot uz pārdomām par meliem pret savu tuvāko un pašam pret sevi. Aktieru balsīs pēkšņi ieskanas nopietnas intonācijas, taču nevarētu teikt, ka redzētais uz nopietnām pārdomām vedinātu arī šaipus skatuves rampai sēdošos.

Šīs marta nedēļas teātra iespaidi apliecina – reizēm daudz vairāk dziļu domu var atrast nepretenciozā bērnu izrādē nekā filozofa tekstu skatuviskā interpretācijā.