Ieva Struka 04.04.2020

Skatuves karaliene Lidija Freimane

Mūsdienās nodzīvot līdz 100 gadiem nav tik neiespējams uzdevums, Latvijā pēc Ēvalda Valtera šo gadskaitli sasniedza gan Krievu teātra aktieris Konstantīns Titovs, gan Leļļu teātra aktrise Hilda Žīgure, nemaz nerunājot par brīnišķīgo personību, Jaunatnes teātra aktrisi Elvīru Baldiņu, kas joprojām var norunāt desmitiem un simtiem tautasdziesmu šaurākais vai plašākai auditorijai.

Izcilajai Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lidijai Freimanei 4. aprīlī apritētu 100, un mums atliek tikai iztēloties, kā viņa vadītu savas dienas šais laikos savu meitu – kostīmmākslinieces Kristīnes Pasternakas un aktrises Katrīnas Pasternakas – un mazbērnu sabiedrībā.

Trīs labi zināmas lietas

- Lidija Freimane bija skatuves karaliene – viena no dižā Nacionālā teātra aktrišu trejlapja laikā, kad to sauca par Drāmas teātri, kad aktrisēm ar patiesu cieņu pievienoja jēdzienu “karaliene” un ne tāpēc, ka viņas spēlēja karalienes, jo Freimanei valdnieču lomu nebija daudz, vai latviešu skatītāji sirga ar alkām pēc gudriem valsts vadītājiem. Vienkārši teātris bija templis, bija pils, bija valsts valstī, un mākslas templī ir savi karaļi un karalienes. Velta Līne, Lidija Freimane, Elza Radziņa. Pirmās bija absolvējušas katra savu Nacionālā teātra pēckara studiju, Elza Radziņa atnāca no Jelgavas teātra un karalieni pamanījās nospēlēt arī ārpus teātra sienām – Kozinceva pasaulslavenajā kinofilmā “Hamlets”. Kā jau mākslā piederas, trīs karalienes nebūt nebija trīs draudzenes dzīvē un mākslā, tomēr katrai no viņām bija gana augsts dzīves un profesionālās ētikas un morāles slieksnis, lai inde un ieroči (galma instrumenti) netiktu likti lietā. Galu galā – katrai no viņām bija sava stiprā un sava vājā puse, klusie periodi, režisoru un skatītāju mīlestība, un visbeidzot arī pēc sava ārējā veidola viņas bija ļoti atšķirīgas. Valdzinoši ekspresīvā Velta Līne, valdnieciski skarbā Elza Radziņa un mūsu šāgada jubilāre – sievišķīgi trauslā un inteliģentā Lidija Freimane.

- Lidija Freimane ir un paliek visu laiku labākā Blaumaņa Kristīne. Tā nu tas ir, lai cik labi šo lomu nebūtu spēlējušas priekšteces un pēcteces. Kristīni viņa nospēlē partnerībā ar Žani Katlapu, būdama pavisam jauna aktrise, tūlīt pēc studiju beigšanas. Ir 1948. gads, un gan jau šai skatuves stāstā ir sava tiesa personisku jūtu, kā vienmēr, kad pārklājas lielas lomas un likteņi. No izrādes palikušas vairākas fotogrāfijas, un tajās Lidijas Freimanes Kristīne redzama Alaines muižas istabmeitas baltajā priekšautiņā, nopietna, savu pirmo dziļo jūtu un prāta konflikta samulsināta, bet garīgi stipra. Dilemma, ko ierakstījis Blaumanis un ko risina ikviena Kristīne gan lugā, gan dzīvē, ir tik vienkārša – mīlestība var likt tikai pret mīlestību, un žogam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli tiek pāri. Neaizmirsīsim, ka viss pēckara laiks, par spīti politiskai situācijai, ir lielo ideālu laiks, un visas kristīnes tic, ka spēs glābt savu edgaru dzīves... Un pēckara edgari ir salauzti edgari, jo pāri gājis baigs karš. Nebūtu kristīnes viņus glābušas, mēs te, visticamāk, nekādu Nacionālā teātra godu un slavu neatjaunotu...

Un tā ar vienu vienīgu lomu Lidija Freimane nostājas līdzās Veltas Līnes kaislīgajām mīlētājām. Patiesības labad jāpiemin arī vēl divas Blaumaņa varones - Elīna “Skroderdienu” iestudējumā un Marija “No saldenās pudeles”. Un tad var apgalvot, ka Līne iemieso pasaules sievietes ideālu, bet Lidija Freimane ar savām tumšajām acīm un matiem, lai cik tas savādi šķistu – latviešu sievietes ideāltēlu.

- Interesanti, ka katras spožas dramatiskās aktrises kontā tomēr ir pa spilgtai raksturlomai, it kā tāda būtu vajadzīga, kur nopludināt sakrājušos traģisko lomu spriedzi un pārbaudīt profesionālo intrumentu amplitūdu. Arī Lidija Freimane spēlējusi vairākas raksturlomas, tomēr, ņemot vērā Druvienas “Silmaču” skatītāju “zāles” ietilpību un ikgadējās televīzijas translācijas, uzdrošinos apgalvot, ka populārākā Freimanes raksturloma ir Bebene “Skroderdienās Silmačos” (1975). Tai bija ogļmelnas uzacis, grumbās savilkts mazs ģīmītis, novecinot sevi par gadiem divdesmit, šaudīgas ačeles un ziņkārīgs deguns. Un, protams, pīpe. Izrādes režisors Alfrēds Jaunušans bija paveicis elegantu režijas gājienu, trīs teātra karalienēm uzticot trīs Silmaču veceņu lomas un ļaujot ciema sievas pacelt līdz trīs likteņdievju statusam, izspēlējot sava veida karnevalizācijas principu – zemo paaugstinot un augsto pazeminot.

"UgunĪ" (1948). Lidija Freimane – Kristīne, Žanis Katlaps – Edgars // Foto no 100.teatris.lv arhīva

Trīs mazāk zināmas lietas

- Lidija Freimane dzimusi Rumānijā 1. pasaules kara bēgļu mājās atgriešanās jūklī, tāpēc viņas dzimšanas diena pat viņas pašas ar roku rakstītā autobiogrāfijā rāda vienu datumu, bet sveicam mēs viņu citā. No Rumānijas reizē ar mātes pienu, tēlaini izsakoties, uzņemts arī azarts un nākamā skatuves enerģija. Lai cik latviskas būtu Lidijas Freimanes varones, starp tām ik pa laikam uzplaukst tādi aktierdarbi kā Krogus Dženija “Trīsgrašu operā”, kas prasa arī teicamus muzikālos dotumus, Klāra Gasula – ekspresīvā aktrise P.Merimē viencēlienu ciklā “Sieviete – debesis un elle”, valdniece Elektra. Šīs un vēl citas lomas liecina, ka citā laikā un varbūt citā teātrī, tādā, kas lielāku vērību nekā psiholoģijai pievērš spilgtai formai, Lidijas Freimanes talants būtu varējis sekmīgi attīstīties arī pavisam citā gultnē.

- Viena no nozīmīgākajām un, pateicoties televīzijas ierakstam, arī populārākajām Lidijas Freimanes lomām ir ekscentriskā un depresīvā princese Kosmopolisa Tenesija Viljamsa drāmā “Jaunības putns ar saldo balsi” (1977). Jā, šī izrāde nepārspēja “Ilgu tramvaju” un Antras Liedskalniņas neaizmirstamo spēli, tomēr pietuvojās tai, jo arī te atklājās melni izmisuma un egoisma akači, kuros laiku pa laikam jebkuru izcilu mākslinieku velk iekšā, jo tur ir tik daudz nezināmā, no kā baroties un smelt nākotnes lomām un citiem darbiem, nezinot, kad un vai tādi sekos.

- Dziļi izjusta un latviski noslēgta bija arī Lidijas Freimanes “Cīrulīšu” Zelma, ko viņa sagatavoja un spēlēja paralēli Veltai Līnei Nacionālā teātra iestudējumā 1975. gadā. Atšķirībā no šodienas daudz vitālākās intonācijas, Lidijas Freimanes Zelma “Cīrulīšus” uztvēra kā sava (padomju) laika “Indrānus” - viensētas pazūd no Latvijas kartes, un šo māju gars, lai cik pelēka būtu bijusi pavasara un rudens ikdiena, top izpostīts. Nevienam no Cīrulīšu Zelmas bērniem nav vajadzīga šī pieticīgā sēta, jo viņu visu skatieni vēršas urbanizētās pasaules kā nākotnes ideāla virzienā. Atgādināsim, ka simboliskais vispārinājums nebūt nebija atrauts no sava laika sociālā konteksta – tieši šai laikā sākas otrs viensētu iznīcināšanas vilnis, kura sekas redzamas joprojām - visas apdzīvotās vietas Latvijā “rotā” dīvainas divu un trīs stāvu daudzdzīvokļu ķieģeļu ēkas, uz kurām pārcēlās kolhoznieki, un tieši no tādām tik daudzi aizbrauc no neatkarīgās Latvijas uz neatgriešanos.

"Cīrulīši" (1975). Lidija Freimane – Zelma // Foto no 100.teatris.lv arhīva

Trīs būtiskas lietas

- Beigusi Viļa Olava komercskolu, reizē ar vācu pārvaldes iestādi 2. pasaules kara beigās evakuējusies uz Vāciju un tikai pēc tam atgriezusies Latvijā, Lidija Freimanes ir viena no retajām latviešu aktrisēm, kas brīvi pārvalda vācu valodu un saglabā šo prasmi mūža garumā. Līdz ar Pēteri Pētersonu tas viņai ļauj vēlākos gados sagatavot Bertoldta Brehta songu un dzejas programmu un koncertēt ārpus Padomju savienības robežām vācvalodīgajās zemēs kā sūtnei no “draudzīgās PSRS”. Par to maz tiek runāts, bet tas ļauj Lidijai Freimanei lasīt vācu valodā un iegūt plašāku informāciju un redzesloku par to, kas notiek pasaulē. Bet intelekts, kā zināms, ir tas, kas ar gadiem laužas laukā no katra skatuves mākslinieka – i kad tas ir, i kad tā nav. Un Lidijai Freimanei tas bija.

- Tieši intelekts ir tas, kas ļauj viņai neapmaldīties un neizsamist tukšākos radošos periodos, uzņemoties pienākumus, no kuriem tik daudzi labprāt izvairās, proti, pēc būtības iesaistīties kopējā labuma lietā. No 1966. līdz 1983. gadam Lidija Freimane ir Latvijas Teātra biedrības (LTDS priekšteces) vadītāja, un tieši šai amatā, atkārtoti būdama arī Augstākās Padomes deputāte, veic tik nozīmīgas lietas, kas būtiski ietekmē Latvijas teātra kopējo ainavu gluži “materiālā” šī jēdziena izpratnē – proti, no pussabrukušās un nolaistās Smiļģa pēdējās dzīvevietas Āgenskalnā tiek izveidots Teātra muzejs, tiek uzcelts un padomju laikā plaši izmantots atpūtas nams “Rūķīši” Gaujas krastā Murjāņos, izveidots Alfreda Amtmaņa-Briedīša memoriālais muzejs Vallē un Druvienas “Silmaču” brīvdabas skatuve un muzejs. Un ir naivi iedomāties, ka šīm latviskās kultūras saliņām padomju laikā uzreiz tapa dota zaļā gaisma, vajadzēja spītīgu neatlaidību un asu prātu, lai pierādītu, ka tās darīs labu Latvijai, bet nesagraus dižo padomju dzimteni.

Savu mūža mīlestību Lidija Freimane sastop Jāzepa Pasternaka personā, un viņa pēkšņā nāve 1975. gadā mājas kāpņu telpā tiekot brutāli un nežēlīgi nodurtam pēc vairākkārtējiem draudiem ir no tām, kas pāršalc Latviju arī bez mediju starpniecības. Intelektuālais un vīrišķīgais Jāzeps Pasternaks ir Latvijas PSR Mākslas fonda priekšnieks, kura ceļi krustojas ar nelegāliem mākslas darbu tirdzniecības gadījumiem, un konflikts tiek atrisināts šādi. Par to, kāds trieciens tas ir ģimenei - gan abām meitām, gan Lidijai Freimanei, lieki runāt. Viens gan – dramatiski likteņa pagriezieni māksliniecei nav jāiztēlojas vai jāveic novērojumi uz ielas un tirgus laukumā, dzīve viņu nesaudzē, un celties iet un turpināt liek, visticamāk, atbildība ne jau skatītāju, bet meitu priekšā.

"Elektra" (1968). Elektra - Lidija Freimane // Foto no 100.teatris.lv arhīva

Trīs personiskas atmiņas

- Tiem, kas spēj iztēloties aptuveni 50 gadus vecus žurnālus un tajā publicēto foto kvalitāti, viegli būs iedomāties ne pārāk asu kadru pa visu lappusi, kurā Lidija Freimane kopā ar abām meitām nodarbojas ar rokdarbiem. Tāda padomju laikam netipiski sievišķīga idille, kas sniedz mums priekšstatu par harmonijas avotu šajā ģimenē – pašu darināti tērpi.

- Tā kā Katrīna Pasternaka un Juris Kalniņš, abi būdami Dailes teātra aktieri, ir gana publiskas personības, visi zina, ka viņiem ir divi pieauguši bērni – Dārta un Kārlis, bet ne visi atceras, ka bija arī Krišjānītis, Lidijas Freimanes vecākais mazdēls, kam vārds dots par godu Krišjānim Baronam, attiecīgi Dārta par godu viņa kundzei. Krišjānis aiziet bojā Baltezerā 1992. gada Jāņu dienās aptuveni vienā laikā ar operatoru Juri Podnieku. Es nemāku teikt, kāpēc es tik labi atceros šo traģisko gadījumu. Varbūt tāpēc, ka pirms tam bija bijis kāds raksts, kurā vecmāmiņa lepojās ar pirmā mazbērna neparasto apdāvinātību. Varbūt tāpēc, ka Katrīnai Pasternakai vienmēr acīs ir asaras pie vārdiem “Eņģeļi pār Latviju”.

- Šis būs tik personisks iespaids, ka tālāk drīkst nelasīt. 1986. gada 22. jūnijs. Druvienas “Silmači”.  “Skroderdienu” starpbrīdis. Šo rindu autorei ir 12 gadi. Mēs ar draudzeni teātra mīlestības apmātībā esam saņēmušas drosmi lūgt autogrāfus Nacionālā teātra aktieriem, galveno lomu tēlotājiem. Par to, kā autogrāfu sniedza Jaunušans, Kairiša un Jakovļevs, lai paliek citām reizēm. Šoreiz par to, ko aizskatuvē teica visas trīs “vecenes” jeb teātra karalienes, novilkdamas savus kostīmus un stafeti 2. cēlienā atdodamas Helēnai Romanovai, Intai Tirolei un Irinai Tomsonei. Velta Līne mazliet nīgri abām divpadsmitgadniecēm uzsauca – vai tad neredzat, ka šobrīd nevaru (taisnības labad jāpiebilst – ka nevarēja jau arī), Elza Radziņa atbildēja – meitenes, vienu mirkli, aiziešu apsēsties skatītāju rindā un tur jums parakstīšu, Lidija Freimane uzsmaidīja, pajautāja, kā mūs sauc, un parakstījās. Laipnība naudu nemaksā.

"Skroderdienas Silmačos" (1975) Lidija Freimane – Bebene // Foto no 100.teatris.lv arhīva

 

* Raksts publicēts ar Latvijas Nacionālā teātra atļauju (oriģinālo publikāciju skat. NT mājaslapā)

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt