Kroders.lv 27.03.2021

Latvju teātra anekdotes

Aktieris – Faraona lomas atveidotājs atpūtā // Britu mākslinieka V. Tomasa akvarelis

Pirmā uzstāšanās

L. pilsētas teātra skatuves meistara dēls gribēja reiz tikt par lielu, slavenu aktieri. Beidzot, uz paša un tēva neatlaidīgu lūgšanos, viņš dabūja kādā bruņinieku lugā mazu ieroču nesēja lomiņu, kur pāris aizgrābjošos vārdos viņam jāziņo par uzbrukumu pilij. Attiecīgais cēliens sākas. Jaunais aktiers stāv aiz kulisēm, tērpies bruņās, zobenu rokā, un gaida savu galavārdu. Te uzreiz apgāžas viena slikti piestiprināta kulise, un tamdēļ starp teātra direktoru un skatuves meistaru izceļas plūkšanās. Šinī brīdī atskan gaidītais galavārds, un inspicients uzgrūž pārbijušos ieroču nesēju uz skatuves. Tas nostājas bargā pilskunga priekšā gluži mēms no uztraukuma.

“Kas ir?” pilskungs bargi uzkliedz. Pauze. “Nu, vai teiksi, vai ne! Ko nozīmē tas troksnis tur ārā?” — “Di-direktora ku-kungs iesmērēja manam papam pa ausi, tamdēļ ka klints sagāzās!” jaunais aktiers izstāstīja un nu, pavisam sabijies, aizbēga no skatuves. Skatītāji turēja vēderus.

Vēl divus krēslus

Dzejnieks un teātra direktors Heinrihs Laube nevarēja ciest visai bagātīgu skatuves iekārtu. Reiz aktiers Sigvarts Fridmans Hamleta mēģinājumā izteica piezīmi, ka skatuves iekārta “pie ķēniņa” par daudz nabadzīga, un pieprasīja, lai uzstāda vēl kādas mēbeles. Laube viņam pikti uzsauca:

“Jūs jau tā kā tā spēlējat Hamletu pie četriem krēsliem vairāk nekā citi! Bet, ja nu jūs par varu gribat – manis dēļ! Rekvizitier, atnesat vel divus krēslus!”

Pats pie sava bēru mielasta

Rosīgais Jelgavas sabiedriskais darbinieks Jānis Dravnieks reiz sarīkoja Vācu Amatnieku biedrībā Rīgas Jaunā teātra viesu izrādi – Šillera “Laupītājus”. Pēc lieliski izdevušās izrādes bija goda mielasts, kas pirmdien vēl turpinājās “Komerca” viesnīcā. Tik jautra sabiedrība, ka par šķiršanos nav ko domāt. Jau vēla pēcpusdiena, bet vēl dzīres turpinās. Te Dravnieku aicina pie telefona. Tas, iegrimis interesantā sarunā, ar nepatikšanu uzņem traucējumu; bet jāiet vien būs, jo ko var zināt, varbūt kāda svarīga lieta. Te veikli pieceļas aktieris K. Neilands un atspiež Dravnieku atpakaļ krēslā. “Pag, Jāni,” viņš saka, “es iešu, parunāšu tavā vietā!”

Pēc dažām minūtēm Neilands atgriežas. “Nu, kas par vēstīm?" Dravnieks jautā. —  “Sliktas, brālīt,” Neilands smīn, “Pēc tevis prasa no darba vietas. Man bij jāpaziņo, ka ar tevi beigas!” — “Kā – beigas? Man vēl nemaz negribas beigt!” — “Pareizi, es arī tā domāju. Un tādēļ, lai atkratītos, pateicu, ka ar tevi beigas: naktī bīstami saslimis un šodien no rīta nomiris...” — “Vai tu traks!” Dravnieks nobīstas. — “Hahaha! Tas tik joks!” visa sabiedrība sāk no sirds smieties.

Dravnieks brītiņu nopietni domā, tad sāk smaidīt un saka: “Labi! Tad pie vienas reizes nosvinēsim bēres arī!” Tiešām, mielasts, kam jau sāka trūkt taisnojuma, nu pārvērtās par jautru bēru mielastu, kurā visomulīgāk jutās pats nelaiķis.

Otrā dienā jelgavnieki lasa “Latviešu Avīzēs” sēru vēsti, ka negaidīti ātrā nāvē miris Jānis Dravnieks. Turpat nodrukāts arī plašs nekrologs, kurā cildinātas rosīgā darbinieka gaitas. Bet liels pārsteigums bija jelgavniekiem, kuriem to pašu dienu vēl gadījās sastapt uz Lielās ielas nelaiķi – spirgtu un veselu. Jānis Dravnieks ir vienīgais no teātra ļaudīm, kam bijusi tā laime lasīt pašam savu nekrologu.

Melna gaisma

Kristaps Linde režisē Bairona “Kainu” un pats spēle, protams, Luciferu. Ģenerālmēģinājumā tas parādās skatuves dibenā visā varenībā un tūlīt sāk bārties ar meistaru-apgaismotāju: “Kas tā, velns, par gaismu. Oškaln! Ko jūs darāt? Jūs gribat Luciferu apgaismot ar pusdienas saulīti! Balta gaisma, he, hehe! Neder, neder! Dodiet ko piemērotu!”

Oškalns izmēģina vienu, otru krāsas stiklu. Nekas neder. Beidzot Linde no saviem augstumiem iesaucās: “Dodiet melnu gaismu!" Oškalns brīdi padomā, tad – izslēdz elektrību uz visas skatuves. “Kas tad tas?” režisors pārsteigts jautā. No skatuves apakšas kā no pazemes atskan ugunsmeistara atbilde: “Nu ir melna gaisma, režisora kungs!”

Netaisiet ķiņķēziņus

Ādolfs Alunāns ar aktieri K. Neilandu apstaigā Jelgavas veikalus, iepirkdamies un jokodami pārdevējus. Jau viss sapirkts, vēl tikai jāparauga manšetes, apkaklītes, krūtis...

“Iesim uz Katoļu ielu pie tās ņiprās, baltmutīgās meičas,” Neilands vēdina savu direktoru. “Ņemsim to pārdevēju mazliet uz zoba.” — “Nu, brālīt, tai tu muti neaizbāzīsi!” Ādolfs laikam pēc paša piedzīvojumiem spriež. — “Aizbāzīšu. Gan redzēsi. Iesim.”

Ieiet šie veikalā. “Sakiet man, jaunkundz, vai jums ir mīkstas krūtis?” Neilands sper vaļā kā no lielgabala un ar kauna smaidu urbjas acīm meičas brošā. Šī patiesi uz dažām sekundēm apstulbst, bet tad apķeras, nostājas lepni un iesprauž rokas sānos: “Apraugat!”

To nu neviens nebij gaidījis. Nu apjūk Neilands. “Nē, nē... es domāju krāģa krūtis – tā saukto elšķinu...” Nu meiča, gan mazliet piesarkusi, tomēr zin, ko atbildēt: “Ja tā, tad netaisāt ķiņķēziņus, bet sakāt skaidri un gaiši, kas jums vajadzīgs!” — “Jā, pareizi!” Ādolfs piebalso: “Ķiņķēzinus ar skuķiem neder taisīt, ja nevari tiem muti aizbāzt!”

Franču konverzācija

Dailes teātrī iet “Grāfs Monte Kristo”. Direktoram Ed. Smiļģim skats ar baronesi Danglar – Lidiju Keplēr. Grāfam ir teksts: “Austrumos ciena straujus zirgus un skaistas sievietes,” lai baronese atbildētu: “Jums vajadzīgs vispirms minēt sievietes un tad tikai zirgus.” Bet izrādē Smiļģim samisās, un viņš izsaka pēc visiem smalkā toņa likumiem pareizi: “Skaistās dāmas un straujus zirgus.” Keplēre neapķerdamās iebilst: “Jums vajadzēja vispirms minēt... zirgus, un tad sievietes. Tā prasa smalkais tonis.” Protams, nu publikai bij gribot negribot jāsmejas.

Anniņas biksītes

Nacionālā teātrī samēģina Blaumaņa piemiņas izrādei “Ļauno garu” Mierlauka režijā. Pēc otrā cēliena sestās ainas režisors pieiet klāt Annai Jakabson, kura tēlo Līzi, un saka: “Anniņ! Tu nenolaid tā tās biksītes.” Un griežas atkal pie citiem kolēģiem.

Aktrise apskata savu apģērbu un pārliecinās, ka viņai viss kārtībā. Bet kolēģi nu sāk ieinteresēties, kas Mierlaukam par daļu gar Annas Jakobson biksītēm. Spriež šā, spriež tā, beidzot griežas pie paša Mierlauka. Ko šis domājis ar to bikšu celšanu? Mierlauks pavisam pārsteigts: ko no šā gribot.

Galu galā noskaidrojās: “Ļaunā gara” otrā cēlienā ir skats saimniecei ar māsu. Māsa kaulējas, lai saimniece uz to lielo vinnestu šai šo to atdāvinot. Starp citu: “Un, ja tev gluži labs prāts, tad nogriez no baķa vēl kādu gabaliņu manam Mārtenīšam priekš biksītēm...” Pēdējo frāzi, pēc Mierlauka domām, aktrise nolaidusi uz leju, un to Mierlauks nekad nevar ciest un tā ir bija aizrādījis: “Nenolaid, Anniņ, tās ‘biksītes’!”

Ko viņš nekad nedara?

Nacionālā teātra inspicients Roberts Baltgalvis mūžīgi kaujas ar naudas trūkumu, vekseļiem, parādiem. Reiz viņš, uzskrējis no skatuves bufetes telpās meklēt kādu aktieri, uzkliedzis pie letes stāvošam teātra diriģentam Jānim Kalniņam: “Ko tad tu te, Janka, dari?”, un drāžas atkal lejā.

Kalniņš, pašlaik maksājis tēriņu, sauc tam nopakaļ: “To, ko tu nekad nedari!” Baltgalvis, paldies Dievam, šo atbildi gan laikam nedzirdēja.

Dramatiskās mākslas vara

Nacionālā teātra aktieris Konrāds Kvēps vasaras brīvlaiku pavada Carnikavā. Te viņš atpūšas, peldas, mācās lomas, dzīvo, kā jau dabā, gandrīz kails – peldu kostīmā. Reiz viņš tā noiet līdz pļavmalai, pilnā balsī memorēdams Mežaiņa lomu no “Nogrimušā zvana” un tēlodams lomu ar attiecīgiem žestiem un kustībām. Viņš redz: kāda vecenīte ar meiteni, ganīdama turpat ceļmalā govis, skatās uz šo baltām, platām acīm. Pēkšņi tā nelabi iebļaujas un bailēs laiž kājām vaļu mukt uz māju, pilna kaklā raudama vaļā: “Dievs, Kungs, ir mūsu stiprā pils!” Interesanti, kādu meldiņu tā uzvilktu, ja aktieris būtu nosmiņķējies un ieģērbies Mežaiņu kostīmā...

Vēdeklis

Dailes teātrī tāds paradums, ka pat pēdējā ģenerālmēģinājumā vēl strīpo lomas. Tā arī “Vēdekļa” izrādē. Direktors Smilģis liek sasēsties aktieriem uz kāpēm un sāk strīpot sufliera eksemplāru. Gustavam Žibaltam liela loma. Viens otrs skats krīt laukā zem nežēlīgā režisora zīmuļa. Izrādās veltīga visa mācīšanās, visas pūles. Tiek iznīcināts sviedriem vaigā pastrādātais darbs.

Žibalts ir pazīstams kā liels jokdaris. Ne no tiem jokdariem, kas “plēš jokus”, kā smejas, bet no tiem dzīves filozofiem, kam asprātības nāk pa muti tad, kad sirds asiņo. Viņš nopūšas un saka: “Tās tak liekas pūles, vēl strīpot. Daudz vieglāk izplēst lapas laukā. Vāki paliek ko vēdināt!”

 

Publikācijā izmantotie avoti: laikraksti “Svari”, “Teātra Nedēļa”, “Atpūta” (periodika.lv).

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt