Maija Svarinska 06.04.2021

Latvijas teātra lepnums

Foto no personīgā arhīva // Foto - Aivars Liepiņš

Aktrisei Lolitai Caukai šodien, 6. aprīlī, ir dzimšanas diena. Bet es jau apsveicu viņu tieši pirms mēneša. Viņa uz manu kļūdu atbildēja ar skaistu skumjas sirds smaidu, un, atsaucoties uz šo aizkustinošo sms, tūdaļ solīju noteikti apsveikt arī īstajā dienā. Ko tagad arī daru. Jā, Lolita Cauka ir mana vismīļākā aktrise. Ar to negribu teikt, ka viņa ir vistalantīgākā, taču kā personība viņa ir īpaša. Lolitas talants savienojas ar vienreizēju gudrību, proti, to, kas nāk gan no sirds, gan no prāta, tādēļ pat visvājākajā lugā neviena viņas loma neieslīgst autora primitīvajā patosā, allaž ir neuzbāzīgs virsskatiens, kas tādējādi rada smalku saiti ar skatītāja viedokli par izrādi. Vienlaikus tas ir arī unikāls iekšējais skatiens, sirds acs ļauj ieraudzīt tēlā to dzīves noslēpumu, kas var būt pilnīgi brīvs no lugas teksta, taču organisks pēc būtības, jo dzimst aktrises emocionālajās pārdomās par lomas jēgu.

Atceros, 2002. gadā žurnālam “Teātra Vēstnesis” [1] rakstīju apskatu par vairākām Nacionālā teātra izrādēm, un kopējais vērtējums būtībā bija negatīvs, bet tieši par Lolitu Cauku teikts tas labākais: “Tas, ka Lolita Cauka ir gudrs cilvēks, viegli pamanāms, bet tas, ka viņas racionālais un aktieriem tik netipiski brīvais no uzbudinātības prāts spēj uz skatuves sublimēties košos dvēseļu augļos, man patiešām ir pārsteigums. Nezinu, kā Lolita Cauka strādā ar lomu, bet domāju, ka tieši skrupulozā analīze, saāķējot varoņu iekšējās un ārējās dzīves psiholoģiskos kāsīšus, ļauj viņai pieveikt tēla un kopumā lugas traktējumā shematismu. Un rezultātā aktrise it kā vienatnē, bet bez redzamas piepūles, klusi un pieticīgi panāk to, ka skatuves telpa plešas plašumā un skatītāju sagrābj īsts pārdzīvojuma spēks. (..) Bet galvenais – tieši Lolita Cauka prot savienot notikuma jēgu ar savu, tātad arī ar manu, t.i., skatītājas pašsajūtu laikā un telpā.”

Lolita Cauka ir nospēlējusi vairāk nekā 65 lomas, un, lasot par tām tagad “Teātra Vēstneša” žurnālā un daudzos literatūrai un mākslai veltītajos laikrakstos, neatradu nevienu viņas darba kritisku vērtējumu.

Varbūt tādi ir bijuši, taču man, nedēļu pārlasot rakstīto, neko līdzīgu atrast neizdevās. Piemēram, Silvijas Radzobes būtībā kritiskajā rakstā [2] par Edmunda Freiberga izrādi “Leo. Pēdējā bohēma”, ko viņš veidoja pēc Ingas Ābeles libreta un Raimonda Paula mūzikas, vienīgi par Caukas darbu sacīts: “Pie retiem radošiem risinājumiem pieder Lolitas Caukas asprātīgā, groteskas tehnikā atveidotā dzimtsarakstu biroja darbiniece, kas nelielā ainā atklāj padomju ierēdņu smieklīgo formālismu.” Un tā ik katrā dažādu autoru – vai tā būtu Valda Čakare vai Normunds Naumanis, vai Līga Ulberte, Anda Burtniece, Guna Zeltiņa vai Ieva Rodiņa u.c., – materiālā par šo aktrisi tiek rakstīts tikai ar vaļsirdīgu cieņu un sajūsmu. Nupat arī Jāņa Siliņa veidotajā Lilijas Dzenes rakstu un dienasgrāmatas apkopojumā [3] par Lolitu Cauku ir sacīts: “Izcila.” Raksturojums, ko izsaka ne tikai ļoti gudra, bet arī ļoti pašapzinīga un skarba kritiķe.

Bet es Lolitu Cauku mīlu ne tikai kā aktrisi, bet arī kā cilvēku. Gudra sirds – tas būtībā ir retums. Man ir dots to izjust arī ikdienā, piemēram, kad viņa vadīja Latvijas Teātra darbinieku savienības valdi – kādi interesanti, praktiski un veiksmīgi lēmumi tapa. Arī prieka dāsnums, piemēram, LTDS locekļu braucieni uz ārzemēm. Šajā kontekstā jāuzsver, ka nekad nekur kopā neesam devušās, neesam, tā sakot, draudzenes, taču iekšējā saite ir izveidojusies, jo vieno attieksme pret Dievu, līdz ar to pret dzīves un mākslas jēgu.

Tagad gaidīšu, kad taps grāmata par Lolitu Cauku. Tik daudz lielisku lomu un tik daudz apbalvojumu. Pēdējā balva ir piešķirta par izcilu un, kā uzsver Ieva Rodiņa, “siltu, līdzjūtīgu, bet vienlaikus stingru” [4] Ortu izcilajā Elmāra Seņkova izrādē “Pūt, vējiņi!” (LNT, 2018). Varbūt jau kāds raksta. Manā skatījumā ideāls autors būtu Ieva Struka. Lūk, viņas teksts: “ ...un uz skatuves (šis cilvēks) ir tāds, kāds vēl nav bijis iepriekšējās lomās, jo atkal pa savam ir gan dzīves gudrība, gan sievišķīgs šarms, gan jūtīga sirds, gan viegli ironisks vērtējums notiekošajam. Un tad ir vēl viens cilvēks – tas, kas piekrīt dulliem gājieniem, pēkšņiem pasākumiem ekspromtum, spēj tikpat negaidīti sagurt un nevarēt neko, tad augšāmcelties un doties tālāk. Jo tāda ir dzīve un tāda ir izietā skola – ka jābūt stipram. Bet stiprums balstās godprātībā, pārliecībā par lietu kārtību un jēgu, krietnumā un darbīgumā. Man patīk visi šie cilvēki vai, pareizāk, visas šīs Lolitas personības šķautnes. Patīk, protams, nav īstais vārds. Bet to jau Tu, Lolita, sapratīsi, vai ne?”

Tā rakstīja Ieva Struka [5], kad Lolitai bija 60. gadu jubileja. Gudri un skaisti. Gaidīsim nākamo apaļo jubileju, un tad varbūt grāmata arī būs.

Skats no NT izrādes "Pūt, vējiņi!" (2018) // Foto - Kristaps Kalns

 


[1] “Teātra Vēstnesis”, 2002, Nr. 1.
[2] “Teātra Vēstnesis”, 2010, NR.4/5.
[3] “Lilija Dzene. Izmeklēti raksti” – apgāds “Mansards”, E. Smiļģa Teātra muzejs, 2021.
[4] Rodiņa I. Spēle ar kanonu jeb Uldis un Baiba Dziesmu svētkos, Kroders.lv, 14.09.2018.  https://www.kroders.lv/verte/1153
[5] “Teātra Vēstnesis”, 2006, Nr. 1

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt