Teātra Vēstnesis 29.05.2013

Klusums un troksnis*

Ieskats atjaunotā žurnāla “Teātra Vēstnesis” I numurā: Normunds Naumanis runā par numura galveno tēmu “KAS ES ESMU?”

Vispār jau tas ir savādi – kā cilvēks izvēlas savu profesiju, amatu, darbu vai, vēl precīzāk, to, ar ko viņš vislabprātāk nodarbojas. Ja ignorējam nodrāzto asprātību, ka “neviens man/mums atļauju neprasīja, lai es/mēs piedzimtu”, un domās atgriežoties bērnībā vai jaunos gados, nudien nevaru labpatikā apliecināt, ka mans kvēlākais sapnis toreiz būtu bijis – kļūt par kritiķi (lasi: mākslas procesu aprakstnieku), šo mūžīgo rezonieru patvērumu. Mierinājumam nekalpo pat fakts, ka savā nu jau krietnās dzīves pieredzes “apkārtnē” neatceros nevienu bērnu, kurš būtu sapņojis “kad izaugšu liels, būšu kritiķis”. Toties zinu daudzus, kas jau kopš bērna kājas sapņojuši kļūt par aktieriem un aktrisēm, kosmonautiem, baņķieriem, māksliniekiem un vispār - slavenībām. Tātad – tomēr šī kritiķa aroda izvēle ir sava veida garīga trauma, iegūta jau apzinīgā vecumā? Smieklīgākais, ka joprojām godīgi nespēju atbildēt uz šo sakrālo – kāpēc. Toties esmu, šķiet, atminējis citu savas personības un personas noslēpumu – racionāli nav izskaidrojams, kādēļ mani piesaista itin viss, kam ir estētiska vai ne-materiālu baudījumu dāvājoša “pievienotā vērtība”. Tādā ziņā es pavisam droši varu apgalvot, ka laba teātra izrāde manā vērtību skalā ir līdzīgā “svara kategorijā” ar kvalitatīvu grāmatu, filmu, skaņdarbu, vizuālās mākslas izpausmi, skaistu vai interesantu ģeogrāfisku vietu, izcilu ēdienu, dzērienu, dizaina priekšmetu un pat mirklīgu un/vai ilgstošu saskarsmi ar citu cilvēku. Tas nozīmē, ka teātra (un kino) kritiku es neuztveru tik nopietni kā savu profesiju vai, pasarg Dievs, mūža aicinājumu. Teātris un kino un reflektēšana par tiem manā dzīvē nav “itin viss”. Diemžēl, es ar skumjām raugos uz tiem sava amata brāļiem un māsām, kas ik vakaru pavada teātrī vai ir redzējuši teju visas pasaules filmas, izlasījuši visu, kas sarakstīts burtiem u.t.t. Man šāda “iekapsulēšanās” savā profesijā šķiet nabadzīgas iztēles diktēta. Jo darbs nevar kļūt par dzīves galveno vērtību. Profesionālie pienākumi un dzīve – tās, manuprāt, ir divas pilnīgi atšķirīgas “substances”. Protams, tu nevari “izštepselēt” savu apziņu, lai, piemēram, nedomātu par nesen Romā vēroto Karavadžo gleznu asinskāro kaislīgumu vai pārstāt apcerēt Deivida Čiperfīlda lielisko estētisko iespaidu par “ložu pēdu” konceptu Berlīnes Neues Museum mūros, pat ja, amata pienākumus pildot, sēdi kādā garlaicīgā teātra izrādē Rīgā, par kuru jāsacer raksts. Tas ir paradokss, bet mirkļa bauda ir tā, kas uz ilgāku laiku pabaro rutīnas riebumu. Tomēr iedomāties dzīvi tikai kā virzīšanos no kārtējās premjeras un nākamo es nevarētu. Taču tas ietilpst teātra aprakstnieka profesijas instrumentārija pārvaldīšanas noteikumos. Ko darīt?

Aizvien biežāk domāju par to, kāda ir kritiķa profesijas jēga Latvijā. Un aizvien biežāk nākas sev atzīt, ka tās vairs nav. Vismaz tā ir marginalizējusies līdz pašapmierināšanās instinktu līmenim. Kritika ir kā tāds garīgais onānisms, kas vajadzīgs kritiķa fizioloģiskajai higiēnai, lai, kā smejies, asins un citi vadi neaizsērē. Sabiedriskā rezonanse teātra kritikai tuva nullei un nevajag sevi barot ilūzijām, ka kritikas vērtējums kaut jelkā iespaido teātra apmeklēšanas paradumus Latvijā (protams, nenoliedzu, ka katram Latvijas kritiķim ir savs fanu pulciņš, taču… uz dzīvi tas neattiecas). Tā dēvēto “profesionālo kritiku” jau sen ir no spēles laukuma izspiedusi sociālo tīklu saziņa un “klusā telefona” ekspertu viedokļi (TV reklāmas fenomens pelna atsevišķu pētījumu). Bet pa lielam “kritika” skar tikai tos, kas pieminēti, slavēti/pelti konkrētā rakstā.

Tomēr nodarboties ar tik nožēlojamu servilismu – teātru apkalpošanu vismaz informācijas, ja ne vērtēšānas un analīzes, nolūkos – diez vai kāds sevi cienošs teātra kritiķis vēlas. Kaut pats jau sen šo funkciju veic. Jo teātrim ir svarīgi, lai par to runā – un daudz. Nav svarīgi, ko – labu, sliktu, “kurš-ar-kuru guļ-un-kurš-ko-lieto”, galvenais – lai runā. Tas ir dabisks attīstības posms “mežonīgā mārketinga “tirgus apstākļos. Cits jautājums, ka Latvijā šis posms ir drusku par daudz ieildzis. Tāpēc jebkuras “profesionālas” teorētiskās platformas eksistence un rašanās ir tikai apsveicama – kā tā viena mazā ūdens lāse, kas pamazām drupina akmeni – ieradumu domāt, ka teātris ar lētiem reklāmas trikiem var pārdot publikai jebko. Un situācija mainās. Jebko vairs “pārdot” neizdodas – pārāk dārgi jāmaksā.

Otra “nelaime”, ka kritika no vērā ņemama, cienījama “garīgā resursa” ir kļuvusi par atsevišķu personu spītīgu donkihotisku cīņu ar vējdzirnavām (es vēl esmu kritikā, jo regulāri viskaut kur viskautko rakstu!), ir arī tas, ka kritikai vismaz teātra jomā vairs nav sava spilgta profesionālā līdera un prestiža. To vislabāk apliecina Spēlmaņu nakts žūrijas sastāvi – es te nerunāju par konkrētām personālijām, bet vai nav dīvaini, ka par vienīgās nacionālās teātra balvas vērtētāju nupat jau var kļūt teju jebkurš, kas “interesējas par teātri” un kam ir brīvs laiks, lai “teatrāli apceļotu Latviju”? Zinu, ka tūdaļ sekos pamatots arguments – bet tu pats? Ņem un dari, maini sistēmu un kritērijus!

Es nevēlos. Un paskaidrošu, varbūt pat diezgan rupji, kāpēc.

 

*Rakstu pilnībā lasiet žurnālā “Teātra Vēstnesis”2013/I

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt