Teātra Vēstnesis 24.10.2013

Aizliegto atmiņu kultūranalīze

Fragments no Denisa Hanova raksta „Aizliegto atmiņu kultūranalīze uz skatuves” par Indras Rogas izrāžu diloģiju Valmieras Drāmas teātrī.

 

Valmieras teātris pēdēju gadu laikā ir pievērsies divu lielmeistaru – Mihaila Bulgakova un Borisa Pasternaka darbiem, kurus vieno stāsts par atcelto, pazudušo pasauli. Par vēstures lūzumu, kas sadragāja tūkstošu cilvēku dzīves, kā arī par politiskās katastrofas „pārdzīvojušajiem” un to centieniem no drupām atgūt pašcieņu, vēsta Indras Rogas iestudējumi – Bulgakova luga Zojkina kvartira (Zojas dzīvoklis) un Pasternaka monumentālā romāna Doktors Živago drāmas versija. Man kā 20. gadsimta krievu literatūras aizliegumos un to atcelšanā izaugušam lasītājam abi autori ir identitātes mantojuma daļa – par šo rakstnieku tekstiem strīdējās un turpina strīdēties pie vīna glāzes un vasarnīcas šašliku sezonā, par tiem runā vilcienā un citē veselām rindkopām, pierādot, ka krievu kultūrā literatūra, kas nepatika varai, bija un palika būtībā vienīgā brīvā politiskā telpa.

Režisores paveiktais ir titānisks darbs dažādās nozīmēs. Luga Zojas dzīvoklis ir fantasmagorija, kas savā barokālajā mainīgumā ignorē šī teksta uzvešanas grūtības – tikai izsmalcināta mašinērija spētu adekvāti ilustrēt varoņu parādīšanos un aiziešanu. Rogas iestudējumā neparādās deus ex machina, bet izlien ārā vien tādi mazie dēmoni, no kuriem Zojai jāglābj sevi un vīru. Rogas smalkjūtība izpaužas prasmē iejusties attālajā laikmetā, par kuru režisorei ir ne tikai intelektuālas zināšanas, bet emocionāla pieredze. Emocionālais intelekts ir viņas ceļvedis pa padomju valsts divdesmito gadu jucekli. Nedz politika, nedz kukuļņēmēji ir atslēgas Bulgakova lugas tekstam, manuprāt, sievietes vientulības stāstā režisore atklāj pasaules skumju bezdibeni. Violetas un Alfrēda duets no Traviatas trešā cēliena, mirkli pirms sabrūk atveseļošanās ilūzijas, ir galvu reibinošs muzikāli tekstuāls risinājums – mēs pametīsim Parīzi, kurā tā bijām cietuši…un šeit dzīvoklis un Francija ir ceļojuma izejas punkts un galamērķis, ko nebūs lemts sasniegt nedz Zojai, nedz Violetai.

Zoja sapņo par Parīzi, bet Živago sieva Toņa nonāk tur kā trimdiniece. Abi Rogas iestudējumi veido tiltu starp tūkstošu cilvēku sāpju ceļiem. Režisores uzdrīkstēšanās lasīt uz skatuves episku romānu, kas paver skatu uz viena cilvēka odiseju pa bijušo Krieviju, ko plosa kari un revolūcijas murgi, citējot kādu krievu filmu, „pats par sevi ir mazs varoņdarbs”. „Bijušie” ir ēnas, dvēseles, kas nav pametušas zemi, nav atstājuši Juriju Živago, bet seko viņa liktenim. Režisorei ir savs intīms dialogs ar cilvēku dvēselēm, un vienlaicīgi iestudējumu autore paver plašas politisku kataklizmu ainas. Brīžiem liekas, kas revolūcijas haoss nav nekas cits ka Goijas atdzīvināti tableau vivant, kuros jāpiedalās katram sabrukušās impērijas iedzīvotājam, ne tikai aristokrātiem.

Roga mīl savu garabērnu, mazo Juriju, kas, būdams vīrietis, palicis bērns, kurš, kā ticēja romantiķi, ir cilvēces tēvs, gudrāks par katru akadēmiķi vai filozofu, vai cilvēku dvēseļu pārveidotāju ar piespiedu gaišās nākotnes plāniem. Tikpat titānisku darbu paveicis aktieris Kaspars Zāle, piepildot skatuves telpu triju stundu laikā ar doktora pārdomām par humānismu – klusu un nerevolucionāru. Skatuves versijā autore nav uzkundzējusies kādreiz pretvalstiskajam romānam, bet rūpīgi kā tekstu arheoloģe atradusi, izrakusi, atbrīvojusi un atdzīvinājusi pasaules kārtības cēloni – mīlestību. Tik milzīgs ir šis vārds un tik daudz var pārciest, neatdodot to citiem, ka Jurija ceļš pa dzīvi izrādās ceļš pie mātes un tēva, pie tiem, kuru mīla sargā arī dzīvē, kurā Živago ir „bijušais”. /../

Visu Denisa Hanova rakstu par Indras Rogas diloģiju VDT lasiet žurnāla „Teātra Vēstnesis” 2013. gada 2. numurā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt