Teātra Vēstnesis 29.05.2013

Sāpes, radītas mīlestībā*

Ieskats atjaunotā žurnāla “Teātra Vēstnesis” I numurā: Mārtiņš Meiers sarunājas ar Elīnu Vāni.

M.M.: Sistēma tāda, ka galvenais, lai ir izrāde. Mehānisms strādā un viss notiek. Mēs esam iemācījušies sevi izmīcīt divos mēnešos, bet…

E.V.: Ir arī jābūt skaidram, uz kurieni mēs ejam, lai tajos divos mēnešos izdarītu. Pietiek ar sevis šaustīšanas daļu, kas man ir, lomu dzemdējot, nav vajadzības vēl pēc tā, lai mēģinājumos es tiktu pazemota kā cilvēks. Es varu būt pazemojošā stāvoklī kā aktieris, kurš nespēj izpildīt režisora prasības... Bet man liekas, ka teātris tomēr ir citādāks process - uz uzticību, draudzību un, jā, uz mīlestību balstīts process. Nezinu, vai tu man saprati.

M.M.: Tu jau esi teikusi, ka sāpes jārada mīlestībā.

E.V.: Esmu ar mieru sevi lauzt un sevi mainīt, bet… jo nevienu tas neinteresēs, neviens neuztrauksies par trīcošām rokām, par tavu salauzto kāju, jo tūlīt pat var atrast kādu citu, jebkurā mirklī. Zvīgulis aizgāja no teātra - momentā ir cits, un ir. Nekas nemainās no tā, ka mēs pa īstam saslimstam, saslimstam ar kaut ko, kam iemesls ir mūsu darbs. Darba trauma. Mašīna iet uz priekšu.

M.M.: Ričards Česlaks pasaka Grotovskim: "Vajag vēl mēnesi" un strādā. Mums tas nav iespējams, nav tik daudz pašapziņas, lai atļautos tā pateikt.

E.V.: Tu jau neesi Ričards.

M.M.: Tas ir repertuāra teātra mehānisms, tam tomēr... tam tomēr vajag darboties… šodien man slikti… trīsdesmit cilvēku ansamblī katru dienu kādam būs slikti.

E.V.: Man ir prieks par manu teātri, jo ir sajūta, ka par mani domā. Man ir vajadzīga ģimenes sajūta, kopuma sajūta, lai kādi kašķi un nesaskaņas būtu. Kā organismam.

M.M.: Apjēga, ka šis ir mūsu klans.

E.V.: Nestreb tik karstu!

Man pa īstam patīk, ka esmu satikusi Daci (Eversu – M.M.), Aigaru Vilimu. Es paskatos ierakstā "Ugunī", un tas, kā Vilims viņai saka "Es tevi mīlu"… es nekad tā nevaru pateikt. Novibrē visa zāle, kā putns, kā putns lido… man prasās pēc tā… Es saprotu, ka ar katru lomu, katru izrādi es mācos... Nezinu kādēļ visu laiku domāju par Gunu Zariņu, Gundaru Āboliņu, par „monstriem” Broku, Daudziņu, Znotiņu, Skrastiņu, Keišu - es iedomājos, kā viņi lasītu šo sarunu, bet mēs esam tieši šinī posmā, kur esam, un ticu, ka arī viņi tam visam ir gājuši cauri. Tagad viņiem varbūt par to pasmieties, bet tas ir mans posms, mans personīgais Elīnas posms šobrīd… Pēc gada es būšu citā un teātris palīdz, tas ir dzīvesveids.

Viendien braucu no slēpošanas, mani veda biznesmenis melnā džipā, braucām garām teātrim, redzu ugunis teātrī, citi strādā, un saku - vai cik labi, man šodien nav jābūt darbā, uz ko viņš - ha, vai tad tas ir darbs... Nākamajā dienā jāspēlē „Zojka”, un es par šo tēmu nenormāli „sacepos”, stāvot uz galda, kamēr Daumants (Kalniņš – M.M.) dzied… Skatos uz publiku, uz simtiem cilvēku un saprotu, ka es tūlīt nomiršu vai, labākajā gadījumā noģībšu tepat, uz skatuves, un jūs man visi teiksiet, ka tas nav darbs. Un, visticamāk, jā, jo tas ir kaut kas stipri vairāk, jo jūs paši esat nenormāli, ka jūs maksājat par šiem psihopātiem, lai jūs uz viņiem skatītos, astoņus vai cik tur latus... Es skatījos uz viņiem, un man palika pavisam šķērmi. Es nevaru piespiest saprast savu darbu, tāpat kā es nesaprotu citu darbu, tomēr man tā likās sava veida noniecināšana. Radio intervijā es izstāstīju šo stāstu un draugos.lv saņēmu vēstuli no nepazīstama cilvēka - "Elīna, piedod, bet tas nav darbs. Jauku tev dienu.” Un tad es domāju, ar kādām tiesībām man nepazīstams cilvēks vienkārši raksta tādās lietas.

 

*Sarunu pilnībā lasiet žurnālā “Teātra Vēstnesis”2013/I

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt