Teātra Vēstnesis 23.01.2014

Gaismai tiek piejaukta tumsa

Fragments no Ingas Šteimanes intervijas ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi (žurnāls "Teātra Vēstnesis" 2013.g. Nr.3)

Mārtiņš Vilkārsis ir viens no tiem, kas nosaka toni Latvijas scenogrāfijā kopš šī gadsimta sākuma. Viņš mīl klasisko glezniecību un daudzas atsauces viņa darbos uz to norāda. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, manuprāt, izaug no tumsas, tumsa ir pirmviela. Gaisma tiek piejaukta tumsai un veidojas plašas un mīkstas ēnas. Arī visgaišākajās vietās ir palicis piliens no tumsas „pigmenta”. Gaisma viņa izrādēs ir uzbūvēta gluži kā renesanses vai baroka glezniecībā – gaisma ir greznība un ar to nešķiežas.

I. Š.: Tavās izrādēs tumsa šķiet kā bieza, bet caurredzama pirmviela, kurā norisinās gleznieciskie procesi. Gaisma tiek piejaukta tumsai un veidojas plašas un mīkstas ēnas. Arī visgaišākajās vietās ir palicis piliens no tumsas pigmenta. Gaisma ir uzbūvēta gluži kā renesanses vai baroka glezniecībā.

M.V.: Jā, es strādāju melnajā kastē. Tur ir tumsa. Mūsdienu teātrī gan var būt arī dabiska gaisma, teiksim, slavenajā Anatolija Vasiļjeva teātrī Maskavā. Bet, atgriežoties pie klasiskās glezniecības, pagājušās sezonas izrādē Finita la comedia! Dailes teātrī (rež. Aleksandrs Morfovs, 2012 – I.Š.) mēs mizanscēnas veidojām kā konkrētu klasisku gleznu kopijas! Skatītājs varbūt nezina šos darbus, bet kompozīcijas ir tik skaidras, ka nevar nenovērtēt bildes kvalitāti. Tieši tas mani savulaik fascinēja Pītera Grīneveja filmās – es no tām burtiski ļimu, un esmu pietiekami daudz viņu citējis. Viņa filmas ir tīra glezniecība, un tas ir apbrīnojams smalkums – panākt tādu gaismu.

I. Š.: Vai neesi domājis kādā izrādē veidot komentāru dažādiem glezniecības stiliem – it kā paralēlo stāstu?  

M.V.: Pašmērķīgi – nē. Ja būs tā reize, ka tas būs vajadzīgs, tad – kāpēc ne. Mana scenogrāfija tieši izriet no režisora darba. Nesen Nacionālajā teātrī man visa skatuve bija ar Gustavu Klimtu un Eduāru Manē (J. Ivaškēvičs „Ideāls zaglis”, režisore Indra Roga, 2012 – I.Š.). Indra Roga ir režisore, ar kuru var runāt par glezniecību, viņa to izprot pēc būtības. Viņas tēvs ir lielisks akvarelists – Uldis Roga. Viņas izrādes es noteikti sauktu par gleznieciskām.

I. Š.: Kā tu skaties uz aktieri savā scenogrāfijā, kurā notiek krāšņi gleznieciskie procesi? Gleznieciska pieeja kā koncepts tomēr ir formālāka, abstraktāka un statiskāka salīdzinājumā ar arhitektonisku pieeju, kur cilvēks, viņa ergonomiskās trajektorijas ir paredzētas. Vai aktieris, tēlaini runājot, lauž pats sev ceļu gleznieciskajā vielā uz skatuves? 

M.V.: Režisors izlauž viņam ceļu (smejas). Aktierim visā tajā ir labi jājūtas, viņam noteikti ir jāparedz telpa. Ja bez aktiera – tad jātaisa ideja kastītē un jānes uz izstādi. Izrāde nav izstāde un bez aktiera nepastāv. Vairāk nekā desmit gadu laikā atceros pāris reizes, kad man ir bijuši spilgti asumi ar aktieriem. Viens bija negadījums – objekta novietojums telpā bija mainīts par desmit centimetriem un izjauca lomas līniju. Es mācos. Ar ko atšķiras laba scenogrāfija no sliktas, ja runājam par izrādēm, kuru koncepcija nav gluži gaiss vien, kas, protams, arī var būt? Uz skatuves ir jābūt „mantai”. Un skatuves bildei ir jābūt estētiskai vērtībai, ne palīglīdzeklim, kas nodrošina funkciju. 

I. Š.: Manuprāt, gleznieciskās īpašības, ko tu tagad nosauci un kas ietver tevis jau minētos lietu stāstus, padara tavu scenogrāfiju prasīgu, jo tā nav anonīma vide. Videi ir raksturs. Un aktieris nonāk dialogā ar šo vides raksturu, viņam veidojas attiecības ar to līdzīgi kā gleznās. Nereti pārsteidz, ka izrādēs ar tavu scenogrāfiju aktieris, būdams uz skatuves viens, nemaz nešķiet viens. Tavi skatuves objekti līdzīgi kā glezniecībā sarunājas ar tēlu.

Visu interviju lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2013. gada 3. numurā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt