Teātra Vēstnesis 23.01.2014

Mūzikas daudzveidīgās lomas

Fragments no Daigas Mazvērsītes (Latvijas Radio 2) raksta par muzikālā teātra tendencēm Latvijas teātros 

Kad atkal pienāks Latvijā tie laiki, kad no jaunas dziesmuspēles vai mūzikla prom varēsim doties, dungojot prātā iesēdušos melodiju, un nākamajā vakarā to jau skandēs krogā, kā kādreiz Hercoga dziesmiņu pēc Verdi Rigoleto pirmizrādes 1851. gadā? Šis jautājums rodas, domās pārcilājot šī gada muzikālā teātra jaundarbus, jo to tēmas iegulstas atmiņā tikai pēc vairākkārtējas to noklausīšanās. Tiesa, no jauna radītu opusu bijis pamaz, tāpēc jo interesantāk ir pētīt mūzikas lomu vairākos citos iestudējumos, kur režisori skaņdarbus izmantojuši kā anekdoti, noskaņu pastiprinošu krāsu vai sižeta līniju. 

Dunajevska operetes Līgavaiņi apmeklējums M. Čehova Rīgas Krievu teātrī izrādījās viens no šī gada burvīgākajiem, asprātīgākajiem un spilgtākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem. Nikolaja Adujeva un Sergeja Antimonova librets vēsta par visādiem labumiem apveltītu koķetu atraitni, kas mantojumā ieguvusi krogu un līdz ar to vairākus enerģiskus preciniekus – ormani (Oļegs Teterins), pavāru (Aleksandrs Poļiščuks) un diakonu – tēvu Valerianu. Šo apaļīgo un diezgan izlaidīgo popu azartiski tēlo Rihards Lepers, demonstrējot fantastisku basa balsi! Taču lielākā sacensība izvēršas starp zārcinieku Filatu (Boriss Ploskihs) un marķieri, kādreizējo virsnieku Gusju- Pļešakovski (Aleksejs Korgins), kas ir ne mazāk spilgts siržu lauzējs un mutes bajārs par Valmieras teātra Zojas dzīvoklīša Zosi. Šajā „rožu” dārziņā ar baudu gozējas atraitne Agrafena (Olga Ņikuļina), tēlu galeriju papildina vēl pāris dāmu. Katram no šiem personāžiem ticis pa košam, aizraujošam solodziedājumam, ar kuriem it visi aktieri tiek galā slavējamā līmenī. Meistarīgais Dunajevskis, kura melodiķa fantāziju miljoniem liela auditorija apjūsmojusi filmās Jautrie zēni un Volga, Volga, arī šajā agrīnajā darbā (1927) bijis izcils raksturotājs, un tēli savu „seju” saglabā arī aizraujošajos ansambļos, kurus pavada tautiski deju numuri, mūzikā kopumā netrūkst folkloras citātu, tomēr vienojošais ir tās humora pilnais noskaņojums. To ļauj papilnam izbaudīt arī „dzīvais” teicamu mūziķu (Indriķis Veitners, Mārcis Kūlis, Gidons Grīnbergs, Uģis Krūskops u.c.) ansamblis, kas kā vecos laikos sēž orķestra bedrē un seko līdzi solistu priekšnesuma tempa maiņām.

Ironijas un groteskas mērci šim līgavu lūkošanās „burziņam” bagātīgi piešāvis labi pazīstamais režisors, Krievijas tautas skatuves mākslinieks, augstskolu profesors Jurijs Laptevs, kurš, pats būdams pieredzes bagāts dziedātājs, kopā ar pārējiem Krievijas profesionāļu radošās komandas dalībniekiem, pārvērtis šo izrādi par īstu meistardarbu, aizraujošu komēdiju, vienlaikus parodiju par tiem stereotipiem, kas pasaulē valda par krievu nāciju. Līgavaiņu personāži dzer, dzied, danco un mīl, arī zog un blēdās, un to visu dara ne tikai no sirds, bet ar apburošu vientiesību, kas, protams, ir labi tēlota. Laptevs personāžiem izveidojis tik individuālus un konsekventus raksturus, ka grūti pat izsekot to darbībai kopskatos, jo katrs dara kaut ko citu, turklāt ar milzu degsmi. Mācītājs ielien pulksteņa kastē, ormanis iekrīt zārkā, marķieris ar Agrafenu uzrauj danci uz ar sarkanu pārklāju apklātā galda, fonā plīvojot lozungu karogiem, jo šis ir pirmo padomju gadu juku laiks ar visai dzēlīgu autoru un režisora skatu uz tobrīd notiekošo. Vien milzīgā mierlaika bufete skatuves centrā stāv kā klints, – kaut kas liels un paliekošs šo smieklīgo cilvēciņu aizkustinošajā dzīvītē. 

Visu rakstu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2013. gada 3. numurā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt