Inga Gaile 01.02.2014

Mūsu Silvija debesīs

Kroders.lv piedāvā Ingas Gailes lugu „Mūsu Silvija debesīs”, kas „Spēlmaņu naktī 2012./2013.” ieguva Latvijas Dramaturgu ģildes specbalvu „Pazudušais dēls”.

Luga „Mūsu Silvija debesīs” piedzīvoja pirmizrādi 2013. gada 31. maijā Ģertrūdes ielas teātrī, un Inga Gaile bija ne tikai iestudējuma autore, bet arī režisore. Luga stāsta par amerikāņu dzejnieci Silviju Plātu, kura 1963. gadā, mēnesi pēc tam, kad viņas vīrs Teds Hjūzs, arī dzejnieks, aiziet pie citas sievietes, ieliek galvu cepeškrāsnī un, saelpojoties gāzi, nomirst. Lugā Silvija un Teds satiekas šķīstītavā un, mazliet pastīvējušies, dodas uz zemi – uz dzīves mirkli, kurā ir bijuši laimīgi.

Pirms iepazīties ar lugu, piedāvājam interviju ar tās autori.

Rūdolfs Balodis: Par ko ir luga?

Inga Gaile: Par drosmi. Par Silvijas Plātas drosmi 60. gados runāt par lietām, par kurām citas sievietes vai autores nerunāja. Un arī par manu kā autores drosmi runāt atklāti par piedzīvoto.

Kāpēc tu izvēlējies rakstīt tieši par Silviju Plātu? Ko viņa tev nozīmē?

Daži viņas dzejoji šķiet drosmīgi un forši, piemēram, „Tētuk”, kas tiek izmantots arī lugā. Un man arī patīk viņas romāns „Stikla kupols”, kas, manuprāt, ir tāds ļoti… nu… tas ir atklāts un drosmīgs veids, kā viņa stāsta par savu personisko pieredzi.

Viņai bija arī ļoti sarežģītas attiecības ar viņas vīru Tedu Hjūzu. Viņi abi bija profesionāli dzejnieki, tai pat laikā viņai nācās vairāk rūpēties par abiem bērniem.

Visa viņas personīgās dzīves situācija, kā arī tās tēmas, kuras viņa apskata savā daiļradē, šķita aktuālas arī man. Sākumā es biju domājusi rakstīt tikai par viņu, neiekļaujot personīgo līniju.

Tu pati biji arī iestudējuma režisore. Cik tu pamainīji  pati  savu lugu?

Es strādāju ar savām kursabiedrenēm, kuras ir neprofesionālas aktrises (aut. piez.: Marta E. Martinsone, Sandija Kalniņa), vienu daļēji profesionālu aktieri, kurš ir beidzis režisorus – Pēteri Nebaru,  un vienu profesionālu – Mārtiņu Liepu.

Man bija tāda sajūta, ka es tagad runāšu, mēs taisīsim etīdes un viņi mainīsies un sapratīs, kā atklāti runāt par savām jūtām. Proti, ka es tagad tos aktierus briesmīgi lauzīšu. Labi, es mazliet pārspīlēju, bet kaut kas uz to pusi. Un tad mēs radījām etīdes par bērnību… par ideālo bērnību, un es sapratu, cik tas ir smagi. Man nav tiesību likt viņiem būt šausmīgi atklātiem un izvērst sevi uz āru, ja es pati uz to neesmu gatava. Es sapratu –  tā kā esmu uzrakstījusi to lugu, es nedaudz izmantoju viņus sava vēstījuma pasniegšanai, tāpēc, lai būtu godīgi, man jābūt maksimāli atklātai.

Tā… jautājums bija, kā luga mainījās. Jā, mainījās. Mēs izlasījām lugu trīs reizes, izlabojām kaut kādas stila neveiklības. Tad mēs gājām mēģināt un izmainījās viens monologs īsi pirms beigām, kā arī pašas beigas.

Man šķiet, režisori parasti nebaidās izmantot citus sava vēstījuma nešanai.

Jā, it sevišķi tāpēc, ka mums ir ļoti direktīva, teiksim, patriarhāla režijas skola.

Darbs ir dziļi personisks. Daudziem būtu bail. Es domāju tev arī.

Jā, protams.

Varbūt tas ir vienīgais veids, kā var rakstīt?

Es esmu diezgan ekspresīva, tāpēc sanāk diezgan atklāti. Es domāju, visi autori raksta tā. Jautājums ir, kādu formu viņi izvēlās.

Tā bija viena lugas tēma: cik lielā mērā un kā autors apslēpj sevi savā tekstā.

Tā ir. Bet lugā tas ieskanas mazāk.

Es vēl neesmu pievērsusi uzmanību tam, ka Silvija Plāta ir ārstējusies psihoneiroloģiskajā klīnikā. Es nezinu, vai mūsdienās būtu tā, kā bija tad. Varbūt viņa būtu gājusi pie terapeita, bet vai viņu būtu ārstējuši ar elektrošoka terapiju? – diez vai. Tās robežas, kas ir garīga saslimšana un kas ir normalitāte, paldies Dievam, paplašinās.

Labi, jautājums bija par formu, vai vajag vienmēr tik personīgi. Nu, neskatoties uz to, ka es ticu mūžīgai dzīvei, es domāju, ka ir jādzīvo šeit un tagad, un jādara to, ko tu vari darīt, un, tā kā es redzu problēmas, kuras ir mūsu sabiedrībā, par kurām nerunā, bet vajadzētu runāt… tad man liekas: man ir mana iespēja un es runāju.

Kā publika reaģēja uz izrādi?

Ir labas atsauksme, ir atsauksmes, ka tas ir pārāk traki, gluži kā sitiens zem jostas vietas. Es tiešām biju uztraukusies par skatītājiem, par šiem sitieniem zem jostas vietas. Bet tad es nolēmu, ka viņi tomēr ir pieauguši cilvēki. Un es teicu saviem draugiem, kuriem ir bērni, lai ar savām atvasēm nenāk.

Kā tu reaģēji, kad dabūji „Pazudušo dēlu”?

Es biju šokēta, kad uzzināju, ka „Pazudušo dēlu” piešķir viens cilvēks. Es biju diezgan dusmīga.

Dabūt balvu bija prieks, galvenokārt tā lielā darba dēļ. Man bija ļoti svarīgi, lai tas darbs tiktu pamanīts. Tad man nācās pieklusināt savas pretenzijas. (Smejas.) Es nezinu. Tur ir kaut kāds tāds nolikums… Tā ir problēma, par kuru mēs mēģinājām runāt „Spēlmaņu nakts” balvas pasniegšanā, kas notika mazākā versijā Zirgu pastā. Kāpēc vispār jāpasniedz balva „Pazudušais dēls”, ja būtu vienkārši jāpasniedz balva gada labākajam dramaturgam vai autoru kolektīvam? „Spēlmaņu nakts” tomēr piešķir balvu scenogrāfam, citiem māksliniekiem. Es domāju, nevar tā izturēties pret teksta autoriem. Viņi ir jāaicina atpakaļ.

Lugu iespējams izlasīt šeit: 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt