Teātra Vēstnesis 31.03.2014

Sudraba laikmeta gars jeb Notvert nenotveramo

Silvija Radzobe

Vladislava Nastavševa izvēle, kurš Mihaila Kuzmina romānu Peldošie – ceļojošie dramatizējis un iestudējis Jaunajā Rīgas teātrī, liecina par režisora labām zināšanām krievu modernisma literatūrā, smalku gaumi, kā arī drosmi, jo Kuzmina proza sava sarežģītā stila un netradicionālās filozofijas dēļ nekādā gadījumā nepieder pie darbiem, kas „spēlējas paši”.

Uzdrošinos apgalvot, ka Vladislavs Nastavševs ir nevis vienkāršojis, bet pat sarežģījis, jo bagātinājis Kuzmina stilu, padarot to vai par pašu neticamā kārtā atdzīvojušos krievu Sudraba laikmeta garu – plūstoši kaprīzu un nenotveramu. Jo izrādē par galveno kļūst nevis naratīvs, kurš, saskaņā ar Kuzminu, arī izrādē ir lēkājoši fragmentārs, veidots kā mozaīka, viena notikuma gabalam ietriecoties citā. Vai ideoloģija, kas saistīta ar dažādu mīlestības tipu salīdzinājumu, lai izdarītu secinājumu, ka īstā ir tā, kas pastāv viena dzimuma cilvēku starpā. Par galveno kļūst tieši atmosfēra, ko veido izteikti pretēju emociju savstarpējā iedarbība, varbūt precīzāk – sadarbība.

Ironijai (gradācijā no komiskas līdz sardoniskai), kas dominē tēlu attiecību līmenī, pāri lidinās, jā, tieši lidinās, tik trausli un netverami tas ir, romances skumjas – ar vientulību un mīlestības ilgām. Tā ir paša režisora balss, kas ik pa laikam atskan it kā no nekurienes, no kosmosa. Dziesmas ar Kuzmina tekstiem komponējis režisors, mūziku klavierēm aranžējis komponists Izrādes stila un atmosfēras radīšanā milzīga nozīme ir arī scenogrāfijai, kas tapusi, Nastavševam sadarbojoties ar scenogrāfi Moniku Pormali un gaismu māksliniekiem Pēteri Šešo, Lauri Johansonu. Tukšā skatuves telpā ar atkailinātām sienām funkcionē septiņi melni flīģeļi – katram personāžam savs. Tas, ko aktieri izdara ar šo flīģeļu palīdzību, nekā citādi kā par brīnumu nav nosaucams.

No V. Nastavševa izrādes „Peldošie-ceļojošie” JRT // Foto – Ansis Starks

20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē poļu avangarda mākslinieks, scenogrāfs un režisors Tadeušs Kantors radīja bioobjektus, ko izmantoja izstādēs un izrādēs. Teātrī tas izpaudās tā, ka tēls visu uzveduma laiku bija saistīts ar kādu konkrētu priekšmetu, ko nēsāja līdzi vai kas viņa kostimētajam ķermenim bija piestiprināts. Teorētiskā apcerē Kantors uzsvēra, ka aktieris paskaidro priekšmetu, nevis otrādi, kas šķistu loģiskāk. Scenogrāfijas specifiku Peldošajos – ceļojošajos uztvēru kā savdabīgu variāciju par bioobjektu tēmu. Ar to atšķirību, ka šai gadījumā tēls–objekts mazāk „paskaidro” viens otru (lai arī tas notiek), vairāk – transformē jeb iedarbina telpu, dabūjot laukā no tās neticami bagātus nozīmes slāņus. Mūsu acu priekšā tiek uzburtas fantastiskas, nereālistiskas norises – piemēram, telpa dejo. Skanot mūzikai, aktieri tik virtuozi pārvieto milzīgos klavieru korpusus, kuri satuvinās un attālinās, savijas un atritinās, it kā viņi būtu kļuvuši par kādu klavierēm trūkstošu locekli – ceturto kāju vai rokām. Bioobjekti rada jaunu tēlu, kura sastāvdaļas viņi vienlaikus ir un nav – stilizētu dejas stihiju, kas tik ļoti atgādina jūgendstila gleznotāju iemīļotās dejotājas Lū Fulleri un Aisedoru Dunkani, kuras tie gleznoja plīvojošos kostīmos, lai iemūžinātu pašu dejas garu.

Visu rakstu lasiet žurnāla „Teātra Vēstnesis” 2014. gada 1. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt