Teātra Vēstnesis 31.03.2014

Kam gribam līdzināties?

Ieva Struka

Laiks maina cilvēkus un arī teātra valodu, tāpēc ir likumsakarīgi, ka aizvien biežāk stāsts tiek izstāstīts ar citiem izteiksmes līdzekļiem, bet ne ar vārda starpniecību. No vārda it kā ir bail. Runāt šķiet tik pieietami un vecmodīgi. Cēloņi tomēr ir meklējami daudz dziļāk, un gribot negribot jāieskatās pasaules izglītības sistēmā.

Pirms gadiem 40 kinooperators Uldis Brauns bija filmējis līvu ciemos, un mēs, sastapušies Teātra fakultātes kāpnēs, sākām runāt par to, vai tur vēl runā savā valodā, vai ir to jau pazaudējuši. Uldis man toreiz atbildēja plašāk, bet viens teikums man ir palicis prātā uz visu mūžu. Viņš vienam vecam vīram esot jautājis: „Bet jūs taču jūtat, ka jūsu valoda zūd. Kā tas ir? Kāda ir tā sajūta, apzinoties, ka jūsu tauta izgaist no šīs pasaules?” Līvu vīrs bija teicis: „Jā, man ir tā, it kā manī katru dienu kaut kas mazs un pelēks klusi raud.” Un es esmu pieķērusi sevi, ka arī manī nu jau mazs un pelēks raud... Ļoti gribas cerēt... Manam mūžam jau pietiks, un mana sirdsapziņa ir tīra, jo mani mazbērni runā labā latviešu valodā, bet process ir tāds, kas liek būt vērīgiem, ja mēs esam ieinteresēti saglabāt savu valodu.

Kā jūs varat ietekmēt jauniešus, kas angļu valodas ietekmē citādi strukturē domu?

Tikai pacietīgi labot un atgādināt, ka viņi zaudē savu valodu. Daudziem jau ir godaprāts, un viņi saprot, ka jācenšas pašiem sekot līdzi tam, kā viņi runā un raksta. Savukārt televīzijā notiek valodas kropļošana – mēs esam jau pieraduši, ka raidījumu parasti vada jauna meitenīte, no kuras vadītājs paģērē, lai viņa vienmēr ir gaiša un smaidīga, un meitenītes cenšas un smaida. Bet ja viņām nav pamatīgas skolas, tad viņas no satraukuma smaida nepārtraukti, un mēs iegūstam plakanu a skanējumu, jo smaidot mute nevar atvērties tādā platumā, lai mēs iegūtu normālu skaņu a. Un tad es, aizejot uz Krievu teātri, pēkšņi nonāku interesantā situācijā. Krievu runas pedagoģe Jeļena Černaja jauniešiem saka: „Tikai nelietojiet tādu a skaņu, kā latvieši, tas nav pareizi. Mūsu valodā a skan atvērti, bet viņiem – plakani. Viņiem pat sejas ir tādas,” un ieliek divus pirkstus mutes kaktiņos un rāda šīs sakniebtās lūpas. Tas man bija kā pliķis, bet es saprotu, no kurienes šāds apgalvojums radies – viņa ieslēdz Latvijas Televīziju un redz, ka tā runā žurnālisti – un ja jau viņiem tā ļauj runāt, tātad tāda ir latviešu valoda. Bet latviešiem tādas plakanas skaņas nav! Mēs ieviešam jaunu patskani, kas noder visiem gadījumiem – t.s. vidējo, ar to aizstājot i, e, o, u, un tā pat mute nav jāver vaļā – paskat, cik ērti!

Mēs atkal riņķojam pa to pašu apli, bet, Ieva, vai jūs esat redzējusi kādā seriālā starp visiem tiem ļautiņiem uzrakstītu kā lomu kādu nopietnu un inteliģentu cilvēku? Mēs vispār nedodam iespēju sastapties mākslā ar gudriem cilvēkiem. Tas laiks, kad dramaturģijā centrā bija romantisks varonis ar skaidru ideju, par ko viņš cīnās, varbūt ir pagājis, bet „vienkāršais skatītājs” šaipus un viņpus ekrānam – tā ir otra galējība. Dostojevskis iebilstu – kas jums ir pret veļasmazgātāju? Turgeņevs savukārt teica – ne jau revolūcija Krievijai vajadzīga, Krievijai ir vajadzīga izglītība. Un es uzskatu, ka Latvijai ir vajadzīga īsta izglītība. Bet pedagogi ir deficīts.

Visu interviju lasiet žurnāla „Teātra Vēstnesis” 2014. gada 1. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt