Teātra Vēstnesis 11.07.2014

Mīlēt bērziņu

Ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu sarunājas Ieva Struka

Ieva Struka: Ir sajūta, ka mēs „vēstures” mājas darbus neesam izdarījuši, bet visi atsakās par to spriest.

Rūta Muktupāvela: Vēsture mums daudz ko cenšas iemācīt, bet cilvēks ir tāda būtne, kas joprojām cer uz labāko. Klasiskais latviešu sakāmvārds – gan jau kaut kā. Un tas „gan jau kaut kā” atkal un atkal mūs iegāž. Varbūt tā ir latviešu mentalitātei raksturīgā budisma apziņa – šodien dienu nodzīvoju. Šodien ir labi, bet rīt – gan jau kaut kā...

Man ir pretēja sajūta, ka mēs šodienu vispār neesam spējīgi adekvāti novērtēt – vai nu mēs kavējamies pagātnē, turklāt ne tikai to glorificējot, bet arī gaužoties par slikto pagātni, vai arī – kopš es sevi atceros apzinātā vecumā, ir skanējis apsolījums no valdības un mediju puses – pēc 10 gadiem, tad gan mēs dzīvosim labi.

Man tā nešķiet tikai latviešiem raksturīga parādība, tā ir universāla, jo tā uzbūvētas cilvēka smadzenes – cilvēks kā bioloģiska būtne, atšķirībā no citām sugām, ārkārtīgi veiksmīgi ir sabalansējis neofīliju ar neofobiju. Ja mēs pārāk aizrautīgi un ziņkārīgi trauktos uz priekšu, mēs ietu bojā, jo nestrādātu aizsargmehānisms. Ja visu laiku baidītos no jaunā un nemitīgi kavētos pagātnē, tad neattīstītos kā suga. Tiek lēsts, ka pirmie homo sapiens bija tikai kādi desmit tūkstoši indivīdu, tagad mūsu ir septiņi miljardi, un tas nozīmē, ka mēs savā eksistencē ļoti veiksmīgi šīs abas lietas esam sabalansējuši.

Vai vienā indivīdā ir abas šīs daļas, vai pati sabiedrība dalās divās daļās – tajos, kas skatās atpakaļ, un tajos, kas plāno nākotni?

Nezinu. Indivīdi jau ir ļoti dažādi, un dažādas ir arī sabiedrības. Latvieši ir samērā konservatīvi. To parāda, piemēram, pareizrakstības noteikumi, kas attiecas uz ārzemnieku īpašvārdu atveidi. Šajā ziņā joprojām ir saglabājusies mutvārdu tradīcija, – mēs tos atveidojam, tuvinot izrunai oriģinālvalodā, un tas Eiropā jau ir unikāli. Iznāk, ka mums ir svarīgāk, kā izrunā, nevis kā ir rakstīts. Tātad mūsu mentalitāte ir orientēta uz mutvārdu, nevis uz rakstu tradīciju. To apliecina arī latviešu etniskās identitātes references, kas parasti tiek balstītas nevis uz vēsturiskiem notikumiem un figūrām, bet uz mītiskiem tēliem un dainām.

Kuras neviens nezina...

Tā ir cita lieta. Mīts ir spēcīgāks par faktu. Galvenais zināt, ka pastāv tāda dainu filosofija. Savā ziņā tā ir norāde, ka latviešu sabiedrība var būt tendēta uz neofobiju. Bet, manuprāt, tur ir savs skaistums un labums – tieksmi uz tradicionālo kultūru un pagātni var pārvērst arī par spēcīgu zīmolu. Tūrisma industrija uz to jau strādā.

Kā tu domā, vai nācijai var būt mazvērtības komplekss? Un vai latviešiem tāds piemīt?

Redz, ja varētu definēt to latviešu nāciju... Tad jāvienojas, par kuru laiku mēs runājam.

Droši vien par šodienu.

Ja skatāmies vēsturiski, savā ziņā nāciju kompleksos iedzina Merķelis, pats būdams latvietis. Es neuzskatu viņu par vācieti – nu un, ka viņam bija vācu valoda un izglītība. Mums jau arī, piemēram, padomju laikā bija padomju izglītība ar krievu valodas dominanti, un pirms tam bija vācu, un tagad mēs orientējamies, es pat nezinu – uz amerikāņu valodu un izglītības un kultūras modeli. Tomēr svarīga ir vieta un mentalitāte. Vispār uzskatu, ka nedrīkst ar vieglu roku atdot baltvāciešus Vācijai, veselu sociālo slāni! Protams, ka viņi ir mūsējie. Kāpēc lai mēs norakstītu tik spēcīgu intelektuālu, savā laikā avangardisku sociālo grupu? Ar Merķeli intelektuālajā telpā ienāca verdzības koncepts, ko Rainis un citi poētiski vispārināja līdz 700 gadiem un ko mēs joprojām turpinām „atgremot”. Ar Raini, protams, nav vienkārši. Jānis Stradiņš, piemēram, fotoizstādes par savu dzīvi atvēršanā Latvijas Universitātē atgādināja – iedomājieties, Rainis, Šveicē bezmaz pusbadā dzīvodams, skatās uz Sansalvatores kalnu un vēstulē uz Latviju raksta, cik labi būtu te dibināt Latviešu universitāti! Kā vienā personībā apvienojas gaušanās par pagātni un tāds lidojums! Rainis ir latviešu mentalitātes koncentrāts.

Visu interviju lasiet žurnāla „Teātra Vēstnesis” 2014. gada 2. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt