Teātra Vēstnesis 30.09.2014

Spalviņa, asinīs mērkta

Edīte Tišheizere
Sergeja Zemļanska citādais Rainis
 

No katras izrādes, kas patiesi skārusi, paliek kāda zīme. Par Liepājas teātra Induļa un Ārijas zīmi manā atmiņā paliks šautriņa. Sarkans spalvu pušķītis ir dzeloni. Asociācijas apmet kūleni – tā taču ir tā pati Benjamiņa spalviņa, ko viņš ievēra brāļa kreklā par mīlestības zīmi, bet Jāzeps to sajuta tikai kā sāpīgu dzelksni! Tikai nebeidzams brāļu naids to izkropļojis – nu tā iemērkta asinīs un padarīta par nāves ieroci.

Fascinējoši ir mēģināt paraudzīties uz kaut ko ļoti „mūsēju” ar ārpusnieka acīm. Pat ne tajā blakusstāvēšanas attālumā, no kāda, teiksim, Felikss Deičs gandrīz vai no jauna atklāja mums pašiem Blaumani. Tā pa īstam paskatīties no ārpuses, kā uz vienu no miljonu miljoniem pasaules lugu, kurā pēkšņi kaut kas aizķēris, satraucis un sasaucies ar dzīvi, kāda tā ir šodien. Līdz šim man tādi piedzīvojumi bijuši pat mazāk kā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Zviedru režisora Larša Rudolfsona interpretācija Raiņa Jāzepam un viņa brāļiem Stokholmas Orienteātrī ar atmesto beigu cēlienu un brāļu izlīgumu finālā. Savādie ļautiņi – Blaumaņa dzeja, kādu to bija izlasījusi Novgorodas Mazā teātra vadītāja Nadežda Aleksejeva, kad pēkšņi klasiķis bija tik jauns, pārgalvīgs un cerību pilns. Un tā paša Blaumaņa Ugunī Rolanda Atkočūna versijā Liepājā – pētījums vairāk par purvu, nekā par tā bridējiem.

Tagad tam pievienojies Induļa un Ārijas iestudējums – versija bez vārdiem. Uzticot lugu Maskavas režisoram un horeogrāfam Sergejam Zemļanskim, bija skaidrs, ka viņš to skatīs pilnīgi citā, ar dzejnieka tekstu un tamlīdz filozofiju tikai pastarpināti saistītā perspektīvā, turklāt atbilstoši savai vērtību sistēmai. Kāpēc Raiņa „jaunības traģēdija” kļuvusi nozīmīga krievu māksliniekiem? Ko Sergejs Zemļanskis ar saviem domubiedriem saskatījis šajā lugā un Embūtes leģendā?

Stiepj draugu dvēsles salstot kaulu rokas

Tūlīt jāatzīmē, ka Sergejs Zemļanskis vienmēr strādā ciešā radošā komandā kopā ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Maksimu Obrezkovu, komponistu Pāvelu Akimkinu un asistenti Poļinu Pšindinu. Taču katra pienesums ir tik cieši iesakņots izrādes veselumā, ka ir gandrīz neiespējami aplūkot kaut ko atsevišķi. Sevišķi tas sakāms par mūziku, kas patiešām ir iestudējuma pulss – liecība par dzīvības procesu, ko nemana miera stāvoklī, bet tikai īpaša saspringuma brīžos.

Iestudējuma telpa ir gandrīz tukša. Aizmugurē cauri koka plaknēm spīd gaisma – tur Embotes pilī nocietinājušies vāci.

Skats no izrādes // Foto - Ziedonis Safronovs

Kailās skatuves abās pusēs slejas galvenie scenogrāfijas elementi – garas koka vindas, ko pēc vajadzības paceļ un noliec melni stāvi. Tās var pārvērsties par jebko – mūru dragājamiem svārstiem, karātavām, paceļamiem tiltiem. Ir kaut kas nenosakāmi draudīgs šajās vindās, kas atstāj skatuves grīdu tukšu un kustībai izmantojamu, taču arī iejaucas, traucē, apdraud cilvēku darbības. Kritušos apraudot, sievas ložņā zem koka līkstīm kā čūskas, kā ievainoti dzīvnieki. Kurot sārtu Ārijai (Laura Jeruma), tās pland kā liesmas. Kaujas skatos triecas pret dzīvu miesu. Ārijas un Induļa (Mārtiņš Kalita) kāzu ainā paceļas un kļūst par baznīcas velvēm.

Priekšplānā ir pats vērtīgākais – zeme, radītspējīgā irdne, dzīvības vieta. Tajā Vizbulīte mēģina iestādīt savu balto ziediņu – vēl vienu Benjamiņa mīlestības spalviņas pārveidi. Velti, kāds aizvien to samin. Turpat vecene Tuše (Anita Kvāla) pēc kaujas kā kapa krustus sprauž ģindenīgi baltus koku zarus – spēcīgu skatuves zīmi, kas šķiet gandrīz burtiski izaugusi no lugas rindiņas „Stiepj draugu dvēsles salstot kaulu rokas”. Ar tām pašam kaulu rokām Tuše kā ar grābekli vilks un plosīs bezsamaņā guļošo Āriju. No kaulu rokām taps komtura meitas gūsta vieta. Tās nevērīgi pastūmis malā, pēc kūru gūsteknes rokas sniegsies Mintauts (Gatis Maliks).

Viss uz skatuves ir transformējams, ikviena zīme spēj mainīties un atklāt aizvien jaunas nozīmes savienojumā ar aktieriem un viņu ķermeņu izteiksmību.

 

Visu rakstu lasiet žurnāla „Teātra Vēstnesis” 2014. gada 3. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt