Teātra Vēstnesis 30.09.2014

Neesošo ūsu kņudoņa

Intars Rešetins (Dailes teātris)  sarunājas ar Andri Keišu (JRT)

 

Intars Rešetins: Es ilgi domāju, ar ko sākt.

Andris Keišs: Mēs abi mēģinām pie kinorežisoriem.

I.: Tu arī?

A.: Es mēģinu pie Borisa Frumina Provinces anekdotes. Viņš ir filmējis, bet nekad nav strādājis teātrī.

I.: Es kādreiz gribētu šo darbu iestudēt.

A.: Tas ir drausmīgi sarežģīti, tāpēc ka Vampilovs bija ekspansīvs cilvēks un rakstīja grūti analizējamu tekstu. Es tev ieteiktu pagaidīt, kad tu būsi...

I.: ...paaudzies?

A.: Tas ir nenormāli grūti. Iedomājies, ka ir jāspēlē pusotra lapaspuse telefonsarunas.

I.: Es zinu Vampilova daiļradi.

A.: Telefonsaruna ar sievu, telefonsaruna ar gudru cilvēku, telefonsaruna ar draugu – ar katru savādāk. Visu laiku ir jautājumi, trīs reizes atkārto vienu teikumu, nekādu pave... tas pavediens ir tāds, ka iemācīties tekstu ir gandrīz vai neiespējami.

I.: Redzi, ir jāsaprot domāšana, jo, kā teica mūsu mīļais vecmeistars Kroders, līdz ko tu noķer tā cilvēka domāšanu, uzreiz ir vieglāk.

I.: Jūs strādājat pēc Staņislavska?

A.: Es nekad īsti neesmu sapratis, ko nozīmē Staņislavskis.

I.: Skolā taču bija.

A.: Starp citu, viņš sāk ar Otello. Es neesmu ticis tālāk par vietu, kur viņš savā istabā izmēģina un viņam sanāk, bet viņš aiziet uz mēģi un viņam nekas nesanāk. Man ne pārāk patīk valoda, kādā viņš raksta. Frumins saka, ka aktiermeistarība ir tajā, kā tu pacel pudeli vai noliec klausuli.

I.: Baigi interesanti būtu paskatīties, kā jūs mēģiniet. Tu domā par kritērijiem, par vērtībām?

A.: Tu pats bieži domā par vērtībām? 

I.: Kopš es aizgāju uz Kultūras akadēmiju mācīties režiju, es vispār sāku domāt, pirms tam es ļoti daudz strādāju. Es domāju par to, kā esmu dzīvojis līdz šim – neapbižojot sevi un savu darbu; cienot to, ko esmu centies darīt no sirds, taču man ir sajūta, ka esmu strādājis kā kurmītis savā aliņā un mans pasaules skatījums ir caur ļoti šauru prizmu.

A.: Cik tev ir gadu? 

I.: Trīsdesmit četri. 

A.: Tas ir aktiera profesijas mīnuss, ka tu visu laiku esi darbā.

I.: Visu laiku.

A.: Ja runā par vērtībām, Provinces anekdotēs es varu domāt par padomju laiku – īstenībā vairāk nekā par tēlu, jo viņa gadījumā, kā mēs zinām, vajag nostāties un runāt skaļi, lai visi dzird.

I.: (smejas).

Foto  Matīss Markovskis

I.: Man ir mīļas un mazāk mīļas lomas, lai arī tas izskan šausmīgi neprofesionāli, it kā profesionāļi tā nedrīkst runāt.

A.: Es domāju, ka visiem.

I.: Man ir šausmīgi, šausmīgi žēl, ka beidzās... Man bija tā laime paspēt paspēlēt pie Kroderīša Idiotā, ar Grasbergu un Lāci braucām uz Valmieru. Lai arī es ļoti vāji parādījos viesizrādēs Rīgā. Tā palika...

A.: ...nedaspēlēta.

I.: Es biju gatavs spēlēt vēl trīs sezonas, bet daži aktieri aizgāja uz labākiem medību laukiem. Man grimētavā stāv kamašas, kuras es nevienam nedodu – tās ir no Miškina.

A.: Tāda mīļlietiņa. Tas tomēr ir tik gaisīgi. Ir labi, ka ir kino. Paskatīties Pāvula tuvplānus, to pašu mizanscēnu, kā sēdēt.

I.: Cik tev ir svarīgs režisors?

A.: Ļoti, es pēc dabas esmu aktieris – kā režisors saka, tā arī ir. Es pilnībā pakļaujos un atrodu veidu kā iedegties. Es neteikšu, ka tas ir apzināti, tas nāk pats no sevis, kaut kas mani aizķer.

I.: Kas tev ir svarīgs režisorā?

A.: Tas ir jautājums. (Ilgi domā.) Kopīgs humors, kad jūs smejaties par vieniem un tiem pašiem jokiem.

I.: Humors ir svarīgs izrādes tapšanas procesā...

A.: Jo vairāk smejas, jo labāk. Tas pats Kroders ar Salemas raganām, par kurām viņi dabūja Spēlmaņu nakts balvu. Uz skatuves izgāja Indra Roga un teica, ka viņi nekad nav tā smējušies, kā taisot šo traģēdiju. Viss ir joks.

I.: Spēles moments.

A.: Nekas jau nav nopietni, pat ja tev beigās ir jānosprāgst vai jāsajūk prātā, tā ir bauda.

I.: Es gaidīju finālu, jo tā ir katarse.

A. (jūsmīgi): Tik forši, tik forši.

I.: Kroderītis bija uzlicis: Nastasja Fiļipovna guļ, Parfjons Rogožins jau ir „kukū mekū”. Es prasu – tu to? – jā! – ar nazi?

A.: Ar to pašu.

I.: Ar to pašu. Es viņu glaudu. Tas mirklis – es to gaidīju. Tur bija Vilkārša scenogrāfija, viss bija melns, melns, melns. Olis vēl liek aktieriem atnākt uz finālu un čukstēt: Idiots! Idiots! Idiots!

A.: Nekādas sāpes, tikai bauda. 

 

Visu sarunu lasiet žurnāla „Teātra Vēstnesis” 2014. gada 3. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt