Teātra Vēstnesis 30.09.2014

Par nesaturēšanu

Ieva Struka
Marginālais varonis iznāk priekšplānā 
 
Mana roka vāja
Un nespēj tavas pārestības piedzīt.
Bet vārdi – tas ir zobens abpusgriezīgs
Pār viņu pilīm un par tavām mājām.
V. Belševica
 

Interneta dzīles un jaunās Gaismas pils grāmatu plaukti droši vien slēpj arī Romas patriciešu atmiņas par barbaru laiku, atliek vien uzmeklēt. „Maizi un izpriecas!” ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par kādas civilizācijas bojāeju, ko tik bieži savās intervijās piesauca Oļģerts Kroders.

Tik tikko sākas jauna teātru sezona, un uz skatuvēm uznāks jauni varoņi, kas nu jau cīnīsies ar savu un citu vājībām militāri uzkaitētā atmosfērā. Tomēr teātru repertuārs neveidojas, operatīvi reaģējot uz notikumiem ielās, tāpēc pārdomas par mūsu laika varoņiem mierīgi var balstīt pāris sezonu iespaidus, lūkojot pēc kopīgām tendencēm Latvijas teātrī.

Uz Latvijas teātru skatuvēm laurus plūc, tātad publikas un kritikas atzinību bauda izrādes (Liepājas Stavangera, Dailes Apglabājiet mani zem grīdas un Izraidītie, DDT Labākais cilvēks no Tahkurannā, Nacionālā Čīkstošais klusums), kurās treknā slānī lietoti lamuvārdi un vardarbība, gan fiziska, gan morāla, ir ikdienas dzīves neatņemama daļa. 20. gadsimtā (un iepriekšējos) dzīves perifērijā mītošie jeb antivaroņi kļuvuši par 21. gadsimta centrāliem varoņiem – ir stilīgi būt stilīgam – rupjam, stulbam, ļaunam, agresīvam, negodīgam, izvirtušam, ak, un, protams, bagātam, bet tas visiem nespīd. Šai ziņā teātris parakstījies uz dalību pamatplūsmā, jo tieši šādas pašas īpašības nepieciešamas, lai nokļūtu medijos, vismaz ziņu sadaļā.

Krievu disidents, bet pirmām kārtām tomēr izcilais prozaiķis Aleksandrs Solžeņicins teicis, ka tajā brīdī, kad „mats” – necenzētā ieslodzījuma vietu leksika – nonāks mākslā, visa valsts pārvērtīsies par gulagu (citēts iz Rīgas Laika, 2014). Iespējams, Latvijas fiziskā neatkarība ir drošāka par virtuālo (šai gadījumā ne moderno tehnoloģiju ziņā, bet garīgā, idejiskā, ideoloģiskā un morālā), jo „mats” sen ir Latvijas mākslas organiski apgūta vai vismaz organiski uzspiesta un līdz ar to grūti apstrīdama daļa. Un „mats” nav lamu vārdi latviešu valodā, „mats” ir kaimiņvalsts Krievijas bagātīgā zonas leksika, kas sen vairs nav nebrīvē turēta cilvēka protests pret pasauli, bet brīvās Latvijas brīvo pilsoņu izvēle „bagātināt” savu valodu, sākot no redzama Latvijas intelektuāli ievirzīta dzejnieka, kas „sejgrāmatas” lapā dižojas ar Okupācijas muzeja apkārtraksta sūtītājai veltītu lamuvārdu kaskādi, un beidzot ar 12. Saeimas deputātu kandidātiem. Bet, ja Latvija ir zona, tad teātris tajā ir vajadzīgs tikai tādai uztverei, par kādu vienā no kolorītākām savas atmiņu grāmatas lappusēm raksta jau piesauktais Kroders – „Pūt, vējiņu” skatītāji izrādes laikā no savām vietām pārcēlās uz aizskatuvi, jo brīnījās, no kurienes uzrodas „tēli”. Un „modernā” veidā šo izbrīnu par to, no kurienes rodas Šekspīra, Raiņa vai Čehova varoņi un kāpēc mums uz tiem būtu jāskatās, palēnām var sajust arī Latvijas teātrī. Izteikumi: „dzīvē tā nerunā”, „tas uz mums neattiecas”, „te neko nevar saprast” un mana vismīļākā frāze, kas tik bieži tiek piesaukta attiecībā uz visu, kas sliecas pāri vidusmēra mākslas darba sarežģītībai gan satura, gan formas ziņā – „garlaicīgi”, ir kļuvušas par ķirmi, kas sabojā ne jau tikai Latvijas teātri, bet arī mūziku un literatūru, kino un vizuālo mākslu. „Maizi un izpriecas!”

Rakstu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2014. gada 3. numurā 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt