Teātra Vēstnesis 19.12.2014

Ģēnija vienkāršā dzīve

Ādolfs Šapiro
Fragmenti no grāmatas, kuru ceru reiz pabeigt
 

Teātris nesākās ar Staņislavski.

Kad bagātā Maskavas zeltrūpnieka Aleksejeva ģimenē piedzima otrais dēls Kostja, teātris eksistēja gadu simtus. Taču tā sagadījās, ka Konstantīns Staņislavskis (pasaulīgajā vārdā – Aleksejevs) kļuva par sinonīmu senajai mākslai.

Jau dzīvs būdams, viņš pārvērtās par leģendu, pat vairāk – par kulta figūru. Viņu dievināja un pielūdza. Maskavas Dailes teātra ticībai pievērstie traucās no malu malām, lai ieraudzītu Staņislavski uz skatuves, ja paveiksies – satiktu. Iespaidos dalījās ar bērniem un mācekļiem, kamēr redzētais pārvērtās par nostāstiem, kuros vairs nevarēja atšķetināt iedomas no patiesības. Tāds liktenis lemts katram, kas atstājis dziļas pēdas.

Režisoram aizejot mūžībā, sākās cīņa uz dzīvību un nāvi par tiesībām būt par viņa audzēkņiem, sekotājiem, turpinātājiem, par tiesībām uz viņu pašu. Viņa apustuļi ar zobiem un nagiem aizstāvēja savu un vienīgo viņa mantojuma izpratni. Nerimtīgā eksperimentētāja vārdu piesauca katrs, kam nebija slinkums. Komunisti, kas ar jezuītisku izdomu žņaudza ciet rīkli kultūrai, kanonizēja Staņislavska vārdu, lai ar viņa mācības palīdzību cīnītos pret citādi domājošajiem. Iespējams, ka pats jēdziens „sistēma” viņiem likās kaut kas strikts un negrozāms, kaut kas tāds, ar ko iespējams ieviest kārtību visbrīvākajā no cilvēka izpausmēm – radīšanā. Staņislavska pēcnāves liktenis palaikam bijis neapskaužams.

Toties viņa dzīvē nebija nekādu efektīgu pagriezienu vai pikantu notikumu. Vīlušies būs tie, kas cerēs kaut ko nolūrēt aizkulisēs. Ne asiņu, ne drāmu, ne skaļu skandālu, ne slēptu, ne publisku vājību. Par viņu stāstīja anekdotes, tenkas – nekad. Viņš pamanījās nodzīvot mūžu, kurā pūlim tā arī neizdevās saskatīt neko no banālajiem priekšstatiem par mākslinieku bohēmu.

Viņam piemita tikai viena kaislība – Teātris. Viss pārējais eksistēja tai sakarībā, tā dēļ, tā vārdā. Savā septiņdesmitajā jubilejā, lūgts uzrakstīt kaut ko par piemiņu, viņš noplēsa stūrīti puķu ietinamajam papīram, un vārga roka vilka spēcīgus vārdus:

„Ilgi esmu dzīvojis. Daudz redzējis. Biju bagāts. Kļuvu nabags. Iepazinu pasauli. Bija laba ģimene un bērni. Dzīve visus izmētāja pa plašo pasauli. Meklēju slavu. Atradu. Saņēmu godinājumus. Biju jauns. Novecoju. Drīz būs jāmirst.

Tagad pajautājiet man: kur rodama laime?

Izziņā. Mākslā un darbā, un izziņā.

Izzinot mākslu sevī, izzini dabu, pasauli, dzīves jēgu, izzini dvēseli – talantu!

Nav lielākas laimes par to.”

Kāpēc ar tādu smeldzi runā viedais vecis, slīgdams ceriņu un siltumnīcas rožu pušķos? Veltījumu adreses, dāvanas, telegrammas... Jubileja atgādināja valsts svētkus. Bet Staņislavska vārdos skan tikai olimpisks miers un galēja skaidrība, pie finiša līnijas atskatoties uz noieto ceļu.

„Panākumi?

Zudība.

Cik garlaicīgi saņemt apsveikumus, atbildēt uz tiem, rakstīt pateicības vēstules, diktēt intervijas.

Nē, labāk sēdēt mājās un vērot, kā tevī rodas jauns mākslas tēls.”

Liekas, tas rakstīts ne tikai aktrisei Tihomirovai, bet visiem, ko vilinās viņa mūža atminējums. Varbūt tas slēpjas šajā skaidri iezīmētajā darbībā – „vērot, kā tevī…”

Ģēnija vienkāršā dzīve. Gadiem, ik dienu, ik minūti censties atklāt radīšanas noslēpumu. Šajā ceļā Staņislavskis, neskatoties uz panākumiem un atzinību, piedzīvoja visu – izmisumu, kritienus, nodevību, krīzes, aklumu, atkāpšanos, sitienus, brūces, vilšanos, atteikšanos un nievas. Šajās mokās arī meklējams, kā teiktu režisors pats, viņa neparastības zemteksts. Dramatisks zemteksts.

Rasas mirdzums

Rupji sanaglota skatuve, celmi, ezers aiz kokiem, soliņš. Nesteidzīgi iznāk Ļiļinas Maša, neveikla un nevīžīga. Viņai nopakaļ velkas vīrs lētā lina drānas svārkā, gauzdamies, ka aldziņa maza.

Viss notiek tik ikdienišķi, it kā teātris nealktu pēc skatītāju labvēlības, nicinātu publikas ziņkārību, vienaldzīgi novērstos no tās viedokļa.

It kā to apliecinot, uz skatuves izskrien Meierholda Trepļevs, saraustīti un agresīvi kliedz par talanta tiesībām būt tādam, kāds tas vēlas būt. Jaunekļa seja liecina par pretrunām un kaislībām, kas viņu plosa, viņš nojauš, ka netiks saprasts. Bet nav satricināma viņa ticība, ka „vajadzīgas jaunas formas”.

(Vsevolods Meierholds savā ziņā izspēlēja savu dumpinieka dzīvi mākslā. Viņa varonī bija gan alkas izteikt sevi, gan aizdomīgums un gatavība nepalikt atbildi parādā, gan apzināšanās, cik veltas ir cerības, ka viņu sadzirdēs tie, ko viņš uzrunā. Tikai, atšķirībā no lugas, beigu šāviens neatskanēs pēc varoņa gribas.)

 

Visu rakstu lasiet žurnāla „Teātra Vēstnesis” 2014. gada 4. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt