Žurnāls BŪS! 09.04.2015

Divi vienā ir viens divos

Fragments no Silvijas Radzobes sarunas ar režisoru Vladislavu Nastavševu

 

Ar Vladislavu Nastavševu satikāmies 11. martā, dienu pēc tam, kad Miškina lomas tēlotāja Artura Krūzkopa traumas dēļ, kas tika gūta mēģinājuma laikā, nebija notikusi 10. martā paredzētā Fjodora Dostojevska romāna „Idiots” dramatizējuma pirmizrāde Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Pirmizrāde, ko nepacietīgi gaidīja kritiķi un skatītāji. Ne tikai tādēļ, lai redzētu, kādus jaunus izaicinājumus sev izvirzījis 2014. gada „Spēlmaņu nakts” laureāts kategorijā „Lielās zāles Gada izrāde” par „Peldošo, ceļojošo” iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī. Bet arī noteikti tāpēc, ka līdz šim neviena Nastavševa izrāde nav bijusi kārtēja – prognozējama, paredzama. Arī šoreiz mūs, šķiet, gaida daudzi pārsteigumi. Zināmā mērā „Būs!” lasītāji ir privileģētā stāvoklī – režisors atzina, ka atteicis vairākas intervijas sakarā ar to, ka „Idiota” iestudējums prasījis tik daudz enerģijas.

Vai esi lasījis visus Dostojevska romānus?

Nē.

Vēl kādu bez „Idiota”?

Nē.

Neinteresē?

Nav mans autors.

Ko uzskati par saviem autoriem?

Kuzminu, Buņinu, Prustu, Juriju Trifonovu. Mani literatūrā vienmēr pārsteidz trauslums. Dostojevski var apbrīnot par viņa spēku, tas ir atvērts, viņš bliež. Man īsti nepatīk tie, kuri bliež, bet ir arī bauda ar to strādāt. Tas ir tā, it kā tavās rokās būtu atombumba, ļoti, ļoti spēcīgs ierocis. Tas mani fascinē un drusku arī biedē, jo mani vienmēr biedē spēks, tas liek novērsties.

Vai esi redzējis Ļeva Dodina slavenos astoņu stundu garos Dostojevska „Velnus” Pēterburgas Mazajā drāmas teātrī? Tu taču mācījies pie viņa režiju vairākus gadus.

Skatījos. Biju jauns un ļoti bijīgs pret Dodinu. Izrāde mani fascinēja. Aizgāju no Dodina, jo atmosfēra tur bija tāda, ka es jutos apspiests, man vajadzēja gaisu. Bet es paspēju daudz ko paņemt. Viņš atļāva man sevi saukt par savu skolotāju. Mēs tikāmies Rīgā, kad viņš bija atbraucis ar „Viltu un mīlu”, arī Pēterburgā, kad es tur iestudēju „Peldošos, ceļojošos”. Viņš teica, ka seko maniem panākumiem.

Vai „Peldošie, ceļojošie” Pēterburgā tiek rādīti?

Tagad vairs ne. Mēs parādījām divas izrādes, nolēmām piestrādāt. Bet, kad es atbraucu, tika izlemts, ka ne. Man sanāca domstarpības ar teātra direktoru. Mēs nevarējām sastrādāties. Tagad notiek pārrunas ar Kirilu Serebreņņikovu, lai es „Peldošos, ceļojošos” iestudētu pie viņa, Maskavā, ar studentiem.

Tu „Idiotu” iestudē Jaunajā, tātad mazajā zālē. Katra telpa diktē savus noteikumus. Par Dostojevski ir priekšstats, ka to vajadzētu iestudēt uz lielās skatuves. Vai tā bija tava izvēle, vai arī tas ir piespiedu variants?

Sākotnēji „Idiota” vietā bija paredzēts cits darbs, un visas zāles bija sadalītas. Rudenī, atbraucot no Igaunijas, kur Tallinā biju iestudējis Matsa Trāta dzejas izrādi, un īpaši jau pēc „Mēdejas”, ņemot vērā visus tos (starptautiskos – S. R.) notikumus, sapratu, ka nedrīkst turpināt grimt estētismā un eskeipismā, jāmēģina sajust laika pulsu. Tāpēc tika izvēlēts „Idiots”. Tas nenozīmē, ka šis darbs nav piemērots mazai skatuvei. Es visu laiku mēģināju mazajā zālē, man bija laiks saplūst ar telpu, sajust un saprast, kādai jābūt formai, izejot no telpas. Tā radās scenogrāfija.

Teātra mājaslapā ievietotajās fotogrāfijās redzams, ka spēles telpā ir vairākas telefonbūdas.

Jā, tām, skaitā sešām, būs liela nozīme. Telefona būda ir publiska telpa, tā nepieder nevienam un ir ļoti intīma. Tualete līdzīgi, bet tur tomēr var ieslēgties. Bet telefona būdā reizēm var pateikt tādas lietas, ka cilvēks otrā galā mirst vai dabū trieku. Mūsu izrādē daļa personāžu nebūs redzami, redzamie personāži ar viņiem sarunāsies pa telefonu. Tās būs reālas, nevis ierakstītas sarunas – aktieris Jānis Vimba atradīsies citā telpā, viņš ekrānā redzēs, kas notiek spēles laukumā, un runās ar to vai citu personāžu.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Idiots" // Foto - Kristaps Kalns

Bildēs var redzēt, ka būdas ir sagāztas, ka aktieri tajās ir iekšā kā gleznas rāmjos. Vai tas tā apzināti iecerēts?

Jā. Ainā, kur Miškins atnāk pie Rogožina un viņi abi runā par Holbeina gleznu „Mirušais Kristus”, kura kopija karājas pie sienas, es izvēlējos, lai bilde top sarunas laikā. Rogožins aiz greizsirdības pret Miškinu dēļ Nastasjas Fiļipovnas met nazi pret sienu Miškinam aiz muguras. (Tur, protams, ir arī seksuālas konotācijas.) Gleznā Kristus guļ, te, kad telefona būdas sienu pagriež pret publiku, viņš stāv. It kā viņš to ir augšāmcēlis. Bet Rogožins būdu apgāž – virsū Miškinam. Līdz ar to ne tikai Miškins, bet visi cilvēki – bez izņēmuma – arī ir mirušie Kristi.

Pirmajā cēlienā mēs spēlējam melodrāmu un avantūrisku romānu, var teikt arī „ziepju operu” – viena sieviete starp diviem vīriešiem. „Manona Lesko” vai „Kamēliju dāma”. Spēle ir ļoti dinamiska. Otrajā cēlienā viss mainās, sākot jau ar izrādes temporitmu. Tikai otrajā cēlienā sākam saprast, kas tad īsti te notiek. Tur ir četri cilvēki – Miškins, Nastasja Fiļipovna, Rogožins, Aglaja –, kas risina savas attiecības un nonāk pie kaut kādiem secinājumiem. Pirmais cēliens ir par valsti, par Krieviju. Ļebedevs ienāk un spēlē, ka būda ir piedirsta, tas liecina par laiku, par valsti, kur tie cilvēki dzīvo. Uz telefona aparātu melnajām ciparnīcām ciparu vietā ir balti krievu burti CCCP, varbūt es to uzsvēršu, varbūt ne. Es gribēju, lai Nastasja Fiļipovna ir Krievija. Tas ir stāsts par valsti, ko pārdod, iekāro, moka. Darbība mums ir pārnesta uz 1989. gadu, pirms puča, kad PSRS vēl nebija sabrukusi. Gaisā bija pārmaiņas, tā bija iespēja – iespēja mainīties. Kā tagad, kad visi saprot, ka kaut kam jānotiek, ka gaisā atkal ir pārmaiņas. „Idiots” tika rakstīts laikā, kad bija industriālais uzplaukums, parādījās bagāti cilvēki. Arī 1989. gadā parādījās bizness, jauni cilvēki izmantoja iespējas, radās nauda, veidojās vesela jauna sabiedrības grupa – jaunie krievi. Tāpēc arī Rogožinam pirmajā daļā ir малиновый пиджак (tulkojumā no krievu val. – aveņkrāsas žakete – S. R.). Telefona aparāti mūsu izrādē gan vairāk izskatās pēc 30. gadu modeļiem, tāpat kā laikmets ir saglabājis iepriekšējo gadu desmitu sabiedrības struktūras elementus, Staļina represijas. Visi grib naudu, visiem vajag baudu. Tagad, protams, ir drusku citas problēmas. Tagad mūs vairāk uztrauc staļinisma vai fašisma atgriešanās iespējamība. 1989. gadā akadēmiķis Saharovs Krievijas Domē teica runu, ka vajag mainīties, bet tika pazemojoši pārtraukts. Toreiz bija iespēja iet citu ceļu, bet tas netika izmantots. Tagad ir tāpat. Līdz ar to tas viss ir ļoti aktuāli. Kamēr Ļeņins guļ mauzolejā, tur ir ziedi, stāv zaldāti, nekas nemainīsies.

 

Visu sarunu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2015. gada pavasara numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt