Žurnāls BŪS! 09.04.2015

Mammas mājās. Lidija Freimane

Fragments no Ojāra Rubeņa sarunas ar Kristīni un Katrīni Pasternakām, leģendārās Nacionālā teātra aktrises Lidijas Freimanes meitām, par godu Lidijas Freimanes 95 gadu jubilejai 

 

Ojārs Rubenis: Vai esat laimīgas savā dzīvē?

Kristīne Pasternaka: Jā, droši vien.

Tā laimīte ir ielikta no mammas?

Katrīna (turpmāk Kate) Pasternaka: Nu, piecdesmit uz piecdesmit droši vien. Otri piecdesmit no papa.

Jums ir divi dažādi tēti – Rūdolfs Baltaisvilks un Jāzeps Pasternaks...

Kate: Mēs esam vienojušās. (Smejas.) Mēs sadalām to vienu.

Jūs sadalāt to vienu papu?

Kristīne: Nu, godīgi sakot, katrs papu uztver kā savu papu.

Kate: Kad es sāku sevi apzināties un uzzināju, ka mums ir dažādi papi, biju ārkārtīgi greizsirdīga. Pārdaugava, Ziepniekkalns... Mamma izdarīja to ātri, lai šī ziņa nav dažādu tantīšu pienesums. Un man likās, ka mans paps Kristīni mīl vairāk! Viņš bija ģeniāls, un viņš viņu mīlēja, jo viņa skaisti zīmēja un viņš zīmēja.

Un tu nezīmēji?

Kate: I ne tuvu, paldies Dievam! To es nedarīju.

Vai vari izstāstīt, ko nozīmē jūsu vecāku lielā mīla?

Kate: No bērna viedokļa?

Jā, no bērna viedokļa...

Kate: Man ir sava versija. (Kristīnei) Pasaki savējo, tad es pateikšu savējo, jo tā noteikti ir piezemēta.

Kristīne: Man vienmēr likās, ka tad, kad mamma un paps satiekas, viņi ir laimīgi. Viņi vienmēr viens otru neviltoti sabučoja un apsveica. Un tad vienreiz vienā vēlā vakarā es pēkšņi pamodos no tā, ka dzirdēju skaļākas balsis, un es domāju, ka noticis atomsprādziens, katastrofa, jo tas man likās kaut kas ārprātīgs – ka vecāki viens ar otru runā paceltā balsī un ne tā kā parasti. Un es nedrīkstēju arī celties augšā, jo mums bija zināma paklausības norma, un man bija jāgaida līdz rītam. (Smejas.) Droši vien tev arī bija līdzīgi.

Kate: Arī mana lielākā bērnības traģēdija saistās ar vecāku attiecībām, kad mamma pirms kādas lielas pirmizrādes meta kaut ko pa gaisu un teica: viņš nevar pat mistkasti iznest! Un atceros, ka es viņai prasīju: vai jūs šķiraties? Tas likās tik ārprātīgi! Bet viņi nekad neslēpās no savas mīlestības. Mēs vienmēr to zinājām.

Tas nozīmē, ka jums patiesībā jābūt ļoti laimīgām, jo jūs esat uzaugušas laimīgā ģimenē.

Kate un Kristīne: Patiesībā tā arī ir.

Kristīne: Tu saproti, ka tā ir norma un līdz ar to bez liekulības var uzturēt sākotnēji kvēlpilno mīlu, kas pāriet cieņpilnā draudzībā.

Teātrī ir divi uzskati par aktrisi: tu nevari spēlēt ielasmeitu, ja neesi pārgulējusi ar vismaz pieciem vīriešiem, jo, ar vienu vīru dzīvojot, to ir ļoti grūti nospēlēt. Un ir arī otra pozīcija: mākslinieks var ārkārtīgi radoši strādāt, ja viņš skaidri zina, ka mājās viņu mīl. Tev, Kate, taču arī pašai tāda ir...

Kate: Tā ir – tās zīmes, kas bez verbāliem pamatojumiem ir pārņemtas no mammas, atbalsojas manā un, es skatos, arī Dārtas, manas meitas, dzīvē. Viņa ir teikusi: “Man bija tāds vārdā nenosaukts kritērijs, pēc kura man likās, ka es nekad neatradīšu savu otru cilvēku, un tad pēkšņi atradu, jo sapratu, ka mūsu attiecības darbojas pēc tiem pašiem principiem kā jums.” Un manas attiecības ar Juri arī darbojas pēc tiem pašiem principiem – tātad tava iepriekšējā pieredze diktē nākamo [pieredzi]. Tas, ko tu saki par atbalstu mājās... es pat nezinu, cik lielā mērā tas ietekmē darbu,  lomas, bet tu vienkārši zini, ka tas otrs cilvēks tevi atbalstīs.

Es jūs biežāk esmu saticis katru atsevišķi un tagad atklāšu savu priekšstatu par katru no jums, bet jums jāpasaka, kas no tā nāk no mammas, kas – no tēva. Kristīne ir ļoti inteliģenta un ieturēta, liekas, ka viņa nekad sabiedrībā neatļausies parādīt savu emocionālo stāvokli. Kate – intelekts, inteliģence, un tad nāk eksplozija jeb ekstravertums...

Kate: Man ir slikts raksturs, es tev uzreiz varu pateikt.

Slikts raksturs?

Kate: Es tiešām esmu nesavaldīga, un ar to pašu, man liekas, es savu inteliģenci mazliet nosvītroju. Nezinu, no kā man tas ir... Mamma... Mamma mēdza „iejaukt” kādreiz pa pieliekamā durvīm, ja viņai bija grūti. Mamma bija tā, kas man no bērnības teica – un tas bija nācis no Briedīša vai Baļunas (mums ir dažādas atmiņas par to, kurš tieši): nekad un nevienam nerādi savas asaras! Jo Briedītis bija viņu nosaucis šausmīgā vārdā. Un, tā kā es bieži nevaru savākties, man ir kauns, ka vienu no svarīgākajiem novēlējumiem es neesmu izpildījusi. Bet tagad pamazām es to mācos. Varbūt tas nāk no rumāņu vecmāmiņas...

Kristīn, un kas tev ir no mammas pēc mana raksturojuma?

Kristīne: Es nezinu.

Kate: Man liekas, ka mamma bija publisks Kristīnes raksturojums – viņa bija savaldīga un inteliģenta. Un es esmu „mamma mājās” – tāda, kāda mamma mēdza būt mājās, un katrā ziņā man no mammas bija vairāk bail nekā no papa.

Vai tas, ka tagad katra savā veidā tik talantīgi darbojaties mākslas pasaulē, ir ielikts no vecākiem?

Kristīne: Tas drīzāk notika pats par sevi, jo mamma nekādā veidā nestimulēja, lai es galarezultātā nonāktu teātrī. Mana pirmā skola vispār bija mūzikas skola un vijoļspēle. Tad, kad man atnāca no pamatskolas uzaicinājums reģistrēties 1. klasei, es uzkāpu pūpolkokā un teicu, ka neiešu, jo man ir jāiet uz mūzikas skolu, ko es tā arī nepabeidzu. (Smejas.) Pēc tam tie bija „rozentāļi”, bet nekad, nekad es nedomāju, ka tas varētu beigties ar darbu teātrī.

Kate: Man mamma bija skaidri pateikusi, ka teātris ir pēdējā vieta, kur vajag iet, un viņa arī īpaši neuztraucās, jo es mācījos 49. vidusskolā ar ķīmijas novirzienu un pati ticēju tam, ka iešu uz veterināriju. Par vetārsti patiesībā es nekļuvu tikai tāpēc, ka Lilijas Dzenes vīrs sabiedēja ar lopkautuves praksi, ko es neiziešot. Un tad bija tā, ka drusku paspītējos un gribēju pierādīt, ka esmu tikpat forša kā Esmeralda Ermale un Pēteris Gaudiņš, kuri bija man pazīstami, ka – es taču arī varu! Un pilnīgi muļķīgā veidā izbojāju visu savu biogrāfiju. Jā, es aizgāju uz Dailes studiju, bet mamma bija lūgusi Arnoldu Liniņu pie pirmajām traģiskās netalantības pazīmēm mani izmest. Bet tad, kad tu mācies, rodas tāds kā kaifs, patika par to, ko tu dari, kaut arī es ļoti ātri sapratu, ka esmu nevietā. Ļoti ātri.

 

Visu sarunu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2015. gada pavasara numurā

Drukāt 

Atsauksmes

  • Gita VGM 20.04.2015

    Ojārs Rubenis: " ..... Teātrī ir divi uzskati par aktrisi: tu nevari spēlēt ielasmeitu, ja neesi pārgulējusi ar vismaz pieciem vīriešiem, jo, ar vienu vīru dzīvojot, to ir ļoti grūti nospēlēt...."
    - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
    Tas pirmais uzskats par aktrisi gan laikam patiesībā ir tāds, ka aktrisei NAV jābūt pārgulējušai ar vismaz pieciem vīriešiem, lai varētu nospēlēt ielasmietu. Viņai tas ir jāizdara ar savu talantu. Kungs Rubenis te varbūt kaut ko sajauca ar kādreiz valdošo uzskatu, ka aktrise var tikt pie lomām tikai tad, ja pārguļ ar režisoriem, producentiem un/vai ... teātru direktoriem.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt