Teātra Vēstnesis 22.06.2015

Jāietur pauze

Ar operdziedātāju Elīnu Garanču sarunājas Jegors Jerohomovičs 

 

Savas profesionālās starptautiskās karjeras 16 gados mecosoprāns Elīna Garanča dziedājusi vecmeistaru Franko Dzefirelli un Oto Šenka uzvedumos, sadarbojusies ar novatoriem Martinu Kušeju un Kristofu Loju, piedalījusies režijas dižgara Patrisa Šero izrādē. Intervijā Teātra Vēstnesim dziedātāja stāsta, ka vēlētos izmēģināt spēkus dramatiskajā teātrī, un jau zina, kuru operu iestudēs pirmo, kad pati kļūs par režisori.  

Kuras savas izrādes uzskatāt par veiksmīgākajām no režijas viedokļa?

Es izceltu Karmenu Metropolitēna operā Ņujorkā. Šo izrādi 2009. gadā iestudēja režisors Ričards Eirs, viņam ir liela pieredze dramatiskajā teātrī, kino, televīzijā un operā. Man patīk strādāt ar cilvēkiem, kuri dod virsuzdevumu un neko nevienkāršo. Ričards Eirs brīvi runā franču valodā, viņam bija pilnīgi skaidrs viss teksts. Tās bija brīnišķīgas sešas mēģinājumu nedēļas, mēs katru dienu meklējām, domājām, skaidrojām, dažreiz strīdējāmies, tā bija lieliska sadarbība.

Kāds bija Ričarda Eira dotais virsuzdevums?

Viņš mani pārliecināja, ka Karmenu nedrīkst ielikt vienā kastītē un teikt – viņa ir liktenīgā sieviete, kura izmanto vīriešus. Tā nav. Ričards Eirs man atklāja, ka Karmena pati ir ļoti nedroša, viņa piedzīvo emociju izvirdumus, viņa var būt priecīga, bērnišķīga, naiva. Mēs meklējām brīvību varones izpausmē.

Laba operas režija. Ko tā jums nozīmē?

Manam personāžam tā dod izaugsmes iespējas. Man patīk, ja režisors spēj paskaidrot, kas notiek operas sākumā, kāda ir attīstība un kāds ir beigu vadmotīvs. Man patīk, ja režisors, veidojot mizanscēnas, stāsta, kas notiek varoņu dvēselē. Ja viņš prot to izskaidrot un atbildēt uz jautājumu «kāpēc?», es uzskatu, ka tā ir laba režija un var sanākt labs iestudējums. Man ir pilnīgi vienalga, vai mēs spēlējam uz Marsa, modernā vai klasiskā vidē. Man gribas, lai būtu parādītas cilvēku attiecības, lai es zinu, kāpēc viņiem ir tieši tāda reakcija un kā tā ietekmē otru cilvēku.

Kuri režisori bez Ričarda Eira paplašinājuši jūsu priekšstatu par operu kā skatuves mākslu?

Martins Kušejs, kurš Zalcburgā iestudēja Tita žēlsirdību. Es gāju uz visiem mēģinājumiem – pat uz tiem, kuros man nebija jāpiedalās. Martins Kušejs strādā dramatiskajā teātrī, un šī pasaule mani fascinē. Man patīk Kristofs Lojs, viņš arī ir «urbējs», kuram ir svarīgi domāt, kas notiek ar varoni tajā mirklī, kad viņš dzied un kāpēc viņš to dzied, kāds ir viņa emocionālais, psiholoģiskais stāvoklis un kā tas krāso āriju un mizanscēnu.

Man sagādā gandarījumu darbs ar Jirgenu Flimmu, kuram ir bijušas gan veiksmīgas, gan neveiksmīgas izrādes. Piemēram, viņa iestudētā Tita žēlsirdība Vīnē netika uzņemta kā mākslas darbs, taču man tā bija izcila pieredze, jo viņš rūpīgi izstrādāja pat nelielus dialogus, pievērsa uzmanību ķermeņa valodai, veicināja psiholoģisko domāšanu, deva precīzas vadlīnijas. Visi šie režisori, kurus nosaucu, izvirza tev uzdevumu un dod brīvību to risināt. Viņi noformulē mērķi – «To es vēlos saskatīt. Dari, kā vari!» –, un tad tu meklē.

Tu izdari savu darbu, un režisors saka: nē, man šķiet, tur vajadzētu nedaudz citādi, es nesaprotu, kāpēc tev ir tāda reakcija. Tad tu atkal domā un mēģini izdarīt citādi. Režisors saka: jā, ļoti labi, bet varbūt izdari to bišķiņ vēlāk... Es atbildu: nē, es nejūtu, ka tas ir jādara vēlāk, jo tas muzikālais uzrāviens ir tieši tajā brīdī. Mēs mēģinām saskaņoties. Režisors piekrīt: labi, pamēģini tā, kā tu gribi. Tas nozīmē, ka tev ir jāpārliecina režisors. Viņam ir jābūt cilvēkam, kuram tu uzticies un kurš tevi saprot.

Protams, ir arī tādi režisori, kuri saka: «Nu, padari tā... Nē, man nepatīk. Padari vēl kaut kā… Nē, atkal nepatīk.» Viņi nevar pateikt, kas viņiem nepatīk un ko vajadzētu izdarīt.

Cik lielā mērā opera pašlaik ir teātra žanrs?

Tas ir teātra žanrs, taču bieži veidots ar nepareiziem izteiksmes līdzekļiem. Arvien retāk režisori aizdomājas par varoņu emocionālo, psiholoģisko stāvokli. Ir bijuši režisori, ar kuriem mēs veselu nedēļu iestudējām vienu duetu – notika diskusijas par to, vai dziedātājiem jāpabīdās par 30 centimetriem uz priekšu vai atpakaļ, pusmetru pa kreisi vai pa labi. Tas mani padara pilnīgi traku, ja režisors saka: «Nē, tas trijstūris tomēr nav precīzs! Nē, vajadzētu šo kvadrātu nedaudz citādi pagriezt.» Tas ir velti iztērēts laiks. 

 

Visu sarunu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2015. gada 2. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt