Teātra Vēstnesis 21.10.2015

Aristotelim patiktu

Pētera Krilova raksts par teātra festivālu „Homo Novus” 

 

Kad bērnam ir jau 20 gadu, vecākiem tas ir liels izaicinājums un emocionāla turbulence. Liels cilvēks, pilnībā patstāvīgs un spējīgs rīkoties saskaņā ar savu pasaules saprašanu. Un, ja vecāki pārāk kavējās atmiņās, kāds viņš bija toreiz, kas viņam patika, ko viņš teica  un kādus nedarbus un izaugsmes muļķības darīja, tas traucē.

Tomēr man kā festivāla „tēvam“, tāpat kā viņa „mātēm“ Baibai Tjarvei, Zanei Kreicbergai, Edītei Dancbergai, Andrai Rutkēvičai, Antrai Torgānei, pie kurām es, spēlējoties ar dzimuma pazīmēm, pieskaitu arī tā laika Daugavpils teātra direktoru Pēteri un scenogrāfu Vari Siliņu, ir bezgala grūti bez sentimentālas jūsmības un nostalģiskām reminiscencēm paskatīties šodien uz divdesmitgadnieku – Jaunā teātra festivālu Homo Novus (HN). Lai man piedod to, ko es reiz, lai iedotu kādam aktierkursa studentam kodu Pičuka lomai Blaumaņa Skroderdienās, nosaucu par spermas lielību.

Man ir lepnums par to, ka festivāls joprojām ir un gana ievērojams, dara labas lietas, cilvēki viņam tic, tam ir nākotne. Un, neskatoties ne uz ko, šis festivāls  ir tāds, kādu pats sevi redz, nevis piespēlē sabiedriskās domas pasūtījums. Zināmā mērā festivāls pastāv tāpēc, ka tam kopš paša sākuma bija pareizā ideja – precīzi definēta un ideāli nolasīta citās zemēs, citās teātra kultūrās, jo Homo Novus ir gan jauns, gan lecīgs, gan neparedzams, un tam piemīt nosaukumā iešifrētā parvenue – iznireļa – nepastarpinātā pasaules uztvere un skaidrojums.

 

Vai 2015. gadā festivāla atmosfēra joprojām ir kā lietišķā, lakoniskā, mazliet piesvīdušā treniņzālē, jo tādā var tapt kaut kas jauns un vērā ņemams.

Vairākas parādības man likās atzīstamas, labas un auglīgas, dažas – darīja uzmanīgu. Nebūtu apsolījis uzrakstīt šo rakstu, varbūt es to atstātu nepateiktu. Jo es vairs neesmu homo novus, un nevis statusa, bet elementārā vecuma dēļ. Pieļauju, ka kaut ko vairs neuztveru tā, kā tas redzams no jaunā cilvēka viedokļa.

Kas manā uztverē bija labs, zīmīgs, liekams aiz auss (gribētos pateikt – aiz acs)?

 

Drāmas izpratne

Attieksmē pret dramatismu esmu kinocilvēks, ko man dāsni piemin teātra kritiķi. Dzīves reālijas manā filmu režijas pieredzē spēlē lielu lomu, jo mani interesē dabiskais cilvēks un viss, ko var saskatīt, neatpreparējot dzīvo izpausmi. Braukājot kādas filmēšanas nolūkos, es kā standartainu redzu un atceros tipisku Latvijas provinces bildi. Mazs miests, kuram cauri no tīra nosaukuma līdz pārsvītrotam var izbraukt nepilnas minūtes laikā. Autobusa pietura, kurā tradicionāli kāds sēž ar aliņu rokās: nevis gaidot autobusu – tie jau arī vairs gandrīz nekursē! – bet kā klubā. Autobusa pieturai ir jumts pret lietu vai sniegu, un pa šoseju garām plūst Lielā dzīve, kurā var lūkoties un lūkoties. Un tā paskrienot garām šai bildei, man bieži vien acis aizķeras pie kādas jaunas sejas, kurā es no kino viedokļa saskatu lielu, neatklātu drāmu: tajā ir lielas cerības, niecīgas iespējas, dramatisks izaicinājums kaut ko lauzt paredzamajā dzīvē un traģiska nespēja savam lauznim atrast atbalsta punktu. Un tas tad arī ir  kādas jaunas lielas drāmas sākums.

HN 2015, sevišķi latviešu jauno režisoru un mākslinieku programmā, piedāvāja kaut ko līdzīgu manam novērojumam. Elmārs Seņkovs savā videoperformancē Mii Mii paaudze iefilmēja dažādus jaunus cilvēkus, kuri, skatīdamies acīs vienam skatītājam, stāsta par savu pieredzi, traumām, nesaprašanos un vēlmēm. Šāda saruna uzpērk ar dokumentālu nepastarpinājumu. Nu, es sev teicu, te ir tas autobusa pieturas fenomens. Ķeram drāmu!

Arī Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes organizētajā performancē Lasītava katrs skatītājs burtiski aci pret aci satiekas ar dokumentālu drāmu, kāda sveša, anonīma cilvēka apslēptām domām, kas ierakstītas dienasgrāmatās un tagad aiz laba prāta nolasītas tieši tev, vienīgajam skatītājam. Acu kontakts ar skatītāju minūtes garumā, kamēr dienasgrāmatas rakstītājs izvēlas lasīt to tev vai ne, gan ir mazliet plaģiāts no Marinas Abramovičas slavenajām performancēm ar skatīšanos acīs, tomēr tas ir stiprs gājiens. Te ir jaunā teātra pēdas nospiedums. Skatītājs satiekas ar kaut ko sev pilnīgi nezināmu, neparedzamu, nekonvencionālu. Tas nav tas tradicionālais teātris, kurā tu skaidri zini, ka sākumā aptumsušā teātra kastē iedegsies viltus reāla gaisma un viltus reāli cilvēki, kas – tu jau zini! – ir aktieri,  atdarinās reālu vai nosacītu darbību virkni, kurai tevī jārada līdzpārdzīvojums par kaut ko. Par ko?!

Vienā no JRT Latviešu stāstu izrādēm (tās, lietojot Viestura  Kairiša leksiku, es uzskatu par epohālām parādībām latviešu teātrī) bija tāds kāzuss – uz videoekrāna, papildinot dokumentāli atstāstītus notikumus kādās kāzās, kamera nofiksēja cilvēka nāvi. Nāve bija reāla, no teātra viedokļa neinteresanta, skatītāji videokadros nolasīja konkrētu informāciju: “cilvēks nomira”. Viss. Vairāk neko. Līdzpārdzīvojums nekāds. Kas vainīgs? Dokumentalitāte teātra mākslā ir gan asins sastāvdaļa, gan realitātes trūdi.

Skats no izrādes "Lasītava" // Foto - Daiga Atvare

Skatoties Mii Mii paaudzi un Lasītavu, pieķēru sevi pie dīvainas attieksmes pret to, kas notiek starp mums – mani un varoni. Sāku domāt, vai esmu patiess uztvērējs, skatītājs. Man brīžiem likās, ka es melīgi skatos, melīgi klausos. Un vēl es pamanīju, ka mans performances partneris, tas, kas izpaužas, arī, pat visai bieži, ir melīgs. Cilvēki lieto standartfrāzes, izteicienus, aiz kuriem var nojaust kaut ko īstu, bet tieši to neizsaka. Aktieri kā amatierteātrī atdarina emocionalitāti, vadoties nevis no savas pieredzes, bet no tā, kā citi to rāda. Dažiem es pamanījos nolasīt kaut ko īstu starp rindiņām. Ā, es sev teicu, viņš, stāstīdams vienu notikumu, parāda ko citu. Viens no Mii Mii paaudzes puišiem pašās beigās pabrīdināja, ka viņam neesot vēzis. Es sapratu, ka tādā veidā viņš komentēja savu skūto pakausi, kas nav ķīmijas terapijas rezultāts, bet brīva izvēle, taču viņa balsī izskanēja bailes no vēža. Tas man to cilvēku padarīja saprotamāku. Tās bailes. Bet jādomā, ka jauno režisoru iecerē nebija tikai šāds psihoanalītiskais vēstījums: redz, cilvēki parasti nesaka, nemāk, negrib, baidās pateikt, kas viņiem sāp vai dara laimīgus. Cilvēki spēlē lomas, kuras katra sociuma Lielais marķētājs, “Zīmolvecis” (gandrīz kā no Ibsena) uzlipina uz pieres. Un atteikties no sava marķējuma spēj tikai ļoti, ļoti stipri indivīdi, trakie un lieli mākslinieki.

 

Visu rakstu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2015. gada 3. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

  • aldis 22.10.2015

    nekad nav labs tonis sākt rakstu ar kad, jo tas nozīmē tikai to, ka doma ir par nekompetenci jeb sevis izzushanu :(

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt