Ādolfs Alunāns 26.03.2016

Kāds vārds par teāteri

Laiks iet uz priekšu un ar laiku viss cits! Tātad esam tos laikus piedzīvojuši, kuros latvieši savā valodā dabūjuši Rīgā teāteri redzēt. Kā tas gan citādi varēja būt, ka latvietis, par Jāņiem Jelgavā būdams, labāki kaut kādā būdā gāja, kur kaut kādus ērmus rādīja, ne kā teāteri apmeklēja, jo teāterī vāciski runā, un latvietis, tur iegājis, ne vārdu no visas spēles nesaprot, ne nomana, ko tā šurp un turp skriešana lai apzīmē, un pēc nožēlojās, ka savas dividesmit kapeikas kā zemē nosviedis. Ļaudis, kas cik necik vāciski saprata, gan ātri nomanīja, ka tas, kas teāterī redzams un dzirdams, ne vien priekš acīm un ausīm, bet arī priekš prāta. Tur prāts nāk it nezinot klāt, ja visu saprot, un pēc, kad teāteris beidzies, vēl visu pārdomā, ko redzējis; tas uz ilgiem laikiem iespiežas prātā. Tagad nu, kā jau pieminēju, latvieši Rīgā teāteri savā valodā redzējuši; bet cik maz gan to ir un cik reti teāteris vēl ir spēlēts. Iesākumā viss grūts, un paldies, tūkstošu reiz paldies jāsaka tiem, kuri, grūtumu nebīdamies un nekādu pūliņu netaupīdami, latviešu teāteri Rīgā cēluši!

Dažs nu prasīs: kas tad nu īsi teāteris ir? Es še ar šo līdzību atbildēšu: teāteris ir kā spieģelis, kurā mēs paši savus labus un nelabus darbus, savas prieku, kā bēdu dienas, ar vārdu sakot, savu dzīvošanu redzam. Tāds spieģelis ir bīne jeb tā vieta, uz kuras aktieri (spēlētāji) teāteri spēlē. Teātera spēle mums nu rāda, vai labus, vai nelabus darbus, vai prieku, vai bēdu dienas, – visu mūsu dzīvošanu. Ik katra teātera spēle izstāsta mums kādu notikumu. Kad mēs tādu notikumu lasām, tad mums prātā stājas tikai tie cilvēki, no kuriem tas notikums stāsta. Citādi teāterī. Tur mēs visus tos cilvēkus redzam, tur mēs dzirdam un visu dzīvu priekšā mums redzam, tā kad tas tiešām iekš dzīves tā notiktu; pie lasīšanas tas tikai caur stipru domu saturēšanu dzīvību dabū un arī tad tik prātā.

Saprotams ir, ka nu kāds prasa: kādu labumu mums teāteris nes? Uz šādu prasīšanu varētu daždažādi atbildēt. Tie augļi, kurus mums teātera apmeklēšana ienes, nav uzskaitāmi, un ikkatrs uz šo prasīšanu sev var daudz kārtās pats atbildēt. Vai nu nav labāki, ka svētdien vakarā pāris kapeikas izdod un iet teāterī, jeb ka kaut kādā traktierī sēž un diezin cik naudas iztērē, jeb mājās tup un no gara laika nezina, ko iesākt? Teātera apmeklēšana cilvēku apgaismo. Ik katrai tautai, kura ātri uz priekšu un pie gaismas grib tikt, vajaga teātera. Teāteris spēj dažkārt vissliktāko cilvēku pārlabot. Še par piemiņu, ko pats esmu piedzīvojis: Tērbatā uzturējās ilgus gadus kāds vecs dzērājs, kuru studenti bija par Campa nosaukuši, tādēļ ka viņš gandrīz visas meldijas no tās operas „Campa” no galvas prata; katrs zēns pazina šo veci. Šis Campa jau no rīta agri piedzērās. Viņa vienīgais prieks – zināms, ka dzeršanu neskaita līdz, – bija teāteri apmeklēt. Ik dienas jau pāris stundas priekš teātera iesākuma stāvēja Campa pie teātera durvīm un drebēdams gaidīja uz iesākšanu. Bet vai gan jel vienu reizi veco Campu teāterī būtu kas iedzērušu redzējis? Nē, nekad! Ap teātera laiku viņam bija tukša dūša un allaž viņš pats mēdza teikt: „Ko tas man palīdzētu, ka teātera laikā es piedzertos, tad jau visa es nekā nesaprastu!” Kad kādu dienu teāteri nespēlēja, tad Campa bija cauru dienu piedzēris. Bet pērnvasar vecais Campa pie peldēšanas, iedzēries būdams, Mētras upē noslīka. Lai dus mierīgi!

No tā, še izstāstīta, varam redzēt, no kāda labuma teāteris arī priekš veca dzērāja bija. Tikai tā luste un dzīšanās teāteri apmeklēt iespēja veco dzērāju, ka ne vairāk, tad taču pāri stundas par dienu tukšā dūšā un pie prāta uzturēt!

Cik priecīgas stundas ir tu tavās mājās, mīļais lasītāj, varētu pavadīt, kad pie kādām godu dienām, vai nu uz kāzām, vai nu dzimšanas dienu, jūs vairāki draugi un pazīstami saietu kopā un kādu joku teāteri spēlētu. Varētu jums kādu Kurzemes saimnieka vārdu teikt, kur jau pērnruden uz sudrabkāzām kādu joku spēli spēlēja, un, ticiet man, visiem gauži patika. Vai tas nav labāki, ka uz tādu visi goda dienās laiku kavē, nekā kad sēd un nelietīgi pļāpā, jeb, no gara laika pārņemti, pie kāršu spēlēšanas iet?! Te vēl iemesls: kur būs tādas teātera spēles ņemt? Taisnība, maz nu jau gan teātera spēļu grāmatu ir latviešiem un vēl kāds gads aiztecēs, kamēr vairāk tādu grāmatu radīsies; bet jūsu dēli vai jūsu radinieka, drauga jeb pazīstama bērni iet pilsētā skolā; tie prot vāciski un var, ja nu viņu spēkā stāv, teātera spēles no vācu valodas pārtulkot un pie ruļļu mācīšanas un iestudierēšanas, cik varēdami, piepalīdzēt. Kā jau teicu: viss iesākumā grūts! Bet iesākumam vajaga būt, ka grib tālāku tikt. Zināms, teātera spēle nav vis tik viegla, kā domā; tas visgrūtākais, ko vajaga vispirms mācīties, ir: uz bīnes grozīties un runāt kā pieklājas, jo grāfs nevar runāt un iet kā kučieris, un kučieris ne kā grāfs u.t.jpr. Bet no grūtuma nevajaga bēgt un Leiputru zemē ar nedzīvojam, kur ceptas pīles mutē skrien. Bez pūliņa – nekādi augļi!

 

Ādolfs Alunāns,
aktieris Pēterburgā

 

Raksta pirmpublicējums laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”, 19.04.1869

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt