Teātra Vēstnesis 05.04.2016

Kā atbrīvoties no korsetes?

Pauls Daija: Piezīmes par Raiņa gadu teātrī

 

Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gads uz Latvijas teātru skatuvēm aktualizēja virkni jautājumu, kas tā vai citādi ir skarti dažādās šajā gadā notikušajās diskusijās un strīdos. Mana personiskā teātra skatītāja pieredze lika atcerēties laiku, ko studiju gados pavadīju Veimārā, Gētes un Šillera pilsētā. Veimāra kopj savu kādreizējo iemītnieku piemiņu, un šī piemiņa ir redzama ik uz stūra – sākot ar muzejiem, pieminekļiem un memoriālajām plāksnēm uz namu sienām un beidzot ar sadzīves priekšmetiem suvenīru veikalos. Bieži ir brīži, kad robeža starp vēlīnā 19. gadsimta vācu nacionālisma monumentalitāti un 20. un 21. gadsimta mijas kiču vairs nav skaidri novelkama, tas saplūst kopā troksnī, kura vēstījums paliek neskaidrs.

Stažējoties Veimāras Gētes biedrībā, piedaloties vietējā akadēmiskajā dzīvē, es guvu daudz gan cilvēciski, gan profesionāli, taču tajā pašā laikā no šiem gadiem man palikuši atmiņā divi pretrunīgi tēli. Pirmais – Gētes frāze, ko viņš, ja vien nekļūdos, pravietiski teica kādā no sarunām ar Ekermani – ka viņš paniski baidās no tā, ka pēc nāves tiks monumentalizēts apmēram tāda veida pieminekļos, pie kādiem vēl aizvien tūristi Vācijā fotografējas. Un otrais – Hermaņa Heses Stepes vilka varoņa Harija Hallera sašutums, ieraugot miniatūru Gētes krūšutēlu mietpilsoņu dzīvoklī, kas viņa izpratnē sentimentalizē un primitivizē Gētes dziļumu. Lūk, šie «filistri» ir atņēmuši «mums» «īsto» Gēti un izveidojuši no viņa kārtējo figūriņu, kura uz kamīna dzegas apliecina viņu sīkās pretenzijas. Heses pašironija ir labi redzama, un nav vienkāršas reakcijas uz viņa aprakstīto protestu šajā ainā.

Taču var gadīties, ka šīs pāris epizodes nav tikai daļa no manas subjektīvās pieredzes, bet liecina par jautājumiem, kas skar ne tik daudz Gēti vai Raini, kā attieksmi pret klasiku, kanonu un ģēnija kultu – un arī labprātīgu kultūras amnēziju.

Cilvēciskais Rainis

Šo attieksmi priekšplānā izvirzīja Kirila Serebreņņikova iestudējums Raiņa sapņi Latvijas Nacionālajā teātrī, kas uzstūma uz skatuves stilizētu Raiņa pieminekli, lai drīz vien to aizstumtu projām, vietā paverot ieskatu decentralizētā daudzlīmeņu vēstījumā par to, kā viena indivīda zemapziņa var kļūt par kopienas kolektīvo zemapziņu. Šīs izrādes librets Ievas Strukas rūpīgajā un precīzajā tekstu atlasē sapludināja ikdienišķo, personisko ar globālo – mērogu izzušana vai sadzīvošana ir labi pazīstama ikvienam Raiņa dienasgrāmatu un pierakstu lasītājam. Serebreņņikova izrāde, kuras reklāmu veidoja peldkostīmā tērptā Raiņa foto reprodukcijas, piedāvāja parādīt to dzīvo cilvēku, kāds mīt aiz katra pieminekļa. Manuprāt, šī izrāde kļuva par spilgtu un nozīmīgu notikumu ne tikai spēcīgās tēlainības dēļ, bet arī tāpēc, ka tā apzināti vai neapzināti demonstrēja neiespējamību iekļaut Raini vienā stāstā: tie bija dažādi Raiņi, kas uz skatuves nomainīja cits citu. Tādējādi saruna par Raini guva iespēju pārvērsties sarunā par Raiņa recepciju, par to, ko Raiņa tēls var nozīmēt atšķirīgos kontekstos.

Pieticīgākos vispārinājumos arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris veidoja savu izrādi Mīlas svētība, balstoties dažādu Raiņa tekstu kolāžā, dienasgrāmatu fragmentiem mijoties ar dzeju un atsevišķu lugu kulminācijas punktiem. Izrādes bilingvālisms, liekas, palika vien intriģējošas ieceres līmenī, nekļūstot konceptuāls un izvairoties iztirzāt, manuprāt, produktīvo jautājumu par «krievu» un «latviešu» Raini. (Vai tāds pretstatījums pastāv? Vai par tādu ir vērts runāt?) Pretstatā Serebreņņikova spēlēm ar freidiskām un sirreālām interpretācijām, Igora Koņajeva iestudējums aicināja uz sarunu par mīlestību, izmantojot mūzikla estētiku. Šāds aicinājums riskēja tikt kritizēts par vienkāršošanu, taču iespējams, ka tur, kur ir runa par pieminekļiem, tāda kritika var būt arī pārsteidzīga.

 

Visu rakstu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2016. gada 1. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt