Fragmenti no izdevniecībā “Latvijas Mediji” izdotās grāmatas “Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušans” (autore – Inta Kārkliņa).

Ievads

Gandrīz piecus gadus (2003–2007) mums regulāri tiekoties, režisors ļāva kopā pārstaigāt reiz ietas takas, saucot atmiņā daudzus spilgtus Nacionālā teātra un latviešu teātra vēstures faktus, neslēpa savas sāpes un pārdzīvojumus, šad tad uzticēja arī ko tādu, kam jāpaliek tikai izrunātam, nevis pierakstītam, taču... Taču no mūsu pirmās tikšanās pēcpusdienas līdz pēdējai sarunai viņš nebija īsti pārliecināts, vai šāda grāmata vispār vajadzīga, un ļoti bieži pārjautāja: „Vai tas, ko stāstu, kādu interesēs... Nepierakstiet. Parunāsimies tāpat...”

Taču rosinājumu tikties, viņu uzklausīt, pierakstīt stāstīto un „uzlikt uz papīra” (protams, ar domu par grāmatu) izteica režisors pats. Kāpēc šim interesantajam, grūtajam un, kā it drīz abi sapratām, tobrīd neizpildāmajam uzdevumam tiku uzrunāta es? Talantīgo aktieri un ne vienas vien lieliskas izrādes radītāju Jaunušanu iepriekš biju intervējusi daudz. Arī 2003. gada februārī tikāmies, lai parunātos „Latvijas Avīzes” interesēs, un drīz pēc šīs publikācijas parādīšanās piezvanīja Rita Melnace, ilggadējā Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja un bieža starpniece manā saziņā ar režisoru. Abas ar Liliju Dzeni esot bijušas uzaicinātas pie Jaunušana, un viņš darījis zināmu, ka būtu ar mieru kādam uzticēt savu dzīvesstāstu. Nosauktajam manam vārdam viešņas piekritušas. Un jau nākamajā dienā Rita telefonsarunā pieteica: „Tev nebūs viegli.” To pašu uzsvēra Lilija Dzene un novēlēja izdošanos

Arī režisora sākotnējo ieceri – abiem kopā mēģināt veidot ko līdzīgu labi pazīstamajiem Čapeka „Stāstiem no abām kabatām”, nācās saiet pauniņā kā „Skroderdienu” Dūdaram „un nolikt pašā lādes dibinā”. Kādas divas kabatas – turklāt viena nopietnu un otra jautru atmiņu, notikumu un epizošu pilna!

Lai kā mūža dienas šo piecu gadu laikā vētījām, lai cik dziļi rakām, līdz smieklīgajam tikai retumis tikām. Toties otra „kabata” – pilnum pilna un pāri plūstoša. Sapratu arī, ka lieliskais aktieris gaišos toņus speciāli, pretstatā bieži lasītu un dzirdētu atmiņstāstu pārākajai pakāpei un pašportretu zelta rāmītim, nedz vēlējās piešķirt, nedz piešķīra.

Turklāt Alfrēda Jaunušana atmiņās laiks līdz brīdim, kad viņš pats ienāk teātrī un nokļūst uz skatuves, ir gana krāsains un spilgts – kā svētku salūts. Ne mazāk krāšņi un dzirksteļojoši viņš raksturo kolēģu darbu, sajūsminās par aktieriem, kuri skatuvei atdod sevi visu, un vērto pamana arī bezvārda lomiņā. Tikmēr paša veikums – sausa atskaite: „Kaut kas tur iznāca... Nav vērts runāt... Negribas pat atcerēties... Varēju labāk... Galīgi izgāzos... Bija daži spilgti uzliesmojumi...”

Nešaubījos arī, ka tad, ja režisors uz savu mūžu atskatītos agrāk, laikā, kad tas viņam bija viss (arī uzraksts kapa piemineklī to apliecina: „Viņš dzīvoja tikai teātrim”), atmiņas nebūtu tik smeldzīgas. Laiks pēc 2000. gada viņam bija smags. „Kad tu vairs neko nevari, rodas liela nevajadzība. Jo liekas: tas, ko tu kādreiz esi darījis, nevienam nav bijis vajadzīgs. Un par to tu domā ne jau savas nozīmības dēļ, bet gan tāpēc, ka dēļ tā tu esi dzīvojis.”

Tāpēc arī malā noliku domu šo grāmatu veidot tikai kā Alfrēda Jaunušana monologu. Manuprāt, tam jābūt monologam ar komentāriem. Ar citiem teātra vēstures notikumiem un faktiem. Ar kritiķu reiz rakstīto (gan uzteikto, gan pelto), ar kolēģu un laikabiedru stāstīto... Lai režisora šaubas: „Nezinu. Var jau būt, ka kaut ko esmu izdarījis...” gaisinātu. Lai spilgtāk iezīmētu to vietu, kāda Alfrēdam Jaunušanam mūsu teātra vēsturē neapšaubāmi ir.

Inta Kārkliņa

V DAĻA........

Briedīša novēlējumu neaizmirstot

Mīļais Dievs! Lai es kļūtu par galveno režisoru šajā teātrī? Tomēr kļuvu, un, 1966./67. gada sezonai sākoties, ilgojos atgriezties tajās dienās, kad biju tikai aktieris... Jaunā amata pirmajos mēnešos atmiņā nāca “Otello” mēģinājumi Baļunas prombūtnē, jo ne viens vien kolēģis manī lūkojās it kā caur palielināmo stiklu: “Nu, ko tu tagad teiksi?”

Ko es varēju teikt?

Tiekoties ar kolektīvu, uzsvēru, ka neesmu galvenā režisora pienākumus uzņēmies, lai radikāli ko mainītu, un negatavojos ne noārdīt līdz pamatiem, ne uzcelt ko pilnīgi jaunu, jo teātrim ir sava vēsture, savas tradīcijas. Ir tradīcijas, kas stimulē, ir tādas, kas bremzē. Pirmās visiem spēkiem centīšos saglabāt, otrās – iznīcināt. Paudu cerību, ka visi mani pazīst, jo teātrī strādāju jau gandrīz divdesmit gadu, tātad zina, kāds esmu aktieris, zina, ko esmu mēģinājis izdarīt režijā, paši vērtējuši, kā mani iestudējumi atšķīrušies no Amtmaņa-Briedīša veidotajiem. Teicu, ka nekad nebūšu režisors-jaunatklājējs, tāpat nebūšu jaunas sistēmas un metožu radītājs, jo esmu režisors-praktiķis, kam vairāk patīk lugas izpēte, atklāšana. Atvainojos, ka uzreiz nevaru celt priekšā skaidru programmu, jo tas nav izdarāms, pilnībā neapzinot pašreizējo situāciju un to izvērtējot. Pieminēju arī Briedīša novēlējumu neaizmirst par cilvēku uz skatuves un cilvēku skatītāju zālē.

Protams, kolektīvā netrūka cilvēku, kuri nevēlējās manu iecelšanu un pavisam atklāti par to smīkņāja... Citi sačukstējās. Es sapratu viņu bažas – Briedītis bija personība, Briedītim bija “vārds”, kas uzreiz daudz ko izšķīra. Bet es? Kā es tāda necila persona varētu vadīt teātra radošo dzīvi un vēl jo vairāk – reprezentēt to? Daudzi šaubījās. To, ka pats biju samulsis un nobijies, nevienam neteicu.

Gadījās arī absurdas situācijas. Viendien pie manis pienāca Strāderu Kārlītis un paziņoja: “Tu esot sastādījis sarakstu, ir 20 cilvēki, no kuriem jāatbrīvojas...” Teicu: jā, un tu esi pirmais šajā sarakstā... Indīgāk nespēju atbildēt, jo nekāda saraksta nebija, un neviens arī netika atbrīvots. Vienīgais iemesls, kāpēc esmu atbrīvojis, ir dzeršana. Bet arī tikai tad, ja trīsreiz izdarīts pārkāpums. Pēc divām pirmajām reizēm parasti “auklējāmies” (rājieni, stingrie rājieni, pārcelšana ārštatā, kāds uzņemas “šefību”, pieskata u. tml.). Man ne reizi vien ticis pārmests (skaļi un aiz muguras, ka “sodu sistēma” neesot īsti godīga, jo līdzīgi nodarījumi vērtēti dažādi. Iespējams, bet par talantu es noteikti iestāšos vairāk nekā par aktieri, bez kura teātris var arī iztikt, un mēģināšu palīdzēt, kā vien iespējams.

Kļūstot par galveno režisoru, pārtraucu arī visas attiecības, kas teātrī man bija kļuvušas tādas draudzīgākas, un pateicu: tagad jūs man visi esat vienādi, un es negribētu, lai kāds uzskata, ka lomas dabū tāpēc, ka mēs esam draugi. Jo biju jau manījis, ka teātrī “mīluļu sistēma” nav pati labāka. Taču ir dabiski, ka režisori laiku pa laikam “uzmīlē” kādu. Bet aktieros nereti mājo dīvaina īpašība (nezinu, liela vai maza) – viņos sēž nodevība. Vai nu lomas dēļ, vai citu iemeslu dēļ viņš nodod to, kas lolojis, mācījis, un skolotājam tas ļoti sāp. Rodas pat mūža trauma. Kā Baļunai bija. Kā Briedītim. Ir arī tādi, kas ar šīm labajām attiecībām spekulē un izmanto katru izdevību, lai otram ko nodarītu, atsaucoties it kā uz pietuvināto stāvokli režisoram (“Viņš par tevi pēc izrādes teica tā...”).

To visu zināju, tāpēc ļoti vēlējos kļūt rezervētāks. Centos. Vai tas izdevās, pārkontrolēt nevaru, jo es nekad neko nepierakstu. Negāju visur, kur aicināja, pats mājas “klubiņu” nedibināju un sāku nedaudz distancēties. Mazliet it kā atsvešinājos. Nevarētu teikt, ka ar kolēģiem esmu bijis ļoti draudzīgs, bet tas man nekad nav licies tik svarīgi. Vienmēr galvenās bijušas normālas darba attiecības.

Jā, bija aktieri, kurus es nemīlēju, bet uz darbu tas neattiecās.

Ļoti priecājos, ka pēc visiem iepriekšējiem notikumiem Žaņa Katlapa un manas attiecības nepārtrūka uz visiem laikiem. Jo, godīgi sakot, amats, ko ieņēmu, bija viņa vieta. Taču nelaimīgais “Trīs draugu” iestudējums vairs neļāva kolēģim strādāt režijā. Nokļuvām mainītās lomās: es iestudēju izrādes, un viņš spēlēja tajās (“Tur laukā, aiz durvīm”, “Ideālajā vīrā”). Bet Kareņina loma Tolstoja “Annā Kareņinā”, mūsu attiecības jūtami uzlaboja. To viņš spēlēja ar baudu, un tā bija viņa loma par visiem 100%.

Pēc tam es viņam uzticēju “Skroderdienu” pārstudējumu – ar viņa lomu dalījumu, bet pati izrāde bija jāsaglabā Briedīša pamatrežijā un Spertāla dekorācijās. Mēs tikai mainījām akcentus tēlu attiecībās un vēl dažu labu sīkumu. Taču dienā, kad vajadzēja sākties mēģinājumam, Katlaps aizgāja mūžībā. Viņš brīnišķīgi analizēja literāro materiālu un vienmēr prata palīdzēt aktieriem. Pie viņa savas labākās lomas nospēlēja, piemēram, arī Olga Lejaskalne.

Kamēr biju tikai aktieris, ar Edgaru Zīli mums bija normālas attiecības. Viņa pirmā izrāde mūsu teātrī – Pētersona “Balto torņu ēnā” – izdevās tīri pieklājīgi (1959. g. – I. K.) Nākamās nebija tik veiksmīgas. Kad es kļuvu par galveno režisoru, sajutu lielas viņa antipātijas. Taču, par laimi, uz skatuves no tā neko nemanīja. Viņš visu darīja absolūti godīgi, tāpēc mani neskāra tie nievājošie izteicieni, kas tika veltīti ārpus skatuves. 1966. gadā Zīle atgriezās Dailes teātrī.

Es cienu aktierus, kuri spēj nodalīt: skatuve ir skatuve, un dzīve ir dzīve. Mūsu personīgās attiecības var būt dažādas, bet attieksmei pret darbu jābūt nevainojamai. Ir jābūt pietātei pret skatuvi kā vietu, kur tu kaut ko radi. Jā, tā ir svētums. Ne velti vecie aktieri savulaik mainīja apavus pirms uziešanas uz tās. Man atmiņā palikušas Olgas Lejskalnes zilās kurpītes, ar kurām viņa gāja uz skatuves. Tagad visi lāčo, kā ieraduši.

Strādājot kopā ar pārējiem mūsu teātra režisoriem, vēlējos izturēties tā, kā pret mani izturējās Amtmanis-Briedītis. Viņš neatzina manus meklējumus režijā, bet nekad nejaucās manā darbā. Es centos nejaukties Mihaila Kublinska, Jūlija Bebriša un Oļģerta Šalkoņa darbā. Katram režisoram ir sava koncepcija, katrs pats ir izlolojis sava darba ieceri. Visi viņi ir mūsu teātrī izauguši, citur nekur nav strādājuši, un katram ir savs rokraksts.

Es ar Jūliju Bebrišu pirmoreiz satikos Rīgas 3. un 1. vidusskolas apvienotajā dramatiskajā pulciņā, kur es iestudēju lugas. Viņam bija izteikts valodas defekts, likās – nelabojams. Tomēr izvēlējās Teātra fakultāti, un viņu uzņēma ar noteikumu, ka izlabos valodas defektu. Izlaboja pat tik veiksmīgi, ka varēja nospēlēt Raiņa Jāzepu. Viņš bija ļoti inteliģents, domājošs, radošs. Strādāja nopietni. Daudz tika kritizēts. Bet tā notiek – ne vienmēr mūsu ieceres realizējas pilnībā. Man pašam tā bijis bez jēgas.

Ļoti veiksmīga izrādījās Jūlija Bebriša pirmā sadarbība ar dramaturgu Hariju Gulbi, iestudējot viņa lugu “Viena ugunīga kļava”. Un tā kopš 1967. gada mēs dramaturgu uzskatām par mūsējo. Vairāki viņa lugu iestudējumi kļuva par kases gabaliem, pulcēja pilnas zāles un brīvdabas skatuves, bet autoru iemīļoja visā Latvijā. Atceros kādu no tikšanās reizēm, kurā runāja par izrādi “Aijā žūžū, bērns kā lācis” (iestudējuma raisītu diskusiju, “apaļo galdu”, apspriežu utt. bija desmitiem). Kā parasti, vieni slavēja aktuālo problēmu izcelšanu, citi pārmeta dramaturgam un teātrim padomju dzīves un padomju skolas nomelnošanu. Bet viena sieviete pārkliedza visu zāli: “Neaiztieciet mūsu Gulbīti!”

Oļģerts Šalkonis ienāca teātrī, Briedīša iemīlēts, daudz asistēja viņa lugās, bet tad, kad sāka pats iestudēt, rezultāti bija dažādi.

Mihails Kublinskis šajā režisoru trijotnē bija jaunākais un arī pats daudzsološākais, ko nākamajos gados apliecināja. Izcilas izrādes viņš iestudēja!

x x x

M. Grēviņš: “A. Jaunušanam pārņemot teātri pēc Briedīša, jebkura paaudžu maiņa, kā pieredze liecina, vispirms likusi sadurties ar līdzsvara nepieciešamību starp “vecā” un “jaunā” teātra principiem. (..) Jaunajam ir jāienāk vairāk vai mazāk harmoniski, dabiskā ceļā. P. Pētersons Dailē sāka noārdīt veco ar sev piemītošo kategorismu, bet ansamblis tam vēl nebija sagatavots. (..) A. Jaunušans prata līdzsvarot savus individuālos meklējumus ar teātrī dziļi iesakņotajiem darba principiem.”¹

V. Hausmanis: “A. Jaunušans cenšas saglabāt agrākā Drāmas teātra labākos pamatprincipus. (..) Viņš kā galvenais režisors no (..) iepriekšējām sezonām mantojumā saņēma ne tikai labās tradīcijas, bet arī sārņus. Teātrī bija ieviesies butaforiskums noformējumā un aktieru spēles veidā, un reālistiskās tradīcijas atsevišķos gadījumos pārvērtušās par pseidoreālistiskām, kad aktieri nerada konkrētu, psiholoģiski smalki izstrādātu raksturu, bet ar gataviem paņēmieniem rāda raksturu.”²

x x x

Ja teātrī ir labs direktors, galvenajam režisoram ir viegli: var nodoties radošajiem jautājumiem. Es režisorus tikai orientēju – vajadzētu komēdiju, vajadzētu izrādi bērniem... Netrūka arī partijas CK lēmumu, tāpat Kultūras ministrijas norāžu un ieteikumu par dažādu gadadienu cienīgu atzīmēšanu, gaidāmajiem brālīgo tautu dramaturģijas festivāliem, skatēm utt., kas prasīja atbilstoša literārā materiāla atrašanu un iestudēšanu.

Uz Centrālkomiteju, partijas komitejām vai KM pats nekad neesmu gājis. Tikai tad, kad sauca. Man vienmēr bijušas visai rezervētas attiecības ar priekšniecību. Arī direktoru kabinetos stundām ilgi neesmu sēdējis un pats īpaši viņus meklējis, bet attiecības bijušas normālas. Ar administrāciju tāpat.

Bergmani [Vili], Filipsonu [Imantu] un Jaunozolu [Māri] kā direktorus es apbrīnoju. Arī Blūms [Valdis] bija darbīgs cilvēks. Ļoti labs organizators bija Špons [Arvīds] , vienīgi ar mazu netikumiņu... Ideāli ir tad, ja direktors dara savus tiešos darbus un nejaucas mākslinieciskajā darbā. Jā, viņš atbild arī par to, bet neuzspiež savu. Administrējošā persona nedrīkst būt mākslinieciskā vadītāja postenī.

Zigfrīds Kalniņš absolūti bija teātra cilvēks, un viņu kā uzvedumu daļas vadītāju es mīlēju vairāk nekā direktora vietnieku. Tad viņu arvien vairāk sāka aicināt uz neskaitāmiem partijas un valdības pasākumiem, tāpēc gadījās reizēm aizmirst teātri kā galveno. Taču Kalniņš strādāja ar vērienu un pašatdevīgi. Viņa iekārtotās brīvdabas skatuves patiešām ir unikālas.

Savulaik bija ierasts, ka galvenais režisors pārstāv savu teātri dažādos svinīgos pasākumos, pieņemšanās u. tml. Briedītim slimojot, šī tradīcija bija mainījusies – kolektīvu pāstāvēja direktors vai kāds no pazīstamākajiem aktieriem. Es šo tradīciju nevēlējos mainīt.

¹ “Teātris septiņdesmitajos gados”, “Teātris un Dzīve”, 1980, 8. lpp.

² “Dažas režijas problēmas”, “Teātris un Dzīve”, 1967, 46.–47. lpp.