Atbalstot jauno teātra kritiķu un praktiķu veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, Kroders.lv lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas, vēstures un prakses diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam izvilkumus no Lienas Šmukstes maģistra darba “Sajūtu teātra izrāde “Grāmata Zīme” un tās teorētiskais pamatojums”, kas izstrādāts Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedrā (darba vadītājs – Asoc. prof. p. i. Mg. art. Elmārs Seņkovs).

Maģistra darba pētāmā tēma – sajūtu teātris. Esam raduši teātri baudīt galvenokārt ar redzes palīdzību, turpretim sajūtu teātris ļauj iepazīt pasauli un gūt neparastu pieredzi caur citām maņām – dzirdi, tausti, garšu, smaržu un arī redzi. Lai arī Latvijā šāda veida izrādes ir retums, pasaulē sajūtu teātra aizsākumi meklējami jau 1921. gadā, kad futūrisma pamatlicējs Filipo Tomaso Marineti (Filippo Tommaso Marinetti) uzrakstīja taktilisma manifestu, kurā apkopoja treniņu tabulas ar dažādām tekstūrām un formām. Marineti raksta: “Esmu izveidojis pirmo izglītības skalu attiecībā uz “pieskārienu”, kas tajā pašā laikā ir taktilisma “taktilo vērtību” skala.” ^[1]

Darba autore kopš 2018. gada pēta, eksperimentē un veido sajūtu laboratorijas, kā arī organizējusi meistarklases pie Lietuvas „Sajūtu teātra” (Pojūčių teatras) vadītājas Karolīnas Žernītes (Karolina Žernyte). Kā arī 2018. gada jūlijā iestudēta sajūtu teātra izrāde „Straumēni” Līvānos Mūsdienu mākslas galerijā.

(..)

1. Sajūtu teātra teorētiskā bāze un izpausmes

1.2. Sajūtu teātra raksturojums

Šajā nodaļā tiks sniegts sajūtu teātra vispārējs raksturojums un aprakstīts, kādi ir sajūtu teātra veidi – kādas izrādes tiek iestudētas šajā žanrā, kādas maņas tajās tiek akcentētas, kāds ir sajūtu teātra apmeklētājs un ko viņš sagaida no izrādes.

Pasaules prakse pierāda, ka sajūtu teātra priekšnoteikumi ir līdzīgi klasiskajam teātrim – stāsts, spēles laukums, scenogrāfija, mūzika, skaņas, teksts, aktieri, kuri darbojas, un skatītājs (izrādes apmeklētājs). Bet atšķirība ir tāda, ka sajūtu teātrī izrādes apmeklētājs ir aktīvs izrādes dalībnieks, kurš ar savu līdzdalību ietekmē izrādes gaitu, jo nav iespējams zināt cilvēka reakciju vai sajūtas par notiekošo. Piemēram, Džons Vitmors (John Whitmore) bija pirmais no semiotiķiem, kurš teātra analīzē minēja arī publikas kā atsevišķas un ļoti nozīmīgas zīmju sistēmas ietekmi uz teātra valodu, jo “skatītāji ar savu reakciju dod aktieriem atgriezenisko saiti un tādējādi ietekmē izrādi.” ^[2] Pat ja fiziski izrādes apmeklētājs nedarbojas (nekustas), viņa maņas tik un tā strādā daudz intensīvāk nekā klasiskajā teātrī, jo uzsvars izrādēs tiek likts uz cilvēku maņām jeb sajūtām. Klasiskajā teātrī (aktieri uz skatuves spēlē izrādi, un skatītāji zālē skatās izrādi) galvenokārt tiek izmantotas divas maņas – dzirde un redze. Daudzi termini, kurus lietojam, runājot par teātri, atbilst šim apgalvojumam. Piemēram, skatītājs (no latīņu valodas skatītājs – spectator, tas, kuram ir paradums skatīties vai novērot) vai auditorija (no latīņu valodas audire – klausīties). Savukārt sajūtu teātra izrādēs tiek nodarbināts pēc iespējas vairāk maņu. Redzei un dzirdei nāk klāt tauste, oža, garša.

Izrādes apmeklētājs ir ļoti svarīgs aspekts. Pirms izrādes iestudēšanas ir svarīgi iepazīt un izprast skatītāju, lai māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izmantošana būtu pēc iespējas plašāka. Cilvēks priekšstatus par pasauli, kurā dzīvo, veido pēc sajūtām, ko mūsu nervu sistēmai piedāvā redze, dzirde, tauste, garša un oža.

Cilvēks piedzīvo izrādi gan fiziski, gan garīgi, bet ķermenis ir pirmais, kas uztver stimulus, tikai pēc tam tos apstrādā smadzenes. Var secināt, ka, ja izrādes veidotājs skatītāju izrādē iesaista fiziski, tad pirmais uz to reaģēs ķermenis, nevis smadzenes.

Mūsu prāts uz teātra izrādi reaģē, veidojot personiskas asociācijas ar izrādē notiekošo. Maiami Universitātes profesors un teātra vēstures pasniedzējs Stefans di Benedeto (Stephan di Benedetto) savā grāmatā „Izjūtu provokācija laikmetīgajā teātrī” ^[3] piedāvā pētījumu par cilvēka smadzeņu galvenajiem procesiem – apziņu, uztveri un interpretēšanu. Autors analizējis, kā zināšanas un psiholoģijas teorijas darbojas praksē, proti, kā teātra izrādes ietekmē skatītāja iespaidus un pārdzīvojumus par konkrēto izrādi.

Pasaulē sastopami dažādi sajūtu teātra veidi. Daži no tiem kādu maņu „atņem”, piemēram, redzi, tādējādi paspilgtinot citas maņas. Pētījumi pierāda, ka, cilvēkam zaudējot redzi, viena vai vairākas citas maņas kļūst daudz spēcīgākas un izteiktākas, tādējādi aizstājot zaudēto maņu. Citi uzsvaru liek uz vienu konkrētu maņu, to akcentējot, piemēram, Maskavā pastāv „Garšas teātris” ^[4] (Театр Вкуса), kura izrādēs dominējošā maņa ir garša. Ar garšas palīdzību, izmatojot ēdamos produktus, dārzeņus utt., tiek izstāstīts izrādes stāsts.      

Pirms 30 gadiem Anglijā tika nodibināts Sensorais teātris „Oily Cart”, kas pieejams skatītājiem, kas neredz, nedzird vai nespēj sekot līdzi notikumiem uz skatuves. Skatītāji ir izrādes dalībnieki, kuri aktīvi tiek iesaistīti izrādes procesā. Kādā izrādē skatītājus uz skatuves iesēdina krēslos, kuri piesieti gumijās un tiek šūpināti. Skatītājs izjūt kustību un vienlaicīgi kļūst par scenogrāfijas elementu. ^[5]

Apkopojot iegūto informāciju, tiek izdarīti secinājumi, ka sajūtu teātra priekšplānā izvirzās piecas maņas un šīs maņas tiešā vai netiešā veidā tiek kairinātas. Sajūtu teātris ir kustību, pieskārienu, smaržu, garšu, skaņu mijiedarbība, kas iedarbina iztēli un ļauj izrādes apmeklētājam līdzdarboties izrādē ar kādu no savām piecām maņām. Šis ir teātra veids, kurā skatītājs no vērotāja kļūst par aktīvu dalībnieku un viņa sajūtas jeb maņas ir galvenās lomas spēlētājas. Sajūtu mijiedarbība veido cilvēka pieredzi, iztēli un spēju sajust piedāvāto teātra sižetu. Skatītājs koncentrējas uz aktieru klātbūtni, viņa darbībām, savām sajūtām un iztēli, ko veido piedāvātās izrādes darbības.

ASV zinātnieki Kristofers Simonss un Anna Noble (Christopher T. Simons & Ann C. Noble) norāda, ka pieredze veidojas, pateicoties vairākām maņām vienlaicīgi, un katras maņas ieguldījums ir būtisks, lai veidotu kopējo struktūru un izpratni par noteiktu fenomenu vai pieredzi. ^[6] Sajūtu teātra spēles laukums un darbības vieta ir ne tikai fiziska spēles telpa vai skatuve, bet gan atsevišķa skatītāja jeb dalībnieka iztēle. Izrādes apmeklētāja ķermenis tiek pārvērsts sensoriskā (maņu) teātra skatuvē.

Sajūtu teātra aktieris izrādes laikā kļūst par izrādes apmeklētāja pavadoni, kurš viņam rada empātisku pieredzes telpu. Aktieris izrādē ne tikai izstāsta vai izspēlē stāstu, bet arī ir atbildīgs par apmeklētāju un viņa sajūtām. Citējot angļu dramaturgu Džonu Vebsteru (John Webster), jau sākotnēji Rietumu tradīcijā “aktieris ir visa centrs. Aktieris ir [izrādes] procesa avots un fokuss vienaicīgi.” ^[7] Šī nostādne darbojas arī sajūtu teātrī, bet paralēli uzmanībai uz aktieri liela uzmanība ir vērsta uz izrādes apmeklētājam. Izrāde notiek visapkārt izrādes baudītājam, un tā rezonē viņa sajūtās.

Apmeklētājam izrādes laikā tiek dota bagātīga semiotiskā (zīmju) valoda – priekšmeti kā zīme, darbības kā zīme, skaņa kā zīme, vārds kā zīme –, kura viņam ir jāatšķetina ar savu iztēli. Šeit ir svarīga apmeklētāja pieredze, kas rada piedzīvoto asociāciju. Piemēram, kā raskta semiotiķis Vladimirs Agajevs (Владимир Агаев) (1945) “(..) Cilvēki dzīvo zīmju pasaulē, izmanto zīmes un noteiktās situācijās arī paši savā ziņā kļūst par zīmi.” ^[8] Tāpēc, veidojot sajūtu teātra izrādes, ir ļoti svarīgi izvērtēt skaņas, priekšmetu, smaržu izvēli, jo katram apmeklētājam tas var radīt citu asociāciju un izrādes veidotāji var nenodot vēlamo informāciju.

(..)

2. Izrādes „Grāmata Zīme” iestudējums

2.1. Izrādes „Grāmata Zīme” ideja un režijas koncepcija

Darba autores iecere bija iestudēt sajūtu teātra izrādi, kuru varētu apmeklēt gan redzīgie, gan cilvēki ar redzes traucējumiem. Ideja radās, darba autorei sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un balstoties savā personīgajā pieredzē – pavadot bērnību kopā ar neredzīgiem vecvecākiem.

Pirms maģistra darba procesa uzsākšanas bija svarīgi izvēlēties tēmu. Darba autore nolēma iet eksperimentālo ceļu, pētot un iestudējot izrādi sajūtu teātra žanrā. Pirmkārt, svarīgi bija izvēlēties izrādes formu, otrkārt – izrādes saturu.

• Darba autore iepazinās ar „Sajūtu teātra” Lietuvā darbības principiem un mākslinieciskajiem risinājumiem. Konsultējās ar šī teātra dibinātāju Karolīnu Žernīti.
• Tika veikts izpētes darbs un 2018. gada vasarā organizēta Sajūtu teātra laboratorija Līvānos, kuras rezultātā tapa izrāde, pēc Edvarta Virzas „Straumēniem”. Laboratorijas laikā tika eksperimentēts ar priekšmetiem un cilvēku maņām – svarīgi bija saprast, kā jūtas un ko sajūt cilvēks ar aizsietām acīm, ja viņam pieskaras, dod pasmaržot konkrētu smaržu vai iedod nogaršot ēdienu, ko šīs garšas, smaržas, pieskārieni viņam nozīmē, ar ko asociējas.
• Izrādes saturs tika veidots tā, lai tas atbilstu Latvijas Nacionālās bibliotēkas ekspozīcijas „Grāmata Latvijā” saturam. Kā vēsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājas lapā atrodamā informācija, „Grāmata Latvijā” ekspozīcija ir 21. gadsimta un bibliotēkas jaunā veidola iedvesmots stāsts par Latvijas grāmatniecības vēsturi pasaules kontekstā. Ekspozīcijas centrā ir grāmata – gan kā materiāls objekts, gan kā sociāla un garīga parādība, kas mainījusi un maina sabiedrību, cilvēku dzīves un prātus. Ekspozīciju veido četras daļas, kas atklāj grāmatu no dažādiem skatu punktiem.” ^[9] Ekspozīcijā tiek apskatītas četras apakštēmas:

1.”Maņas”, kas veltīta lasītāja ķermeniskajai pieredzei saskarsmē ar grāmatu. Ar dažādu interaktīvu nodarbju palīdzību iespējams pieredzēt grāmatu, iesaistot dzirdi, redzi un garšu;

2.”Vara" aplūko grāmatu kā varas instrumentu, gan padarot apmeklētāju par politisku manipulāciju objektu, gan atsaucot atmiņā izjūtas, ko katrs reiz piedzīvojis, nonākot kāda suģestīva teksta varā;

3.”Gars"” atklāj grāmatu kā garīgā un laicīgā garīguma mediju;

4. "Dzīvās" grāmatas instalācija ļauj nokļūt arī grāmatu fantāziju pasaulē. 

Ekspozīcijas daļa „Maņas” ir izrādes „Grāmata Zīme” idejas un iedvesmas avots. Izrādes forma un tēma balstīta ekspozīcijas saturiskajā rāmējumā: Maņa – izrādes forma, Vara – izrādes saturs, Gars un Dzīvās grāmatas – izrādes poētisms.

Darba autori nodarbināja tēmas – grāmata kā materialitāte, grāmata kā saturs, grāmata kā ierocis. Lai iegūtu informāciju par šīm tāmām tika intervēti cilvēki, kuri atsaucās interneta vietnē Facebook uz aicinājumu pastāstīt par aizliegtajām grāmatām Padomju okupācijas laikā Latvijā. Stāstīt gribētājiem tika uzdoti šādi jautājumi:

 1. Vai jūs slēpāt Padomju laikā Latvijā aizliegtās grāmatas?

 2. Kur un kādos veidos tās slēpāt?

 3. Vai kāds meklēja grāmatas (domājot varas pārstāvjus) un kā šis process notika?

Saliekot kopā pirmcēloņus, idejas un intervijas, radās koncepcija par sajūtu teātra izrādei „Grāmata Zīme”. Balstoties intervijās, tika veidots izrādes dramaturģiskais materiāls. Apkopojot un izvērtējot iegūto materiālu, darba autori uzrunāja kādas sievietes stāsts par piedzīvoto 1974. gadā. Šis stāsts arī kļuva par izrādes saturu.

Ideja ir sajūtu teātra stilistikā iestudēt izrādi par tēmu aizliegtās grāmatas Padomju Latvijā, kas balstīta dokumentālā stāstā par kādu ģimeni, kura 1974. gadā piedzīvoja čekas pārstāvju ielaušanos viņu mājā, draudus vecākiem, šoku, neizpratni un izdemolētu māju. Iecere ir ļaut skatītājam izdzīvot šo notikumu gan fiziski gan emocionāli, izmantojot sajūtu teātra izteiksmes līdzekli – maņas.

Darba autore izvēlējās piesaistīt darbam piecus aktierus, kuri ir šī stāsta „stāstītāji”. Izrādes apmeklētājs izrādi baudīs un izjutīs ar aizsietām acīm un būs centrālais tēls, kuram apkārt risināsies notiekošais. Režisores koncepcija ir uzbūvēt izrādi tā, lai skatītājs sajustu piederību šai ģimenei un varētu identificēt sevi ar kādu no izrādes tēliem – cilvēku vai grāmatu.

Skatītāji tiek sagaidīti Latvijas Nacionālās bibliotēkas –1. stāvā, tur tiek izdalīti acu apsēji un katram piešķirts numurs no 1 līdz 5, tādējādi sadalot skatītājus piecās kolonnās. Pirms izrādes režisore izstāsta noteikumus – kā un kas notiks ar skatītāju. Izrādes apmeklētājs, uzliekot acu apsēju, nonāk aktieru gādībā. Piecās kolonnās tos ved pa garu gaiteni, kur fonā skan fragments no Orvela romāna „1984”. Skatītājiem nonākot spēles laukumā, aktieri viņus apsēdina katru savā krēslā. Tad ar dažādu darbību, priekšmetu, skaņu un vārda palīdzību tiek „izstāstīts” dokumentāls stāsts par ģimeni. Aptuveni izrādes vidū sadzīviskās ainas pārtop poētiskajā daļā, tiek citēti teksti no aizliegtajām grāmatām. Aktieru balsis dzirdamas tikai, lasot aizliegto dzeju vai prozu. Nobeigumā apmeklētāji atkal tiek nostādīti kolonnās un pa to pašu ceļu, kā ienāca, izvesti ārā. Fonā skan Daiņa Īvāna uzrunas fragments Latvijas tautai Baltijas ceļa laikā 1991. gadā. Pēc režisores aicinājuma acu apsējus izrādes apmeklētāji noņem sākuma punktā.

Sajūtu teātra mērķis ir izstāstīt dokumentālo stāstu ar maņu palīdzību, tās paspilgtinot un veicinot apmeklētāja spēju izjust notikumus, iztēloties un vizuāli iedomāties notiekošo. Tapēc šajā izrādē autore ne tikai pētīja vēstures liecības un intervēja cilvēkus par aizliegtajām grāmatām Latvijā, bet arī lielu uzsvaru lika uz piecu maņu izpēti.

Šī izrāde ļauj ne tikai ieskatīties pagātnē, bet arī iztēloties to šeit un tagad, piedaloties izrādē. Fiziski izrāde notiek telpā, bet vizuāli katrs apmeklētājs to uzbur savā iztēlē.

Aristotelis uzskatīja, ka „prāts un ķermenis, kā arī pasaule tiem apkārt ir īstenība, nevis šķitums. Un patiesi tā ir īstenība – īstenība, kura ir nepārtrauktā procesā, lai kļūtu vēl īstāka. Caur mākslas darbiem iespējams aptvert patiesību, jo māksla ir dzīves metafora”. ^[10]

 (..)

2.4. Scenogrāfija, kostīmi un muzikālais noformējums

Sajūtu teātra izrādēm raksturīga vienkārša scenogrāfija un kostīmi. Galvenais noteikums ir praktiskums, ērtums un funkcionalitāte. Izrādei tika izvēlēta un pielāgota Latvijas Nacionālās bibliotēkas konferenču zāle. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Evita Bēta telpu iekārtoja lakoniski un funkcionāli. Svarīgi bija izvietot izrādes apmeklētājiem paredzētos 40 krēslus un novietot tos tā, lai aktieri varētu brīvi pārvietoties telpā un „apkalpot” izrādes apmeklētājus. Sēdvietas izvietotas apļa kompozīcijā, divi apļi – viens lielāks un mazāks vidū, tādējādi iegūstot spēles laukumu, kur katrs apmeklētājs ir pārredzams. Telpā atrodas trīs galdi rekvizītu novietošanai. Telpa ir funkcionāla, pielāgota aktieru darbībām un mizanscēnām.                                                                             

Rekvizītiem izmantoti 1974. gadam atbilstoši priekšmeti – rakstāmmašīnas, trauki, grāmatas, zābaki (čekistiem), ādas cimdi, papīrs, marle, bērnu rotaļlietas. Papildus tiek izmantoti rekvizīti, kas rada smaržu vai skaņu – skujkoku mulča, pirts slotiņas, audumi ar dažādām smaržām (cigarešu smaka), piparmētru tēja, veļas ziepes, ietinamais papīrs, gultas veļa. Aromāti var veicināt sensoras pieredzes, kas rada ilgstošas atmiņas, veido atpazīstamību un rada tēlu gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Skaņas radīšanai izmantotas plastmasas caurules, gofrētas caurules, zvaniņi, gonga trauks, dažādi sitamie instrumenti, metronoms, modinātājs. Telpu izgaismo četri stūros novietoti prožektori, veidojot krēslas noskaņu. Šādu izvēli radīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas konferenču telpa, kas atgādina lielu biroja zāli, bet izrādes sižetam tas neatbilst. Lai gan apmeklētāji ir aizsietām acīm, nav aizliegts apsējus noņemt un skatīties izrādē notiekošo.

Izrādes kostīmi – melnas trikotāžas bikses un t-krekli. Kostīmu izvēli veidoja divi faktori: izrādei atvēlētie finansiālie līdzekļi, kā arī funkcionalitāte un ērtums – aktieriem ir telpā jāpārvietojas klusi un ātri, jātupjas un jārāpo. Trikotāža nerada skaņu, apģērbs ir elastīgs un ērts. Aktieriem kājās ir zeķes, lai varētu pārvietoties nemanāmi, vajadzības gadījumā tiek uzvilkti apavi, kas rada troksni un paspilgtina soļu skaņu – rīta kurpes, armijas zābaki.                                  

Svarīga izrādes sastāvdaļa ir acu apsēji apmeklētājiem, kakla lentas dzeltenā krāsā ar cipariem galā. Cilvēkiem ar redzes traucējumiem – braila rakstā. „1825. gadā izveidotais Braila raksts (nosaukts tā radītāja Luija Braila vārdā) joprojām ir atzīta un plaši lietota starptautiska neredzīgo raksta sistēma.” ^[11] Dzeltenā krāsa izvēlēta ar nolūku, jo „labāk uztverama informācija, kas veido labu kontrastu – melns uz dzeltena.” ^[12]. Evita Bēta izstrādāja Sajūtu teātra logo, programmiņu un afišu.

Muzikālo noformējumu konsultēja komponists Jēkabs Nīmanis, radot divus skaņdarbus – skaņdarbu divām rakstāmmašīnām un skaņdarbu grāmatām. Tika apstrādāti ieraksti, tos deformējot, – Orvela „1984” teksta fragments, ko ierunājis aktieris Artis Drozdovs, un Daiņa Īvāna uzrunas Latvijas tautai fragments Baltijas ceļa laikā. Šis deformācijas paņēmiens tika izvēlēts, jo arī vēsture tika deformēta. Teksti ir kā pārejas posms no mūsdienām uz 1974. gadu un otrādāk.         

Iepriekš pieminētie izteiksmes līdzekļi veido vienu kopīgu darbu un strādā uz cilvēku maņām, prātu, iztēli un emocijām. Piemēram, kanādiešu režisors Džons Hiršs (John Hirsch) retoriski vaicā: “Ja vien jūsu emocijas, prāts un gars, tāpat jūsu sajūtas, netiek pabarotas teātrī, ja jūs neesat ietekmēts ar jūsu esībai īpaši svarīgām iztēles ainām, tad kam, pie velna, domāts teātris?” ^[13]

2.5. Aktieru izvēle un darbs ar aktieriem

Izrādē piedalīties pieaiciāti pieci aktieri – Andis Strods, Jana Ļisova, Ieva Džindža, Maija Arvena un Emīls Krūmiņš. Darba autore uzskata, ka izrādē ir jāpiedalās tādiem aktieriem, kuri spēj strādāt komandā, ir uzmanīgi un iecietīgi. Tās ir svarīgas īpašības, strādājot sajūtu teātra žanrā. Tā kā izrādē „Grāmata Zīme” apmeklētājiem ir aizsietas acis, aktieris kļūst par viņa acīm, tamdēļ bija svarīgi izvēlēties iejūtīgus cilvēkus ar augstu atbildības sajūtu. Pirms sākās mēģinājuma process, tika uzrunāti aktieri, izstāstīta ideja un noorganizēta meistarklase nedēļas garumā pie Karolīnas Žernītes (Lietuvas „Sajūtu teātra” vadītāja). Meistarklases laikā tika strādāts ar dažādām maņām, veikti uzdevumi un vingrinājumi, lai šīs maņas iedarbinātu un apjaustu. Aktieri kopā ar režisori, scenogrāfi un dramaturģi iepazina sajūtu teātra specifiku, mācijās vadāt pa telpu cilvēkus ar aizsietām acīm.

(..)

Žernīte darba autorei deva vērtīgus padomus, kurus viņa tālākajā darba procesā izmantoja – izveidot vienu kopīgu komandu, kuri runā vienā sajūtu valodā, pārbaudīt izvēlētās darbības ar aizvērtām acīm, uz izrādi aktieri nedrīkst nākt ar smaržām, mazgāties ar smaržīgiem higiēnas līdzekļiem, aktieris nedrīkst ost pēc cigaretēm, sīpoliem, ja vien tāds nav izrādes koncepts. Jo katra smarža nes jaunu informāciju. Apģērbam ir jābūt ērtam, vieglam un tādam, kas nerada lieku skaņu.

Uzklausot Žernītes padomus (darba autore izvēlējās piecus neatkarīgos aktierus, kuri nav piesaistīti vienam teātrim), bija svarīgi aktieriem savstarpēji iepazīties, iegūt kopēju enerģijas lādiņu un tos izveidot par vienotu komandu, kuri spēj saprasties no pusvārda un acu skatiena. Meistarklase bija labs starta punkts turpmākajam darbam.

Pirmajā mēģinājumu dienā aktieri tika iepazīstināti ar izrādes dramaturģisko struktūru. Lai varētu attēlot 1974. gadu, tika izmantoti vizuālās uzskates līdzekļi un dažādi publicitātes materiāli, kas atspoģuļoja dramatiskajā materiālā pieminēto laiku.

Neviens no radošās komandas 1974. gadā vēl nebija apzinātā vecumā vai pat dzimis, tamdēļ izpētei bija liela nozīme. Svarīgas detaļas, priekšmeti, mūzika un grāmatas bija bāze, uz kuras pamata būvēt darbības un skaņas. Piemēram, bērnu mantiņas – gumijas rotaļlietas ar pīkstuli, spēļu automašīnas, modinātājs, radio, utt. Liela daļa no mēģinājumu laika pagāja, meklējot un pielāgojot darbības dramaturģiskajam materiālam.

Otrajā posmā kopā ar aktieriem un dramaturģi Annu Belkovsku tika atlasīti materiāli izrādes otrajai daļai – teksti no aizliegtajām grāmatām, kas veido izrādes poētisko saturu un noskaņu. Svarīgi bija šos materiālus meklēt un likt kopā visai radošajai komandai, tādējādi iegūstot saturisko un emocionālo zīmējumu, ko aktieri var izpildīt pieslēdzoties savam iekšējam “Es”, ieliekot materiālā savu ideju, interpretāciju un izjūtu.

Trešais posms – atrastās lietas pārbaudīt, paaicinot draugus, radus, paziņas. Sajūtu teātra specifikas dēļ bija svarīgi pieaicināt cilvēkus, ar kuriem izmēģināt mēģinājumu procesā radīto. 

Tēli tika veidoti, izejot no dramaturģiskā materiāla un darbību kopuma. Izrādē iezīmējās tādi tēli kā tētis (Andis Strods), mamma (Jana Ļisova), meita (Maija Arvena), dēls (Emīls Krūmiņš), bet citā ainā šie paši aktieri kļūst par čekas pārstāvjiem un izrādes apmeklētāji – par ģimenes locekļiem vai grāmatām. Reizēm viena tēla lomu spēlē divi vai vairāk aktieri, palīdzot radīt skaņas un darbības. Piemēram, mamma mazgā veļu un to mitru izpurina, lai visi skatītāji vienlaicīgi sajustu ūdens rasu. Patiesībā, šo darbību vienlaicīgi veic trīs aktrises. Aktieriem šīs lomas jābūvē tā, lai ar darbību, skaņu un pieskārieniem tiku nodots saturs.  

Aktieriem ļoti svarīgi bija mēģinājumu procesā un izrādēs just vienam otru, redzēt, sajust partnera noskaņojumu, tempu, pielāgoties notiekošajam. Izrādes laikā aktieriem ir papildus uzdevums – redzēt izrādes apmeklētājus, saprast viņu iekšējo stāvokli. Skatītājs ir nonācis sev neierastos apstākļos. Pastāv iespēja, ka tas nobīstas vai jūtas neērti. Šīs situācijas aktierim ir jāpamana un jārīkojas attiecīgi situācijai (jānoņem apsējs vai jāizved no telpas), neizjaucot izrādes zīmējumu.

Mēģinājumu procesā bija svarīgi, ka katrs aktieris iejūtas apmeklētāja lomā – izdzīvo situācijas un piedzīvo notiekošā sajūtas.

(..)