Par teātri

Skats no LNT izrādes-pastaigas "Mežs" (režisors Valters Sīlis) // Foto – Edgars Lazdiņš
28. jūlijs 2021 / komentāri 0

Svaigie ekoteātra asni Latvijā

“Pēc mums paliks Daba.
Vai paliks?” [1]
 

Kā pandēmijas laika teātra izrādes modina izpratni par vides jautājumiem? Vai teātra radošo komandu piespiedu brīvprātīgā iznākšana ārpus ierastās teātra “melnās kastes” ļauj izteiksmīgāk runāt par pašreiz aktuālajām ilgtspējas tēmām un vides problemātiku? Kādi ekonaratīvi ir ieraugāmi pieaugušo auditorijai paredzētajās teātra izrādēs, bet kādi – izrādēs bērniem, kas pirmizrādes piedzīvoja Latvijā pandēmijas gadā? Vai īpašvietas teātra forma videi ļauj kļūt par izrādes līdzautoru? Ja lūkojamies uz 2020. gada teātra izrādēm Latvijā, varam ieraudzīt salīdzinoši daudz izrāžu, kurās spilgti izgaismojas tieši vides jautājumi.

Ko nozīmē “ekoteātris”?

21. gadsimtā teātra zinātnes laukā ienāk jauni jēdzieni, un tie izskan arvien biežāk, tostarp “zaļais teātris”, “vides teātris”, “ekokritiskais teātris”, “ekodramaturģija”, “kopienu teātris” un visbeidzot arī “ekoloģiskais jeb ekoteātris”. Ekoteātris līdz šim Latvijā padziļināti un sistemātiski teātra procesu kontekstā nav pētīts.

Jēdziens “ekoteātris” var tikt izprasts vairākos virzienos – saturiski un praktiski. Pirmkārt, ekoteātris var izpausties kā izrāde, kura saturiski/dramaturģiski ir saistīta ar vides jautājumiem, ietverot sevī tematiskus vēstījumus jeb noteiktus ekonaratīvus. Tie var būt saistīti, piemēram, ar vides piesārņojumu, kā Valtera Sīļa un Jāņa Baloža 2015. gada muzikālā izrāde-pārgājiens “Mārupīte” par 2011. gada vasarā notikušo ekoloģisko katastrofu Mārupītē, kas tiek uzskatīta par otro nopietnāko neatkarīgās Latvijas laikā, vai, piemēram, ar bioloģiskajai daudzveidībai svarīgo veco mežu izciršanas problemātiku, kā 2019. gadā tapušais komponistes Annas Ķirses darbs “Koku opera”.

Otrkārt, ar ekoteātri var saprast ilgtspējas aspektus teātra darbībā. Piemēram, kā top izrāde, kā tiek radīta izrāžu scenogrāfija, no kādiem materiāliem, no kādiem piegādātājiem tie tiek iegūti, kas ar šīm dekorācijām notiek pēc izrāžu izņemšanas no repertuāra, kā radošā komanda organizē viesizrādes, ēdienreizes, u.tml. Piemēram, Skotijas Nacionālais teātris jau ir iestrādājis līgumos atkārtoti lietoto materiālu apjomu jaunu izrāžu tapšanas vajadzībām. [2] Ideālā gadījumā pilnīgākā šī jēdziena atbilstība ir tad, ja šie abi virzieni ir saskatāmi vienlaikus un top darbs, kas ne vien reflektē par vides tematiku, bet vienlaikus apzinās šī darba radīto ietekmi uz vidi, tas ir, gan iestudēšanas, gan izrādīšanas laikā, gan pēc tam.

Paturot prātā aizvien sakāpinātāko uzmanību vides problemātikai, pieļaujams, ka arī skatuves mākslas nozīme šīs problemātikas izgaismošanai aizvien pieaugs, paplašinoties arī tēmu lokam, kas tiek atspoguļotas ekoteātra kategorijā iekļaujamajās teātra izrādēs. Ekokritikas loma pieaug ne tikai literatūras studijās, bet arī teātra zinātnē, līdz ar to aktualitāti iegūst arī teātra izrāžu analizēšana ekokritiskā lasījumā.

Dabai piešķirtā loma teātra izrādē

Pētot vides diskursu literāros darbos ekokritikas lasījumā, britu pētnieks Endrjū Makmurijs (Andrew McMurry) izdala četrus ekoloģiskās iesaistes veidus. Tos pētnieks primāri attiecina uz literāriem darbiem, tas ir, uz tekstiem, lūkojoties uz tiem no ekokritikas skatupunkta. [3] Paplašinot šo klasifikāciju arī izmantošanai skatuves mākslas darbu atlasē, autore šo dalījumu piemēroja arī teātra izrādēm, analizējot 2020. gada iestudējumus un secīgi atlasot darbus un to dramaturģiskos materiālus pētījumam.

Pirmkārt, Makmurijs izdala ekofobiskus darbus, par tādiem saucot tos, kuros nav intereses par dabu, tai ir lielākoties nejaušs klātbūtnes efekts, drīzāk paliekot fonā. Otrkārt, ekopātisks darbs, kur daba un tās tēli ir metafora cilvēcīgajam. Treškārt, ekozinošs darbs, ar to saprotot darbus, kas ataino cilvēka un dabas mijiedarbi un par kuru pazīmi uzskatāma, ekokritiski raugoties, cilvēka decentralizācija jeb pāreja no antropocentriska uz ekocentrisku pasaules skatījumu. Ceturtkārt, ekofīlisks jeb tāds darbs, kas jau kaislīgi iestājas par dabu vai kādu vides jautājumu, sasniedzot ekocentrisku pozīciju. [4]

Izvēloties darbus no 2020. gadā pirmizrādes piedzīvojušajām teātra izrādēm, autore atlasīja tās, kuras iespējams kategorizēt kā ekozinošus vai ekofīliskus darbus, tai skaitā izrādes “Malkas ceļi” (rež. Andrejs Jarovojs), “no tā laika koki vairs nerunā” (rež. Krista Burāne), “Mežs” (rež. Valters Sīlis), “Misija-Zeme” (rež. Inga Tropa-Fišere), “No Ceikstes līdz Aiviekstei” (rež. Jānis Balodis), “Atkāpšanās” (rež. Kristīne Brīniņa). Tātad tādus, kuros tiek atainota cilvēka un dabas mijiedarbe vai kuri kaislīgi iestājas par dabu vai kādu noteiktu vides jautājumu, paužot ekocentrisku skatījumu un attālinoties drāmas, kas balstās cilvēku savstarpējo attiecību sižetiskajās līnijās, dabas un vides tematikai nepieskaroties vai atstājot to metaforu līmenī.  

Skats no Kopienas teātra izrādes "No Ceikstes līdz Aiviekstei" (autors Jānis Balodis) // Foto – Egīls Arājs

No dokumentalitātes līdz zinātniskai fantastikai

“Malkas ceļi” (pirmizrāde 23.02.2020.), ko veidojis režisors Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātrī, ir fiziska un vizuāla izrāde bez teksta. Paši izrādes veidotāji to raksturo kā “izrādi-mandalu par cilvēka nebeidzamajiem centieniem sakārtot pasauli un par īslaicīgajām uzvarām šajā procesā.” [5] Izrādes gaitā tiek pētīta koka materialitāte un tās mijiedarbe ar cilvēku.

Režisores Kristas Burānes izrāde-pastaiga “no tā laika koki vairs nerunā” (pirmizrāde 07.09.2020.) pirmizrādīta festivāla “Homo novus” laikā. Izrāde, kurai pieejama arī audio versija, ļaujot izstaigāt maršrutu arī individuāli, aicina paraudzīties uz Rīgu un tās kokiem gan vēsturiskā perspektīvā, gan mūsdienīgā apziņā, atsaucoties uz pirmā Rīgas parku un dārzu direktora Georga Kūfalta pieredzi cīņā par katru koku pirms simts gadiem un liekot domāt par koku dzīvību Rīgas ielās un cīņām par tām šodien. [6] Režisore cilvēku un koku līdzāsnostāda, tiecoties saskatīt kopīgo, tas ir, dzīvo tajos, pavēršot antropocentrisko vērtību virzienrādītāju uz ekocentrisma pusi.

Izrādi-instalāciju “Atkāpšanās” (pirmizrāde 12.09.2020.) veidojusi horeogrāfe Kristīne Brīniņa kā procesuālu četru stundu darbu iekštelpās. Izrādes autore uzsver, ka cilvēks vismazāk resursu patērē tad, kad viņš guļ. Miega tematikai savijoties ar vides jautājumiem, māksliniece mudina domāt par cilvēka ietekmi uz vidi, pārvērtējot savas attieksmes, šo darbu pārvēršot klusuma protestā četru stundu garumā. [7] Darbs reflektē par cilvēka un dabas attiecībām, tiecoties atrast labvēlīgāko simbiozi.

Dramaturgs un režisors Jānis Balodis 2020. gadā devās uz Lubānu, kur kopā ar vietējiem iedzīvotājiem un amatierteātra dalībniekiem radīja izrādi-pastaigu “No Ceikstes līdz Aiviekstei” (pirmizrāde 19.09.2020.), aktualizējot cilvēka un ūdeņu attiecības, kā arī klimata pārmaiņu jautājumu caur izrādes centrālo un dokumentālo tēlu – meteoroloģisko mērījumu veicēju, ļaujot izsekot šīm pārmaiņām caur tā saucamo “mazā cilvēka” stāstu. [8] Tā ir kopienas teātra izrāde, kas ilustrē vietēju stāstu globālā kontekstā, skarot klimata pārmaiņu problemātiku.

Turpretī izrāde “Mežs” (pirmizrāde 26.09.2020.), ko piedāvā režisors Valters Sīlis Latvijas Nacionālajā teātrī kā izrādi-pastaigu, aizved izrādes dalībniekus uz Mežaparku, ļaujot ieklausīties divos krasi pretējos viedokļos par mežu, tā apsaimniekošanu un nozīmi cilvēka dzīvē un dabā. [9] Šie viedokļi kā kritiska, opozicionāra analīze, kas tikpat labi varētu norisināties arī viena cilvēka prātā, atspoguļo svārstīšanos starp antropocentrisko un ekocentrisko pasaules izjūtu un likumsakarīgi tālāko rīcību. 

Savukārt režisore Inga Tropa-Fišere Dirty Deal Teatro radījusi digitālu zinātniskās fantastikas izrādi bērniem “Misija-Zeme” (pirmizrāde 22.11.2020.). Iestudējuma darbība ar platformas ZOOM starpniecību norisinās nākotnē, 2118. gadā: divi pētnieki (retie, kas vēl uz Zemes izdzīvojuši) meklē jaunu vietu jau citā galaktikā, kur dzīvot, jo esošā planēta Zeme ir izbeigusies ekoloģisko likstu ietekmē, resursu izsīkšanas dēļ un nepiemērotības dzīvās dabas eksistencei uz tās. [10] Darbs izglītojoši, taču vienlaikus izklaidējoši sniedz ieskatu nākotnē, tiecoties brīdināt cilvēku (šajā gadījumā – bērnu) par šī brīža izvēļu nozīmi un neapdomīgās, vienaldzīgās rīcības sekām nākotnē.

Skats no ĢIT izrādes "Malkas ceļi" (Andrejs Jarovojs, Edgars Samītis, Rūdolfs Patriks Gediņš, Rūdolfs Bekičs) // Foto – Elmārs Sedols

Daži zaļie jautājumi izrādei

Analizējot izrādes, autore par pamatu izmanto amerikāņu izcelsmes mūsdienu teātra pētnieces Terēzas Dž. Mejas (Theresa J. May) [11] izstrādāto analīzes rīku “Daži zaļi jautājumi, ko uzdot izrādei”. Kopumā tie ir divpadsmit jautājumi, no kuriem iepriekšminēto izrāžu analīzē tika izmantoti četri: kā izrāde atspoguļo sava laika un vietas vides problēmas? kā izrāde atspoguļo vēsturiski filozofiskās paradigmas par cilvēka vietu dabā? kā izrāde izplata vai grauj esošos naratīvus par zemes izmantošanu cilvēka vajadzībām? kā izrādes telpas izvēle ietekmē skatītāju, izpildītāju un vides savstarpējību?

Mediju dienaskārtības atspulgs

Skatot 2020. gadā pirmizrādes piedzīvojušās izrādes un vienlaikus caurskatot mediju dienaskārtību, ir viennozīmīgi saskatāmas paralēles darbos un ziņu virsrakstos. Tie cieši sasaucas ar pērn tapušo izrāžu aktualizēto vides problemātiku. Piemēram, Valtera Sīļa darbs “Mežs” ietver atsauces uz koku ciršanas caurmēra grozījumiem vai par Saeimā iesniegto pilsoņu iniciatīvu par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā, no kuriem abi jautājumi 2020. gadā bijuši aktuāli valdības gaiteņos un pretrunīgi vērtēti dažādās ietekmes pusēs. Arī izrāde “Malkas ceļi” bez teksta, bet ar performatīvo darbību par koku kā materiālu var analoģiski tikt tulkota kā refleksija par mežiem un to apsaimniekošanu, par šī procesa ilgtspējību un patērniecisko sabiedrības dzīvesveidu kopumā. Turpretī Krista Burāne atzīst, ka, veidojot darbu “no tā laika koki vairs nerunā”, izrādes tēmas izvēlei ir tieša saikne ar koku izciršanu Rīgā, it īpaši saistībā ar Skanstes dārziņu gadījumu. [12]

Tāpat 2020. gadā starptautiskā un lokālā līmenī – gan ANO, gan Pasaules dabas fonds, gan Latvijas dabas fonds – vēstīja par jaunākajiem datiem, kas izceļ straujo sugu daudzveidības sarukumu pasaulē, uz ko atsauci saklausām arī izrādē bērniem “Misija-Zeme”. Turpretī izrādē “No Ceikstes līdz Aiviekstei” uzmanība vērsta uz klimata pārmaiņām un ir iezīmēti vairāki piemēri, kā šīs izmaiņas saskatāmas dabā pašu acīm, to pašu tematiku iespējams lasīt arī 2020. gada ziņu virsrakstos, kur aizvien biežāk tiek konstatētas ekstremālo laikapstākļu situācijas tepat Latvijā. Piemēram, publikācija “Gads bez ziemas Rīgā – piecus mēnešus valdījis rudens” [13] sasaucas ar izrādē atspoguļoto tematisko līniju par īstās ziemas dienu sarukumu, jo “piecdesmit gadu laikā ĪSTĀ ziema ir sarukusi par 40 dienām, četru mēnešu vietā ilgstot divarpus” [14].

Patērniecības tēma un bezatkritumu dzīvesveida popularizēšana sasaucas ar izrādi-instalāciju “Atkāpšanās”, kura mudina domāt par cilvēka ietekmi uz vidi, par resursu patēriņu, ilustrējot to arī telpiski. Igauņu scenogrāfe Epa Kubu  (Epp Kubu) – darbības norises vietu piepilda ar dažādiem, otrās rokās nodotiem apģērba gabaliem, paildzinot to mūžu un funkcijas.

Skats no izrādes-instalācijas "Atkāpšanās" (autore Kristīne Brīniņa) // Publicitātes foto

No antropocentrisma pie ekocentrisma

“Un daba pakāpeniski atgriežas.
Bet vai viņai pietiks laika atgriezties?
Vai dabai vairs būs, kur atgriezties?” [15]
 

Paturot prātā, ka teātris vēsturiski ir bijis cilvēkacentrēts, izpētes gaitā, analizējot, kā izrādes atspoguļo vēsturiski filosofiskās paradigmas, tika uzdots jautājums, vai izrāde ir ekocentriska jeb uz dabu vērsta vai antropocentriska, priekšplānā izvirzot cilvēku un tā attiecības ar dabu kā kaut ko no cilvēka atšķirīgu, nošķiramu, neuztverot cilvēku kā daļu no dabas vai vienlīdzīgu ar dabu. Piemēram, Kristas Burānes izrādē izskan tiešs apgalvojums “mēs esam dzīvi, un koki ir dzīvi” [16], tiecoties atgādināt cilvēkam tā vienlīdzību ar dabu, nevis laikmetu uzslāņoto uzkundzēšanos tai, bet Kristīnes Brīniņas klusuma protestā idejas autore uzsver cilvēka un dabas nesaraujamo saikni.

Turpretī Valtera Sīļa darbā skatītājs/klausītājs ir ierauts nepārtrauktā debatē par meža un cilvēka savstarpējām attiecībām, balansējot no viena pie otra, ieskicējot abus skatījumus vienā darbā un atstājot izvēli, kurā pusē (un vai vispār) nostāties izrādes skatītājam.

Savukārt Jāņa Baloža izrādē cilvēks nāk “cīkstēties” ar upi, pārveidojot to. Ekokritiskos pētījumos ir izcelts vēstījums, ka ūdens ir iznīcinošs spēks, cēloņsakarīgi radot ekoloģiskas krīzes cilvēka radīto pārmaiņu, tostarp dabisko upju krastu iznīcināšanu, ietekmē. [17] Šo naratīvu turpina arī izrāde “No Ceikstes līdz Aiviekstei”.

Antropomorfisms [18], ar to saprotot cilvēkam raksturīgu īpašību piedēvēšanu dabas parādībām, dzīvniekiem, priekšmetiem, arī augiem un mītiskām būtnēm, ir aktuāls vairāku analizēto izrāžu kontekstā. Piemēram, izrādē “No Ceikstes līdz Aiviekstei” skatītājs sastopas gan ar runājošu zirgu, gan ar pļavas garu, ļaujot tiem runāt cilvēku valodā. Savukārt izrādēs “Mežs” un “no tā laika koki vairs nerunā” izmantotas teikas, kas vēsta, ka senatnē koki ir runājuši, tādejādi spilgti izgaismojot plaisu starp mūsdienu cilvēka nespēju izprast dabas valodu un attālināšanos kā pieaugošo sašķeltību dabas un cilvēka attiecībās.

“Atlasītajās izrādēs ir atsauces uz teikām, vēsturiskiem faktiem, dokumentālām personībām, ģeogrāfiskiem punktiem. Vēsturiskās līnijas, kas ietiecas laikā pirms mūsdienām, vienlaikus ir tiekšanās mācīties no pagātnes, tostarp arī no kļūdām, piemēram, gūstot mācību, kāpēc koki zaudējuši valodu.”

Ar šādu pieeju izrāde ievij arī didaktisko noti. Dokumentalitāte, ko izmanto gan Krista Burāne ar Rīgas pirmā dārzu un parku direktora Georga Kūfalta stāstu, gan Jānis Balodis ar meteoroloģisko mērījumu veicējas lubānietes Marijas Diliavkas stāstu, caur personību prizmu un pieredzi ļauj ieraudzīt notikušo un notiekošo empātiskāk, ar t.s. “mazā cilvēka” acīm. Krista Burāne darbā ļauj runāt arī dažādu nozaru zinātniekiem – biologam, botāniķei, semiotiķei u.c., parādot dabu caur dažādu nozaru prizmu, taču neatkāpjoties no ekocentriskā vektora.

Skats no izrādes "no tā laika koki vairs nerunā" (režisore Krista Burāne) festivālā "Homo Novus 2020" // Foto – Andrejs Strokins

Iestāties par koku

“..koki metīs uz tevi ēnu.
Tie dzīvos ilgāk kā tu un es, pretī neko neprasot.” [19]
 

Kā norāda somu pētniece Marku Lehtimeki (Markku Lehtimäki), lai gan tādus globālos fenomenus kā, piemēram, klimata pārmaiņas un to izraisītās sekas ir iespējams iztēloties, tomēr tos grūti reprezentēt citādi kā vien metaforās, alegorijās, simbolos. [20] Biežāk izmantotais dabas tēls analizētajās izrādēs ir koks. Autore pieņem, ka mežu tematika ir plašākai sabiedrībai vieglāk uztverama un vizualizējama, turklāt koka ciršana ir asociatīvi saistāma ar zaudējumu un tiešu cilvēka ietekmi uz dabu. Stāsts par koku ciršanu ir emocionāli pietuvināms skatītājam, kurpretī, piemēram, bioloģiskās daudzveidības sarukšana, kas nav tik acīmredzama, ir lielāks izaicinājums gan dramaturģiski, gan scenogrāfiski.

Vērtējot kostīmu un scenogrāfijas elementus, redzams, ka daļā darbu (īpaši kopienas teātra izrādē “No Ceikstes līdz Aiviekstei”) ir izmantoti dabas materiāli, tai skaitā koksne, akmeņi, niedres, bērzu zari u.tml. Piemēram, instalācijai “Atkāpšanās”, kurai izmantots liels daudzums dažādu apģērba gabalu, nepieciešamie rekvizīti ir iegūti sadarbībā ar lietoto apģērbu uzņēmumu un pateicoties citu atbalstītāju atsaucībai, kas instalācijai atvēlēja sev vairs nevajadzīgos apģērba gabalus. Šī pieeja paplašina izrādes kā ekoteātra piemēra daudzpusīgumu, izmantojot nokalpojušas lietas jaunā kontekstā, mazinot izrādes veidošanas ietekmi uz vidi scenogrāfijas izpratnē.

“Par cilvēka ietekmi uz vidi runā visi darbi, minot arī konkrētas problēmas, tai skaitā mežu izciršanu, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, urbāno slodzi, piesārņojumu, resursu pārekspluatāciju, visbeidzot arī bezatbildību un pat vienaldzību.”

Ar apokaliptisku ainu iesākas izrāde bērniem “Misija-Zeme”, kuras darbība notiek jau tālā nākotnē. Šī arī ir vienīgā no analizētajām izrādēm, kurā saklausāms konkrēts, didaktisks aicinājums uz rīcību, mazinot savu negatīvo ietekmi uz vidi un izvērtējot savus paradumus ikdienā.

Ekrānšāviņš no DDT izrādes "Misija-Zeme" (režisore Inga Tropa-Fišere)

Būt dabā, nevis to atdarināt

“Ja mēs te nomirstam, dzīvība uz zemes tā vienkārši beigsies?
Nē, beigsies cilvēce.
Dzīvība turpināsies, zemei par mums ir vienalga, dzīvība turpināsies citās formas.” [21]
 

Visās pētījumā analizētajās izrādēs vide lielā mērā kļūst par līdzautoru. Trīs no iestudējumiem – “No Ceikstes līdz Aiviekstei”, “Mežs”, “no tā laika koki vairs nerunā” – notiek ārpus telpām, izvēloties neatdarināt dabu, bet doties tajā, tā vēl vairāk pastiprinot izrādes skatītāju/dalībnieku sasaisti ar dabu. To uzsver arī britu pētnieks Ārans Stibī (Arran Stibbe), norādot, ka ekokritika var palīdzēt atklāt jaunas stāstniecības līnijas par vides jautājumiem, kurpretī visspilgtāk piedzīvojamie stāsti, kas saistīti ar dabu un vidi, iespējami tad, ja cilvēks pats fiziski atrodas tajā. [22] Viena no analizētajām izrādēm “Misija-Zeme” ir digitāla, simulējot pieslēgšanos kosmiskai stacijai, tādejādi vēl vairāk pastiprinot apokaliptisko sajūtu par zaudēto planētu Zeme. Savukārt izrādes “Malkas ceļi” un “Atkāpšanās” noris telpās, vēl spilgtāk izceļot to kontrastu ar dabu. Arī nosaukumus papildinošie vārdi, piemēram, izrāde-pastaiga, izrāde-lekcija, izrāde-instalācija jau sagatavo skatītāju ne tik klasiskam izrādes formātam kā ierastajās teātru zālēs, pustumsā.

Kas paliks pēc mums?

Šis ir jautājums, ko izrāžu veidotāji uzdod skatītājiem. Tiesa, daļēji jau pasakot priekšā arī atbildi, bet daļēji atstājot katru savās pārdomās un paturot izrādēm atvērto beigu pieeju. Kā kopīgais vēstījums, kas caurauž visus apskatītos darbus, ir apliecinājums dabas ilgmūžībai un tajā pašā laikā arī pārliecība, ka daba pārdzīvos cilvēku.

 

Raksta pamatā esošais referāts nolasīts LU LFMI Humanitāro un sociālo zinātņu konferencē “Jauno pētnieku diena” 2021. gada 21. maijā

 


[1] Dramaturģiskais materiāls izrādei “No Ceikstes līdz Aiviekstei” (2020). Privātā autores lietojumā.
[2] Climate action and the performing arts (2020) // IETM Galway Satellite Meeting Report. Pieejams: https://www.ietm.org/en/publications/climate-action-and-the-performing-arts (skatīts 20.07.2021.)
[3] McMurry, A. (2019) Ecocriticism and discourse // Routledge Handbook of Ecocriticism and Environmental Communication. London: Routledge, P. 15-26
[4] Turpat.
[5] Pieejams: https://git.lv/lv/shows/view/101 (skatīts 20.07.2021.)
[9] Pieejams: https://teatris.lv/izrade/mezs (skatīts 20.07.2021.)
[11] May, T. J. (2007), Beyond Bambi: Towards a Dangerous Ecocriticism // Theatre Topics, Vol. 17, Issue 2, P. 95-110
[14] Dramaturģiskais materiāls izrādei “No Ceikstes līdz Aiviekstei” (2020). Privātā autores lietojumā.
[15] Dramaturģiskais materiāls izrādei “Mežs” (2020). Privātā autores lietojumā.
[16] Dramaturģiskais materiāls izrādei “no tā laika koki vairs nerunā” (2020). Privātā autores lietojumā.
[17] Prabhu, G. (2019) Communicating resistance in/through an acuatic ecology // Routledge Handbook of Ecocriticism and Environmental Communication. London: Routledge, P. 59
[18] Pieejams: https://tezaurs.lv/antropomorfisms (skatīts 20.07.2021.)
[19] Dramaturģiskais materiāls izrādei “no tā laika koki vairs nerunā” (2020). Privātā autores lietojumā.
[20] Lehtimaki, M. (2019) Narrative communication in environmental fiction // Routledge Handbook of Ecocriticism and Environmental Communication. London: Routledge, P. 95
[21] Dramaturģiskais materiāls izrādei “Misija-Zeme” (2020). Privātā autores lietojumā.
[22] Stibbe, A. (2019) Discovering the Weatherworld // Routledge Handbook of Ecocriticism and Environmental Communication. London: Routledge, P. 82

 

 

Rakstīt atsauksmi