Atskatoties uz aizvadīto teātra sezonu, piedāvājam izlasīt Kitijas Balcares (Latvijas Universitāte) pētījumu par Edgara Niklasona Latvijas Leļļu teātrī 2021./2022. gada sezonā tapušajiem iestudējumiem

Režisors Edgars Niklasons aizvadītajā sezonā Latvijas Leļļu teātrī smalkjūtīgi un vizuāli izteiksmīgi risinājis nesaprasto stāstus, ekipējot mazos skatītājus ar iekļaujošajai sabiedrībai tik akūti nepieciešamo empātiju. Turpretī lielos skatītājus Niklasona darbi ieved atpakaļ pasaulē, kurā ir iespēja piedzīvot neparasto neatkarīgi no vecuma un, pārvarot iekšējās bailes un mainot savu dzīvi, kļūt varonim vispirms jau pašam sev.

Pieņemt nesaprotamo

Pirmo sezonu Latvijas Leļļu teātrī štata režisora lomā ar iestudējumiem kā maziem, tā arī lieliem skatītājiem nupat aizvadījis Edgars Niklasons. Profesionālo darbību teātrī Niklasons pirms desmit gadiem aizsāka kā dramaturgs, Latvijas Nacionālajā teātrī veidojot “teātri teātrī” Elmāra Seņkova debijas traģikomēdijā “Izrāde “Gals”” (2011) un strādājot neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro, bet pakāpeniski aizvien vairāk pievēršoties bērnu un jauniešu izrāžu veidošanai. Laika gaitā viņš ne tikai radīja oriģināldramaturģiju, bet arī aizrāvās ar režiju un sāka iestudēt izrādes pats, lai iedzīvinātu tās bildes, kas ar interesi par vizuālo teātri zīmējas paša galvā.

Latvijas Leļļu teātrī Niklasona režijas darbs pirmo reizi bija skatāms jau 2014. gada rudenī iestudējumā “Herbe ar lielo cepuri” (4+), kas bija viņa diplomdarbs, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studijas. Tajā režisora iecere bija radīt divas realitātes – bērnu un pasaku pasaules –, caur kurām runāt par bailēm un to pārvarēšanu. Vēlāk, 2016. gadā, režisors šai pašā teātrī iestudēja izrādi “Gulivera ceļojumi” (6+) par ārsta Gulivera klejojumiem liliputu un milžu zemēs, iezīmējot spilgtu galveno varoni un viņa izvēlēto piedzīvojumiem bagāto ceļu. Neparastos varoņus neierastos apstākļos Niklasons ne tikai patapina no jau citu autoru uzrakstītā, bet rada arī pats.

Atskatoties uz 2021./2022. gada jeb Latvijas Leļļu teātra 78. sezonas repertuāru, tajā ir četri Edgara Niklasona režisēti darbi: varonības stāsts par sešklasniekiem muzejā “Arturs un Apaļā galda bruņinieki” (5+), stāsts par neizprotamā izprašanu “Katliņpauris” (7+), kamermūzikls par normālu cilvēku pieaugušajiem “Es – Bendžamins Batons” (16+) un izrāde par emocijām bērna dzīvē “Nīna un Lekorbizjē” (5+). Niklasonam ir raksturīgi tematiski izvēlēties neērtas tēmas, piemēram, samudžināto bērna emociju kamolu kā Nīnai, un radīt uz skatuves ačgārnības, kuras mazais skatītājs neapšauba, bet pieņem ātri un saprotoši, piemēram, savdabja Katliņpaura tagadnes un pagātnes līdzāspastāvēšanu.

Meklējot iestudējamo stāstu pavedienus kā lielai, tā mazai skatuves telpai un nereti radot šos stāstus arī pašam kā dramaturgam, Niklasons pievēršas vispārcilvēciskajam – mudina pieņemt uz pirmo acu uzmetienu atšķirīgo, nesaprotamo – un vienlaikus apzināties katra paša vietu pasaulē. Liekot lietā savu līdzšinējo režisora, dramaturga un arī pedagoga pieredzi, Niklasons savos darbos iestrādā balto zvirbuļu motīvu, vienlaikus pievēršoties starppaaudžu attiecību tēlojumam. Taču šie zvirbuļi, par kuriem stāsta Niklasona darbi, nav vis balti, bet gan koši un krāsaini, nezaudējot savu citādību. Turklāt nereti galveno varoņu pavadoņi Niklasona darbos ir dzīvnieki – suņi, bruņurupucis, žurka, zirgi. Dzīvnieku tematika izvērsta arī izrādē “Ved mani mājās! Vol. 2” (neatkarīgā teātra apvienība “kNOT Theatre”, 2021), kuru tās režisors un dramaturgs balstījis patversmes dzīvnieku dokumentālās liecībās, tiecoties rast saskares punktus cilvēciskajā un dzīvnieciskajā. Ja uz lielās skatuves, kuras pagaidu funkciju pilda Rīgas Latviešu biedrības nama Lielā zāle, ir svarīgs bērnus aizraujošs piedzīvojuma efekts – gan muzeja sāgā, gan Nīnas fantāziju pasaulē –, tad Kamīnzāles darbi – stāsti par Katliņpauri un Bendžaminu Batonu – ir psiholoģiski smalkāks citādā tuvplāns.

Veidojot dramaturģiski noslēgtus stāstus, tajos klātesoši ir konkrēti tēli ar savām raksturīgām iezīmēm – vai tie būtu rudie mati vai katliņš uz galvas –, bet tēli ir mazajam skatītājam savā vizuālajā un noskaņu īpatnībā visnotaļ lipīgi. Ja ar skumjo meiteni Nīnu bērns var identificēt pats sevi, tad katram mazajam, visticamāk, kaimiņos, laukos, autobusa pieturā ir arī kāds tuvējs katliņpauris – kāds, kurš šķiet savāds, nesdams līdzi savu plašākai pasaulei neatvērto noslēpumu.

Pārsteidzoši, bet marginālā varoņa izcelšana izrādes epicentrā ir iedarbotiesspējīga formula kā mazo, tā lielo auditorijai, ko arī apliecina Edgara Niklasona šosezon režisētie iestudējumi.

Tiesa, iestudējumos nav atmests laika pārbaudītais “ceturtās sienas” princips: lielajās formās starp varoņiem un skatītājiem vēl aizvien ir rampa, bet mazās formas nepieprasa skatītāja līdzdalību, atstājot to sēžam pustumsā pagaidām vēl neērtajās krēslu rindās un liekot emocionālās pārvērtības izdzīvot tur. Taču citi Niklasona līdzšinējie darbi, piemēram, “Spēlmaņu nakts” nominācijai “Gada izrāde bērniem 2019/2020” izvirzītais “Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums” (Rīgas Krievu teātris, 2019), vizinot skatītājus uz Andrejsalas angāra spēles laukumu, liecina, ka režisoram nav sveša arī piedzīvojumpilna mijiedarbe ar skatītājiem. Iespējams, ka šis ir ceļš, ko būtu vērts attīstīt kādā no nākamajiem iestudējumiem arī Latvijas Leļļu teātrī, nākot tuvāk skatītājam, ļaujot līdzradīt iestudējumu un veidojot fantastisko pasauli kopā. Pašreiz Lielā zāle ļauj vien reaģēt ar sajūsmu, izsaucieniem vai aplausiem, bet pienākt klāt un pieskarties, piemēram, savpatim bruņurupucim Lekorbizjē vai iedot roku burvim Merlinam nav iespējams. Varbūt ir vērts domāt par to, kā izrāžu tēli varētu izkāpt no spēles laukuma un būt tuvāk mazajam skatītājam, paturpinot izrādē aizsāktās sarunas arī improvizācijas ceļā.

Edgara Niklasona kā iejūtīga stāstnieka prasme aizvien izteiksmīgāk iezīmējas ne vien viņa oriģināldramaturģijas darbos, bet arī teātra spēles laukumos, tulkojot stāstus skatuviskajā vizualitātē. Tur Niklasons eksperimentē ar teātra valodas izteiksmes līdzekļiem, runāto vārdu pakāpeniski aizstājot ar izteiksmīgu neverbālu aktierspēli, mudinot arī skatītāju ienākt galveno varoņu pasaulē un pašam savos vārdos iztulkot tajā ieraudzīto. Teātris, kas atsakās no vārda kā pamatkonstrukcijas, mazajiem skatītājiem ļauj kustināt iztēli un piedzīvot acu priekšā notiekošu brīnumu, savukārt pieaugušajiem – iekāpt desmit izmērus mazākās kurpēs un būt klātesošiem.

Būt ikdienas varonim. “Arturs un Apaļā galda bruņinieki”

Varonības stāstu, papildinot to ar latviskās folkloras elementiem sakāmvārdu formā vai nodēvējot zirgu par Pērkoņdārdu un Sidraba rikšotāju, var izstāstīt mūsdienīgi. Īpaši, ja pieliek klāt dažas laikmetīgas detaļas, piemēram, izlaušanās spēli, dažas pašbildes, mazliet lipīga metālroka izrādes tituldziesmā “Cērt dzelzi un tēraudu”, lielizmēra burvi Merlinu ar tumsā gailošām acīm. Viencēliens “Arturs un Apaļā galda bruņinieki” no viduslaiku bruņniecības stāsta uz Lielās skatuves pārtop par sestās klases skolēnu grupiņas piedzīvojumu muzejā, kas atdzīvojas.  Muzejs iesloga skolēnus savās sienās un liek meklēt ceļu gan ārā no tā, gan citam pie cita.

Scenogrāfe Evita Bēta skatuvi veidojusi, imitējot uz tās viduslaiku mūri ar košām vitrāžām lielizmēra tapetē. Tās sānos ir stikla vitrīnas, kurās pilnā augumā apskatāms Anrija Sirmā bruņinieks un Daces Vītolas galma dāma, kuri izrādes vidū bērnam par pārsteigumu atdzīvojas. No pils dārza zaļajiem apstādījumiem iznirst, atdzimst divi koši zaļi rikšotāji, kas aulekšo pa skatuvi uz maziem ritentiņiem, bet cīnīties palīdz stikla zobeni. Asprātīgi risināts ir viena zobena noslēpumainais spēks: zobens ar diviem rokturiem, katrs savā galā, ir domāts tam, lai padotu roku draugam. Jo spēks jau nav zobenos, bet draudzībā. Pārējā skatuves telpa ir atvēlēta darbībai, kas noris Ulda Andersona gaismu un tumsas mijiedarbē un Mārtiņa Miļevska un Kaspara Bārbala mūzikas radītajās noskaņu pārvērtībās, kuras izrādes gaitā uztur dinamiku un spriedzi.

Muzejā nokļuvusī skolas formās tērptā četrotne – Matīsa Millera bruņnieciskām manierēm apveltītais teicamnieks Arčijs, Riharda Zelezņeva klases dumpinieks un mutes bajārs Ansels, Elīnas Bojarkinas Arčija slepenā sirdsdāma gaišmate Rozīte, Lienītes Osipovas prātīgā klasesbiedrene Gabriela – atbalsojas arī skatītāju rindās: aizmugurējā rindā jaunie skatītāji aktīvi apspriež, kurš ir kurš sociālajā hierarhijā pašu klasē. Artūra Putniņa pussalīkušais, kurnošais gids, kuru aktieris portretē karikatūriski pievilcīgi, pārvēršas divmetrīgā Artura skolotājā – burvī Merlinā ar dzīvnieciskajām ķetnām. Taču nepārvilktās gida kurpes ātri vien pasaka sešgadniekam, kurš šai mītiskajā tēlā ir iemiesojies.

Līdz ar piedzīvojumu atdzīvojas arī draudzība klasesbiedru vidū, kopīgi pārvarot izaicinājumus, lai izkļūtu no maģiskās situācijas, taču izrādes veidotājiem neizmantojot iespēju pielikt vēl pa kādam izglītojošam elementam, raugoties no vēsturiskā skatupunkta.

Dramaturģes Sandijas Santas stāsts, protams, ļauj uzvarēt draudzībai, radot varoņus, kuros mazajiem skatītājiem ir iespējams sameklēt savus domubiedrus, un, iespējams, mudinot vēlmi paviesoties īstā muzejā. Tiesa, līdz tam skatītajam ieteicams paveikt “mājasdarbus”, ko var atrast uz izrādes programmiņas – jāapgūst no galvas roķīgā himna un jāiemācās pašam pagatavot siermaizes.

Iepazīties ar kaimiņu. “Katliņpauris”

Draudzība ir atslēga, kas ļauj atvērt bērnu auditorijai paredzēto izrāžu durvis un, visticamāk, arī mazo skatītāju sirdis. Kā liecina līdznākušie mazie kritiķi, visaizraujošākais uz skatuves ir tas, kas nav uzreiz saprotams. To uzskatāmi atklāj saspringtais klusums izrādes telpā, daži emocionāli izsaucieni un pēc tam kāds kluss čuksts līdzatnākušajam pieaugušajam ausī.

Skatuviska šarāde ir arī izrāde “Katliņpauris”, kuru atļaujos klasificēt kā izrādi vecumam no 7 līdz pat 99 gadiem, jo tajā mazs un liels skatītājs var atrast savu tematisko līniju, kurai sekot. Izrāde balstās Niklasona uzrakstītā stāstā, kuram iedvesma gūta no paša kaimiņa. Dramatizējumu izrādei par jokaino pagrabstāva iemītnieku Hariju Katliņu un pagalma puikām režisors veidojis, atspoguļojot divas pasaules un pamīšus rādot tagadni un pagātni. Viena līnija vēsta par pagalma ziķeru ziņkārību un attiecību veidošanu ar neizprasto, pakāpeniski rūdot savu raksturu un baiļu vietā iemantojot draudzību. Puišeļi un neparastais vīrs satuvinās kopīgā darbā un spēka treniņos, pagalma cīņu pārvēršot boksa mačā, kur kustību izteiksmības iegūšanai palīgos nācis ne tikai plastikas konsultants Jānis Putniņš, bet arī īstens boksa treneris Edgars Kārkliņš. Otra līnija fragmentāri atklāj paša Katliņpaura dzīves pieredzi, izmantojot pamatā vizuālā teātra izteiksmes līdzekļus, kur mīklainā sapņu-murgu estētikā režisors ved skatītāju galvenā varoņa miglainajā pagātnē. Tur Kaspara Niklasona veidotajā griezīgu skaņu ainā pamanāmas kara atstātas pēdas. Padomju katliņš liek minēt, ka tās ir atsauces uz padomju karaspēku Afganistānā astoņdesmitajos gados. Padomjlaika dzeltenais metāla katliņš top par vīrieša galvassegu un par vietu, kur vārās viņa sarežģītās atmiņas. 

Kamīnzāles pustumsā vērojamo stāstu režisors veido, Riharda Zelezņeva, Miķeļa Žideļūna un Matīsa Millera artistisko aktierspēli kombinējot ar Evitas Bētas mežģīņoto koka marionešu klātbūtni. Lelles vada paši pagalma puikas, tām kļūst par viņu alter ego: ir ziņkārīgais pagraba Žurks un divi ķīvētiesgriboši, skaļi putni – Balodis un Zaļaisvārns. Tie iecerējuši nozagt neparasto galvassegu Daces Vītolas skumji pinkainajam un tuntulīgajam bārdainim, kurš savā nodabā ar kasešu magnetolu un sarkanu boksa maisu mīt cietuma kameru atgādinošajā pagrabstāvā.

Savā noslēgtībā Katliņpauris mazliet atgādina Tūves Jansones tumšo, vientulīgo Morru.

Šai izrādē aukstumu kausē biklas draudzības dzimšana, kura iespējama vien tad, ja pārvar iekšējās bailes no nesaprotamā. Tā negantais puišu nodoms paveikt nedarbu pārvēršas jaunā draudzībā, bet režisoram ļauj izspēlēt pagalma delveru stāstus vienlaikus ar līdzāsesošo, no pirmā acu uzmetiena neizprasto dzīves kaimiņu pamanīšanu.

Mazā meitene un lielās emocijas. “Nīna un Lekorbizjē”

Viena no būtiskām teātra funkcijām, ko varam gaidīt no leļļu teātra bērniem, ir izglītošana izklaidējošā veidā. Edgara Niklasona oriģināldarbs “Nīna un Lekorbizjē”, kas vēsta par mazo meiteni Nīnu un viņas labāko draugu bruņurupuci Lekorbizjē, ir īstens emocionālās audzināšanas paraugs. Izvedot skatītāju cauri emociju – dusmu, prieka, baiļu, uzticības, atvadu, atbildības – lokiem, izrādes veidotāji liek saprast, ka nav labu un sliktu emociju. Ir emocijas, kuras ir svarīgi apzināties. Stāstam par Nīnu un viņas draugu Lekorbizjē ir pievienotā vērtībā, jo tam ir divas formas: pirmkārt, vērtīgs miniseriāls ar vizuāli pievilcīgām  animācijas filmiņām jeb lellenēm, kā tās dēvē paši veidotāji, un, otrkārt, skumji gaišs un muzikāli izteiksmīgs viencēliens uz Lielās skatuves.

Lelleņu miniseriāls, ko ikviens jebkurā brīdī var noskatīties Latvijas Leļļu teātra YouTube kanālā, ir radīts autortehnikā: kopā ar režisoru strādājusi māksliniece Evita Bēta un video mākslinieks Vladislavs Loiks, bet muzikālo noformējumu veidojis Staņislavs Kuļikovs. Kodoskops, ko Niklasons izmantoja jau kosmiskā piedzīvojuma radīšanai spēles laukumā paša režisētajā izrādē “Ilgonis un (Vis)visums” (Liepājas Leļļu teātris, 2020), lellenēs kalpo par starpnieku tam, lai multenes tēli atdzīvotos aktieru Elīnas Bojarkinas un Rūdolfa Apses rokās un lai apdzīvotu teju caurspīdīgu pasauli.

Režisors pats aicina multenes skatīties pēc iestudējuma piedzīvošanas klātienē, turklāt kopā ar ģimeni, lai ne vien atpazītu emocijas, bet arī pieņemtu tās sevī.

Sintijas Jēkabsones scenogrāfija mazo skatītāju ieaicina koši zaļu, milzu salātlapu pasaulē. Tajā, kur pazudis (vai paslēpies?) mazās Nīnas bruņurupucis. Meitenei apkārt ir daudz cilvēku, liela un skaļa ģimene – Elīnas Bojarkinas elegantā mamma, Rūdolfa Apses saudzīgais tētis, Irinas Krastas pusaudze māsa, Santas Didžus košā ome, Artūra Putniņa ūsainais un spēcīgais opis –, kura izrādē vienojas aktiermeistarīgā dabas skaņu un balsu kopkorī. Taču turpat līdzās ir arī nomācoši klusa vientulības sajūta, jo pazudis ir labākais draugs.

Mākslinieces Evitas Bētas radītā un horeogrāfes Alises Putniņas atdzīvinātā rudmatainā, izstīdzējusī, melnbaltās zeķbiksēs ģērbtā Nīna mazliet atgādina Pepiju Garzeķi, tikai ar ļoti skumjām acīm. Viņa ir bērns, kas dzīvo savā pašiedomātajā pasaulē, ko citi līdz galam neizprot, neizprotot mazās meitenes lielo zaudējumu un lielo drosmi, kad viņa ilgojas uzmeklēt savu draugu. Līdzīgi trauslajai Īkstītei valrieksta čaumalā vai Holgersonam zosu mugurā, Nīna Lienītes Osipovas un Daces Vītolas rokās milzu salātlapā ceļo savā visumā, ik pa brīdim auļojot arī bruņurupuča mugurā.

Lai arī muzikāli izkrāsotais ceļojums emociju pasaulē ir vērienīgs un Nīnas domu lidojums ir plašs, turklāt izrādes izskaņā skatuves dzīlēs uznirst pat bruņurupučveidīgs milzu kosmiskais kuģis, lielā skatuve tomēr nozog savu daļu burvības, kas, iespējams, būtu izrādei piemitusi, ja tā iegūtu mazāku formātu un pietuvotos skatītājam fiziski. Arī dramaturģiski viencēliens šķietami pēkšņi aptrūkstas, atstājot izgaismoto kosmisko kuģi tālienē līdz ar zināmu nepabeigtības sajūtu, ko pauž arī līdzās sēdošais bērns. Vēlreiz šo stāstu piedzīvot un izprast varētu palīdzēt ne tikai multenes, bet arī grāmata, ja Nīnas un viņas bruņurupuča draudzības stāsts pārtaptu lasāmā versijā.

Jāteic, ka līdzīgs motīvs – par septiņgadīgu puisēnu Pirkstiņu un viņa uzticamo taksi Toto, kuru notriec automašīna –, jau ir lasāms Edgara Niklasona stāstā bērniem par to, kā varēja būt, jeb grāmatā “Atgriezies, ērgli!” (“Lietusdārzs”, 2019). Turklāt stāsts ir papildināts ar paša autora melnbaltā tehnikā veidotām askētiskām ilustrācijām, atklājot viņa paša aizraušanos ar domāšanu bildēs. Arī šajā darbā klātesoša ir nāves līnija un bērna vēlme izprast to. Niklasons neizvairās no sarežģītā un kā lasītājam, tā skatītājam ļauj nostāties aci pret aci ar dzīvi visā tās emocionālajā daudzveidībā, turklāt ievedot atšķirīgu varoņu dažādās minipasaulēs, kuru pievilcība slēpjas to tūlītējā neizprotamībā.

Izaugt par bērnu. “Es – Bendžamins Batons”

Izprast savu citādību ir pamatmotīvs Niklasona iestudējumam “Es – Bendžamins Batons”, kas paredzēts pieaugušajiem un ko veidotāji pieteikuši kā kamermūziklu par normālu cilvēku. Lai arī amerikāņu rakstnieka Frānsisa Skota Ficdžeralda vārds biežāk ir dzirdēts viņa romānu  “Skaistie un nolādētie”, “Lielais Getsbijs”, “Ir maiga nakts” dēļ, rakstnieks ir arī ievērojams īso stāstu autors. Izrādes dramatizējums balstās Ficdžeralda darbā “Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu” (1922). Tas latviski iespiests plānā grāmatiņā 2009. gadā, pirms tam jau piedzīvojis arī ekranizāciju, kur galvenā varoņa Bendžamina vizuālās un emocionālās pārvērtības izdzīvoja aktieris Breds Pits. Dramatizējumu Niklasons veidojis kopā ar iestudējuma idejas autoru un animatoru Artūru Putniņu, atstājot pamatmotīvu bez fona detaļām. Izrādē Bendžamina dzīvi stāsta gan viņš pats, gan arī teicējs. 

Izrāde “Es – Bendžamins Batons” ne vien aktualizē citādā, bet arī sevis pieņemšanu, neraugoties uz vispārpieņemtiem kritērijiem, kurus radījis anonīmais zvērs, vārdā sabiedrība, vienlaikus izceļot arī laika nozīmi cilvēka dzīvē.

Bendžamins piedzimst kā septiņdesmit gadus vecs opis, turpretī pēdējo elpas vilcienu sagaida kā zīdainis. Stāsts par cilvēku, kurš dzīvo kā atpakaļgaitā tītas filmas lentā, rosina domāt ne tik daudz par citādo, cik par ierobežoto laika nogriezni, kas katram atvēlēts šai pasaulē, un to, kāds tad katram no mums ir derīguma termiņš.

Iestudējumā Artūrs Putniņš izmanto skulptores Kristas Ķipures radīto Bendžamina masku, kas sasaucas arī ar pēcnāves masku un vēl vairāk aktualizē dzīves laika nepielūdzamo izbeigšanos. Maska atdzīvojas ne tikai kombinācijā ar aktiera ķermeņa kustībām atbilstoši to vecumam, bet arī mijiedarbē ar Ulda Andersona gaismu režiju. Izvēle galveno varoni Bendžaminu veidot kā reālistisku cilvēka sejas masku, ķermenisko kustību amplitūdu atstājot aktiera pārziņā, sasaucas arī ar iestudējuma nosaukumu, kurā ietverts vārds “es”. Jebkurš no skatītājiem kādā dzīves brīdī, visticamāk, ir izjutis neiederēšanos – pielaikojis citādā masku, kas pašam šķitusi gan par lielu, gan par smagu. Putniņš, žonglējot ar maskas un sava ķermeņa plastiku, ir vienlaikus pats Bendžamins un arī stāsta teicējs. Kopdarbā ar izrādes komponistu Staņislavu Kuļikovu režisors šim iestudējumam piešķir zināmu minikoncerta efektu, kur muzikālās intermēdijas ar tematiskiem un atjautīgiem tekstiem emocionāli ciešāk sasien kopā verbālo un vizuālo stāstu. Piemēram,  kompozīcijai “Piektdienas likums” ir pat radīts videoklips.

Niklasons, kurš šoreiz ir arī izrādes mākslinieks, izvēlas minimālistisku scenogrāfiju, kuras pamatā ir kaste, zaļa zāle un sarkanā krāsa dažādos rekvizītos – grabulī, bērnu krēsliņā, cigarešu paciņā, šaha zirdziņā. Kamīnzāles spēles laukuma centrā ir kaste, ko apdzīvo Bendžamins un kuru simboliski var uztvert kā sabiedrības uzspiesto dzīves telpas rāmējumu, vienlaikus radot ciešas asociācijas ar zārku. To pastiprina arī futbollaukuma zāles paklājs, kas klājas kastei pāri, kad tā tiek aizskavota ar sarkanu skavotāju. Tīrā vizualitāte izrādei piešķir objektu teātra aprises, kuras būtu vērtīgi iestrādāt arī mazo skatītāju auditorijai paredzētajās izrādēs, lai darbinātu iztēles jaudu divkārt – ne tikai atdzīvinot lelles, bet arī priekšmetus.

Pievilcīgā skatuviskā atturība, izmantojot nedaudzus, bet izteiksmīgus elementus ar simbolisku spēku, Putniņa metamorfozes tandēmā ar Bendžamina masku un Kuļikova radītais atmosfēriskums telpā tuvojas pašpietiekamībai, kuru dažbrīd iztraucē verbālais slānis. Iespējams, piesakot Ficdžeralda radīto tematisko līniju un veidojot dramatizējumu, būtu bijis drosmīgāk jātiecas uz minimālismu arī verbālā ziņā. Niklasonam tas nebūtu svešs paņēmiens, jo par mēmo detektīvu visai ģimenei ir nodēvēta viņa veidotā izrāde “Cauruļzobis vienīgais” (5+, Rēzeknes teātris “Joriks”, 2019). Askētisms vārdos tikai vēl vairāk izgaismotu to, cik vientuļš cilvēks ir savā dzīves ceļā. Jo visi taču ir vieni. Kā sākumā, tā beigās. Tāpat kā auzu putra un sastampātais ēdiens. Kā sākumā, tā beigās.