Fragments no maģistra darba “Dramaturģijas tulkojumproblēmas Gintara Grajauska lugā “Meitene, no kuras baidījās Dievs”” (Liepājas Universitāte, 2023)

Latvijas literatūras vidē tulkojumi no lietuviešu valodas latviešu valodā ir plaši izplatīti, taču mazākā mērā tas sakāms par dramaturģiju. Arī pētījumi par dramaturģijas tulkošanas teorētiskajiem jautājumiem latviešu valodā un Latvijā ir reti sastopami. Savukārt ārzemju praksē dramaturģijas tulkošanas aspekti ir plaši aprakstīti – izdoti zinātniski raksti, atsevišķas nodaļas šai tēmai veltītas dažādos zinātniskos izdevumos. Tā kā latviešu un lietuviešu ir radniecīgas valodas, kā arī radniecīgs ir kultūras konteksts, tad svarīgi apskatīt un izveidot iespējamo teorētisko bāzi dramaturģiska darba tulkošanā radniecīgu valodu pārī.

Sabiedrības izpratne par tulkojumiem ir dažāda, tāpēc pastāv arī dažādas tulkojuma uztveres iespējas. Vieni tulkojumu var uztvert kā vienu vienīgu pareizo un īsto tekstu, kamēr citi tulkojumu spēs salīdzināt ar oriģinālu. Kopumā “sabiedrībā valda uzskats, ka daiļliteratūra ir tulkojumu pamatjoma, taču tulkojumi ir visur – informatīvajos tekstos, reklāmās, preču un produktu, medikamentu lietošanas instrukcijās, likumu transponēšanā, datorprogrammās u. c.” [1] Līdzīgas sakarības pastāv starp drāmas un daiļliteratūras tulkojumiem, respektīvi, lugu tulkojumi tiek skatīti nesaistīti ar daiļliteratūru. Nereti šie tulkojumi paliek ārpus kopējā daiļliteratūras tulkojumu lauka, kas pamatojams ar dramaturģijas kā žanra specifiku. Tulkošanas teorētiķe un salīdzināmās literatūrzinātnes pētniece Sūzena Basneta (Susan Bassnett), kas uzskatāma par ievērojamāko drāmas tulkošanas pētnieci, atzīst, ka tulkojumzinātnes vēsturē par dramaturģisku tekstu tulkošanas problēmām ir rakstīts mazāk nekā par jebkura cita veida teksta tulkošanu. Vispārpieņemtais uzskats par šo teorētisko pētījumu trūkumu ir tāds, ka grūtības slēpjas dramaturģiska teksta būtībā, kas pastāv dialektiskās attieksmēs starp tekstu un tā izpildījumu, un tāpēc bieži tiek lasīts kā kaut kas “nepilnīgs” [incomplete] vai “daļēji realizēts” [partially realized] [2]. Respektīvi, dramaturģiskā teksta tulkojumā pastāv neapjaušama robeža starp teksta oriģinālu, tā tulkojumu un iestudējumu, kas rada “nepilnīguma” vai “daļējas realizācijas” sajūtu. Tulkojums var būt veikts perfekti, tomēr, neskatoties uz augsto precizitāti, vienmēr pastāvēs šāda neapzināta robeža.

Komplicēta situācija parādās lietuviešu-latviešu valodas tulkojumvalodu pārī, kas apskatīta un analizēta maģistra darbā, tulkojot mūsdienu lietuviešu dramaturga Gintara Grajauska (Gintaras Grajauskas) lugu “Meitene, no kuras baidījās Dievs”. Kaut arī abas valodas ir radniecīgas, kā arī drāmas tulkojumi no lietuviešu valodas latviešu valodā atrodami kopš 20. gs. sākuma, tomēr zinātniski pētījumi par drāmas tulkošanu šajā valodā pārī latviešu valodā nav atrodami. Līdzīga situācija ir arī Lietuvā – no latviešu valodas lugas tiek tulkotas, taču pētījumu nav. Šeit jāmin, ka abās valodās nav atrodami arī vispārēji pētījumi par drāmas tulkošanas specifiku vai metodiku. Tas saistāms ar vēsturisko situāciju, kurai, iespējams, ir svarīga nozīme gan pētījumu, gan vispārējā tulkojumu kontekstā. Andrejs Veisbergs monogrāfijā “Tulkojumi latviešu valodā. 16. – 20. gs. ainava”, aprakstot Latvijas kaimiņvalstu tulkojumu situāciju, izceļ, ka “19. gs. beigās tulkojumi no lietuviešu valodas bija reti. To nosacīja vairāki apstākļi, pirmkārt, lietuviešu valodas aizliegums cariskajā Krievijā. Lai gan 20. gs. sākums nesa zināmas pārmaiņas – 1904. gada 7. maijā drukas aizliegums tika atcelts –, līdz Pirmajam pasaules karam inerce turpinās. Otrkārt, jāmin lietuviešu rakstniecības reliģiozā ievirze, kas latviešiem bija jau noiets periods. [..] Aplūkojamajā periodā tā arī netiek izdota neviena lietuviešu autora grāmata. Periodikā parādījās tikai atsevišķi īsprozas tulkojumi, arī senā Kristjona Donelaiša (1712–1780) dzeja un pāris lugas. Šī situācija ir paradoksāla, ja atceramies – kara laikā pat virmoja idejas par iespējamo valstu un tautu apvienošanu.” [3]

Kā redzams, vēsturiskie apstākļi var signalizēt par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc mūsdienās nav pietiekami plaši pārstāvēts dramaturģijas tulkojumu pētījumu lauks, respektīvi, dramaturģijas (kā arī daiļliteratūras) tulkojumi latviešu valodā ir parādījušies salīdzinoši nesenā laika posmā.

Tā kā ārzemju zinātniskajā literatūrā ir atrodama teorija par drāmas tulkošanu, tad to iespējams iedalīt vairākos aspektos. Pirmkārt, viena no drāmas tulkošanas teoriju pamatnostādnēm ir konkrētu oriģināla elementu saglabāšana tulkojumā. Tulkojumam jāsatur oriģināla būtiskie elementi, lai saglabātu tā saturu un vēstījumu, bet tam arī jābūt pielāgotam mērķvalodai un kultūrai, lai tas būtu saprotams un pieņemams publikai. Masarika Universitātes (Čehija) studente Dagmāra Travnikova (Dagmar Trávníková) pētījumā “Leonarda Gerša lugas “Taureņi ir brīvi” tulkojums un analīze” (Translation And Analysis Of Butterflies Are Free By Leonard Gershe) atsaucoties uz čehu tulkotājas Zlatas Kufnerovas (Zlata Kufnerová) un valodnieces Zdenas Skoumalovas (Zdena Skoumalová) pētījumu “Tulkošana no čehu valodas” (Překládání a čeština) atzīst, ka drāma tiek tulkota kā literārs teksts un sākotnēji tā ir paredzēta publicēšanai lasītājiem. Tā tas ir ar lielāko daļu klasisko tekstu no senajiem laikiem līdz 19. un 20. gadsimtam. Šajā gadījumā tulkotājs izmanto oriģinālo tekstu un cenšas maksimāli saglabāt tā specifiku, un ir vienīgais atbildīgais un neatkarīgais mērķteksta veidotājs. Tulkotājs veido galīgo tulkojuma versiju. Otrs variants – režisors lūdz tulkotājam kādas konkrētas lugas tulkojumu ar oriģinālu un noteiktu poētiku. Mērķteksts ir rakstīts sadarbībā ar konkrēto teātri. Oriģināltekstam vairs nav tik lielas nozīmes, dominē iestudējuma iezīmes un pilnīga režisora iecere. Režisori un arī aktieri tekstu (un nereti pat oriģināldarbu) uzskata par sava veida pusgatavu tekstu, ko pielāgo lugas mēģinājuma laikā. Viņi veido dramatisku tekstu, pārveido dramatiskās situācijas un pielāgo valodu. [4]

 Otrkārt, tulkojuma piemērotība skatuvei un izrādei. Tulkojumam jābūt viegli izrunājamam un skatāmam, lai tas būtu saprotams un publikai uztverams. Turklāt tulkojuma valoda jāpielāgo atbilstošajam kontekstam, kādu to iecerējis režisors vai pieprasa mērķkultūrā pastāvošie uzskati, lai to varētu integrēt kopā ar vizuālajiem elementiem un izpildījumu. Lugas “Meitene, no kuras baidījās Dievs” tulkojumā pielāgošana mērķkultūrai nebija viens no noteicošajiem faktoriem, jo lietuviešu un latviešu kultūras ir samērā līdzīgas, taču to nosaka arī lugā ietvertais kultūras parādību atspoguļojums – Otrais pasaules karš, deviņdesmito gadu krīze un divtūkstošo gadu globalizācijas notikumi. Tomēr jāmin, ka lugā ir viena reālija, kuras nav Latvijā – t. i., 1925. gadā Lietuvā Antana Gustaiša (Antanas Gustaitis) radītā vienvietīgā lidmašīna ANBO-1. Respektīvi, šāda reālija raksturīga tikai Lietuvai. Tā kā lugas autors ir veidojis vārdu spēles ar lidmašīnas nosaukuma abreviatūru, tad, tulkojot latviešu valodā, ir jāatrod citi paņēmieni, kā tās skaidrot, jo gluži vienkārši Latvijas kultūrvidē šādu parādību nav. [*]

Treškārt, ja prozas darbi stāsta notikumus, tad drāma tos nodod ar runu. Parasti viss saturs tiek iekļautas dialogos, monologos vai polilogos, kas tiek izteikti kopā ar mīmiku, žestikulāciju, skatuves izkārtojumu un rekvizītiem. Valodas prasības šeit ir augstākas nekā prozā: tiešajai runai, kas būtībā uzrunā skatītāju, ir jāspēj izteikt daudz vairāk nekā, piemēram, romāna dialogam. Izņemot galveno varoņu raksturošanas funkciju, tiešā runa aizvieto citus prozaiskā teksta elementus (pagātnes stāstīšanu, autora refleksijas, liriskās atkāpes u. c.) un tajā pašā laikā tai ir jāskan dabiski, jo tā ir paredzēta tiešai audiovizuālai ietekmei. [5] Dramatiskā teksta tulkotājam ir jārespektē runātais vārds. Lugā, atšķirībā no prozas, dialogi nevis stāsta un attēlo darbības vai situācijas, bet gan tās veido. Lugā netiek stāstīts, kā cilvēki satiekas un veido attiecības, bet gan parādīts, kā cilvēki mijiedarbojas un komunicē savā starpā. Dialoga teikuma struktūra ir vienkārša. Var būt daudz nepabeigtu teikumu un daudzpunkšu. Dialoga valodai raksturīgas dažādas frāzes un izteicieni, kuriem var būt atšķirīgas nozīmes atkarībā no konteksta. Šajā gadījumā arī vārdnīcas nevar piedāvāt pilnīgu precizitāti tulkotājam, jo drāmas valoda ir ļoti specifiska un bieži vien savdabīga. [6] Lauris Gundars savā grāmatā “Dramatika jeb racionālā poētika” apraksta dramaturga uzdevumu – ar sevis radīto darbu aizraut un uzrunāt skatītāju. [7] Šeit arī skaidri parādās drāmas valodas specifika un savdabība, kāda tulkotājam jāspēj pārnest mērķvalodā, – tekstam ir jābūt manipulatīvam, lai tas spētu iedarboties uz skatītāju un radītu ticamības momentu tam, kas izrādes laikā notiek uz skatuves.

Ceturtkārt, vēl viens nozīmīgs drāmas tulkošanas teorijas aspekts ir tā sauktā “fokusa” jeb “uzsvara” problēma: drāmas tulkojumā ir svarīgi noteikt, kuru elementu būtu svarīgi izcelt un ar kuru tiktu panākta skatītāju uzmanības pievēršana. Šis aspekts organiski sasaucas ar iepriekšējo – ir svarīgi, lai teksts spētu manipulēt ar skatītāju, it īpaši, lai atsevišķi elementi spētu nodot vēstījuma svarīgākos punktus; tie var būt gan teksta izteiksmes, gan skatuves elementi.

Piektkārt, drāmas tulkošanas teorijā tiek izcelti arī vēstījuma un kultūrīpašību pārnešanas aspekti. Tulkojumam jābūt pielāgotam mērķvalodas kultūrai, cenšoties saglabāt oriģināla kultūras kontekstu un vērtības. Tas var ietvert valodas, tradīciju, vēstures un kultūras atsauču pievienošanu tulkotajā tekstā. Pielāgošana mērķkultūrai ir atkarīga no režisora prasībām vai tulkotāja ieskatiem, ja atsevišķi lugā izmantotie elementi nespēj nodot vajadzīgo informāciju mērķvalodā vai kādi tās elementi var izraisīt diskutablus jautājumus vai nevēlamu sabiedrības rezonansi. 

Lai gan drāmas tulkošanas teorija ir attīstījusies un izveidojusies vairāku desmitu gadu garumā, tā joprojām ir strīdīga un dažādi interpretējama, jo vēl līdz šim nav izstrādāta vienota teorija par tulkošanas pieejām.

Katrs tulkotājs vairāk vai mazāk izmanto savu pieeju tulkošanas procesā. Šo apstākli ir būtiski izcelt tāpēc, ka drāma kā žanrs ir atšķirīgs no citiem daiļliteratūras veidiem. Kā atzīst vairāki mūsdienu dramaturgi, lugu rakstīšanas process ir tehnisks, tas pieprasa zināmu sistematizāciju, līdz ar to arī tulkojumam jāspēj saglabāt šādas atsevišķas nianses, lai tas nezaudētu ne mākslinieciskās, ne uzbūves īpatnības. 

Savukārt Pīters Ņūmarks (Peter Newmark, 1916–2011) piedāvā citu dramatiska darba tulkošanas teoriju. Viņaprāt, lugas tulkošanas galvenais mērķis ir, lai tā būtu sekmīga. “Drāmas tulkotājam neizbēgami ir jāpatur prātā potenciālais skatītājs, taču arī šeit, jo labāk uzrakstīts un nozīmīgāks teksts, jo mazāk kompromisu viņš var izdarīt lasītāja labā. Turklāt viņš strādā ar noteiktiem ierobežojumiem: atšķirībā no daiļliteratūras tulkotājs nevar glancēt, izskaidrot vārdu spēles vai neskaidrības, vai kultūras atsauces: viņa teksts ir dramatisks, ar uzsvaru uz darbības vārdiem, nevis aprakstošs un skaidrojošs. Maikls Meiers (Michael Meyer) rakstā “Divdesmitā gadsimta studijas” (Twentieth Century Studies) atzīst, ka runātais vārds ir piecas reizes spēcīgāks par rakstīto – tas, ko romānists pateiktu 30 rindās, dramaturgam jāpasaka piecās. “Aritmētika var būt kļūdaina, ticiet man, bet tas parāda, ka lugas tulkojumam ir jābūt kodolīgam – tas nedrīkst būt pār-tulkots [over-translation].” [8] Kaut arī laba luga ir jātulko gan lasītājam, gan uzvešanai uz skatuves, tulkotājam uzveduma tapšanas potenciālā iespējamība vienmēr ir jāuzskata par savu galveno mērķi – nevajadzētu būt atšķirībai starp aktiermākslas un lasāmo versiju, tulkotājam primārais mērķis ir teksts, lasītājiem ir tikai sekundāra nozīme.

Lugas laiku laikos ir nodrošinājušas vietu pašmācībai, informācijas iegūšanai un padziļinātai zināšanu iegūšanai par konkrēto indivīdu un sabiedrību kopumā. Tās atklāj sabiedrību un kultūras, tā palīdzot izprast dažādās realitātes. Gandrīz vienmēr lugu tapšana saistīta ar noteiktu laika posmu, konkrētu sabiedrības un kultūras kontekstu. Līdzīgi ir ar lugu  tulkojumiem. Lugu un citu literāru tekstu un no tiem izrietošās nozīmes pārsniedz telpiskās un laika robežas.

[*] Viena no grūtāk atrisināmajām lugas “Meitene, no kuras baidījās Dievs” tulkojumproblēmām ir abreviatūru atveide un to paskaidrošana. Kā zināms, tulkošanas teorija iesaka abreviatūras mērķvalodā nepārveidot, izņemot gadījums, kad tās tiek īpaši paskaidrotas un tām ir svarīga nozīme un saistība ar kopējo teksta saturu. [9]

Lugā viena no sižeta līnijām vēstī par Antanu Gustaiti, lietuvieti, kurš 1925. gadā radīja vienvietīgo lidmašīnu ANBO-1. Lugas autors, izmantojot lidmašīnas nosaukumu, ir izveidojis vārdu spēli ietuviešu valodā: Antanas nori būti ore, kas latviešu valodas tulkojumā nozīmē Antans grib būt gaisā, saistot to ar ideju, kāpēc A. Gustaitis radījis šo lidmašīnu. Tā kā ANBO-1 apzīmē priekšmetu, kas reāli eksistē, tad abreviatūras burtus nav iespējams mainīt, lai saglabātu dramaturga piešķirto skaidrojumu Antans grib būt gaisā. Līdz ar to ir nepieciešams rast risinājumu, kurā būtu saglabāts oriģinālam iespējami līdzīgs vēstījums.

A burta paskaidrojums saglabā oriģinālā piedāvāto personvārdu Antans. Savukārt pārējie abreviatūras burtu skaidrojumi ir jāpielāgo. Problēmsituāciju rada burtu n un o izmantojums. Latviešu valodā ar burtu n galvenokārt sākas vārdi, kas izsaka darbību, kā tas ir lugas avotvalodā un ir atvasināti ar priedēkļiem, piemēram, ne-, no-. Potenciāli iespējami varianti šajā gadījumā ir vārdi nebaidīties un nolemj. Burts b līdzīgi kā oriģinālā var saglabāt darbības nozīmi, tādēļ iespējams iekļaut tulkojumā darbības vārdu būt. Krietni sarežģītāka situācija ir ar burtu o skaidrojošo vārdu. Latviešu valodā nav vārdu, kas sāktos šādu burtu un nosauktu vārdu gaiss vai vārdus ar līdzīgām nozīmēm. Arī vārdu ar nesaistītu nozīmi, kas iederētos kopējā kontekstā, latviešu valodā ir maz vai to nav vispār. Neskatoties uz šķietami sarežģīto abreviatūras adaptācijas situāciju, ir atrodami daži varianti, kurus būtu iespējams izmantot lugas tulkojumā, piemēram, Antans nebaidās būt oriģināls vai Antans negrib būt ordinārs. Kā redzams, piedāvātie varianti raksturo atrašanos ārpus parastā un ikdienišķā, norādot uz neparastumu, kas šaurākā nozīmē ietver būšanu/atrašanos gaisā. Kā labākais no pagaidu variantiem izvēlēts piedāvātais variants Antans negrib būt ordinārs, jo, pirmkārt, šāds teikums ir vieglāk izrunājams atšķirībā no otra piedāvātā varianta Antans nebaidās būt oriģināls; otrkārt, šāds vārdu salikums vairāk akcentē neparastumu, atrašanos ārpus ikdienišķām lietām un notikumiem. Tomēr jāatzīmē, ka šis variants tulkojumā tiek saglabāts kā pagaidu variants, kas var tikt mainīts, laika gaitā atrodot piemērotāko atveidojuma versiju. Ja lugu tiks nolemts iestudēt, tad atkarībā no režisora skatījuma un iecerēm tas var tikt pielāgots vai pat izņemts no teksta.