Anda Burtniece ir īpašs stāsts manā dzīvē. 16 gadus mēs divatā strādājām žurnālā “Teātra Vēstnesis”, kur viņa bija galvenā redaktore līdz viņas aiziešanai pensijā 2012. gadā. Tas bija neaizmirstams mīlestības un bruņnieciskuma laiks.

Jā, tieši pateicoties Andai, es dziļi iepazinu jēdzienu “mīlēt” – mīlēt dzimteni, mīlēt teātri, mīlēt citus. Turklāt viņa bija cilvēks, kas kopš bērnības bija izstaigājis naida, baiļu un izmisuma takas – svešatni Sibīrijā, uz kurieni 1941. gada jūnijā, kad meitenei vēl nebija pilni 10 gadi, tika izsūtīta viņas vecāku – skolotāju ģimene. Anda par to laiku stāstīja skopi. Taču vienlaikus man par pārsteigumu bija fakts, ka nevienu Andas vēstījumu neieskāva dusmas. Bija vienīgi atmiņu sāpes par to, kā var gribēt veidot cilvēces vēsturi, cilvēku dzīvi uz iznīcināšanas pamata.

Pateicoties Andai, es tomēr daudz ko sapratu. Piemēram, pēc kāda laika aptvēru, kāpēc Anda mani pārtrauc, kad esmu sašūmējusies: “Nu ko viņš te sarakstījis?!” “Maija, nevajag tā par cilvēku. Viņš centās, gribēja to labāko. Dusmas taču nepalīdz, bet iznīcina.” Visbiežāk es apklusu, jo sirds dziļumos sapratu: viņai taisnība. Turklāt arī profesionālie argumenti pārliecināja.

Pabeigusi Cēsu Skolotāju institūtu, viņa gadu nostrādāja par skolotāju, bet, nopietni interesējoties par teātri, drīz vien iestājās Maskavas Anatolija Lunačarska Valsts teātra mākslas institūtā. Kā pati man teica: mācīties bija interesanti un ļoti viegli, jo pēc Sibīrijas viņai bija teju ideāla krievu valoda. 1961. gadā beidzot teātru zinātnes fakultāti, Anda tika pieņemta darbā mūsu Kultūras ministrijas Teātra nodaļā, kas nozīmēja – pārbaudīt teātru darbu, proti, kā teica Anda, tas nozīmēja – kontrolēt izrādes. Bet 1973. gadā viņu uzaicināja strādāt laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Toreiz arī izveidojās labas attiecības ar dažiem kritiķiem, piemēram, ar Līviju Akurāteri, slaveno Liliju Dzeni, kura Andai palīdzēja, kā viņa teica, “apgūt prasmi nepārkāpt aizlieguma slieksni, vienlaikus rakstot patiesi”.

Par darbu “Teātra Vēstnesī” neko daudz nerakstīšu, jo tas bija kopdarbs. Par saturiskā līmeņa daudzveidību liecina kaut vai rubrikas, piemēram, “Aktiera refleksijas”, “Teorija”, “Jaunais laikmetīgums”, “Kultūras stratēģi”, “Amatieru teātris” utt. Tēmu aprites kontekstā gribu minēt arī Andas apbrīnojamo gribasspēku. Naudas bija gaužām maz, bet Anda zināja, ko nozīmē nepadoties, viņa gāja uz fabriku, kur, teiksim, ražo alu vai vīnu, ko arīdzan patērē teātrī, gatavojās tam gan iekšēji, gan ārēji, bet es kā uzticama pavadone allaž paliku sēdēt uzgaidāmajā telpā un nervozēju. Iznākumā žurnāls izauga no diviem līdz sešiem numuriem gadā. Krietni vēlāk beidzot nostiprinājās Kultūras ministrijas teātru un žurnāla atbalsts. Piebildīšu – par Andas patieso prieku veidot labu darbu, kā arī palīdzēt cilvēkiem liecina arī tāds fakts, ka viņas alga bija mazāka par manējo, jo, raug, viņai pienācās arī pensija kā represētai personai. Bet par to es uzzināju no grāmatvedes jau ilgi pēc Andas aiziešanas no darba.

Tāda ir bijusi šis personības iedaba. Pieticīga, bet dzelžaina uzticībā ideāliem. Tādēļ diemžēl dažreiz sagājām ragos. Ja runa bija par Latviju, izrāde bez jebkādiem iebildumiem tika atzīta ja ne par lielisku, tad vismaz par ļoti labu. Iespējams, šādu aizsardzības patosu sevī var izaudzēt, ja pats esi izdzīvojis dzimtenes zaudējuma sāpes, kādas savā dzīvē piedzīvojusi Anda.

Šajā kontekstā veidojusies arī viņas personiskā attieksme pret teātra māksliniekiem. Piemēram, ļoti stipras draudzības saites viņu vienoja ar aktrisi Dinu Kupli, kura bija viena no Atmodas favorītēm. Ļoti tuvas attiecības viņai bija ar Oļģertu Kroderu, kura pagātne arī bijusi ļoti smaga, tāpat ar Pēteri Pētersonu, par kuru viņa teica, ka viņš esot ļoti “pētīts un izsekots”, bet, piemēram, Alfrēds Jaunušans jo sevišķi bija tuvs sava cilvēciskuma dēļ. Nevaru nepieminēt, ka arī ar Alvi Hermani viņa juta iekšējo tuvību. Kā viņa teica, tie ir cilvēki, kas tā vai citādi savās izrādēs cīnījušies un cīnās par Latviju.

Pēdējo reizi tikos ar Andu 2020. gadā. Nu jau 63 gadus viņa bija kopā ar savu vīru Uldi, viņiem ir divi bērni, kā arī togad astoņi mazbērni, trīs mazmazbērni. Ikkatrās brīvdienās un svētku dienās viņi visi sapulcējās vienkopus ne tikai savstarpējas mīlestības vadīti, bet arī vienoti mīlestībā pret Latviju. Bet 2021. gada 26. septembrī Anda svinēja 90 gadu jubileju. Atceros, es viņai par to ieminējos, kad toreiz ciemojos pie viņas. Anda atbildēja: “Ja Dievs dos...” Dievs deva, bet tagad pasauca viņu Savā Valstībā. Jā, es varu apgalvot, ka Anda ir apbrīnojams kristietības paraugs. Nē, viņa nav mirusi, viņa pasaukta Mūžībā!

* Nekrologā autore izmantojusi fragmentus no žurnālā "Teātra Vēstnesis" (2020/IV) publicētā Andas Burtnieces portreta, skat.  https://teatravestnesis.lv/