Aktierim Gunāram Borgam – 80

Saruna ar Liepājas teātra kādreizējo operešu premjeru, aktieri Gunāru Borgu ir senu relikviju pārcilāšana. Tiešā un pārnestā nozīmē, jo viņa dzīvoklis ir īsts teātra vērtslietu krājums, bet aktiera radošais mūžs ir cieši savijies ar skatuves mākslas žanru, kam Latvijā gaismu izslēdza Kultūras ministrija pagājušā gadsimta 90. gadu vidū.

Dzimis mūzikā, audzis teātrī

Gunārs Borgs piedzima kara laikā Liepājas operas koristu ģimenē, un viņa tēvabrālis Jūlijs Borgs bija viens no Liepājas operas solistiem. Jūlija sievastēvam pirms kara Rožu laukumā piederēja grāmatu un rakstāmlietu veikaliņš, kur mazā istabiņā aiz veikala telpām nereti pulcējās un muzicēja teātra un operas mākslinieki. Jūlijs ar sievu – pianisti Mēriju Borgu – kara beigās emigrēja, Gunāra tēvs Voldemārs Borgs saslima un aizgāja mūžībā, bet mamma Zelma kļuva par koristi teātrī. Kad muzikālo trupu Liepājā 1950. gadā slēdza, kora dziedāšana kļuva par sabiedrisku aktivitāti bez atalgojuma, tāpēc Zelma kļuva par vietu ierādītāju un pie skatītāju zāles labās puses durvīm nostrādāja visu mūžu. Gunārs auga teātrī un mūzikā – mācījās mūzikas skolas klarnetes klasē. 1953. gadā Liepājā viesizrādēs ar Smiļģa iestudēto “Annu Kareņinu” ieradās Dailes teātris. Pēkšņi saslima Serjožas lomas atveidotāja Anta Krūmiņa. Mazais Gunārs “ielēca” lomā, un tā arī palika visu mūžu uzticīgs Liepājas teātra skatuvei, lai gan karjeras spožākajā periodā aicināts pāriet gan uz Operetes teātri, gan operu Rīgā. Kā Liepājas teātra korists atveidoja pirmās nelielās lomas – Grumio Šekspīra “Spītnieces precībās” (1961) un Peramo zēnu mūziklā “Princis un ubaga zēns” (1968).

Ievalsē skatītāju mīlestībā

Liepājas teātra 60. un 70. gadu trumpis bija izcilas vokālās pedagoģes – represētā, no galvaspilsētas izraidītā operas zvaigzne Vilma Briede un kormeistare Skaidrīte Znotēna. Viņas panāca skanīgas balsis arī no tiem, kam, šķita, “dziedamās rīkles” nav. Bet dabas dotos talantus viņas izkopa un slīpēja, cik vien aktieri ļāvās. Kad jaunais režisors Pauls Putniņš Liepājā iestudēja savu pirmo izrādi – dziesmu spēli “Vīnes valsis” par valšu karaļu Johana Štrausa tēva un Johana Štrausa dēla attiecībām, jau atzītajam dziedošajam aktierim Ivaram Kauliņam par dublantu apstiprināja koristu Borgu. “G. Borgs, dziedātājs ar sirdi un dvēseli, neskatoties uz to, ka šī ir viņa pirmā lielākā loma, gūst klausītāju nedalītu atsaucību ar vokālo priekšnesumu,” izrādes recenzijā raksta dzejnieks Olafs Gūtmanis. Pēc pāris sezonām Gunārs jau dziedāja arī operas ārijas – Pinkertonu Pučīni “M-me Butterfly” (1973), ko Liepājā bija iestudējis Mārtiņš Blūms, diriģēja Kārlis Bunka, bet aktieru vokālās prasmes slīpēja Vilma Briede un bijusī operas soliste Erna Kukaine-Latiševa. Sekoja virkne operešu, mūziklu, dramatisku izrāžu ar iekļautām dziesmām, un ar katru jaunu muzikālo lomu Gunārs, tāpat kā viņa skatuves partneres, saņēma arvien lielāku publikas mīlestību.

Teātra kritika gan vienmēr bijusi rezervēta pret muzikālajām izrādēm, jo klasiskajā operetē dramaturģija bieži vien netiek līdz mūzikas līmenim, savukārt lomu izpildītāji reti kad spēj apvienot labu vokālo un aktierisko sniegumu. Tomēr tieši operete un nedaudzie operas uzvedumi padomju okupācijas laikā Liepājā finansiāli noturēja teātri uz ūdens, un tāpēc te varēja eksperimentēt ar pirmo mazo zāli Latvijā, ļaut aktieriem pašiem veidot dumpīgus dzejas uzvedumus un respektēt jaunu režisoru vēlmi sevi pierādīt uz lielās skatuves. Krāšņie muzikālie iestudējumi ar “dzīvu” orķestri teātrī noturēja to auditorijas daļu, kurai nebija pieņemami piezemētie, ideoloģiski iekrāsotie padomju autoru darbi. Mūziklu un operetes neslēptā teatralitāte, spēle kā skatuviskās eksistences veids ignorēja sociālistisko reālismu, kas bija pasludināts par vienīgo mākslas un dzīves rokasgrāmatu. Publikai šie iestudējumi uzturēja ilūziju par zaudēto paradīzi – pirmskara dzīves bohēmisko vieglumu, Liepājas operas un baleta augsto lidojumu. Vairākus gadu desmitus Borgs bija neapstrīdams muzikālo izrāžu premjers, izdziedot lomas kopā ar brīnišķīgām skatuves partnerēm – Birutu Sproģi, Daci Arāju, Rasmu Feldmani, Ilgu Martinsoni. Jāatzīst, ka liela daļa no “dziedošajiem” ir aktieri, kuru dzīvesstāsti ieguluši teātra vēstures pelēkajās mapēs, jo viņu dabas dotās un teātrī izkoptās balsis kādā brīdī kļuva par stigmu, kas gan ļāva mirdzēt reāllaikā, bet ne vēstures slavas zālē. Klasiskā operete kā žanrs Latvijā panīka līdz ar Operetes (Muzikālā) teātra likvidēšanu 1995. gadā, un tam atdzimt diez vai ir lemts. Laikmetā, kurā uz skatuves triumfē ķermeniskās substances un ciparu tehnoloģijas, līdz ar vārdu arī balss kļuvusi par margināliju.

Joske kā otrs “es”

Jau apstiprināts Johana Štrausa lomai, Gunārs iestājās Liepājas teātra pirmajā studijā, kuras audzēkņi ātri iekļāvās aktieru kolektīvā – Juris Bartkevičs, Anda Albuže, Ināra Kalnarāja, Gunārs Tūls un citi Andreja Miglas vadībā apguva aktiera profesiju. 1969. gada rudenī Gunārs Borgs kļuva par Ivara Kauliņa dublantu Joskes lomā Blaumaņa “Skroderdienu Silmačos” izrādē. Šī loma kļuva par tādu kā Gunāra Borga otru seju – viņa atveidotais Joske bija tik atraktīvs, vitāls un niansēti krāsains, ka mainījās režisori, galveno lomu tēlotāji, bet Gunārs Joskes tēlā noturējās 25 (!) gadus, šajā laikā saspēlējoties ar sešām Zāras lomas atveidotājām. Tieši šī loma apliecina, ka Gunārs nav tikai izcils tenors, bet arī patiešām profesionāls aktieris. Vienu reizi viņš spēlējis arī Aleksi “Skroderdienās” – pārī ar Zani Jančevsku kā Antoniju, piedaloties trimdas režisora Laimoņa Siliņa iestudējumā Garezera XII dziesmu dienās ASV. Savas teātra karjeras pēdējos gados Gunārs Borgs guva arī atzinību kā dramatiskais aktieris – par Ješkas Muzikanta atveidojumu R. Blaumaņa “Salnā pavasarī” (2004) viņš saņēma balvu kā labākais Liepājas teātra aktieris otrā plāna lomā. Pēc aiziešanas no teātra daudz ceļojis, pirms 13 gadiem uzvarēja cīņu ar vēzi, kā pats iesmej, atvēlot “krabim” tikai vienu nieri. Gunārs joprojām ikdienā pārvietojas ar velosipēdu, vasarā dežurē pludmales Glābšanas stacijā un sauļojas, līdz kļūst gluži melns. Jubileju viņš ar dziedāšanu nesvinēs, lai gan balss skan un komponists Valdis Aivars, Borga ilggadējais koncertmeistars, ir gatavs sēsties pie klavierēm. “Man vairs nav skatuves partneres, kas varētu nodziedāt koncertprogrammu” viņš skumīgi skaidro, bet mīlas dziesmas esot jādzied duetā.