Cīņā saucējs
IN MEMORIAM. Atvadvārdi režisoram Valentīnam Maculēvičam (1950–2024)
Valentīns Maculēvičs bija neērts mākslinieks. Palaikam kaitinoši kategorisks un uzstājīgs. Citkārt nepiekāpīgs savās prasībās aktieriem un kareivīgi uzbrūkošs tiklab gatavībā aizstāvēt demokrātijas ideālus un augstus morālos standartus, kā savas tiesības uz vienīgi pareizo viedokli. Bet kur ir teikts, ka māksliniekam jābūt ērtam?
Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, kad Valentīns Maculēvičs pēc Maskavas Valsts Teātra institūta absolvēšanas sāka strādāt Valmieras teātrī, drīz vien kļuva skaidrs, ka Latvijas režisoru “cunfti” ir papildinājis temperamentīgs, teatrāli spilgts mākslinieks, kurš, spītējot padomju realitātes liekulībai, uzdrīkstas atklāti runāt par cilvēka atbildību, politisko aktivitāti un ētisko stāju un dod priekšroku tekstiem, kuri sasaucas ar laikmeta aktualitāti. Valentīna Maculēviča “neērtuma” estētisko dimensiju veidoja latviešu teātrim neierasti spēcīgs aģitpropa elements, kabarē teātrim raksturīgās cirka un farsa tehnikas un brehtisks tiešums, demonstrējot skatuves darbības konstruēto dabu. Te atradās telpa gan satīrai, gan spontanitātei un īsumam – kvalitātēm, kuras bija iecienījuši futūristi un dadaisti.
Režisora godīgums un cīņas spars drupināja pamatus padomju režīma varmācībai un melīgumam, un 80. gados viņa sociāli analītiskais un kritiskais teātris kļuva par Trešās atmodas priekšvēstnesi. Valentīns Maculēvičs piestāvēja šim laikam un laiks piestāvēja viņam.
Citiem vārdiem – Valentīns Maculēvičs bija atmodas gadu skarbais un drosmīgais “puisis”. Cīņā saucējs. Bet ne tikai. Sociāls redzīgums Valentīna Maculēviča daiļradē apvienojās ar romantisku, varbūt pat melodramatisku iztēli. Melodrāmā labais un ļaunais ir morālas jūtas, un melodrāma tās izkliedz skaļi. Arī tad, ja nav redzētas Valentīna Maculēviča izrādes, aplūkojot viņa iestudējumu fotogrāfijas, kurās iemūžinātas mizanscēnas, tās šķiet pārsteidzoši, pat kliedzoši ekspresīvas – kā gleznā vizuāli tiek summētas un vienuviet sastrēdzinātas emocijas un idejas par radušos situāciju. Un attēla centrā vienmēr atrodas viņš – patiesības teicējs un sabiedrības nesaprastais (nenovērtētais?) taisnīguma un tautas interešu aizstāvis – romantiskais varonis.
Ne tikai Rostāna dzejnieks Sirano vai Raiņa Spēlmanis, kam Valdemārs Karpačs piešķīra savu aizrautību un balsi, dziedot nu jau folklorizējušos Mārtiņa Brauna himnu “Saule Latvi sēdināja”, bet arī Blaumaņa zemnieka dēls Krustiņš, Čehova tirgotājs Lopahins un pat neveiksmīgais gleznotājs Blēzs no Kloda Manjē salonkomēdijas – Valentīna Maculēviča skatījumā visi bija dziļas dvēseles cilvēki un sabiedrībā neiederīgi vientuļnieki. Neērtie, ar kuriem režisora sirds pulsē vienā ritmā un ar kuriem viņu saista gara radniecība.
Lai mierīgi!
