Kad aicinājums, sūtība un liktenis ir teātris
IN MEMORIAM. Atvadu vārdi režisorei un aktiermeistarības pedagoģei Annai Eižvertiņai (1945–2024)
Anna Eižvertiņa mēdza teikt: “Teātris ir manas mājas un ģimene, un aktieri ir mani bērni.” Un patiesi: es nezinu nevienu citu šīs paaudzes teātra profesionāli, kurš tik pilnīgi, atdevīgi un nedalīti visu savu dzīvi būtu veltījis teātrim. Mācot un skaidrojot, iestudējot un organizējot. Kalpojot. Piedzīvojot gan pacēluma un gandarījuma brīžus, gan neveiksmes, bet allaž izturot un neatlaidīgi ejot tālāk.
Lai gan Anna ir strādājusi arī Liepājas un Daugavpils teātrī, viņas lielākais lolojums, sasniegums un arī rūpju bērns bija studijteātris “Skatuve” (1991 – 2020). Aizsācies no dramaturgu un režisoru grupas sapņa par teātri, kas iestudētu galvenokārt latviešu autoru lugas un kas neilgi darbojās kā Rīgas Mazais teātris, tas pārtapa par ilgtspējīgāko – vismaz pagaidām – neatkarīgo teātri mūsu jaunāko laiku vēsturē. Par pasaules dramaturģijas “dzīvo bibliotēku”, par jaunu ideju un talantu “inkubatoru”, starta vietu gan jaunajiem aktieriem, gan režisoriem gandrīz trīsdesmit gadu garumā. Tieši te parādījās tādas latviešu teātrī nekad agrāk neiestudētas lugas kā Moljēra “Amfitrions”, Henrija Džeimsa “Dēzija Millere”, Pola Klodela “Dienvidus šķiršanās”, T. S. Eliota “Kokteiļu vakars”, Šekspīra “Simbelīns” un citas. Tieši te savu pirmo izrādi “Emma Bovarī” (pēc Gistava Flobēra un Vudija Alena darbu motīviem) iestudēja Dž. Dž. Džilindžers, te pirmos panākumus ar Tadeuša Ruževiča lugas “Baltās laulības” izaicinošo iestudējumu guva Regnārs Vaivars un Zane Kreicberga kā režisore (“Jokdara Bustera pasaule” u. c.). Tieši te jaunos, negaidītos rakursos atklājās tādi pazīstami aktieri kā Indra Roga, Mārtiņš Vilsons, Aurēlija Anužīte, Zane Vaļicka, Andris Keišs un citi, bet Latvijas Kultūras akadēmijas studentu diplomdarbu izrādēs pirmoreiz varēja iepazīt tagadējās skatuves zvaigznes Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un citus.
“Skatuvē” spietoja gan bijušais Daugavpils teātra kurss un uz Rīgu pārnākušie aktieri, gan LKA studenti, gan jaunie literāti un dzejnieki; pēc izrādēm teātra nelielā kafejnīciņa un Annas kabinets nereti pārvērtās par īstu bohēmisku teatrāļu un intelektuāļu klubiņu. Un kas par to, ka pirms izrādēm Anna nereti pati bija mazgājusi grīdas vai pat ar kāda aktiera palīdzību kurinājusi telpas, ja kārtējais mazuzticamais “kadrs”, ko par teātra niecīgajām naudiņām varēja atļauties, bija “noplīsis”? Kas par to, ka reiz, izejot no teātra pēc izrādes, kāds “Maskačkas” iedzimtais Arnim Līcītim joka pēc uzgāza virsū veselu spaini ūdens, bet, atpazinis aktieri, simtreiz klanījās un atvainojās? Gan man, gan daudziem citiem Annas teātris paliks atmiņā kā ļoti, ļoti īpaša un silta vieta (neraugoties uz aukstumu, kas nereti valdīja gan skatītāju zālē, gan aizkulisēs).
To apliecināja arī vairāki vakari ar devīzi “Atgriežamies “Skatuvē””, ko Anna sarīkoja pirms dažiem gadiem. Tad, kad LKA studentu diplomdarbu izrādes, tostarp Annas latviešu teātrī pirmiestudētais Šekspīra “Perikls, Tiras princis”, jau bija pārnestas uz Akadēmijas jauno ideju un talantu “inkubatoru” – “Zirgu pasta” melno kasti. Tad, kad viņa jau bija pagurusi cīnīties ar mūžīgo naudas trūkumu, vietējās pašvaldības mainīgajiem lēmumiem un uzbrūkošo komercializācijas vilni, kam bija konsekventi turējusies pretī visu savu radošo mūžu.
Šajos vakaros “salidoja” daudzi Annas izaugušie “bērni”, sniedzot ekskluzīvu iespēju dzirdēt Ditas Lūriņas un Mārtiņa Egliena klavieru duetu, Aināra Ančevska asprātīgos stāstiņus, Latvijā nekad neiestudētā Ērlenna Lū romāna “Mulejs” fragmenta lasījumu atturīgā un emocionāli saviļņojošā Leldes Dreimanes sniegumā un citus “priekšā nesumus”, kas bija nevis formāla atrādīšanās, bet mīļuma un pateicības apliecinājumi savai “mammai”. Un es sapratu, ka Annas liktenīgā izvēle – teātris, teātris un tikai teātris – nav viņu pievīlusi, pat sēžot uz gandrīz izirušā studijteātra, kurš beidzot tomēr neizturēja jauno, pragmatisko laiku spiedienu, drupām. Jo Anna turpinās dzīvot savu audzēkņu alkās pēc kaut kā vairāk par ikdienišķo, pēc kaut kā spilgtāka, neparastāka. Pēc ideālā. Un viņas sūtība tādējādi ir un būs piepildīta.
