Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas (AICT/IATC) prezidenta Džefrija Ērika Dženkinsa uzruna Starptautiskajā Teātra dienā

Pasaules Teātra diena, ko katru gadu atzīmējam 27. martā, jau izsenis kalpojusi kā atgādinājums par teātra plašo tvērumu – tā spēju šķērsot robežas, valodas un ideoloģijas, meklējot kopīgu cilvēcisku nozīmi un izpratni. Tomēr šogad šie svētki pienākuši ik dienas jo draudīgākā ēnā.

Globālo teātra, žurnālistikas un akadēmiskās vides ainavu arvien vairāk nosaka nevis paplašināšanās, bet sašaurināšanās – darbības lauka ierobežošana, reaģējot uz pieaugošu politisko un ekonomisko spiedienu. Ja teātris ir brīvības rādītājs, tad 2026. gada nolasījumi liecina par pieaugošu apdraudējumu.

Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas 70. gadadiena, kas šā gada maijā tiks atzīmēta Krajovā, Rumānijā, dod iespēju izvērtēt situāciju. Krajova ar savām bagātajām teātra tradīcijām un Eiropas kultūras krustpunkta statusu kļūst par ko vairāk nekā tikai piemiņas vietu – tā kļūst par simbolisku tikšanās punktu pārdomām par kritikas nozīmi institucionālas spriedzes un kultūras nenoteiktības laikā.

Kritiķi, kurus bieži uztver kā perifēras figūras vai pat opozicionārus, patiesībā atrodas teātra ekosistēmas centrā. Mēs dokumentējam, interpretējam, iekļaujam vēsturē un arī izaicinām. Mēs uzturam liecības par māksliniecisko veikumu, neļaujot to izdzēst, vienkāršot vai aizslaucīt vēstures mēslainē reizē ar institucionālās atmiņas izzušanu. Brīdī, kad žurnālistika piedzīvo finansiālus, politiskus un ideoloģiskus  uzbrukumus, kritikas loma kļūst vēl būtiskāka. Bez tās teātris riskē kļūt pārejošs šī vārda visprimitīvākajā nozīmē: nevis dzīva māksla, ko uztur diskurss un debates, bet izzūdoša parādība bez atmiņas, konteksta un sabiedriskas atbildības.

Spiediens kas veido šo situāciju, ir gan ārējs, gan pašradīts. Amerikas Savienotajās Valstīs, tāpat kā dažviet Eiropā, mākslas organizācijas un akadēmiskās institūcijas arvien biežāk iesaistās preventīvas pielāgošanās procesā – samazina savas ambīcijas, lai nepievērstu finansējumu vai regulējumu kontrolējošo resoru uzmanību. Tas īpaši redzams nevalstiskajā sektorā, kur izdzīvošana bieži ir atkarīga no “neitralitātes” šķietamības uzturēšanas vidē, kur pati neitralitāte kļuvusi nestabila.

Tādās pilsētās kā Čikāga uzraugošās valdes un padomes, bieži vien labi domājot, tomēr cenšoties izvairīties no riskiem, arvien vairāk ietekmē mākslinieciskās programmas. Rezultātā notiek it kā neliela, bet būtiska pārbīde: estētika tiek pakārtota institūcijas drošībai, un sarežģītas sarunas par rasi, šķiru, dzimumu un seksualitāti tiek apslāpētas vai izstumtas no dienaskārtības. Zūd ne tikai estētiskais trāpīgums, bet arī uzticēšanās mākslas spējai uzturēt risku, domstarpības un patiesu sastapšanos.

Šāda dinamika sniedzas pāri vietvarām. Nacionālā līmenī ASV situācija šķiet vēl dramatiskāka. Kenedija centra padomes lēmums slēgt un “pilnībā pārbūvēt” institūciju iezīmē pagrieziena punktu, kura sekas ieraugām tikai pamazām. Gadu desmitiem šis centrs kalpoja kā simbolisks un praktisks Amerikas skatuves mākslas mezgls – vieta, kur sastapās un mijiedarbojās nacionālā identitāte un mākslinieciskā darbība.

Kenedija centra likvidācija un pārveidošana liecina par pārrāvumu kultūras un valsts attiecībās, kas pārsniedz administratīvas pārmaiņas. Tas, kas radīsies tā vietā, var saglabāt līdzīgu nosaukumu, bet, visticamāk, iemiesos citādu vērtību, prioritāšu un ierobežojumu kopumu – īpaši attiecībā uz to, kā tas izprot “sabiedrību” un kādus kultūras piederības veidus tas atbalsta.

Citviet likmes ir vēl augstākas. Gruzijā  teātra mākslinieki ne tikai atspoguļo politisko spriedzi, bet aktīvi tajā piedalās. Izejot ielās, viņi pievienojas protestiem pret valdību, kuru plaši uzskata par neleģitīmu un autoritāru ietekmju vadītu. Daži no viņiem saskārušies ar vardarbību, izsekošanu un ieslodzījumu. Gruzijā robeža starp reprezentāciju un rīcību izzūd – skatuve izplešas publiskajā telpā, un performance kļūst nevis par komentāru no droša attāluma, bet gan par pilsoniskās pretošanās formu.

Visā Eiropā šo spiedienu pastiprina taupības režīma ieviešana. Samazinoties publiskajam finansējumam mākslai, institūcijām jāpieņem arvien skarbāki lēmumi, un tas nereti nozīmē veselu programmu, kuras agrāk atbalstīja eksperimentālu un kopienās balstītu darbu, likvidēšanu. Kad, piemēram, lielam Berlīnes teātrim pilnībā jāslēdz programma, zaudējums nav tikai finansiāls – tas ir intelektuāls, tas skar kultūru un vairākas paaudzes kopumā. Katrs šāds lēmums sašaurina iespēju lauku, ierobežojot ne tikai stāstus, ko iespējams izstāstīt, bet arī kopienas, kuras var sevi ieraudzīt uz skatuves.

Uz šī fona tādu kustību kā “No Kings Day” parādīšanās ASV, kas tiks atzīmēta 28. martā, iegūst nepārprotamu teatrālu rezonansi. Šie pulcēšanās akti, kas izceļas ar mērogu un performatīvo raksturu, var tikt uztverti kā teātris paplašinātā pilsoniskā nozīmē. Tajos tiek izmantoti kostīmi, vizuālie tēli, horeogrāfija un kolektīva klātbūtne, lai formulētu politiskās dzīves redzējumu, kas balstīts konstitucionālos principos, nevis autokrātiskos impulsos. Dalībnieki kļūst gan par aktieriem, gan skatītājiem, reāllaikā iemiesojot kopīgu apņemšanos ievērot likuma varu.

Ja teātris savā būtībā ir pilsoniskās dzīves mēģinājums, tad šādi notikumi apliecina tā pastāvēšanu ārpus institucionālajām sienām. Performance nav ierobežota ar skatuvi – tā turpina strukturēt dzīvi brīžos, kad nepieciešama solidaritāte un rīcība.

Ko tad īsti darīt? Ja pašreizējo brīdi raksturo sašaurināšanās, teātrim jāatbild ar paplašināšanos – ne vienmēr mēroga, bet sasniedzamības, iztēles un drosmes ziņā. Tam jāturpina veidot tiltus starp kopienām, pretojoties kārdinājumam noslēgties vai koncentrēties tikai uz institucionālu pašsaglabāšanos.

Tas nozīmē pieņemt daudzveidību nevis kā pienākumu, bet kā nosacījumu. Tas nozīmē veicināt dialogu, kas ir patiesi kopīgs, nevis piesardzīgi kontrolēts. Tas nozīmē arī no jauna apliecināt teātra, žurnālistikas un akadēmiskās vides savstarpējo saikni kā praksēm, kas viena otru uztur laikā, kad katra no tām atsevišķi tiek vājināta.

Pasaules Teātra diena 2026. gadā nav tik daudz svinības, cik aicinājums pievērst uzmanību. Tā atgādina, ka brīvības, uz kurām balstās teātris – izteiksmes, izziņas, pulcēšanās brīvība –, nav nedz garantētas, nedz visur pieejamas. Tās nepārtraukti jāapliecina un jāaizstāv praksē.

Šodien svinēt teātri nozīmē uzstāt uz tā nepieciešamību. Tas nozīmē apliecināt, ka pat ierobežojumu laikā cilvēka tieksmi pulcēties, liecināt un stāstīt stāstus nav iespējams iznīcināt.

Šajā uzstājībā slēpjas ne tikai mākslas formas izdzīvošana, bet arī iespēja atvērtākai un savstarpēji saistītākai pasaulei – kur performance joprojām ir būtiska kopīgas nozīmes telpa.

No angļu valodas tulkojusi Lauma Mellēna-Bartkeviča