Sigita Ivaškaite (Sigita Ivaškaitė): Laikmetīgā deja Lietuvā jeb Vēstnieki bez vēstniecības (oriģinālā publikācija Menufaktura.lt 16.05.2026)

Bieži par kultūru, jo īpaši ceļojošo kultūru, runājām kā par valsts vēstnieku. Pēdējā laikā tā daudzkārt varējām raksturot Lietuvas laikmetīgās dejas māksliniekus. Lietuvas kultūras sezonā Francijā, starptautiskos festivālos, platformās un viesizrādēs – sāk šķist, ka deja ārvalstu telpā ir pamanāmāka par citām mākslas formām. Varētu kārtējo reizi teikt, ka izšķirošie faktori ir šīs formas mobilitāte un universālā valoda, taču, raugoties uz “Bez kompānijas” (Be kompanijos) producēto izrādi “Clap & Slap” [1], kas šogad viesojas visnozīmīgākajos festivālos, kļūst skaidrs, ka tieši tēmas un aktuālās formas piesaista ārvalstu producentus un skatītājus.

Agnietes Lisičkinaites (Agnietė Lisičkinaitė) un Igora Šugaļejeva (Igor Shugaleev) dueta panākumus lieliski raksturo Lietuvas Laikmetīgās dejas centra un festivāla “New Baltic Dance” vadītāja Gintare Masteikaite (Gintarė Masteikaitė): “Šogad Lietuvas laikmetīgā deja jau ir saņēmusi “savu Oskaru”. Būtībā tas notika pagājušā gada rudenī, kad “Clap & Slap” ar otro kārtas numuru tika iekļauts “Aerowaves” [2] labāko darbu divdesmitniekā. Mūsu vēsturē šis ir pirmais darbs, kas nonācis tik augstā pozīcijā. Tas ir milzīgs novērtējums, un šogad šis iestudējums uzsāk garu ceļu pa prestižiem festivāliem, piemēram, Cīrihes teātra festivālu, Hamburgas dejas triennāli un daudzām citām vietām, kas kļūst par starptautiskās karjeras atspēriena punktu. Tā mūsu mākslinieki tiek pamanīti un atzīti visas Eiropas mērogā.”

Eiropas platformu sarakstā nozīmīgu vietu jau ieņem Baltijas dejas platforma, kas tiek rīkota kopš 2019. gada. Pēc organizatoru teiktā, ir jūtama liela ārvalstu pārstāvju interese par Baltijas reģiona darbiem, un vienlaikus šāds pasākums kļūst par lielisku vietu, kur redzēt kaimiņus un viņu radošās trajektorijas, kā arī uzsākt sadarbības, izvērtēt sevi Baltijas kontekstā un mudināt domāt un diskutēt par katras valsts radošo identitāti. Gan G. Masteikaite, gan trupas “Nuepiko” dibinātājs Marjus Pinigis (Marius Pinigis) stāsta, ka Lietuva vairs nav nejaušs starptautiskās dejas braucienu galamērķis. Mākslinieki zina festivāla “New Baltic Dance” kuratoru darbu un tam uzticas. “Mēs piedalāmies eiropeiskos projektos un saņemam jautājumus par programmu, ko veidojam, mūs atpazīst un pielīdzina labāko festivālu desmitniekam, un patiešām augstu vērtē,” stāsta festivāla vadītāja.

Diemžēl kļūst skumjāk, pievēršoties vietējam kontekstam, kur augsta līmeņa darbi netiek novērtēti. Taču nozīmīgāk par apbalvojumu piešķiršanas aspektu, pēc G. Masteikaites domām, ir līdzšinējais izpratnes trūkums par mākslas formu atšķirībām: “Nav iespējams vienā kategorijā vērtēt tikai un vienīgi neatkarīgajā sektorā radītos darbus un baleta iestudējumus, kuriem pieejams viss nacionālā teātra aparāts. Nevar salīdzināt arī baleta un laikmetīgās dejas dejotājus, jo ir pavisam atšķirīgi kritēriji. Pašsaprotami, ka šādā situācijā baleta iestudējums gandrīz vienmēr uzvarēs, jo, lai cik izdevusies arī nebūtu laikmetīgās dejas izrāde, jebkuram komisijas loceklim būtu grūti atrast argumentus, ja tiek vērtēta ne tikai ideja, tēma un tehnika, bet arī scenogrāfija un iestudējuma mērogs. Kamēr nebūs apņēmības un izpratnes, ka šīs kategorijas ir jānošķir, mēs nesagaidīsim atbilstošu novērtējumu.”

Šķiet, ka radošajā telpā deja tomēr ir vairāk novērtēta. Nu jau ir grūti iztēloties dramatiskā teātra izrādes bez kustībām un horeogrāfa piesaistes. Pēc Laikmetīgās dejas asociācijas vadītājas Agnijas Šeiko (Agnija Šeiko) teiktā, deja dramatiskajā teātrī ir bijusi jau ļoti sen, taču tagad tā kļuvusi par līdzvērtīgu radošo partneri. Viņai piekrīt arī G. Masteikaite, norādot, ka tik lielas intereses par horeogrāfiem, kas varētu strādāt dramatiskajā teātrī, vēl nav bijis, un līdz ar šīm pārmaiņām arī virkne aktieru pilnveido savas prasmes kustību jomā, apzinoties, ka viņu plastiska kļūst par pievienoto vērtību.

Pēdējā laikā ir manāmi pieaugusi arī reģionālās auditorijas interese par laikmetīgo deju. Visi uzrunātie producenti un mākslinieki uzskata, ka ilggadējie centieni, dodoties izbraucienos no lielajām pilsētām, ir devuši savus augļus, un pašlaik ne vienmēr pat ir iespēja doties turp, kur jūtama nepieciešamība pēc dejas. Papildus viesizrādēm reģionos tiek izveidotas arī rezidences un notiek pirmizrādes. Arī auditorijas pieaugums ir acīmredzams: “Piemēram, Ukmerģe [3] jau četrus gadus strādā ar laikmetīgo deju, un kolēģes novērojušas, kā aug auditorija un cik atvērtāka tā kļūst mākslas darbiem, cilvēki skatās un jau zina lietuviešu mākslinieku darbus, un skatītāji uz iestudējumiem brauc arī no tuvējām apdzīvotajām vietām,” stāsta G. Masteikaite. Pēc viņas teiktā, kolēģi, kas strādā reģionos un apmeklē festivāla pasākumus galvaspilsētā, atzīst, ka saskarsme ar profesionālo mākslu un ārvalstu māksliniekiem ir nepieciešama un to nekad neaizstās vietējo jauniešu vai amatieru kolektīvu iestudējumi: “Starptautiskais elements ir nepieciešams zināšanu apritei, tas dod jaunu enerģiju pašiem māksliniekiem un sniedz auditorijai jaunus impulsus un citādu skatījumu uz pasauli.”

Taču, kā šī aina izskatās no otras Lietuvas puses? Vai notikumu epicentrs, kas sakoncentrējies Viļņā, nerada atstumtības sajūtu? Šobrīd pat vairākās Lietuvas pilsētās norisinās laikmetīgās dejas festivāli, bet vai tur ir jūtama tāda pati šīs jomas izaugsme, ja runājam par mākslinieku ikdienu?

“Klaipēdā situācija ir nedaudz citāda, bet šo gadu laikā neesmu izjutusi, ka mēs pašā pilsētā būtu atstumti. Dzīvojam te jau desmitgadi un virzāmies uz priekšu līdzīgi kā citas nevalstiskā sektora daļas. Atšķirība, protams, ir jūtama nevalstisko un valsts, pašvaldības teātru un iestāžu starpā. Lai arī pilsēta sludina, ka visi esam nozīmīgi, mainoties varai, mums atkal bija jādodas stāstīt, kas mēs esam un kā šeit izdzīvojam. Nākamais jautājums – vai šeit veidojas vide, kur rasties plašākam Klaipēdas un Rietumlietuvas dejas laukam? Tas ir saistīts ar kopējo Lietuvas dejas ekosistēmu. Tā kā mūsu teātris jau ir diezgan liela organizācija, jaunās iniciatīvas ienāk tieši caur mums, zem mūsu jumta, un es vēroju šo topošo monopolu un prātoju, ko ar to iesākt. Taču šajā situācijā nav vienkāršu risinājumu,” Rietumlietuvas specifisko situāciju raksturo Šeiko dejas teātra izveidotāja Agnija Šeiko.

Horeogrāfe stāsta, ka plaisa starp valsts reģioniem vēl arvien pastāv. Klaipēda tāpat kā Kauņa piekritīs, ka Viļņa joprojām ir epicentrs, kas daļēji ir pašsaprotami, jo tā ir galvaspilsēta. “Tomēr nevaru teikt, ka nav bijis virzības. Kad no Klaipēdas aizbraucam uz Viļņu, publika tiešām sapulcējas, mēs esam atpazīstami, un es zinu, ka arī mūsu pašu iestrādņu nav maz. Visgrūtākais vēl arvien ir piesaistīt jauniešus radīt darbus Klaipēdā.”

“Ārpus galvaspilsētas, nenoliedzami, ir mazāk iespēju,” saka arī Marjus Pinigis. “Radot darbus Kauņā, galvenā problēma jau izsenis ir bijis vietas trūkums dejas un neatkarīgo mākslinieku skatuvei. Izrādot iestudējumus, mums jālavierē starp citu teātru skatuvēm, to repertuāriem, un bieži mūsu finansiālās iespējas ir pilnīgi nesamērīgas ar lēmumiem, kas jāpieņem. Ir mākslinieki, kas šī iemesla dēļ pamet Kauņu, tāpēc šeit vairs nav daudz radošā potenciāla. Veidojas apburtais loks – ir grūti pilsētas vadībai pierādīt telpas nepieciešamību, ja sarūk mākslinieku skaits. Raugoties no finansiālā aspekta, šeit ir ļoti sarežģīti veidot iestudējumus, jo kvalitatīva laikmetīgā māksla nav pašvaldības prioritāte, un līdz ar Eiropas kultūras galvaspilsētas gada noslēgšanos tai vairs netiek pievērsta uzmanība. Viss, izņemot dejas teātri “Aura” [4], uzskatāms par neatkarīgām iniciatīvām, ko būtībā finansē Lietuvas Kultūras padome. Ir saprotami, ka nejūties novērtēts un radošā līmenī nepieciešams tieši šai pilsētai,” viņš stāsta.

Kā tik sarežģītā jomā rodas jaunas dejas iniciatīvas? Precīzāk, kā mūsdienās Lietuvā tiek sagatavota laikmetīgās dejas mākslinieku jaunā paaudze, kura visdrīzāk arī saskarsies ar augšanai un pilnveidei nelabvēlīgiem apstākļiem. Valsts vienīgā augstākās izglītības iestāde, kas piedāvā šo specialitāti, ir Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmija (LMTA) un tās Dejas katedra Viļņā, un tās programma ir pielāgota tieši izpildītājiem un darbu veidotājiem.

Kā stāsta viena no pasniedzējām – horeogrāfe un dejotāja Agniete Lisičkinaite, agrāk dejas specialitāti lielā mērā veidoja pēc teātra loģikas, kas bija atspēriena punkts studiju programmu sagatavošanā. “No laika, kad darbu sāka Ingrida Gerbutavičūte (Ingrida Gerbutavičiūtė), vēlāk vadības grožus pārņēma Andrjus Katins (Andrius Katinas) un pēcāk Giedre Kirkile (Giedrė Kirkilė), sagatavojot dejas nozares profesionāļus, vispirms cenšamies atsaukties tirgū notiekošajam un tirgus vajadzībām. Pašreizējā disciplīna sagatavo dejas mākslas profesionāļus – ne vien darbu iestudētājus vai izpildītājus, bet gan visu komplektā, – kā tas nepieciešams pašai nozarei un tam, lai šajā nozarē izdzīvotu. Mēs taču būtībā piesaistām cilvēkus, kuri, kā zināms, vēlāk būs bez darba, tāpēc vēlamies, lai viņi šajā jomā spētu darboties dažādās lomās. To sakām arī studentiem – neuztveriet sevi tikai kā izpildītāju, mums trūkst arī dejas kritiķu, dramaturgu un menedžeru. Pabeiguši studijas, varat attīstīt jebkuru no šiem virzieniem,” stāsta A. Lisičkinaite, uzsverot, cik būtiski ir sagatavot dejotājus kā izglītotus un plaši domājošus cilvēkus, kas prot savas zināšanas pielāgot lielajam profesiju klāstam.

Iespējams, ne visiem zināms, ka pašlaik laikmetīgās dejas studijas LMTA notiek tikai angļu valodā, jo dejas studenti Viļņā ierodas no Polijas, Latvijas, Igaunijas, Ukrainas un citām valstīm. “Šis ir jau trešais starptautiskais kurss. Gatavojoties iestājeksāmeniem, aktīvi izsūtām informāciju uz ārzemēm un sagaidām daudz latviešu studētgribētāju. Protams, interesentu vidū ir arī laikmetīgās dejas specialitātes absolventi no M. K. Čurļoņa skolas un daudz motivētu jauniešu no deju skolas “Low Air”. Studiju līmenis ir acīmredzami cēlies, mūsu studenti piedalās festivālos citās valstīs, kur viņi var ieraudzīt plašāku kontekstu un saprast, ka arī tur ne viss ir zelts, kas spīd,” saka A. Lisičkinaite.

Vēl pirms pieciem gadiem cilvēki izvēlējās studēt laikmetīgo deju Lietuvā, ja nebija izdevies iestāties citviet, taču, A. Katinam uzsākot darbu LMTA, vīzija par Viļņu kā par reģionālo dejas centru nepārprotami kļuva par nozīmīgu mērķi. Šobrīd jaunākās paaudzes sagatavotība ir sasniegusi Eiropas līmeni, un A. Lisičkinaite uzskata, ka vairs nav jājūtas nedroši, stāstot, kur esi beidzis studijas, turklāt LMTA Dejas katedra ir stingri pārliecināta, ka tā var kļūt par tādu pašu kvalitātes zīmi kā, piemēram, Nīderlandes Codarts skola: “Šobrīd dejas stilu biežāk var atpazīt pēc skolas, ne pēc valsts, no kuras esi nācis.” Horeogrāfe piekrīt domai, ka Lietuvā teātra un vizuālās mākslas jomas ir patiešām atvērtas dejai, tāpēc šobrīd uz noslēguma eksāmeniem un darbu skatēm līdzās dejas profesionāļiem tiek pieaicināti arī teātru un mākslas centru vadītāji un kuratori.

Kas novedis pie tik strauja Lietuvas laikmetīgās dejas nozares izrāviena gan studiju sistēmā, gan radošajā laukā? “Uzskatu, ka pirmie laurus ir pelnījuši ne tikai mākslinieki, bet arī infrastruktūra un tajā strādājošie, kuri ir snieguši ieguldījumu labāku darba apstākļu, semināru, stipendiju un rezidenču radīšanā. Ļoti skaidri strādā arī cirkulācija Lietuvas un ārvalstu starpā, kad ārzemēs studējošie mākslinieki atgriežas un dalās savā pieredzē un zināšanās ar vietējiem māksliniekiem un studentiem. Protams, sava nozīme ir arī redzamībai, kad tevi ne vien sūta uz ārvalstīm, bet arī turp aicina. Tā aug pašapziņa, un tev vairs nav sevi jāsalīdzina ar citiem, bet tā vietā vari koncentrēties uz ko citu,” saka A. Lisičkinaite.

Tomēr visbūtiskākais jautājums ir, kādus soļus spert turpmāk, lai ne tikai pilnveidotos jau esošie mākslinieki, bet vietu sev rastu arī ienākošā jaunā paaudze, jo tās radošā ceļa sākums šobrīd ir tieši atkarīgs no vecāko kolēģu izveidotajām nevalstiskajām organizācijām un kompānijām. Turklāt lielajās pilsētās ir vairs tikai pa vienai telpai, kas ir pilnībā pielāgota mēģinājumiem. “Deja ir ļoti attīstījusies, un dažkārt šķiet, ka citas jomas ne vienmēr spēj atzīt, cik daudz ir paveikts. Būtiskākais lēmums šobrīd būtu šai skatuves mākslas formai piešķirt nacionālo statusu un izveidot centru – mājas. Dejai nav savas radošās telpas, un tas ļoti sarežģī ne vien radošo procesu, bet arī saiknes veidošanu ar skatītāju. Auditorijai ir pastāvīgi jāmeklē deja, jo nav vienas vietas, kurā skatītāji pēc apmeklējuma varētu atgriezties. Tā tiktu labāk nodrošināta arī izkliedētība, un vairs nerastos situācijas, kad pēkšņi veselu mēnesi netiek rādīta neviena laikmetīgās dejas izrāde,” saka G. Masteikaite. Pēc viņas teiktā, ēka un nosaukums paši par sevi nodrošina statusu, kas nostiprina nozīmību un pozīciju skatuves mākslu, valsts un galu galā arī politiskajā telpā, un tas savukārt sniedz iespēju radīt nepārtrauktību šajā jomā, kā arī stratēģiski plānot visas nozares darbu un nepazaudēt jaunos talantus.

Visi uzrunātie dejas nozares pārstāvji atbalsta šīs idejas. A. Šeiko uzsver arī to, ka pašreizējā situācija nemitīgi mudina domāt par to, kā nodrošināt nozares nepārtrauktību. Pašiem veidojot iestudējumus, jau ir jādomā, kam varētu darbu nodot tālāk, jo dibināt arvien jaunas organizācijas ir sarežģīti. “Šobrīd pārorganizējam teātra darbību, tāpēc mums nav daudz iespēju aicināt jaunākos māksliniekus darbā uz pilnu slodzi, visas sadarbības ir balstītas projektos, mākslinieki atbrauc un aizbrauc, un nav daudz tādu, kas paliek Klaipēdā. Nākamais jautājums – kur iekļauties šim jaunajam dejotājam? Drāmas teātris nodrošina vietas vismaz daļai studijas beigušo aktieru, bet mums nav nevienas tādas valsts, nacionālās iestādes, tāpēc šiem cilvēkiem nav iespējas pilnveidoties un nodrošināt nepārtrauktību. Šie jautājumi ietekmē arī mākslinieciskos lēmumus, piemēram, izrādi “Onas” (Onos) sākotnēji gribēju iestudēt ar pieredzējušām dejotājām, bet sapratu, ka jānodrošina platforma un nodarbinātība arī jaunākajām dejotājām, tāpēc izvēlējos citas izpildītājas,” stāsta A. Šeiko.

M. Pinigis aktualizē svarīgu jautājumu attiecībā uz vecāka gadagājuma māksliniekiem un pievērš uzmanību tam, ka bez nacionālās institūcijas karjeru beigušie mākslinieki nevar pretendēt uz izdienas pensijām: “Dejošana tomēr ir fiziska nodarbe, ķermenis noveco, un nav skaidrs, kā dzīvot, kad vairāk nekā pusi savas dzīves esi veltījis skatuvei, bet valsts tev nevar palīdzēt, neskatoties uz to, ka esi daudz ieguldījis tās kultūrā.”

Galu galā rodas jautājums, vai izsapņotā dejas māja, neskatoties uz tās sniegtajām priekšrocībām, vēlreiz neapvienotu visu vienā centrā, kas visdrīzāk jau atkal būtu galvaspilsēta. Runājot ar dejas nozares pārstāvjiem, kļūst skaidrs, ka pašlaik ir daudz dažādu vīziju. A. Šeiko kā mērķi min decentralizētu modeli, kas varētu iekļaut savā darbībā jau esošās kultūrtelpas visā Lietuvā. Tur pēc rotācijas principa varētu uzturēties tikko studijas beigušie dejotāji, un tā tiktu nodrošināta viņu profesionālā izaugsme un veicinātas prasmes strādāt trupā, kā arī radošā nepārtrauktība: “Mēs kopā daudz diskutējam. Laikmetīgā deja tomēr vēl ir ļoti jauna nozare, tāpēc daudzas vajadzības ir orientētas uz tagadni, un tas ir saprotams, taču, lai attīstītu kopīgu virzienu, ir jāraugās daudz tālāk: tā teikt, jāstāda koki, kuru ēnā varbūt paši nemaz nesēdēsim.”