Vasaras grāmatas IV
Kroders.LV teātra kopienas aptauja par grāmatām vasarā 2026
Turpinot pagājušajā vasarā aizsākto KrodersLV teātra kopienas aptauju, arī šogad aicinājām teātra profesionāļus pastāstīt par grāmatām, kas pēdējā laikā uzrunājušas profesionāli un personīgi, ieteikt lasāmvielu citiem teātra interesentiem, kā arī atklāt, ko vēl iecerēts izlasīt šovasar. Šogad aptaujā piedalījās 27 teātra kopienas pārstāvji. Ceram, ka viņu atbildes iedvesmos arī citus atrast vēl kādu grāmatu, ko pievienot savam vasaras lasāmvielas sarakstam.
Pēdējā grāmata, ko esat izlasījis/-usi profesionālām vajadzībām (kādas ir galvenās atziņas, ko no tās guvāt?)
Aiks Karapetjans, kino, teātra un operas režisors: Sergeja Paradžanova vēstules no cietuma (“Paradžanovs. Pasaules: scenāriji un vēstules no zonas”, sastādītājas Karinē Paronjanca un Ilze Paegles-Mkrtčjana, “Pētergailis”, 2024). Tās lasīju, gatavojoties manai topošajai izrādei Jaunajā Rīgas teātrī nākamajā sezonā.
Ģirts Krūmiņš, aktieris: Kad man bija intensīvi mēģinājumi “Milzim” (Dailes teātris, rež. Gatis Šmits), es daudz lasīju visu, kas attiecas uz Roaldu Dālu – viņa bērnības atmiņas un grāmatas bērniem, kas īstenībā ir arī pieaugušajiem.
Matīss Kučinskis, aktieris: Pēdējā grāmata, ko izlasīju, bija Anšlava Eglīša “Līgavu mednieki” (“Zvaigzne ABC”, 2024). Profesionālām vajadzībām. Galvenā atziņa, ko paņēmu sev, ir tas, ka cilvēki un to izveidotās sabiedrības maskas vienmēr ir bijušas un būs. Jautājums, vai mēs paši tās apzināmies un vai spējam pieņemt to, kas patiesībā slēpjas zem tām.
Leonarda Ķestere-Kļaviņa, aktrise, pasniedzēja un producente: Jāzeps Rudzītis “Andrejs Pumpurs. Domātājs un dzejnieks. Dzīve. Jaunrade” (“Liesma”, 1991). Ne mana paaudze, ne iepriekšējās pirms mums un kur nu vēl tagadējās – mēs maz atceramies un pamatīgi jaucamies vēstures zināšanās par Pirmo Atmodu, ko mācīja skolā – Ausekli, Pumpuru, Valdemāru, Alunānu, Kronvaldu, labi – vēl Baronu. Labi, ka ir filma par Dziesmusvētkiem, labi, ka vairāk runā par Cimzi. Skatoties ar šodienas acīm – notikumi 19. gadsimtā reflektē ar šodienu, un nebūtu slikti to visu vēlreiz apgūt, lai izdarītu secinājumus par šodienas sabiedrību, ģeopolitisko situāciju un vērtībām. Cik labi būtu, ja to kaut kādā veidā varētu pasniegt atbilstoši šodienas jauniešu uztverei. Galvenā atziņa – laiki plūst, mainās tehnoloģijas, cilvēks savu dabu nemaina. Laiki atkārtojas cikliski.
Gerds Lapoška, aktieris, režisors un dramaturgs: Lee Strasberg “A Dream of Passion: The Development of the Method” (“Plume”, 1988). Pārliecinos par aktiera darba pamatprincipiem. Uzzinu kaut ko jaunu vai agrāk nesaprastu. Un nojaušu pieļautās kļūdas vai nezināšanu savā darbā līdz šim un noteikti turpmāk. Īsāk sakot, vienkārši gribas turpināt papildināt savas zināšanas.
Ilze Liepa, Cēsu Mazā teātra vadītāja un aktrise: Pēdējā laikā nav sanācis lasīt tieši grāmatas profesionālām vajadzībām, bet vairāk lugas, lai varētu atrast idejas nākamajiem teātra iestudējumiem.
Ritvars Toms Logins, aktieris: Tenesija Viljamsa “Atmiņas” (“Atēna”, 2008). Veidojot izrādi “Stikla zvērnīca” (JRT, rež. Juris Rijnieks), šī grāmata apstiprināja daudzas manas aizdomas par lugā ierakstīto un palīdzēja izprast, kas ir tas emocionālais kodols, ko Viljamss iekodējis Toma Vīngfīlda tēlā. Citāts, ko esmu iededzinājis savā prātā: “Visa cilvēka dzīve, izņemot šo trauslo un gaistošo tagadnes mirkli, ir atmiņas.”
Marta Elīna Martinsone, teātra un kino režisore, scenāriste: Pēdējā grāmata, ko pārlasīju profesionālām vajadzībām, ir Viljama Šekspīra luga “Hamlets”. Lai arī tā ir lasīta vairākas reizes gan latviski, gan angliski, vienmēr ir interesanti pie tās atgriezties. Jo īpaši lasot to no cita skatpunkta. Šoreiz lugu pārlasīju caur Ofēlijas tēla prizmu, un skumjākā atziņa, ko guvu, bija tas, cik bezspēcīga viņa ir un kā citi cilvēki viņu izmanto un kontrolē, lai sasniegtu savus maziskos mērķus.
Lauma Mellēna-Bartkeviča, teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe: Jōnass Sildre “Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai” (“Aminori”, 2025). Tas ir apbrīnojams un laikmetīgs veids, kā veidot komponista biogrāfiju – grafiska romāna formā. Grāmata atgādina komiksu, bet tai pamatā ir dziļš un detalizēts pētījums, kas meistarīgā, netradicionālā un estētiski baudāmā formā gan profesionāļiem, gan mazāk sagatavotai auditorijai atklāj pasaulē pazīstamākā Baltijas komponista biogrāfiju un daiļradi. Nopietnām grāmatām nav obligāti jābūt konservatīvi noformētām, sīkā drukā un garlaicīgām.
Edgars Niklasons, režisors un dramaturgs: Kenneth Gross “Puppet: An Essay on Uncanny Life” (“University of Chicago Press”, 2012). Pagājušajā sezonā kopā ar savu teātra kompāniju Third Figure piedalījāmies Moving Identities rezidenču programmā. Šī grāmata kļuva par manu Bībeli – darba procesā tā bija man līdzās ik uz soļa. Galvenā atziņa, ko no tās guvu, ir pavisam vienkārša: nav vienas pareizās atbildes uz jautājumu, kas ir vai kādam jābūt leļļu teātrim. Mēs varam censties šo žanru ietvert noteikumos, kas mums šķiet ērti un saprotami, taču tieši tā mēs paši sev liedzam brīvību, kuru citādi nekad nepiedzīvotu.
Everita Pjata-Gertnere, aktrise un dziedātāja: Man “profesionāla vajadzība” ir arī uzturēt sevi formā, lasot pašizaugsmes literatūru. Tāpēc man ir savas ik rīta lappuses – grāmatas, pie kurām regulāri atgriežos un pārlasu kādu nodaļu vai fragmentu. Visbiežāk tās ir Anselma Grīna “Atbilžu grāmata” (“Apgāds Jumava”, 2012), Induļa Paiča “Deviņi dvēseles uzdevumi” (“Zvaigzne ABC”, 2017), Imanta Ziedoņa “Epifānijas” (“Zvaigzne ABC”). Tās reizēm nomierina prātu, reizēm dod mierinājumu, bet citreiz vienkārši iepriecina.
Linda Rudene, dramaturģe un scenāriste: Manuprāt, dramaturga un scenārista profesija ir īpaša ar to, ka katra grāmata (un ne tikai) var būt noderīga profesionālām vajadzībām. Jautājums tikai, vai lasot to jau apzinies, vai atrodi prāta noliktavā vēlāk. Mērķtiecīgi darba vajadzībām, šoreiz gan kino pasaulē, esmu pastiprināti pievērsusies tematam par bēgļu laivām, kas Otrā pasaules kara beigās kursēja no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi. Labs palīgmateriāls politiskās situācijas vēsturiskajai izpratnei bijusi Ulda Neiburga grāmata “Draudu un cerību lokā” (“Apgāds Mansards”, 2017). Ko no tās guvu? Vēsturisko faktu zināšanas un skaudru atgādinājumu par krieviju kā mantkārīgu agresoru visos laikos.
Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe un kultūras žurnāliste: Joprojām lasu un pārlasu, kā arī izmantoju, rakstot recenzijas, Evarta Melnalkšņa un Dārtas Ceriņas sastādīto skatuves mākslas teorētisko tekstu tulkojumu antoloģiju “Spriedzes lauki” (Latvijas kultūras akadēmija & “Neputns”, 2024). Piemēram, Annemarijas Mackes pētījums “Pārkārtot teātri par mēģinājumu. Kolektivitāte un pašrefleksija laikmetīgā teātra darba veidos”, pārlasīts nupat, atklāj negaidītu skatpunktu uz mēģinājumu procesu teātrī.
Madara Viļčuka, aktrise: Ainas Rendas “Pirmavots” (“The Fountainhead”, “Signet Book”, 1996) – atziņu un pārdomu bija daudz, bet tas svarīgākais nu jau iekodēts izrādē.
Rihards Zelezņevs, aktieris, režisors un mūziķis: Šī gada Valmieras Vasaras teātra festivālā veidojam izrādi “Lūziens”, veltījumu cilvēka dzīvības fenomenam, tāpēc padziļināti pētu cilvēka anatomiju. Lielisks palīgs ir Stīva Pārkera enciklopēdija “Cilvēka ķermenis” (“Zvaigzne ABC”, 2024), šo grāmatu var bezgalīgi pētīt un izzināt cilvēka ķermeņa uzbūvi un darbības principus, kas visādā ziņā ir apbrīnojami.
Pēdējā grāmata, ko esat izlasījis/-usi izklaidei vai savam priekam (lūgums īsi komentēt, kāpēc)
Aiks Karapetjans, kino, teātra un operas režisors: Man bija iespēja izlasīt mana drauga, franču kino kritiķa un publicista Tomā Revē (Thomas Révay) interviju grāmatu ar amerikāņu režisoru, scenāristu un producentu Volteru Hīlu – “La Dimension Walter Hill – Entretiens” (“Rouge Profond”, 2025). Mani īpaši uzrunāja tas, ka viņu sarunas nav tikai par mākslinieciskajiem principiem, bet arī par kino praktisko pusi – darbu ar producentiem, kompromisiem un radošiem risinājumiem ierobežota budžeta un saspringtu termiņu apstākļos.
Ģirts Krūmiņš, aktieris: Tagad izlasīju Žebera pēdējo dzejoļu grāmatu “Ejas un asakas” (“Liels un mazs”, 2022). Tur ir kaut kas no Harmsa – kā ikdienas vārdi, pagriežot tos citā rakursā, iegūst pavisam citu jēgu: ironisku, asu, smieklīgu un sāpīgu.
Matīss Kučinskis, aktieris: Šobrīd neesmu paguvis palasīt neko jaunu savai izklaidei, taču man ir grāmata, ko ēnu dienā uzdāvināja viena jauka meitene un kuru es noteikti izlasīšu savam priekam – tā būs “Kaija, vārdā Džonatans Livingstons” (autors Ričards Bahs, “Zvaigzne ABC”, 2020).
Leonarda Ķestere-Kļaviņa, aktrise, pasniedzēja un producente: Kārlis Vērdiņš, krājums “Nekas” (“Neputns”, 2026).
Gerds Lapoška, aktieris, režisors un dramaturgs: Roterdamas Erasms “Muļķības slavinājums” (“J.L.V.”, 2008). Interesēja šis 16. gadsimta teksts, un humānisma idejas toreiz un to aktualitāte tagad.
Ilze Liepa, Cēsu Mazā teātra vadītāja un aktrise: Tā kā man atvaļinājuma laiks ir grāmatu lasīšanas laiks, tad es reizēm pat neatceros visas, ko esmu izlasījusi. Bet šovasar tā noteikti bija Tomasa Manna “Burvju kalns” (“Liesma”, 1976), kuru beidzot saņēmos izlasīt. Ir grāmatas, kuras vismaz reizi dzīvē jāizlasa, un šī noteikti ir viena no tām. Man ir garš saraksts ar “obligāto literatūru”, tad nu eju cauri sarakstam. Šovasar pienāca kārta “Burvju kalnam”.
Ritvars Toms Logins, aktieris: Esmeraldas Anstrutas kulinārais romāns “Hands!” (“Izdevniecība Valters Dakša”, 2025). Latviešu someljē, kura dzīvo starp Rīgu un Kopenhāgenu, izmēģinājusi gandrīz visas restorāna darba pozīcijas un nu sarakstījusi garšīgu stāstu. Ņemot vērā manas pavārmākslas saknes, šī mākslu saplūsme mani ļoti iepriecināja.
Marta Elīna Martinsone, teātra un kino režisore, scenāriste: Es lasu ļoti daudz grāmatu vienlaikus, tāpēc ir grūti nosaukt vienu, kuru esmu lasījusi pašu pēdējo, bet pirms pāris dienām pabeidzu lasīt Šarlotes Rančijas (Charlotte Runcie) grāmatu “Bring the House Down” (“Doubleday”, 2025), kuras darbība norisinās Edinburgā “Fringe” festivāla laikā un analizē teātra veidotāju un kritiķu savstarpējās attiecības un šo attiecību ētisko pusi. Grāmata ir asprātīga un satīriska, runājot par cancel culture un to, kā mēs šo jēdzienu saprotam, kā arī mēģina risināt jautājumu – ko darīt ar teātri un kritiku digitālajā un interneta slavenību laikmetā.
Lauma Mellēna-Bartkeviča, teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe: Savam priekam angliski izlasīju Mia Farrow “What Falls Away: A Memoir” (“Bantam”, 1997). Tie ir aktrises Mias Ferovas memuāri, kas ļoti kolorīti raksturo 20. gadsimta otrās puses Holivudas spožumu un postu gan profesionālā, gan privātā sfērā. Mia divdesmit gadu vecumā apprecējās ar Frenku Sinatru, bet laulība nebija veiksmīga. Ģimenes dzīve izveidojās ar pianistu Andrē Previnu, paralēli filmām audzināti gan savi, gan adoptētie bērni. Īpašs stāsts ir filma “Rozmarijas bērns” un sarežģītās ģimenes attiecības ar Vudiju Allenu. Ļoti godīgas un skaudras atmiņas, apbrīnojama personība, kura joprojām ir starp mums.
Edgars Niklasons, režisors un dramaturgs: Laima Slava “Boriss Bērziņš. Sarunas un zīmējumi” (“Neputns”, 2025). Vienmēr esmu apbrīnojis Borisu Bērziņu un viņa daiļradi. Viņš fenomenāli pārvalda cilvēka figūru un meistarīgi deformē tās aprises. Protams, šī grāmata man vispirms bija vizuāla bauda, taču tikpat saistoši bija iepazīt pašu personību un būt klātesošam viņa sarunās ar Laimu Slavu.
Everita Pjata-Gertnere, aktrise un dziedātāja: Savam priekam šobrīd lasu kopā ar bērniem. Lasām pa lapaspusei uz pusēm un piedzīvojam stāstus kopā. Nesen izlasījām A. A. Milna “Vinniju Pūku un viņa draugus” (“Zvaigzne ABC”, 2024), bet tagad esam jau pusceļā Nikolaja Nosova “Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumos” (“Zvaigzne ABC”, 2011). Tās ir divas īstas bērnu literatūras klasikas. Īpaši aizkustināja “Vinnija Pūka” sirsnība, beznosacījumu draudzība. Tu vari būt mazliet kaitinošs, mazliet pārāk skumjš, mazliet pamācošs vai skaļš, bet draugi tevi pieņem tādu, kāds esi. Šī beznosacījumu pieņemšana un draudzība mani dziļi aizkustina.
Linda Rudene, dramaturģe un scenāriste: Nupat izlasīju Ingas Gailes jauno stāstu krājumu “Ievērojamu cilvēku dzīve” (“Dienas Grāmata”, 2026). Grāmatas saturu nevarētu raksturot kā izklaidējošu vai priecīgu, tomēr prieku man sagādā katra jaunas grāmatas iegāde, īpaši tad, ja tā ir svaiga, vēl neatklāta literārā teritorija. Grāmatu notiesāju ātri, visdrīzāk pārāk ātri, un tā būs jāpārlasa vēlreiz. Jutu, ka negūstu pilnu ainavu un daudz kas palika neizlasīts manas neuzmanības vai nezināšanas dēļ. Bet pēdējo lapu ritms pavadīja ilgi.
Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe un kultūras žurnāliste: Pārlasīju izcilā katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē biezo, asociācijām, ceļojumiem laikā un cilvēka apziņas biezokņos bagāto romānu “Es atzīstos” (“Zvaigzne ABC”, 2025) Daces Meieres tulkojumā. Personisku pārdzīvojumu dēļ aktuāla kļuvusi nāves kā neizbēgamības un arī nāves kā izvēles tēma. Romāns ir arī kultūrvēsturisks ceļojums, jo galvenais varonis ir supererudīts, un šis ceļojums ietver gan kristietības, gan holokausta, gan eitanāzijas tēmu. Iesaku!
Madara Viļčuka, aktrise: Šodien pabeidzu Dainas Tabūnas “Raganas” (“Ascendum”, 2023). Uz jautājumu, kāpēc kaut ko lasu sava prieka labad, ir grūti atbildēt, jo ir sajūta, ka lasāmvielu neizvēlos, tā mani atrod. Ikdienā satieku cilvēkus, kas lasa daudz vairāk par mani, tāpēc dzirdu atsauksmes par daudzām grāmatām. Iegaumēju nosaukumus un tad, ja netīši uzduros tām grāmatnīcā vai bibliotēkā, ņemu ciet. Ar lugām ir citādi. Tās gan es meklēju.
Rihards Zelezņevs, aktieris, režisors un mūziķis: Esmu liels grupas Iron Maiden fans, un šogad grupa svin 50 gadu pastāvēšanas jubileju. Par godu tam grupa izdevusi milzīgu vizuālu biogrāfiju “Bezgalīgie sapņi” (Iron Maiden: Infinite Dreams, autors Steve Harris, “Thames and Hudson”, 2025), kas bildēs un tekstos apraksta krāšņo grupas vēsturi no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Šī grāmata kalpo kā lielisks iedvesmotājs turpināt sapņot un strādāt, lai sasniegtu savus mākslinieciskos sapņus.
Grāmata, ko jūs ieteiktu izlasīt katram teātra interesentam šajā vasarā (lūgums īsi komentēt, kāpēc)
Aiks Karapetjans, kino, teātra un operas režisors: Dmitrija Krimova grāmatu “Kurss. Sarunas ar studentiem” (“NLO”, 2023). Diemžēl tā pieejama tikai krievu valodā. Tā ir sarunu grāmata ar viņa scenogrāfijas studentiem, kurā ļoti skaidri formulēts domāšanas veids par klasiskās dramaturģijas interpretāciju un skatuves valodu. Krimovs precīzi un iedvesmojoši atbild uz jautājumiem – kāpēc un kā interpretēt klasiskus tekstus, nevis tos vienkārši ilustrēt. Tā ir viena no vērtīgākajām grāmatām par režijas domāšanu, ko esmu lasījis.
Ģirts Krūmiņš, aktieris: Man patīk komiksi, jo tie ir labs veids, kā paskatīties uz pasauli neierastā veidā. Reperis Steps (Artūrs Staprēns) man uzdāvināja savu komiksu “Čurugalvas piedzīvojumi” (2026), un man patīk šis smieklīgais un aizkustinošais varonis.
Matīss Kučinskis, aktieris: “Noziegums un sods” (autors Fjodors Dostojevskis, “Zvaigzne ABC”, 2024), ja nav lasīta, ieteiktu. Šī bija pirmā apjomīgā grāmata, kuru es izlasīju un kura mani iedvesmoja lasīt vairāk. Es tik cītīgi vēl nekad nebiju lasījis un dzīvojis līdzi.
Leonarda Ķestere-Kļaviņa, aktrise, pasniedzēja un producente: Iesaku izlasīt Initas Saulītes-Zanderes sastādīto grāmatu “Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts” (“Aminori”, 2026). Kāpēc? Tāpēc, ka Peters – ģēnijs ik virzienā. Paldies viņam!
Gerds Lapoška, aktieris, režisors un dramaturgs: “Franas Lībovicas lasāmgrāmata” (“Aminori”, 2026). Tikko, tikko latviešu valodā iznākušās Lībovicas esejas. Vienmēr fascinējos par cilvēkiem, kuriem piemīt spēcīga asprātība. Viņas cilvēku novērotājas un stāstnieces talants ir ārkārtīgi aizraujošs. Iemīlējos viņā, kad 2021. gadā iznāca Mārtina Skorsēzes dokumentālais seriāls “Pretend It's a City”. Iesaku.
Ilze Liepa, Cēsu Mazā teātra vadītāja un aktrise: Ir ļoti grūti ieteikt kaut ko otram, kur nu vēl teātra interesentam. Es noteikti ieteiktu arī sev izlasīt kādu no Annas Eižvertiņas grāmatām. Kāpēc? Laiku pa laikam arī ābeci der pārlasīt.
Ritvars Toms Logins, aktieris: Valentīnas Freimanes “Antigones likums” (biedrība “theroom”, 2024). Protams, ideāli, ja pirms tās iznāk pārlasīt grāmatu “Ardievu, Atlantīda!” (“Atēna”, 2010), ko arī izdarīju, jo iepriekš biju mēģinājis tai ķerties klāt ne tik apzinātā vecumā. Freimanes otrajā grāmatā ir tik daudz aculiecinieka aizkadru par it kā zināmo latviešu teātra vēsturi. Cilvēki, lietas un vietas, ko zināju, faktoloģiski iegūst emociju un cilvēcības ietērpu caur traģisko un komisko. Papildus tam no šajā grāmatā pieminētajām grāmatām vien varētu veidot veselu literatūras sarakstu.
Marta Elīna Martinsone, teātra un kino režisore, scenāriste: Patiesībā tiešām ieteiktu arī Charlotte Runcie “Bring the House Down” (“Doubleday”, 2025), jo nejauši to izvēlējos, pat nezinot, cik ļoti tā saistīta ar teātra un publicistikas vidi. Vēl viena grāmata, ko noteikti ieteiktu teātra interesentiem, ir Natalie Haynes “Pandora's Jar: Women in the Greek Myths” (“Picador”, 2020), kas analizē slavenas mītu varones un aplūko to stāstus no vairākām pusēm. Ņemot vērā, ka sengrieķu mīti un dramaturģija ir mūsdienu teātra pamatā, šī šķiet gandrīz kā obligātā literatūra.
Lauma Mellēna-Bartkeviča, teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe: Teātra interesentiem, kas vēl nav paspējuši, noteikti gribētu ieteikt izlasīt Ievas Strukas “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025), kas ir esejiski komentēts foto albums par vienu no leģendārākajām latviešu aktrisēm – Astrīdu Kairišu. Tā reizē ir personības un laikmeta vēsture, caur kuru atklājas autentisks un ļoti skumjš cilvēkstāsts tuvplānā.
Edgars Niklasons, režisors un dramaturgs: Es īsti neticu tam, ka ir viena grāmata, kuru obligāti vajadzētu izlasīt ikvienam teātra interesentam. Manuprāt, daudz svarīgāk ir būt uzticīgam savām interesēm teātrī un, sekojot tām, atrast sev piemērotu literatūru. Man ļoti vērtīga šķita Evarta Melnalkšņa un Dārtas Ceriņas grāmata “Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija” (Latvijas kultūras akadēmija & “Neputns”, 2024). Tas ir apjomīgs laikmetīgā teātra tekstu, pētījumu un pieredžu apkopojums. Ļoti saistoši bija iepazīt dažādas domu un ideju paradigmas, kas veido laikmetīgā teātra ainavu. Taču neesmu pārliecināts, ka šī grāmata ir ikvienam.
Everita Pjata-Gertnere, aktrise un dziedātāja: Man nepatīk dot padomus, ieteikumus. Reizēm sanāk varbūt netīšām, bet nepatīk. Vienīgi varu padalīties ar pašas sajūtām. Esmu ievērojusi, ka man patīk atgriezties pie klasikas. Varbūt pat tā skaļi – pie saknēm. Nupat pasūtīju Latviešu svētku tradīciju grāmatu “Gadskārtu grāmatu” (autori M. Mellēna, V. Muktupāvels, E. Spīčs, I. Irbe, “Madris”, 2020), ko studēsim ar bērniem un arī pati sev.
Linda Rudene, dramaturģe un scenāriste: Kas der visam, neder nekam. Es ieteiktu izlasīt ko tādu, ko parasti neizvēlētos. Tas var jūs pārsteigt!
Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe un kultūras žurnāliste: Es noteikti šovasar ieteiktu izlasīt manas kursabiedrenes Ievas Strukas grāmatu “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025) par izcilo Nacionālā teātra aktrisi Astrīdu Kairišu. Neapgalvošu, ka grāmata ir nevainojama, taču tas, cik ļoti Ievai sanācis piekļūt tik introvertam, noslēgtam cilvēkam un radīt aizraujošu stāstu, kas atspoguļo arī teātra un izglītības vēsturi, kā arī aktiera personiskās dzīves peripetijas, – tas ir to vērts, lai izlasītu.
Madara Viļčuka, aktrise: Teātra interesentiem es iesaku apskatīt sev mīļa teātra nākamās sezonas repertuāru un izlasīt kādu no darbiem, uz kuru nopirktas biļetes. Skatīt izrādi kā tukšai lapai, pirms izrādes neiedziļinoties materiālā, ir brīnišķīga pieredze, bet izlasīt jebkuru grāmatu un tad redzēt režisora komandas interpretāciju ir pilnīgi kas cits. Tas liek domāt par atšķirīgo un kopējo mūsu katra pasaules uztverē.
Rihards Zelezņevs, aktieris, režisors un mūziķis: Manuprāt, latviešu literatūrā nepelnīti aizmirsts ir Erika Ādamsona stāstu krājums “Smalkās kaites” (“Zvaigzne ABC”, 2025), rakstīts pirms gandrīz simts gadiem, tas, manuprāt, ir aktuālāks kā jebkad. Par mums, mazajiem cilvēkiem, kas savā galvā mazās problēmas hiperbolizē līdz milzu traģēdijām. Skaists darbs ar absurda un sirreālisma piesitienu.
Grāmata, ko vēlaties/plānojat izlasīt šovasar (lūgums īsi komentēt, kāpēc)
Aiks Karapetjans, kino, teātra un operas režisors: Kormaka Makārtija (Cormac McCarthy) kulta romānu “Blood Meridian or the Evening Redness in the West” (“Vintage Books”, 2010). Plānoju to lasīt kā iedvesmas avotu savai nākamajai filmas idejai.
Ģirts Krūmiņš, aktieris: Šovasar vēlos paņemt nelielu pauzi no lasīšanas, jo, gatavojoties izrādei “Milzis”, lasīšanai veltīju ļoti daudz laika.
Matīss Kučinskis, aktieris: “Kaija, vārdā Džonatans Livingstons” (autors Ričards Bahs, “Zvaigzne ABC”, 2020). Es vairāk esmu atvērts uzklausīt citu cilvēku ieteikumus par to, ko lasīt.
Leonarda Ķestere-Kļaviņa, aktrise, pasniedzēja un producente: Vēlos/plānoju šovasar izlasīt “The Secret Life of France” by Lucy Wadham (“Faber and Faber”, 2009). Britu rakstniece ar dzirkstošu humoru apraksta franču politiku un tās tradīcijas no pirmsvēstures līdz šodienai. Laba atpūta.
Gerds Lapoška, aktieris, režisors un dramaturgs: Skaidrīte Cielava “Vispārīgā mākslas vēsture”, 1. un 2. daļa (“Zvaigzne ABC”, 1998). Visu laiku pārmetu sev niecīgas zināšanas mākslas vēsturē, un vajadzētu šajā jautājumā kaut ko sākt darīt.
Ilze Liepa, Cēsu Mazā teātra vadītāja un aktrise: Diemžēl mana vasara jau ir beigusies, tāpēc vairāk lasīšu literatūru, kas saistīta ar darbu, bet grāmatu kaudzīte pie gultas ir paprāva – līdz ar to kādu ņemšu un lasīšu, jo tās visas ir ieplānots izlasīt.
Ritvars Toms Logins, aktieris: Tūliņ ķeros klāt Deivida Linča autobiogrāfijai “Room to Dream” (autori David Lynch, Kristine McKenna, “Random House”, 2018). Viņa īpašais skats uz pasauli mani vienmēr ir fascinējis, un vēlos tajā paveldzēties. Un tas arī galu galā ir tas, ko es meklēju literatūrā, – iespēju paraudzīties uz šo pasauli no citas perspektīvas.
Marta Elīna Martinsone, teātra un kino režisore, scenāriste: Šobrīd esmu gandrīz pabeigusi lasīt Homēra “Odiseju”, kuru vēlējos izlasīt pirms Kristofera Nolana versijas iznākšanas kinoteātros, kā arī Trojas karš un tā sekas ir viena no manām “īpašajām interesēm”. Vēl viens darbs, ko noteikti vēlos šovasar izlasīt, ir Džona Steinbeka “Austrumos no Ēdenes” (“Jumava”, 1994) – man patīk monumentāli romāni, un vasara ir ideāls laiks, kad pieķerties klasikai, kam reizēm ikdienā nepietiek laika.
Lauma Mellēna-Bartkeviča, teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe: Es lasīšu nule iznākušo Ineses Žunes monogrāfiju “Operas karalis Kārlis Zariņš” (“Zinātne”, 2026), jo tā ir mana profesionālā joma un interese, nozares kolēģes rūpīgs un ilggadējs darbs, turklāt līdzīgi kā visas iepriekšminētās grāmatas izstāsta laikmetu caur mākslas personības prizmu, reizē apliecinot “objektīvas” vēstures apšaubāmību un cilvēkstāstu vērtību gan izziņā, gan zinātniskā pētniecībā.
Edgars Niklasons, režisors un dramaturgs: Šovasar patiešām gribu atrast laiku izlasīt Astridas Lindgrēnes grāmatu “Mio, manu Mio!” (“Zvaigzne ABC”, 2023). Tā ir viena no retajām rakstnieces grāmatām, kuru vēl neesmu lasījis.
Everita Pjata-Gertnere, aktrise un dziedātāja: Šobrīd lasu Fabio Stasi romānu “Čārlija pēdējā deja” (“Zvaigzne ABC”, 2016). Tajā Čārlijs Čaplins mēģina sasmīdināt nāvi. Stāsts par mākslinieka nerimstošo vēlmi būt vajadzīgam, mīlētam, saprastam un novērtētam. Tā ir tēma, kas, domāju, ir pazīstama daudziem radošu profesiju pārstāvjiem.
Linda Rudene, dramaturģe un scenāriste: Šobrīd lasu Bārbaras Kingsolveras romānu “Indeskoka bībele” (“Zvaigzne ABC”, 2026). 1998. gadā iznākušais romāns pirmoreiz tulkots latviešu valodā. Nejauši ieraudzīju to grāmatnīcā, un tas ieinteresēja. Jāatzīst, ka nekādu priekšzināšanu par grāmatu un autori man nebija, bet esmu ļoti priecīga par šo satikšanos. Romānā ir ļoti daudz pārlaicīgu tēmu. Lai arī darbības var būt rimtas, apraksti ir tik krāsaini un bagātīgi, ka aizpeldi vārdos un pārdomās. Manuprāt, Karīnai Tillbergai izdevies virtuozs tulkojums.
Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe un kultūras žurnāliste: Un likumsakarīgi, tā kā ieteicu izlasīt grāmatu par Astrīdu Kairišu, tad turpinu ar Margaritas Ziedas “Dzīvot no tā, kā nav. Kārlis Auškāps” (“Latvijas Mediji”, 2026) – Auškāps un Kairiša bija dzīvesbiedri. Šī grāmata man ir uz galda lasāmo kaudzītē. Režisors Kārlis Auškāps ilgus gadus bija Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, bet tas noteikti nav vienīgais iemesls, kāpēc atskatīties uz viņa radošo biogrāfiju.
Madara Viļčuka, aktrise: Pirms kādas nedēļas mans meistars Leons ieteica izlasīt Entonija Hopkinsa memuārus (“Mēs ar visu tikām galā, mazais. Memuāri”, “Zvaigzne ABC”, 2025). Esmu jau tos iegādājusies un tūlīt ķeršos klāt. Bet grāmatu plaukts man vienmēr stāv pilns, un saraksts ir paprāvs.
Rihards Zelezņevs, aktieris, režisors un mūziķis: Laikmetīgās skatuves mākslas procesus skaidrojošā antoloģija “Spriedzes lauki” (Latvijas kultūras akadēmija & “Neputns”, 2024) ir grāmata, kas, draudzenes dāvināta, pacietīgi plauktā gaida savu kārtu.
Rakstīt atsauksmi