Sieva, kas zināja čūskuvārdus, – tā, Andrusa Kivirehka grāmatas nosaukumu [i] pārfrāzējot, varētu dēvēt galveno varoni Ziednesi Aspazijas teiku drāmā “Zalša līgava”, kas atklāj arī Aspazijas pašas likteņa drāmu. Sirsnīgā lugas tekstā ienākusī norāde uz dzejnieces bērnībā mīlēto „kaķīti, pelēcīti, / Kas man visur līdzi nāca” [ii] (256) nebūt nav vienīgā liecība par Aspazijas dzīves ierosmēm, kas ietekmējušas darba tapšanu.

Interesanti, ka luga varēja arī nebūt Aspazijas. Balstīdamies latviešu pasaku sižetā par zalkti un viņa līgavu, to 1921. gadā iecerēs iezīmējis Rainis, taču – darbs nesekmējās, tāpēc to iedzīvināja Aspazija, 1927. gadā žurnālā „Atpūta” sākot publicēt savu teiku drāmu. Izvēle ņemt sižetu par zalkša līgavu nebūt nav netīša, kā norāda Janīna Kursīte, interese par dzīvības un nāves, atdzimšanas, gadalaiku ritumu, kas kļūst par vienu no lugas vadmotīviem, pastāvīgi tiek variēta arī 1928. gadā iznākušajā Aspazijas dzejoļu grāmatā „Asteru laikā” [iii].

Lugā visai uzskatāmi parādās divi slāņi. Pirmais – folkloras ierosmēs balstītais karkass, kas piedāvā noteiktus, gan baltu, gan cittautu pasaku un mītu tradīcijās sakņotus tēlus un strukturālos elementus. Otrais, dziļākais – laikmeta, sabiedrības, autores uzskatu un dzīves pieredzes izauklēts un piepildīts iekšējais slānis, kas noteic, kāpēc šāds teksts tapis tieši konkrētajā laikā. 20. gadsimta 20. gadu beigas ir arī pašas dzejnieces „asteru laiks”, kad „Aspazijai daudz svarīgāk bijis [..] iekonturēt savu personisko dzīves drāmu, savas attiecības ar dzīvesbiedru dzejnieku Raini” [iv], kuram tuvā Saules pielūgsme ieskanas arī lugas galvenās varones Ziedneses saderētā Saulgaita vārdā. Abu attiecībās pieredzētā pakāpeniskā atsvešināšanās trimdā un tai sekojošā Raiņa kā politikā aktīvas un sabiedrībā, tostarp sieviešu vidū, mīlētas visu apspīdošas Saules uzlekšana pie brīvās Latvijas debesīm nenoliedzami lika Aspazijai justies kā nonākušai otrā plānā, šīm izjūtām ierakstoties arī literārajos darbos. Protams, Aspazijas redzējums ir tikai viņas – jau Raiņa dzīves perifērijā mazliet atbīdītas sievietes redzējums, kura neobjektivitāti ietekmē personīgā iesaiste Raiņa tēla un Raiņa kā cilvēka veidošanā abu kopīgo attiecību gadu desmitos, kas aizvadīti, diviem dižiem rakstniekiem savstarpēji slīpējoties un iekšēju pretišķību skaldnes skaldot.

Par ierosmēm un motīviem

Teiku drāmas “Zalša līgava” sižeta avoti meklējami latviešu un arī leišu tautas pasaku vielā, galvenokārt pasakās „Zalkša līgava”, „Jūras ķēniņa pils”, leišu tautas pasakā “Egle – Zalkša līgava”. Kā atzīmē pētniece Ivonne Lūvena, šis pasaku tips Anti Ārnes (Antti Aarnes) un Stita Tompsona (Stith Thompson) pasaku tipoloģiskajā sarakstā ierindots ar numuru AaTh 425 un to raksturo vienojošs motīvs – sievietes saikne ar pārdabisku vai apburtu līgavaini [v]. Saikne gan nerodas pati no sevis, bet piespiedu ceļā, un gan pasakās, gan Aspazijas drāmā rādītā līgavaiņa veiktā jaunas meitenes nolaupīšana zemes dzīvei, lai novestu to pazemē vai ūdens pasaulē, ļauj meklēt motīvu līdzības ar grieķu mītos pazīstamo Persefones nolaupīšanu, kā arī ar babiloniešu mītu par Astarotes nokāpšanu ellē, uz kuru Aspazija īpaši atsaucas: „Astarote, nokāpdama pa apakšzemes kāpēm lejā, noģērbj savas drēbes vienu gabalu pēc otra, kamēr atliek vēl tikai „kailā dvēsele”, un tāpat pasakā Zalša līgavai Zaltis nolaupa drēbes. Dziļāka izpratne te grozās ap vasaru un ziemu, dabas panīkšanu, kura arī noliek savu krāšņumu maz pamazām, un atkal viņas atmošanos, un vēl tālāk ap miršanu un augšāmcelšanos, nāvi un nemirstību.” [vi]

Īsi ielūkosimies šī tipa latviešu tautas pasakās. “Zalkša līgava” vēsta par trešo meitu, uz kuras krekla, tai jūrā mazgājoties, nogūlies zaglis. Vēlēdamās drānas atgūt, meita apsolās iet zalktim par līgavu, un tas pēc trim nedēļām brauc līgavai pakaļ. Vairākkārt piekrāpts ar neīsto līgavu, zalktis galu galā apņem īsto meitu un pazūd ar to jūras ūdeņos. Meitas māte trejus gadus nāk uz jūru apklaušināt, kā meitai klājas. Tai piedzimis vispirms dēls, tad meita. Pēdīgi zalkša līgava pierunā zalkti viņu palaist pie mātes paciemoties uz trim nedēļām, pēc kurām zalkša līgava atgriežas jūras dzelmē pie zalkša.

Mazliet atšķirīgi stāstu par meitas un ķēniņa dēla attiecībām vēsta pasaka “Jūras ķēniņa pils”. Vecā jūras ķēniņa dēls, dodoties pasauli iepazīt, jūrā sastop nabaga zvejnieku, kuram, apmaiņā pret bagātīgu lomu, pieprasa dot to, ko viņš pirmo jūrmalā redzēšot, kas, protams, izrādās zvejnieka meita. Jūras pilī tai piedzimst divi dēli, taču “sirds arvienu ilgojās pēc augšpasaules, pēc vecākiem un brāļiem” [vii]. Kad viņa lūdz vīram to laist apmeklēt vecākus, ķēniņa dēls to sākumā negrib ļaut, vēlāk iedod neapēdamu maizes klaipu un nenovalkājamas kurpes. Ar padomu izlīdz gaigala, un sieva kopā ar dēliem var doties apciemot virszemi. Kad pienācis promiešanas laiks, brāļi gudro, kā lai māsa paliek pie viņiem. Burve izzīlē, ka bez māsas tikai viņas bērni zina vārdus, ar kuriem ķēniņu no jūras izsaukt. No jaunākā dēla izvilinājuši formulu („Ja dzīvs, tad piena plūdi, ja miris, tad asins plūdi!” [viii]), brāļi izsauc ķēniņa dēlu un to nokauj. Vēlāk pie jūras nāk māsa ar bērniem, pēdējie, tēva asinis jūrā redzot, pārvēršas ūdenī, bet sieva, sākumā izmisusi, vēlāk, brāļu mierināta, pamazām aprimst un paliek dzīvot virszemē.

Lugas lasījums

Aplūkojot Aspazijas teiku drāmu, mēģināšu secīgi tuvināties tekstā iekļautajām zīmju sistēmām un tēlu attiecību līkločiem.

Lugas darbības laika sākumu iezīmē periods pēc derībām – gredzenu mīšana jau notikusi, jaunajai līgavai jāsteidz tapināt pūrs, bet tā vēl ilgojas kā cita. Lugas pirmajā ainā redzama it romantiska ezera ainava, kur netālu esošā pļavā draiskojas divas meitenes, bet trešās, ar Saulgaiti saderētās meitas Ziedneses darbībās un runā jaušams domīgs apcerīgums, kas mijas ar pārgalvīgiem prieka uzplūdiem. Nemierpilna tā apjauš savas aizejošās meitu dienas, ilgojas pēc tām jau tagad un aicina mest precību zīlēšanai domātos vaiņagus nevis ozolā, bet “zilam gaisam! / Metīsim tos zelta saulei! / Metīsim tos meitu dienām! / Brīvām, gaišām meitu dienām” (186-187).

Ziedneses darbībās neapzināti ierakstās savdabīga koķetērija ar šobrīd vēl tikai ļaužu runās leģendām apvīto ezerā mītošo Zalti. Ziednese „vienumēr [..] dzelmē raugās, / It kā kāds to turpu vilktu” (184). Savā vaiņagā iepinusi ūdensrozes - „noslīkušo dvēselītes, / Kuras zaltis dzelmē rāvis - -” (185), viņa pati vainadziņa simbolizēto šķīstību atdod ezeram, kurā Ziedneses mests tas iekrīt, un it rotaļīgi domātie vārdi patiesībā kļūst par sveša spēka izsaukšanas formulu: „„Ak tu zaļā līdaciņa, / Nāc ar mani spēlēties! / Tu man ņēmi vaiņadziņu, / Še tev metu akmentiņu.”” (188)

Ar Zalti Ziednese pirmoreiz sastopas pēc peldes vienatnē un tā visai virtuozo uzmanības pievēršanas paņēmienu dēļ (Zaltis visus drēbes gabalus ievilcis ezerā) ir spiesta izšķirties starp fiziskā kailuma atklāšanu, kas šajā brīdī šķiet bīstamāks ļaunums, un piespiedu laulību. Ziednese aizstāv savu un Saulgaita savienību pret Zalša vēlmi to izjaukt, taču šī aizstāvība ir vienpusēja – viņa atsaucas nevis uz pašas brīvo sievietes gribu, bet gan uz sava saderētā Saulgaita tiesībām. Cik gan patiesa ir pašas Ziedneses vēlēšanās pēc šīs laulības? Zalša līgavas vārdā Aspazija iekodējusi gan norādes uz Persefones mītu, kuras prombūtnē plaukstošā zemes veģetācija – ziedi un augi – pamirst, gan arī Ziedneses loma šajā stāstā ir pašai kļūt par ziedu – ziedojumu, arī upuri ne tikai starp diviem viņu iemīlējušiem vīriešiem, bet arī starp nesamierināmām laicīgās un garīgās dzīves izpausmēm: laulību un brīvību, laulību un mīlestību (kuru savienojums šajā lugā parādīts kā dzīves ietvaros neiespējams), pienākumiem pret vīru un bērniem un sevis kā pašpietiekamas sievietes garīgo pilnveidošanos.

Zieda mirklīgais uzplaukums un gaisīgums sakrīt ar Ziedneses pašas vēlmēm nesāpināt, neatstāt pēdas, nesapūt, bet īslaicīgi, dzīvi priecēt: „Tīk man īsa, aša prieka, / Ziedos mirt, ne augļos birt” (198). Interesanti palūkoties uz Ziedneses atrunām, kad atklājies, ka viņas pirkstā vairs nav gredzena: Zalša līgava piemin gan aizmāršību, gan nevilšus nodod savas iekšējās izjūtas par laulību kā žņaugiem, laulību kā sprostu – „novilku to īsu brīdi, / Viņš man drusku pirkstu žņaudza” (216). Tieši Aspazijas izvēle padarīt gredzenu iespējami šaurāku, nevis pārāk lielu pirkstam (pēdējā gadījumā taču vieglāk attaisnot gredzena pazušanu!) norāda uz Ziedneses mēmo vēlmi aizmirst gaidāmās laulības, līdz ar to – pāreju citā sociālā statusā. Šīs izjūtas neizprot Ziedneses māte Auglone, kuras dabā labklājības, brieduma un tostarp Ziedneses laime nodrošināšana ir esenciāla nepieciešamība, - bez ziediem nebūs augļu.

Saulgaiša mīlestība izrādās visai svārstīga. Kad varens un spožs kā valdnieks un iekarotājs savā sudraba laivā, ar varas zīmēm rokās pēc Ziedneses ierodas zalkšu ķēniņš, Saulgaita mutē Aspazija likusi, manuprāt, nepārprotamu un visai izsmējīgu atsauci uz Raiņa lugas „Mīla stiprāka par nāvi” – Turaidas Rozes stāsta – nosaukumu: „Mīļā, mīļā, es pie tevis! / Nekait mums ne guns, ne ūdens, / Mīla stiprāka par visu.” (227). Izrādās, Saulgaiša uzticību Ziednesei spēj satriekt kas daudz smalkāks par nevaldāmiem dabas elementiem. Uzzinot par Zaltim atdoto gredzenu, Saulgaitis nepiepildāmā, nesātīgā privātīpašnieciska vīrieša kārībā paziņo, ka Ziednese ir viņam neuzticīga.

Ūdens pasauli Aspazija rāda kā izteikti maskulīnu, iepretim zemes pasaulei, kurā lielāka loma ir femīnajām būtnēm. Ezera pils ir nedraudzīga sievietēm, kuru vairums ir lidojoši ūdensputni, kas spēj saprast nolaupītās līgavas alkas pēc virszemes (Gaigala, kura izlīdz ar bēgšanas padomiem), vai arī ir tik dziļi vīriešu ietekmētas, ka nespēj bez viņu pretmīlas dzīvot. Tā lugā neliela epizode veltīta stāstam par baltu gulbju jaunavu, kura sāpēs par neatbildēto mīlestību nobeigusies; ar tās spārniem Ziednese vēlāk nesekmīgi mēģinās bēgt, vēl neapjaušot, ka „spārni pilni mīlas, / Pilni saldu, žēlu ilgu, / Velti izsapņotu sapņu” (263) nespēs brīvē viegli celties.

Nonākusi htoniskajā ūdens pasaulē, Ziednese teju fiziski jūt ķermeņa sastingšanu. Pretēji ir Ziedneses un Zalša uzskati par htonisko pasauli, - Ziednesei tas ir viņas īsā dzīves plaukuma gals, turpretī Zaltis, pats iemiesojot nebeidzamās atjaunotnes un nemirstības simbolu, to redz kā izeju uz jaunu dzīves loku: “ZIEDNESE: [..] Vai te pati nāve skatās? ZALTIS: Te ir pašas dzīves sākums, / Spožās gaismas pirmdzimtība” (237).

Aspazija uzskatīja, ka „nevienas sievietes nebūs, kas atradīs to par morālisku, ja viņai būtu ar riebumu un pret savu gribu jāatdodas vīrietim, un kaut tas būtu arī viņas pielaulāts vīrs”, jo „morāliska mīlestība var būt tikai brīva mīlestība, kas ir uz abu vienošanos slēgta”. [ix] Arī lugas ceturtajā ainā, kuru no trešās šķir daži gadi, nekāda dziļāka kopība abu laulāto starpā nav radusies. Tieši otrādi, konflikta padziļināšanos un ietekmi uz nākamajām paaudzēm atspoguļo Ziedneses un Zalša bērni, kuriem dotie vārdi Ģints un Ģinta gan raksturo tos kā iespējamas totēmiskas pirmdzimtas pēcnācējus, taču to īpatnais, pusčūskas, puscilvēka izskats, asi izjustais mātes atraidījums un pastāvīgā tēva prombūtne vēl vairāk liek izjust savu bārenību. Ziednese, kura, apvilkusi sēru drānas pēc pirmās nakts kāzu gultā, jūtas nepilnīga un tukša ne tikai kā sieviete, kura nolemta dzīvei nebrīvē ar apburtu līgavaini, kā māte, kuras instinktus viņa ir pilnībā apslāpējusi, uz saviem bērniem kā nevēlamas savienības izdzimumu nespēdama pat paskatīties, bet arī kā māksliniece, radītspējīga būtne, kurai darbs – puķu plaucēšana, strautu, upju vaļā raisīšana – gan sagādā prieku, taču arī vēl skaudrāk liek apzināties savu ieslodzījumu: „Darbs bij dzīvs un dzīvi radošs, / Tik es pati nedzīvoju” (250).

Ilgajā atšķirtības laikā Saulgaitis vai drīzāk ideja par viņu kļuvusi Ziednesei vēl mīļāka, savukārt attieksmē pret Zalti līdzās riebumam un nepatikai nākušas arī ilgā sprosta sajūtā bijušās, mazliet traumētās psihes dzemdināts ticības trūkums, nespējot pieļaut domu, ka viņas paverdzinātājs spētu viņu atbrīvot. Arī zemei Ziedneses prombūtne nākusi par ļaunu, - tā vairs nav auglīga, ļaužu vidū vairojas neiecietība un naids, kas turklāt gatavs pavērsties pret pašu Ziednesi, kuru tauta pēc tās atgriešanās virszemē gatava tiesāt par neuzticību pret Saulgaiti. Tiklab šo ainu var skatīt arī kā tiesu pret sievieti kā pašpietiekamu, neatkarīgu būtni, kura tiesīga izvēlēties savas dzīves laimi. Ziednese sabiedrības acīs ir iezīmēta kā pret sabiedrības tikumības un šķīstības idejām noziegusies grēciniece, kura pārkāpusi saderētajam doto apsolījumu.

Lugas fināls atklāj Saulgaiša visai privātīpašniecisko un patmīlīgo iedabu, kurā manāmi arī gļēvuma vaibsti. Jaunais vīrietis nespēj pieņemt Ziedneses bērnus, kurus kā piemiņu no meitas uz virszemi paņēmusi un adoptējusi Auglone. No vienas puses, viņa izjūtas raksturo vīrieša goda aizskārums, - Ziednesei laupītās nevainības jautājumu viņš gluži personīgi uzskata par apkaunojumu sev, no otras puses, vēl vairāk traumēts ir viņa ego, iztēlojot, ka Ziednese savu šķīstību tīšuprāt dāvājusi Zaltim. Pretīgs, no zemes virsmas izsvēpējams šķiet tas, kas dzimis no Ziedneses bez viņa – Saulgaiša līdzdalības. Bērnu nokaušanā viņš saredz iespēju gan atbrīvoties no nospriegotā, frustrētā naida pret Zalti, to pārvirzot uz tā bērniem, gan mēģinājumu attīrīt, viņaprāt, aptraipīto Ziedneses tēlu.

Saulgaiti virza neracionāla neatzītā ģēnija izredzētības apziņa. Tā kādā brīdī Saulgaitis pasludina, ka ir „pūķu kāvējs” (308). Nenoliedzami, dažas spilgtas, trāpīgi tvertas Raiņa īpašības parādās Saulgaita atveidojumā, kuru intensitāti un pārspīlētību ietekmējusi klusējošā netaisnības un vientulības apziņa lugas autorē. Iedomātā savējā un svešā attiecību saspīlējums vērojams, Ziednesei pārrodoties mājās un vairs tās nespējot īsti atpazīt, un arī Saulgaitis pēkšņi vairs neizrādās tik daudz jauks sapņu princis, cik neģēlīgs bērnkāvis. Ar zvērīgu niknumu Ziednese jūtas gatava aizsargāt savu nokauto bērnu kapu, kas izrakts viņas bērnības rotaļu vietā ezera krastā. Droša un pārliecināta uz atdzimšanu jaunā dzīvē ir Ziedneses balss, tai dodoties nāvē pēc tam, kad, nokāvis Zalti, Saulgaitis atkal atsaucas uz savām „tiesībām”: “SAULGAITIS: Tagad būsi mūžam mana! ZIEDNESE (lielā trauksmē): Ne es zemes, ne es tava! / Zalti, tu mans mīļais, dārgais, / Eju līdzi tavā nāvē, / Līdzi celšos jaunā dzīvē!” (332)

Pēcvārda vietā

Pirms pāris nedēļām, pa Kurzemes zvejniekciemiem saules, jūras un vecā ratu ceļa meklējumos maldoties, kādā pavēlā pēcpusdienā pēc vairāku kilometru gājuma nonācu nekurienē esošā autobusa pieturā, kur vientulīgai ogotājai grozs pilns brūkleņu. Vārds pa vārdam, un saruna aizved līdz čūskām.

- Bail nav?

- Čūsku... Ir. Odžu nē, odzes neredzu, nekad nerādās man. Bet zalkši… Bērnībā māja bija blakus mežam, kas pilns zalkšu. Lielas, resnas zalkšu mātes gulēja saulē kā ciņi, un drošākās līda uz māju. Biju pavisam mazā vecumā, tupēju uz sliekšņa no virtuves uz koridoru, āvu sandalītes. Un zalktis ielīdis vienā… Māte mani aiz padusēm pacēla gaisā un prom tā tārpa. Pēc tam… Tēvs nosita. Nezinu, ko vecāki tolaik domāja, veda mani rādīt nosisto čūsku, domāja, varbūt man kāda trauma no tās redzēšanas, tā vērst par labu.. Bet tagad visu mūžu visur redzu čūskas…

Kālab šī liriskā atkāpe? Visai bieži domās atgriežos pie šīs nelielās, it kā nenozīmīgās epizodes, arī Aspazijas lugu aplūkojot. Bailes no nezināmā dažkārt gan ļauj pasargāt sevi, bet arī sajūdz ikdienībā, neļaujot pārkāpt tās robežas. Bet acīs tak tā nepiedzīvotā dzīve lec… Arī dzejniecei. Katram savs čūsknesības stāsts.

Autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas Latviešu literatūrzinātnes moduļa 1. kursa studente