Eseja par Raiņa lugu "Pūt, vējiņi!"

Rakstīt eseju par Raiņa lugu „Pūt vējiņi!” šķiet gluži personisks pārbaudījums, jo nākas pārskatīt savus priekšstatus, kas saistīti ar šo darbu. No šīs esejas novēršos un atkal tai pievēršos no jauna, tomēr arvien atduros, velkot lokus lugas tekstā ap Raiņa vārdiem. Šķiet, ka ikviens vārds ierosina kādu domu, līdz apstājos pie rindas: “Pāri tev iet manas acis” [i]. Skaudrie vārdi, ko daugavietis Uldis velta saimniekmeitai Zanei, viņu atraidot, rada sasaisti gluži citā kontekstā – tie liek saprast, ka šīs domas lielākā mērā raisa nevis pats teksts, bet gan ap to riņķojošie priekšstati un iespaidi, kas radušies redzēto iestudējumu, Gunāra Pieša filmas un Imanta Kalniņa mūzikas ietekmē. Idejas ir nekonkrētas un saraustītas tieši šo dažādo, nereti pretrunīgo asociāciju dēļ, un loki ap Raiņa vārdiem nav vien ievilkti ar zīmuli, tie eksistē arī ārpus grāmatas vākiem. Kad apzināti tiecos skatīšanās un klausīšanās pieredzi nomainīt un izvērst lasīšanas pieredzē, kļūst skaidrs, ka ne vien asociācijas mudina apstāties pie Raiņa vārdiem, bet arī pats teksts. Kā šodienas acīm traktēt ne vien lugas tēlu un konflikta filozofisko un simbolisko slāni, bet arī – kā vērtēt tās poētisko struktūru un valodu?

Lugu „Pūt, vējiņi!” kā pasūtījuma darbu Rainis saraksta 1913. gadā, atrodoties emigrācijā, to apakšvirsrakstā nodēvējot par tautas dziesmu piecos cēlienos. Šķiet, ka šīs lugas konflikta un tēlu aprises spēj novilkt ne tikai Raiņa lugu lasījušie: laivinieks Uldis ierodas sētā, lai apņemtu par sievu saderēto saimniekmeitu Zani, līdz ieskatās bārenītē Baibā (Barbā), liktenīgi izmainot iepriekš paredzēto lietu kārtību un mainoties pats. Lielā mērā tas saistāms ar ļoti plašo šīs lugas recepcijas un interpretēšanas vēsturi – Latvijas teātrī saskaitāmi vairāk nekā četrdesmit iestudējumu, kurus veidojuši Aleksis Mierlauks, Eduards Smiļģis, Alfreds Amtmanis-Briedītis, Māra Ķimele, Oļģerts Kroders, Dž. Dž. Džilindžers u.c. Līdz ar iestudējumiem minama arī Gunāra Pieša 1973. gadā tapusī filma „Pūt, vējiņi!” pēc Raiņa lugas motīviem (filmas scenāriju veidojis režisors kopā ar rakstnieku Imantu Ziedoni), kurā skan Imanta Kalniņa mūzika. Lugas konflikts nav reducējams līdz mīlestības trijstūrim (Uldis-Zane-Baiba) vai četrstūrim (Uldis-Zane-Baiba-Gatiņš), Rainim ir būtiski šajā darbā risināt fiziskā un garīgā spēka sadursmes tēmu un domāt par šo spēku sintēzi, primāri to izvēršot tieši Baibas un Ulda tēlu attiecību līnijā. Rainis reflektē arī par latviešu tautas pašapzināšanās procesu un tās ceļu uz pašnoteikšanos, tomēr ne sociālkritiski asi, bet gan, izmantojot latviešu tautasdziesmu formas stilizāciju un lugas simbolisko līmeni balstot folklorā (Daugava kā likteņa un veļu upe, egle kā mūžības, nemirstības simbols, kāzu tradīcijas u.c.). Rainis pievēršas arī ētiskiem jautājumiem, īpaši vainas apziņas ģenēzei – kas ir tie iemesli, kas liek Baibai un pēcāk arī Uldim doties nāvē. Lugas prologā Rainis atzīmē, ka darbā tēlotās tautas senatnes ainas uztveramas kā līdzība, un tas, kā šī līdzība traktējama un vai luga drīzāk uzlūkojama no laicīgā vai pārlaicīgā kategorijas, tomēr paliek lasītāja ziņā.

Mazāk komplicēts, tomēr vienlīdz saistošs ir valodas aspekts – cik lielā mērā Raiņa valoda atgrūž vai pievelk lasītāju, vai šodienas lasītājam lugas konflikts un tā atklāsme nešķiet pārlieku abstrakta, aptuvena? Rainis lugu rakstījis saistītā valodā, vien vietumis – nesaistīti (lielākoties tie ir dialogi, kas ir profāni un it kā norit starp citu, respektīvi, nav būtiski lugas darbībā, tās attīstībā – kaimiņu sievu tenkošana, mātes interese par topošā znota materiālo statusu u.c.). Principiāli būtisks ir tautasdziesmu stilizācijas paņēmiens, tas vērš uzmanību uz teksta formu un tā konstrukciju, forma šajā gadījumā pati kļūst par zīmi, par kodu – šķiet, tā ne vien rosina acīmredzamo sasaisti ar konkrētu folkloras tradīciju (precību un kāzu dziesmu kontekstā), bet arī universalizē lugas situāciju (līdz ar to arī lugas darbības laiks ir nenoteikts). Lugas teksts ir ļoti koncentrēts, blīvi tiek izmantoti deminutīvi un dabas tēli. Neparastu tēlainību tekstam piešķir nemitīgi mainīgie lugas darbības personu raksturotājvārdi, uzrunas formas – Baiba kā sedzacīte, vāverīte, sīkzvaigznīte, Uldis – Daugavzvejs, smiekludaris, irbju spērējs, Gatiņš – kroplēns u.c. Būtiski, ka šādu vārdu izmantojums primāri ietver vērtējumu, tiem ir arī spilgta emocionāla nokrāsa, tādējādi tiek radīts noteikts priekšstats par katru varoni. Nevar noliegt, ka šāds paņēmiens lugas tēlus izteikti polarizē un mazliet pat tipoloģizē. Šodienas lasītāju, visticamāk, mulsina tādi vārdi kā panikt [ii], spelte [iii] milnis, dairīties [iv] u.c. to specializētā un novecojušā lietojuma dēļ. Nereti šādu vārdu lietojums saistāms ar noteikta lugas varoņa valodas īpatnībām, līdz ar to iezīmējot arī tā raksturu, dzīves pieredzi – piemēram, Ortas tēls (Baibas aizbildne, kalpone). Tieši valoda nereti ļauj izsekot varoņu attīstībai, un visizteiktāk tas saistāms ar Ulda varoni – ierodoties sētā, Uldis ir straujš un izturas izaicinoši, tiecas pie Baibas aizskarta lepnuma, gluži instinktīvas pievilkšanās dēļ, savukārt, Baibu iemīlot, viņa straujums pierimst. Ja sākotnēji Ulda vārdos dzirdamas dusmas, spīts: „Es viņu dabūšu rokā. Ieēdies vai neieēdies, viņa mani neturēs par nerru. Es viņai rādīšu mani, Uldi, kaitināt! Dod dzert!” [v], pēcāk jau tajos jaušams maigums: „B a r ba (Piegājusi pie Ulda, kurš rokas salicis aiz muguras; viņa pieskaras ar lūpām pie viņa vaiga, tad piepeši.): Vai! // U l d i s: Vai tu maigu vēsmenīti! / Man gar vaigu galiņiem / Vēla bite aizlaidās / Spārniem vēsmu vēdināja.” [vi] Lugas situācijas nosacītība lielā mērā paredz to, ka lugas tēli pakļaujas autora koncepcijai, to raksturi ir monolīti un mainās tikai noteiktos lugas darbības kontrapunktos. Neskatoties uz to, Raiņa varoņu izdzīvotās emocijas ir ārkārtīgi plašas amplitūdas – tie izjūt gan skumjas un naidu, gan kaislību un iekāri, gan mīlestību, gan arī kaunu un dusmas. Šīs emocijas lugas tekstā atklājas smalkās niansēs un pustoņos, Rainim ir būtiski nezaudēt vienoto lugas intonāciju, skanējumu un nekrist galējībās, tās atklājot. Izteikti tas atklājas, piemēram, Gatiņa vārdos, kad to zemstrāvās ieskanas dusmas un vilšanās: „Ne es mīļš, ne es labs, / Man ienaida pilna sirds, / Kā guzniņa rubeņam / Pilna asu akmentiņu.” [vii] vai gluži pretēji – mīlestība: „Nebēdā, Baibaliņa: / Div’dūjiņas gaisā skrēja – / Mēs tām līdzi laidīsim / Pār mežiem, pār purviem, / Līdz tām rīta robežām.” [viii]

Kā iepriekš iezīmēts, lugā būtiska loma ir dabas tēliem, un principiāli tiek uzsvērti divi – vējš un egle, un tie lugā atklājas metaforas funkcijā – Uldi un Baibu ar tiem identificējot: „B a r b a: Egle mana lūzējiņa (..) / Tevi lauza, mani lauza / Tas bargais rīta vējš.” [ix] Lugas radāmajās domās lasāms, ka sākotnējā iecere bijusi Baibas un Ulda varoņus principiāli saistīt un identificēt ar dabas stihijām (ūdeni, gaisu un zemi): „Viņš – vējš, ūdens, lietus (..) Viņa – Sedzacīte = zeme, kluss rīts“ [x]. Lugas gala variantā Uldis primāri tomēr saistāms ar vēju (kā Ulda brāzmainais, skarbais un straujais, arī postošais raksturs), savukārt Baibas tēlam Rainis liek atklāties, metaforiski saistot to ar aizlauztu egli (latviešu folklorā egle saistās ar mūžību, arī Baibas nāvi Rainis redz kā pārdzimšanu). Ūdens stihija savukārt primāri saistāma ar Daugavu, tā lugā izvērsti atklājas kā likteņupe un nav tieši asociējama ar kādu lugas darbības personu.

Domājot par attieksmi pret lugas tekstu un tā valodu, ir vērts atzīmēt arī dažus nesenākos „Pūt, vējiņi!” iestudējumus – Dailes teātrī (1998. gads, režisors Oļģerts Kroders), Liepājas teātrī (2011. gads, režisors Dž. Dž. Džilindžers) un Nacionālajā teātrī (2005. gads, režisore Gaļina Poliščuka). Viskrasākās pārmaiņas lugas teksts piedzīvojis Gaļinas Poliščukas izrādē – tā principiāli veidota fiziskā teātra estētikā, aktualizējot cilvēka instinktu un dzimumu cīņu lugas konflikta atklāsmē, izrādē ievērojami īsināti Raiņa dialogi, tie pielāgoti izrādes koncepcijai. Seksualitātes tēmai iepriekš pievērsies arī režisors Oļģerts Kroders savā izrādē Dailes teātrī, iestudējumā sniegdams mājienus uz Zanes iespējamo grūtniecību, kā arī mērķtiecīgi lugas pirmo ainu maltuvē veidojot erotiski caurstrāvotu – meitām strādājot un atklājot tiekšanos pie pretējā dzimuma (līdzīgi lugas pirmo ainu traktējis arī Dž. Dž. Džilindžers Liepājas teātra izrādē, tomēr daudz konsekventāk, acīmredzamāk). Raiņa lugas tekstu Oļģerts Kroders savukārt nav izkliedējis un ievērojami reducējis, primāri tiecoties meklēt svaigu, mūsdienīgu skatījumu uz to. Kā jaunākā „Pūt, vējiņi!” iestudējuma, mūzikla Liepājas teātrī dramaturģiskā materiāla autori norādīti Jānis Elsbergs un Evita Mamaja, kuri lugu pārstrādājuši un to papildinājuši ar tautasdziesmām. Šīs izrādes kontekstā gan ir būtiski atzīmēt arī mūzikas nozīmi – komponists Kārlis Lācis izrādē rada gluži jaunu jēdzienisko līmeni, Raiņa darbam atņem tā izteikti nacionālo piesaisti, līdzās tautasdziesmu skaņām ietverot, piemēram, Balkānu tautu muzikālos motīvus, tādējādi apšaubot un ārdot arī nacionālās mentalitātes mītu.

Atgriežoties pie sākumā iezīmētajām teksta un tā interpretācijas vēstures attieksmēm, šķiet, ka lugas „Pūt vējiņi!” loma Latvijas kultūrtelpā ir neapšaubāma, līdz ar to arī priekšstati par to vienlaikus ir plaši un tomēr nereti no Raiņa teksta pat visai atrauti un nekonkrēti. Atšķirot grāmatas lappuses, lugas teksts lielā mērā liek lasītājam rēķināties ar konkrētiem nosacījumiem (gan formas un valodas līdzekļu, gan simboliskā līmeņa, gan arī tēmu vēriena kontekstā), rosinot, iespējams, neierastu lasīšanas pieredzi. Arī šī eseja ir mēģinājums šos nosacījumus pieņemt, tiecoties izkliedēto iespaidu konkretizēt, pietuvoties kodolam.

Autore ir Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas Lituānistikas moduļa 2015. gada absolvente