Lauma Mellēna-Bartkeviča 14.04.2020

Skatuves mākslas mediatizācijas džungļos

Skats no Goda teātra izrādes "Bļitka" interneta tiešraides // Foto: Zane Radzobe

2015. gadā, kad sāku pētīt mediatizācijas mijiedarbību ar skatuves mākslām, 2020. gada dzīves realitātes scenāriju iztēloties nebija iespējams. Skatīties operu vai teātru tiešraides uz kinoteātri gāju galvenokārt profesionālas intereses vadīta, lai turētu roku uz pulsa pasaules aktualitātēm un vērotu arī publiku, kura Latvijā izvēlas šo alternatīvu plašajam vietējās kultūrdzīves piedāvājumam. Tāpat arī šad un tad izmēģināju straumējumus tiešsaistē un, protams, skatījos videoierakstus, kas mūsdienās ir būtisks izziņas avots un palīgs  skatuves mākslu pētniecībā.

Patlaban, kad dzīvojam ārkārtas stāvokļa un pašizolācijas apstākļos, mediatizācija ir kļuvusi par kultūras patērētāja ikdienas sabiedroto nepastarpināta līdzpārdzīvojuma aizvietošanā ar ekrāndzīvi. Virtuālā telpa mākslas patērētājam nupat atgādina lielveikalu, kur samaksa par precēm mērāma stundās un minūtēs, kuru skaits diennaktī saglabājies nemainīgs, ja neskaita vienu stundu marta nogalē, ko “nozaga” pēdējā pāreja uz vasaras laiku. Sākotnēji #paliecmājās un #tiksimiesdrīz, iespējams, ļāva noticēt aiz stūra glūnošai prokrastinācijai, bet vien nepilnas nedēļas laikā virtuālā telpa čumēja un mudžēja no izrāžu ierakstu piedāvājuma no visām pasaules malām. Lielākoties bez maksas, dažiem ar 24 stundu piekļuves laika ierobežojumu, bet kopumā liekot sajusties kā bērnam saldumu veikalā, kur viss šķiet tik kārdinošs, ka izvēlēties kaut ko vienu ir teju neiespējami. Par to, vai virtuālais kultūras patēriņš pandēmijas laikā kaut kādā veidā mainīs sabiedrības paradumus, pagaidām ir pāragri spriest, toties ir interesanti vērot, kādos virzienos tas attīstās pašlaik un kādi “zvēri” sāk apdzīvot mediatizēto ekosistēmu skatuves mākslu kontekstā.

Lasījumi internetā izklaidei un intereses uzturēšanai

Laikmetīgā teātra formas arvien retāk sakņojas tekstā kā pamatvērtībā. Taču darbs ar balsi un intonācijām joprojām ir viena no aktiera darba būtiskākajām prasmēm. Turklāt mūsdienu tehnoloģiju iespējas ikdienas saziņas instrumentus ļauj pārvērst attālinātas formas priekšnesumā, atgriežoties pie teksta sasaistes ar klausītāja iztēli. Šo stratēģiju paralēli aizsāka Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš un KVADRIFRONS ar Džovanni Bokačo “Dekamerona” lasījumiem videoierakstos, vēlāk pievienojās arī citi aktieri ar sevis izvēlētiem tekstiem priekšā lasīšanai. Šeit mediatizācija svin uzvaru, sniedzot aktieriem iespēju pandēmijas laikā attālināti uzrunāt publiku, savukārt publikai – iespēju ekrānā redzēt un dzirdēt iemīļotos aktierus mazāk ierastā žanrā. Turklāt ar zināmu pievienoto vērtību aktieru atbildīgās tekstu izvēles dēļ, jo, kā jau kāds asprātis bija atzīmējis soctīklos, Gundars Āboliņš (un praktiski visi JRT kolēģi) ar nemainīgiem panākumiem varētu lasīt priekšā Krimināllikumu vai, tikpat labi, piemēram, mēbeļu montāžas instrukcijas. JRT aktieru lasījumi veido savdabīgus aktieru personību tuvplānus, vienlaikus kalpojot par nevainojamu mārketinga instrumentu publikas intereses uzturēšanai un teātra kā sociāli atbildīgas institūcijas tēla veidošanai.

KVADRIFRONA “Dekamerons” akcentē virtuālo tīklošanos, noveļu lasījumos iesaistot plašāku priekšā lasītāju loku – draugus, kolēģus, pasniedzējus un vienkārši domubiedrus, ne tik daudz izceļot personības priekšnesumu, cik signalizējot par individuālas iesaistīšanās jēgu un nozīmi kopējā labuma radīšanā un kopienas saliedēšanā.

KVADRIFRONA publicitātes foto

Virtuālā interaktivitāte,  “dzīvais” teātris un  teatralizētā dzīve

Pārcelšanās uz virtuālo realitāti kultūras, izklaides un plašākā sabiedriskā kontekstā ir radījis jaunas mediatizētas komunikācijas formas un izpratni par līdzdalību. Mans pirmais virtuālais līdzpārdzīvojums, kas apliecināja iepriekšminētās parādības iespējamību, gan nesaistījās ar skatuves mākslām, bet izklaides sfēru – proti, 90. gadu popmūzikai veltītu tiešsaistes diskotēku, kur 4 vai 5 stundu garumā unikālais apmeklējumu skaits tuvojās sešiem tūkstošiem cilvēku, bet pastāvīgais virtuālajā klātbūtnē esošo klausītāju skaits bija krietni virs pusotra tūkstoša, turklāt, spriežot pēc aktīvā čata, diskotēkā piedalījās gan vietējie, gan diasporas tautieši, gan citi. Pieļauju ka vidējais diskotāju vecums bija virs trīsdesmit gadiem, jo jaunākai auditorijai 90. gadu eklektiskais repertuārs diez vai raisītu pozitīvā nozīmē emocionālu domu apmaiņu virtuālajā vidē un līdzpārdzīvojumu katram savā dzīvesvietā.

Nākamais tests virtuālajai kopābūšanai – jau skatuves mākslas kontekstā – bija Teātra diena, kad, vakarpusē sazvanoties ar draugiem un paziņām un sekojot feisbuka laikjoslai, izrādījās, ka daudzi vienlaikus attālināti bauda Jaunā Rīgas Teātra leģendārā “Revidenta” ierakstu. Nedaudz spekulējot, respektīvi, izsakot pieņēmumu bez datu apkopojuma, ir ticami, ka liela daļa skatuves mākslu cienītāju nedēļas nogales vakarus pavadīja, baudot kādu daļu no virtuāli pieejamā piedāvājuma, daloties ar šo piedzīvojumu arī sociālajos tīklos un tādējādi apliecinot tā kolektīvo iedabu arī attālinātā formā.

Kad cilvēki nevar aiziet uz teātri, teātris nāk pie cilvēkiem. Ar šādu uzstādījumu pēdējo nedēļu laikā tapušas arī vairākas skatuves mākslu nozares interakcijas formas ar skatītājiem.

Viena no tādām ir DDT cikls “Izrādes-instrukcijas”, kas piedāvā jauna tipa dramaturģijas eksperimentus Jāņa Baloža, Lindas Rudenes un Anetes Konstes sniegumā. Izrādes-instrukcijas formāts paredz skatītāja iesaistīšanos, piemēram, klausāmmīklu minēšanā, tādējādi gūstot būtiski lielākus panākumus līdzdalībā nekā jebkurā klātienes izrādē.

Ar divu metru distances ievērošanas likumu uz kādu brīdi unikāla paliks pieredze ar “dzīvo” teātri tiešsaistē, respektīvi, izrādi, kas tiek spēlēta noteiktā laikā tāpat kā reālajā teātrī, skatītājiem pērkot biļetes un tās izmantojot, lai piekļūtu translācijai. Šādu variantu 25. martā veiksmīgi izmēģināja Goda teātris Liepājā ar Dž. Dž. Džilindžera izrādi “Bļitka” un Ģertrūdes ielas teātris, ik piektdienu virtuāli svinot “Taņas dzimšanas dienu”. Taču pilnībā iespējams, ka pavisam drīz piedzīvosim pandēmijas laika monoizrāžu birumu, uz ko pat gribētu aktierus mudināt, jo diez vai vēl kādreiz radīsies tik unikāli apstākļi un iespēja šādus individuālus projektus realizēt. Tas pats sakāms par attīstības iespējām podkāstu formātā, kur savukārt nule debitējis Liepājas teātris ar dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces un aktiera Gata Malika aizsākto ciklu “Pīpētavas sarunas”. Nedaudz saīsinot podkāsta ilgumu un rūpīgāk izstrādājot sarunas leģendu, padarot to mērķtiecīgāku un saturiski koncentrētāku, formāts varētu kļūt par jaunu un attīstāmu komunikācijas dimensiju skatuves mākslās. Latvijas Nacionālā opera un balets savukārt savā attiecību uzturēšanas stratēģijā ar skatītājiem līdzās izrāžu ierakstiem ļauj ielūkoties operas un baleta mākslinieku attālinātā darba ikdienā, publicējot videorullīšus par baletdejotāju treniņiem vai operdziedātāju formas uzturēšanu mājas apstākļos, tādējādi teatralizējot dīkstāves ikdienu un palielinot publikas izpratni par problemātiku, par kuru kultūras patērētāji aizdomājas reti.

Izrādes "Taņas dzimšanas diena WEB" ekrānšāviņš // ĢIT publicitātes foto

Vai atēdīsimies mediatēku konservus?

Pēc pašizolācijas perioda, kas diemžēl draud ievilkties, visticamāk, katram, kas joprojām varēs atļauties maksāt par elektrību un internetu,  būs izveidojies savs viedoklis par mediju pastarpinātu mākslas baudīšanu. Varbūt būs mainījušies paradumi, informētības un zināšanu līmenis, iegūta jauna pieredze. Aktuālāks nekā jebkad agrāk ir saistībā ar mediatizāciju un skatuves mākslām bieži uzdotais jautājums – vai mediatizētu produktu pieejamība, turklāt bez maksas, apdraud teātri kā efemēru, tomēr dzīvu un reālā mijiedarbībā starp māksliniekiem un publiku eksistējošu mākslu? Vācu teātra un mediju pētnieks Klemenss Rizi (Clemens Risi) uz šo jautājumu atbild negatīvi, apgalvojot, ka mediatizētas mākslas formas spēj radīt līdzpārdzīvojumu, taču tādu, kas galvenokārt izpaužas kā ilgas pēc dzīvā izpildījuma un iedarbojas tikai uz tādu skatītāju/ klausītāju, kam ir dzīvā izpildījuma baudīšanas un tā radītā līdzpārdzīvojuma pieredze. [1] Šobrīd ikviens sevi cienošs teātris piedāvā bez maksas internetā skatīties izrāžu ierakstus, dažkārt nosakot vien dažāda ilguma laika “koridorus”, kuros konkrēto iestudējumu iespējams noskatīties. Kultūras mediji, viedokļu līderi un līdzpilsoņi veido un dalās ar saviem ieteikumu sarakstiem un no arvien augošā skatuves mākslu “konservu” piedāvājuma veido izlases visām gaumēm – gan pašmāju aktieru faniem, gan gardēžiem, kas ierakstos ceļo ar pirkstu pa karti uz Eiropas un pasaules skatuvēm.  

Pandēmijas laikā mediatizācijas džungļi ap skatuves mākslām izaugs pamatīgi. Vai atēdīsimies mediatizētos konservus? Tas droši vien atkarīgs no tā, vai un kad atjaunosies iepriekšējā pasaules kārtība.

Viena lieta gan – lai arī konservi, tomēr ir lietas, pie kurām pierod un kuras ilgtermiņā pat var izraisīt atkarību. Piemēram, kvalitāte. To konstatēju vispirms jau operas žanrā, kad pēc vairākiem dažādu valstu operteātru ierakstiem ielūkojos mūsu Baltā nama virtuālajā piedāvājumā absolūti bez mērķa kaut ko specifiski analizēt vai salīdzināt.

Pagājušā gadsimta 90. gadu beigās mediju teorētiķis Filips Auslanders (Philippe Auslander) rakstīja par izzūdošajām robežām starp dzīvo un mediatizēto realitāti, kas radusies no arvien jūtamākas mediatizācijas klātbūtnes cilvēku dzīvēs un skatuves mākslās. [2] 2020. gadā mediatizācijas ietekme uz sabiedrību nav apšaubāma, bet skatuves mākslas līdz šim bija kā teju pēdējais bastions, kurš braši konkurēja ar virtualitātes dominanti un pat meklēja ceļus radošai mijiedarbībai – digimodernismam. 21. gadsimta pirmās dekādes pētījumos pārliecinoši apgalvots, ka “[..] līdzpārdzīvojums rodas starp cilvēkiem, kas atrodas vienā un tajā pašā telpā un laikā, tādēļ teātrim parasti ir vairāk kopīga ar sarunu aci pret aci nekā citiem mediatizētiem kultūras produktiem, piemēram, filmām vai interneta vietnēm.” [3]  Laiks, kamēr pasaulē plosās Covid-19 vīruss, diezgan droši kļūs par vienu no 21. gadsimta pavērsiena punktiem sabiedrības vēsturē, kuru raksturos savdabīgs enerģijas nezūdamības likuma apvērsums – reālais attālinājums veicina mediatizētu tuvināšanos. Mediatizācijas džungļu paēnā skatuves mākslas var gan iepauzēt, gan meklēt jaunas attīstības iespējas. Savukārt mums ir jāapgūst ekrāndzīves mērena, atbildīga lietošana un higiēna, lai ārkārtas stāvokļa beigās nebūtu acis ripā un smadzenes kamolā.

 


[1] Risi, Clemens. Opera and/as bodily participation. Paneļreferāts konferencē "Operatic Immersions". Huddersfīldā/ Līdsā, Apvienotajā Kralistē , Leeds, United Kingdom, 23.04.2016.
[2] Skat.  Auslander P. Liveness: Performance in a Mediatized Culture, Routlegde, 1999, p. 7.
[3] Skat. McConachie B. Engaging Audiences. A Cognitive Approach to Spectating in the Theatre. Palgarve Macmillan, 2008.

 

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt