Līva Brice 06.05.2020

Teātris bez zāles: skatītājs un teātris digitālajā vidē

Gribi būt kino režisors, publicē savu filmu Youtube; vēlies pieteikt sevi fotogrāfijas jomā, publicē bildes Instagram; jūti sevī kritiķa dotības – raksti blogu par izrādēm vai kodolīgi tās komentē Twitter. Sociālie mediji paver iespēju izteikties un realizēt sevi ikvienam, kam ir, ko teikt. Tomēr teātris šajā sociālo mediju piedāvātajā iespējā katram kļūt par radītāju līdz galam neiekļaujas – būt aktierim tiešsaistē, režisēt izrādi digitālajā vidē – nav tādas vienas aplikācijas vai sociālā tīkla, kas piedāvātu šādu teātra pieredzi, tomēr sociālo mediju radītās izmaiņas sabiedrībā ir ietekmējuši teātra ekosistēmu – ražošanu, izplatīšanu un saņemšanu. Tehnoloģijām un sociālajiem medijiem palielinot savu klātbūtni mūsu ikdienā, tie potenciāli ietekmēs teātra vidi arī nākotnē.

Ikdiena 1,5x paātrinājumā jeb steidzīgais skatītājs

2019. gada beigās straumēšanas platforma Netflix eksperimentēja, ļaujot skatīties filmas ar 1,5x ātrumu. [1] Filmu un seriālu režisori bija sašutuši, jo tādas izmaiņas ietekmē veidu, kā filmas tiek uzņemtas, tomēr steidzīgajam skatītājam, kuram laika ir tik, cik ir, bet vēlme skatīties filmas un seriālus ir liela, šī ideja tīri labi patika. 

Ja skatītājam gribas paātrināt filmas, tad var teikt, ka teātra forma mūsdienu dzīves ritmam ir ļoti neērta, neparocīga un apgrūtinoša – izrādes ir vairākos cēlienos, tās pieprasa ierašanos konkrētā laikā un vietā, savukārt mūsdienu cilvēku raksturo mūžīgais skrējiens, laika trūkums un pieejamība vienmēr un visur (always-on), bet teātros taču ir jāizslēdz savi viedtālruņi.

Mūsu labākais draugs vai vismaz neatņemas ceļabiedrs jau labu brīdi ir viedtālrunis. Tas kalpo visam – saziņai, uzziņai, komunikācijai, tas pilda dienasgrāmatas, plānotāja, personīgā trenera, kabatas kino zāles, maka un daudz citas funkcijas vienlaicīgi.

Medijus mēs patērējam “pa ceļam” – sociālos tīklus lasām, gaidot rindā, klausāmies podkāstus, braucot uz darbu, bet uz e-pastiem atbildam no vakariņu galda. Televīzija savu vietu mūsu steidzīgajā ikdienā ir atdevusi straumēšanas servisiem, ļaujot skatīties, ko un kad mēs gribam. Bet radio ir aizvietojis Spotify vai kāda līdzīga mūzikas straumēšanas platforma, kas ikvienam dod iespēju būt personīgās radio stacijas satura redaktoram.

Steidzīgais skatītājs nav vairs tikai skatītājs ērtā krēslā – kopš tīmekļa ienākšanas ikdienā lietotājs kļuvis arī par radītāju – prod(user) [2] – vienlaikus gan patērējot, gan radot saturu, ko patērēt. [3]

Sociālie mediji ir lietotāju radītā satura pārraidītāji, bet vai teātri var radīt tīmeklī? Klātesamība ir būtiska teātra pieredzes daļa, un viss, kas ir pastarpināts, ir jau cita veida komunikācijas forma. Tikmēr teātris savā būtībā ir tiešs komunikācijas līdzeklis: aktieris-skatītājs, aktieris-zāle, izrāde-zāle. Neatkarīgi no izvēlētā sadarbības formāta komunikācija ir tūlītēja: aktieris paklanās – zāle aplaudē, skatītājs nošķaudās – aktieris ietur pauzi. Rodas tūlītēja reakcija un atgriezeniskā saite. 

Šajās attiecībās ienākot digitālajam, vispirms jau veidojas pastarpināta komunikācija – pastarpinātājs ir televizors, dators vai cita viedierīce. Šīs ierīces, kas nostājas starp skatītāju un izrādi, atceļ daļu no ierastajām rituālajām praksēm skatītājam – var skatīties pidžamā, var uzlikt pauzi, var pārtraukt skatīties, kad vien ir vēlme. Aktierim savukārt zūd iespēja sajust skatītāju, atgriezeniskā saite ir aizturēta, ar nobīdi laikā, vai, iespējams, tās nav vispār.

Tomēr jāatzīmē, ka, atkāpjoties no standarta attiecībām (aktieris-zāle), teātri var piedzīvot arī caur tehnoloģijām – piemēram, Latvijas Jaunā Teātra institūta organizētās izrādes ir piedāvājušas gan teātri caur vizuāliem stāstiem (“Mii Mii paaudze”, rež. Elmārs Seņkovs, 2015), gan kopīgu grāmatas lasīšanu caur austiņām (“Klusais sējums”, rež. Tims Etčels un Ants Hemptons, 2013), gan teātri, kas pat īsti nav teātris (“Cinema Imaginaire”, rež. Lote van den Berga, 2014), bet gan instrukcija austiņās, kas liek meklēt konkrētus tipāžus pilsētvidē un ap tiem galvā būvēt stāstus.

Pasaulē izrāžu veidošanā tiek izmantota gan virtuālā, gan papildinātā realitāte (agumented reality) [4], tomēr šo tehnoloģiju pielietojums teātrī ir pašā attīstības sākumā un nav skaidra viedokļa par to, vai teātrim tās ir vajadzīgas. [5] Tāpat tehnoloģiju izmantošana teātra procesā pieprasa arī skatītāju ar zināmu tehnoloģiju pratību, lai ierīces pilnvērtīgi varētu izmantot un tās neradītu problēmas izrādes piedzīvošanā, piemēram, lai izprastu no skatuves aizvien biežāk komunicētos digitālās kultūras produktu, kā WhatsApp čatu, FaceTime, mēmu un citu, nestos vēstījumus.

Bet, atgriežoties pie mūsu steidzīgā skatītāja, – tam piemīt gan tehnoloģiju, gan digitālā pratība – pētnieki jau labu brīdi neizdala digitālo un fizisko identitāti, apgalvojot, ka tās mūsu ikdienas ritmā ir tik ļoti savijušās kopā, ka runāt par vienu kā atrautu no otras ir aplami. Sociālie mediji teātra skatītājam kalpo kā kritikas platforma, kultūras platforma un iespēja veidot kopienas ap teātra vidi. Tiešā veidā var redzēt fiziskās identitātes darbību atspoguļojumu digitālā vidē, jo teātra apmeklējums ir fizisks, kamēr par piedzīvoto mēs visbiežāk izvēlamies reflektēt sociālajos medijos. Un, ja skatītājs par izrādēm runā tīmeklī, tad teātrim ir jāseko savam skatītājam un jārada sava digitālā identitāte.

Interaktīvā afiša un daudz vairāk

Vistiešāk un redzamāk digitālā vide ir ietekmējusi teātra attiecības ar auditoriju. [6] 21. gadsimtā teātra veidotājiem un komunikācijas speciālistiem mārketinga aktivitātes sniedzas daudz tālāk par vienkāršu paziņojumu, ka ir skatāma izrāde. Teātra ikdienas komunikācijas aktivitātes ir auditorijas piesaistīšana, mijiedarbība un attiecību uzturēšana. To īstenošanai tiek izmantoti dažādi kanāli.

Teātriem ir savas mājaslapas, kas pilda vienkāršāko uzdevumu – tās ir digitālie afišu stabi ar informāciju par izrādēm, repertuāru, aktieru portretiem un lomu uzskaitījumiem. Tomēr blakus repertuāram teātra mājaslapas nodrošina būtisku interaktivitātes iespēju skatītājiem, ļaujot pievienot atsauksmes un komentārus par izrādēm. Var runāt, ka ap katru no izrādēm veidojas mini teātra kopienas, jo nereti komentētāji atsaucas uz citu skatītāju komentāriem, diskutē savā starpā, nepiekrīt un kopīga slavina.

Tomēr mājaslapu piedāvātās iespējas ir ierobežotas – cilvēki komentē ar pseidonīmiem, veidot diskusiju ar skatītājiem ir grūti, un mājaslapa kā asinhronas komunikācijas līdzeklis nevar nodrošināt veiksmīgu atgriezenisko saiti. Tāpēc nu jau katram teātrim ir vairāki sociālo tīklu konti, caur kuriem uzrunāt savus skatītājus. Teātra kontu satura analīze būtu atsevišķi pētāms objekts, jo stratēģijas, ko teātri izvēlējušies, ir atšķirīgas – kāds piedāvā tikai informāciju par jaunākajām izrādēm, citi ļauj ieskatīties mēģinājumu procesā un iepazīt aktieru dzīves aizkulises. Instagram vairāk kalpo izrāžu iestudēšanas procesa atskaitei, Twitter – sarunām un viedokļiem. Apskatot “lielo” teātru klātesamību sociālajos tīklos, redzams, ka vairums ir visur, kur šobrīd ir jābūt.

 

Teātru sociālo mediju izmantojums

Skatītāja attiecības ar teātri digitālajā vidē ir atkarīgas no platformām, kas tiek lietotas. Un no skatītāja perspektīvas – šīs attiecības var būt gan aktīvas, gan pasīvas. Ar pasīvām attiecībām saprotot sekošanu teātru kontiem, bet ar aktīvām – komentēšanu, teātru pieminēšanu savos ierakstos un mijiedarbību ar saturu.

Jaunums vai drīzāk loģisks turpinājums digitālās vides izmantošanai ir divu teātru piedāvātie podkāsti – Latvijas Nacionālais teātris ar “Klausies Nacionālo!” un Liepājas teātris ar “Pīpētavas sarunām”. Teātra vide ir pateicīga podkāstu veidošanai, jo tēmu loks ir tik plašs, ka savai gaumei kādu podkāsta sēriju atradīs ikviens skatītājs.

Vai mēs varam gaidīt, ka teātri apgūs jaunus sociālos tīklus un izmēģinās neierastus veidus, kā uzrunāt jaunākus skatītājus? Iespējams, tomēr teātra skatītājs no teātra digitālajā vidē vispirms sagaida klasiskas lietas – informāciju par izrādēm, biļešu iegādi un aizkulišu ainiņas sociālajos tīklos.

Nedaudz pieskaroties tēmai par biļešu iegādi, digitālā vide ir ieviesusies izmaiņas arī te – iepriekš biļešu tirdzniecība notika teātra kasē, un, ja gribējās biļeti pārdot, tad pirms izrādes pie teātra durvīm nervozi nācās cerēt, ka kāds no rokas nopirks. Tagad dažādās Facebook grupās (un pašu teātru Twitter kontiem palīdzot) biļetes var ne tikai pārdot, bet arī apmainīties datumiem, sēdvietām un pat izrādēm Funkcionāli – biļešu tirdzniecība norisinās internetā un teātru kasēs, bet uz dažu Latvijas teātru izrādēm biļetes ir tik grūti iegādāties, ka tas savā veidā ir radījis atsevišķu kopienu sociālajos tīklos. Piemēram, atsevišķa Twitter sarunu tēma ir Jaunā Rīgas teātra biļešu iegāde tiešsaistē – biļešu tirdzniecības dienās skatītāji apmainās ar vērtīgiem padomiem biļešu iegādei un sarkastiskiem jokiem, ja tas nav izdevies. 

Tāpat kā mūsu sociālo mediju identitāte nav tikai reprezentācija tam, “kā mēs domājam, kas mēs esam”, bet arī mūsu sniegums tam, “kā mēs gribētu, lai mūs redz citi” [7], arī teātri sociālo mediju kontos rūpīgi veido savu tēlu – kāds uzturot formālo saziņas stilu, kāds izvēloties familiāri uzrunāt skatītājus. Digitālā vide teātriem pamatā kalpo jaunumu izplatīšanai, izmantojot dažādus sociālo mediju kanālus, un atgriezeniskās saites saņemšanai gan komentāru veidā mājaslapā, gan dzīvīgās diskusijās sociālo tīklu laika līnijās, īsto teātri atstājot klātienei. Vismaz tā bija līdz šim.

Piespiedu eksperiments

Izsludinot ārkārtas stāvokli valstī saistībā ar COVID-19, viens no punktiem bija – “aizliegt visus publiskos pasākumus, sapulces, gājienus un piketus virs 200 cilvēkiem” [8]. Twitter kopiena vēl nebija izdiskutējusi katra teātra zāles ietilpību, kad teātri viens pēc otra paziņoja, ka līdz ārkārtas stāvokļa beigām tiek atceltas izrādes visās zālēs.

Ekrānšāviņi no teātru Instagram kontu paziņojumiem

Ko tas nozīmē/ja? Mēs šobrīd varam piedalīties eksperimentā – dzīve bez teātra. Drīzāk – eksperiments ir “dzīve bez teātra apmeklējuma”, jo teātri tāpat kā muzeji, kas piedāvā virtuālās ekskursijas pa saviem krājumiem, meklē veidus, kā nokļūt pie saviem skatītājiem. Teātru piedāvājumā var izšķirt trīs tendences: 

1) Izrāžu ieraksti – neseni un ļoti seni, Youtube, Vimeo vai televizora ekrānā. Šāds piedāvājums gan nav jaunums, jo izrāžu ierakstus ierasts redzēt televīzijā, tomēr kā jauninājumu var minēt tieši tiešsaistes platformu izmantojumu, tā izejot “ārpus” televizoriem un nokļūstot jebkurā viedierīcē. Skatītājiem tiek piedāvātas gan nesenas un iemīļotas izrādes (JRT un Nacionālais teātris), gan tādas, kuras klātienē varētu būt redzējis tikai retais (Dailes teātris).

2) Grāmatu lasīšana tiešsaistes vidē – šo ideju īsteno divi teātri. Teātra trupa KVADRIFRONS Facebook lasa “Dekameronu”, bet Jaunais Rīgas teātris Vimeo platformā piedāvā kopīgi klausīties lasījumus “JRT lasa grāmatas mājās” – katru dienu kādu citu.

3) Radoši risinājumi – kā jau iepriekš aplūkots, nav tā, ka teātris nevar norisināties pastarpināti. Trīs teātri šo laiku izmanto, lai saviem skatītājiem piedāvātu ko neierastu:

Ģertrūdes ielas teātris piedāvā tiešsaistes izrādi “Taņas dzimšanas diena WEB”, kas norisinās kā video zvans un kopīga pasēdēšana. [9] Dirty Deal Teatro saviem skatītājiem piedāvā izspēlēt izrādes mājās, dramaturgiem sagatavojot norādes un radot “Izrādes-instrukcijas” ciklu. [10] Interneta tiešraidē spēlētas izrādes “Bļitka” (Goda teātris) [11] un “Tēbu zeme” (rež. Dmitrijs Petrenko) [12].

Fiziskās distancēšanās laikā, kad teātru telpas ir aizvērtas un vienīgais komunikācijas rīks ar skatītājiem ir digitālā vide, varam redzēt, ka teātra pamata formu digitālajā vidē nevar tieši pārnest.

Teātris ir baudāms klātienē, tas ir fizisks – zālē, uz vietas. Digitālā vide rada labu platformu, no kuras fizisko teātri iemīlēt vēl vairāk – klausīties iemīļotos aktierus, vērot izrāžu mēģinājumus, ilgoties. Sociālie mediji ļauj teātrim apsēsties skatītājam blakus, iemalkot tēju un pārrunāt piedzīvoto. Beigās var uzdot retorisku jautājumu, kurš no šīm tuvākām attiecībām iegūst vairāk – skatītājs vai teātris? Un vai #ēkultūra [13] radītie risinājumi un pieejas būs uz palikšanu Latvijas teātru digitālās vides izmantošanas praksē, vai tomēr #TiksimiesDrīz [14] klātienē?

 

 


[1] Griffin, A. (Oct 29, 2019). Netflix update allows some people to speed up or slow down shows. Independent. Sk.: https://www.independent.co.uk/life-style/gadgets-and-tech/news/netflix-update-films-tv-new-latest-speed-up-slow-down-watch-a9175876.html
[2] Šis angļu valodas saliktenis sastāv no diviem vārdiem – producent un user, tā norādot, ka ikviens ir gan satura producents un veidotājs, gan tā patērētājs jeb lietotājs.
[3] Hinton, S., & Hjorth, L. (2013). Understanding Social Media. Los Angeles: SAGE Publications. P. 57. 
[4]Dažus piemērus var aplūkot te: Rogers, S. (Dec 6, 2019). How Technology Is Augmenting Traditional Theater. Forbes. Sk.: https://www.forbes.com/sites/solrogers/2019/12/06/how-technology-is-augmenting-traditional-theatre/#385dbbbf50c0
[5] Dickson, A. ( Jan 4, 2019). Will virtual reality change theatre? Financial times. Sk.: https://www.ft.com/content/0b25319e-f7cd-11e8-a154-2b65ddf314e9
[6] Hadley, B. (2017) Theatre, Social Media, and Meaning Making. Palgrave Macmillan. P.169
[7] Lonergan, P. (2016). Theatre & Social Media. London: Palgrave Macmillan. P.30
[8] Ministru kabinets. (2020.gada 12.martā). Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu. Sk.: https://spkc.gov.lv/upload/Aktualitates/2020/2019-nCoV/covid19_003.pdf
[9] Tapusi izrāde “Taņas dzimšanas diena WEB”. http://git.lv/izveidota-izrades-tanas-dzimsanas-diena-tiessaistes-versija/
[12] 7. maijā tiešsaistē būs skatāma izrāde “Tēbu zeme”. https://www.kroders.lv/highlight/4447
[13] Kultūras ministrijas ierosinātais tēmturis, kas apkopo valsts kultūras iestāžu digitālos resursus un informāciju par e-pakalpojumiem.
[14] Sociālajos tīklos izmantots tēmturis, rakstot par aktivitātēm ārkārtas stāvokļa laikā.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt