Ieva Rodiņa 04.06.2020

“Skroderdienu” anatomija Latvijas teātrī

Ievadot Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopkatalogā atslēgvārdu “Skroderdienas”, parādās dažādos gados tapušu populārzinātnisku rakstu nosaukumi: “Skroderdienu fenomens”, “Vecais labais Blaumanis”, “Īstas saulgriežu sajūtas”, “Kas par Jāņiem bez “Skroderdienām””, “Latviešiem simpātisks dullums”, “Atkal skroderi brauc”, kulminējot pat ar tādiem apzīmējumiem kā “Citiem buļļu cīņas, mums – “Skroderdienas””, “Jāņu obligātā izrāde” vai pat “Silmači kā dziesmu svētki”. Krāsns sprāgšana, rumulēšanās, slepus pīpēšana, zagļu pēršana, zaļās alus krūzes zagšana, Līgo vakara kaislības, Jāņu rīta atkalsatikšanās un visu pāru dabūšanās – šie neatņemamie “Skroderdienu” elementi pavada ne tikai skatītājus, bet arī aktierus paaudžu paaudzēs.

Tuvojoties “Skroderdienu” laikam, teātra vietne KrodersLV piedāvā ieskatu dažādu gadu Blaumaņa lugas iestudējumos, pētot, kā darbs, ko sava laika kritika atzina par nevērtīgu, izaudzis par vienu no Latvijas kultūras stūrakmeņiem. Kā norāda teātra zinātniece Zane Radzobe, “īstenībā "Skroderdienas" jau sen vairs nav tikai teātra izrāde, (..) bet drīzāk kļuvušas par kaut ko citu. Par patstāvīgu rituālu.” [1] Piedāvājam kopā ar mums ieskatīties šī rituāla būtībā, katru dienu atšķirot pa vienai “Skroderdienu Silmačos” vēstures lappusei.

 

“Skroderdienu” aizsākumi

Latviešu Biedrības teātrī 1902. gada 30. janvārī pirmizrādi piedzīvo “Skroderdienu Silmačos” pirmiestudējums. Izrādes režisors ir Pēteris Ozoliņš, Rīgas Latviešu biedrības teātra direktors, kurš iepriekš (1893) ar panākumiem iestudējis Blaumaņa “Pazudušo dēlu”, bet 23 oriģinālkompozīcijas sacerējis jaunais komponists Aleksandrs Būmanis. Lugas varoņus iemieso sava laika izcilākais aktiersastāvs – Otīlija Muceniece (Antonija), Jūlija Skaidrīte (Elīna), Aleksis Mierlauks (Dūdars), Aleksandrs Freimanis (Aleksis), Berta Rūmniece (Pindacīša), Dace Akmentiņa (Kārlēns) u.c.

Recenzents K. laikrakstā “Balss” atzīst, ka izrāde “norisinās viscaur dzīvi un tekoši; izrādītāji likās it kā dzīvojam ik katrs savā lomā un iespaids tāpēc apmierināja lielāko tiesu skatītāju.” [2] Tikmēr kritiķu viedoklis ir galvenokārt iznīcinošs. Kritizēta tiek jau pati Blaumaņa luga, secinot, ka tajā nav nekādas literāras vērtības ne sižetā, ne raksturu veidojumā. Literatūrkritiķis Jānis Asars nākamajā dienā pēc pirmizrādes paziņo: “Visa luga ir tāds konglomerāts, savārstījums no visraibākiem, nekādi kopā nesaderošiem skatiem… Tas viss ir sakaltušas un sapelējušas druskas no Blaumaņa agrākā, kaut arī ne bagātā, ideju mielasta galda, bēdīgi kankari no tā, kas citkārt gribēja tapt par bagātību, un varbūt pat nāves zvanu balss, ka autors tagad ar labāko gribu vairs nemaz nevar radīt nekā nopietna un ir izrakstījies!” [3]

Blaumanis piedāvā sava laika latviešu dramaturģijai netipiskus raksturus, kuriem recenzenti velta krāšņus apzīmējumus.

Aleksis tiek raksturots kā “idiots” [4] un “garlaicīgs tūļa” [5], Dūdars – “līdz prātvēderībai pārdzīvojies kroplis pie miesas un gara” [6], Antonija – akla un neattapīga, u. tml. Jānis Asars rezumē: “Tādi cilvēki būtu latviešiem par pārāk milzīgu kaunu, ja tie, par laimi, nebūtu tikai Blaumaņa fantāzijā!” [7]

Īpašu kritiku izpelnās ainas, kas balstītas fiziskā komismā, piemēram, skats, kur “3 mātītes ķildojas ap ūdens vannīti”, kur “bites trenkā žīdus un citus ļaudis” vai kur “žīdi producējas ar saviem sen pazīstamiem un nodilušiem jokiem” [8]. Kā “pretīgs” raksturots arī “Pindacīšas mizošanas skats” [9], kura laikā vīrs uz skatuves atklāti noper sievu. Recenzentaprāt, pieņemamākas būtu pāris dunkas, ar kurām apmainītos abi laulātie, vai augstākais – ja Pindaks noņemtu siksnu un draudot skrietu pakaļ Pindacīšai, ļaujot skatītājam nojaust par gaidāmo pērienu. Tikmēr kā veiksmīgākās epizodes atzīmētas “Laime pirtiņā”, kas raksturota kā “pilnīgākā idille, kuru jebkad esam redzējuši, dzejiska savā sirsnībā, lielajās rūpēs un nākotnes cerībās”, kā arī jautrie skati starp Kārlēnu, Rūdi un Ieviņu – “visi bez izņēmuma jauki domāti, labi izstrādāti un tikpat labi arī atdzīvināti.” [10]

Jau šajā iestudējumā rodas aizmetņi dažām “Skroderdienu” tradīcijām. Zināms, ka Blaumanis, rakstot lugu, domājis par tēlu atbilstību konkrētiem Rīgas Latviešu teātra aktieriem. Tā, piemēram, Dūdars ticis pie klibas kāju, jo savainojumu tobrīd guvis lomas atveidotājs Aleksis Mierlauks. Pirmiestudējuma piemēram, Kārlēna lomu atveidojot aktrisei-sieviete, seko arī Nacionālais teātris, 1921. gada iestudējumā puiku uzticot spēlēt Mirdzai Šmithenei. Savukārt Berta Rūmniece, kura Pindacīšas lomu pirmoreiz atveidoja 36 gadu vecumā, arī turpmākajos “Skroderdienu” uzvedumos spēlējusi tikai šo varoni.

Galvenokārt pateicoties Jāņa Asara iznīcinošajai kritikai, 1902. gada "Skroderdienu" iestudējums tiek nospēlēts tikai trīs reizes. Jauns lugas uzvedums top 1907. gadā Alekša Mierlauka režijā, piedaloties daļai no pirmiestudējuma aktieransambļa.

Nacionālā teātra “Skroderdienu” tradīcijas sākums

1921. gada 7. martā ar Alekša Mierlauka iestudējumu aizsākas Nacionālā teātra “Skroderdienu” tradīcija. Iestudējumā titullomu – Antoniju – atveido Lizete Iesmiņa-Mihelsone, kura šo lomu jau iepriekš spēlējusi Rīgas Latviešu biedrībā un par kuru recenzenti atzīst, ka aktrise iemieso “īstu Blaumaņa lauku sievieti” [11], balstoties reālajā dzīvē noskatītos cilvēku raksturos, kamēr pārējā tēlu sistēma ir krietni vien košāka. Blaumaņa luga joprojām tiek uztverta kā pārlieku viegla komēdija, un Līgotņu Jēkabs atsauksmē par izrādi jaunajiem aktieriem pārmet, ka tie spēlē krietni vien ārišķīgi, jo tiem, kā jau pilsētā augušiem, Blaumaņa joki liekas sveši. [12] Alekša lomā – Jānis Šāberts vai Voldemārs Švarcs, Dūdars – pats Aleksis Mierlauks, Elīna – Jūlija Skaidrīte vai Lilija Ērika. Teātra zinātniece Lilija Dzene uzsver, ka Alekša Mierlauka interpretācijā dominē pietāte pret tradīciju [13]. Arī kritiķis Roberts Kroders ironiski norāda: “Mierlauks režiju vadīja pēc [divdesmit gadus] sena parauga, kā toreiz ar Blaumani kopā. Bet garlaicīgi bija tagad.” [14]

Kaut arī izrāde top par godu aktrises Lizetes Iesmiņas-Mihelsones 25 skatuves gadu jubilejai, tā teātra vēsturē ieiet ar to, ka mainās akcenti tēlu sistēmas hierarhijā.

Līdz ar visumā rāmo izrādes plūdumu lielāku brīvības sajūtu iemanto šķietami otrā plāna raksturlomu tēlotāji, iestudējuma centrā pārliecinoši nostājoties Blaumaņa "žīdu trio". Par galveno mīlas pāri kļūst Antas Klints skaistā, vitālā Zāra un Alfreda Amtmaņa-Briedīša smalkā groteskā zīmētais Joske, kuru mīlestībā iejaucas Teodora Podnieka, talantīga raksturlomu tēlotāja, Ābrams. Dzīvi, atraisīti tēli ir arī Bertas Rūmnieces Pindacīša un Mirdzas Šmithenes Kārlēns. Cita starpā tieši Blaumaņa varoņi – no Kārlēna un Bebenes “Skroderdienās” līdz traģiskajai Indrānu mātei – kļūst par aktrises Mirdzas Šmithenes būtisku talanta apliecinājumu.

Video kadros: "Skroderdienu Silmačos" brīvdabas izrāde 1932. gadā (avots: 100.teatris.lv)

Smiļģa “Skroderdienas”: Latvijas teātra revolūcija

1923. gada 25. janvārī pirmizrādi piedzīvo viens no eksperimentālākajiem “Skroderdienu Silmačos” iestudējumiem Latvijas teātra vēsturē. Pie Rūdolfa Blaumaņa lugas sadarbībā ar teātra teorētiķi un mākslinieku Jāni Munci ķeras režisors Eduards Smiļģis, un radošās komandas ambīcijas ir ne vairāk un ne mazāk kā pierādīt, ka Blaumaņa lugā sastopamas itāļu 16. gadsimta delartiskās komēdijas iezīmes. Tiek sacelta īsta vētra sava laika presē, taču teātra vēsturē šis iestudējums iegājis ne tikai kā drosmīgs formas eksperiments, bet arī kā interpretācija, kas pavērusi jaunus nozīmes slāņus pašā Blaumaņa lugā.

Smiļģis un Muncis izstrādā jaunu, absolūti oriģinālu iestudējuma koncepciju, Blaumaņa lugas karkasam vairākos aspektos piemērojot itāļu delartiskās komēdijas principus.

Izrādē aktierspēle pilnībā atbrīvota no psiholoģijas, tā vietā dominē groteska un teatralizācija jeb apzināts spēles princips. Plašos masu skatos izstrādāta izrādes kustību partitūra, kurā sadzīviskas darbības (piemēram, istabas slaucīšana, galdu klāšana utt.) iestudētas kā stilizēti deju priekšnesumi ar etnogrāfisku tautas rotaļu elementiem: “Puiši un meitas (tauta) – viņu nozīme ir kā dekoratīvs ornaments izrādē, viņi pastāvīgi uznāk dziedādami, dejodami pēc kopēja loģiski veidota zīmējuma. Šī daļa ir ārkārtīgi bagāta, sākot ar pirmo cēlienu. (..) Visaugstāko pakāpi sasniedz Jāņu vakara aplīgošanas skats. Šī daļa ir tik bagāta, ka viņas raksturu izprotot nepieciešami iepazīties ar tautas ierašām un svētkiem, dejām un rotaļām (..). Deju un rotaļu kustībām jāņem kā pamats visvienkāršākās tautas rotaļas – “Jandāliņš”, “Zvejnieks ” u. c.” [15] 

Artistiski izstrādātas arī individuālo tēlu kustības – izrādes recenzenti aktieriem pārmet “sevis spēlēšanu” (tātad – atteikšanos no smalki izstrādātiem psiholoģiskiem raksturiem), “brīvu improvizēšanu” un “klaunādi”. Delartiskās komēdijas fizisko joku jeb lazzi tehnikā izspēlēti vairāki R. Blaumaņa lugā tēlotie komiskie notikumi – piemēram, kādā izrādes fotoattēlā [16] redzama groteska aina, kur Alfrēda Gulbja Pindaks pāri koka statīvam, kur vēlāk glabāsies alus muca, noguldījis Otīlijas Āriņas Pindacīšu un atvēzējis roku, lai viņu nopērtu par Ābrama lakatiņa zādzību, bet aiz kolonnas aizslēpies Arveda Mihelsona Rūdis un Augusta Mitrēvica Kārlēns, kurš, aktīvi līdzspēlējot, kariķē Pindaka kustības, turot rokā gana stibu.

“Skroderdienas Silmačos” (1923, DT, rež. E. Smiļģis). Priekšplānā: Pindacīša - Otīlija Muceniece, Pindaks - Afrēds Gulbis. Aizmugurē: Rūdis - Arveds Mihelsons, Kārlēns - Augusts Mitrēvics // Foto: RMM arhīvs, Inv. Nr. 805.284.

Līdzīgi kā delartē, izrādes tēlu sistēma tiek iedalīta divās grupās. Pie komiskajām maskām piederīgi Ābrams, Joske un Zāra, Pindaks un Pindacīša, kā arī Bebene un Tomuļmāte, kuras izrādē kļūst par “lielisku tipu galeriju no lauku dzīves” [17]. Savukārt lirisko mīlētāju maskas (Aleksis, Antonija, Elīna, Pičuks un Auce) izrādē ir “ir drusku ieplīvurotas vieglā romantikā” un veidotas pēc “parti grave (comm. dell’arte) paraugiem. Te .. pārsvaru ņem laucinieku naivums, biklums, tā tad vairāk komiskas, humoristiskas nokrāsas nekā nopietnas.” [18] Pa vidu šīm tēlu grupām kā izrādes vadītāji aktīvi darbojas Augusta Mitrēvica Kārlēns, Arveda Mihelsona Rūdis un Elvīras Brambergas Ieviņa, kuri veidoti pēc delartiskās komēdijas zanni jeb kalpu masku Arlekīna, Brigela un Kolumbīnes parauga.

Šo tēlu sistēmas iedalījumu, uzsverot komisko un nopietno jeb lirisko izrādes darbības līniju, izceļ arī teātra kritiķis R. Kroders: “Mīlas jūtu pilnās scēnas dzīvi mainās ar žīdu spēli un mazo komediantu: Kārlēna, Rūda, Ieviņas jautrībām. Izrādē ir savs Trufaldīns (Kārlēns), kas vienmēr pārtrauc romantisko dominanti, neļauj skumt, bet rada smieklus.” [19] Zanni un komiskās lomas atveidojošo aktieru sejas klāj spilgts, grotesks grims – bāla seja ar tumšiem acu lokiem un koši sārtiem vaigiem, vairākiem tēliem pielīmēti deguni un kuplas uzacis, tādējādi atbilstoši delartes tradīcijai radot maskas iespaidu.

Kritika Smiļģa novatorisko “Skrodedienu” interpretāciju vērtējumā sliecas radikāli pretējos virzienos. Sava laika vadošie kritiķi (Roberts Kroders, Paula Jēger-Freimane un citi) akcentē izrādes oriģinālo pienesumu Blaumaņa “pārinterpretācijā”. Tikmēr citās recenzijās Dailes teātra iestudējumam pārmesta attālināšanās no “latviskas” teātra tradīcijas, kaut arī izrāžu fotogrāfijās redzams, ka iestudējuma kostīmos un scenogrāfijā, kā arī kustību partitūrā integrēti arī etnogrāfiski motīvi. Kategorisks, piemēram, ir Kārlis Dziļleja: “Blaumaņa “Skroderdienas” gan tās vairs nebija. Spēlē bija pazudis īpatnējais Latvijas lauku kolorīts, bez kura Blaumanis nav iedomājams. Daži aktieri gan vēl turējās zemnieciski groteskā žanrā, bet dažos, sevišķi Priedes Aleksī, bija viss kas, manis pēc Čailds Herolds vai rokoko stila marķīzs, tikai ne lauku puisis. (..) Un tad – Munča dekorācijas šoreiz arī nelabā ziņā neder Blaumaņa komēdijai: zemnieku istaba ar dīvainiem knaģiem gar sienām pēc tādas spāniešu pils, bet ārs – ar Latvijā arī stilizācijā neiespējami stāviem pauguriem (..).” [20] 

Tikmēr Paula Jēger-Freimane oponē: “Un patiesi, tas arī nebija Blaumanis viņa reālā izpausmē. Bet Blaumaņa gars, Blaumaņa dziņa uz teatrālu prieku tomēr šai izrādē bija, kaut arī tā bija galīgi denacionalizēta." [21]

 

Tāpat kritiķe norāda, ka Dailes teātris pirmais izpratis Blaumaņa “joku” īsto saturu – gaiša dzīves prieka bezbēdīgo starojumu – un atraisījis to no reālās pasaules mainīgiem apstākļiem, devis tai abstraktas idejas formulējumu delartiskā skatuves iemiesojumā.” [22]

"Skroderdienu Silmačos" (DT, 1923, rež. E. Smiļģis) // Foto: RMM arhīvs, Inv. Nr. 203294/2

Alfreda Amtmaņa-Briedīša “Skroderdienas Silmačos” latviskā garā

1935. gadā jauna “Skroderdienu” versija – šoreiz Alfreda Amtmaņa-Briedīša režijā – top Nacionālajā teātrī. Izrāde kopumā tiek raksturota kā jauka, dzīvā ritmā ritoša, ar dzirkstošu dzīvesprieku jau kopš pirmā skata [23]. Īpaši tiek izcelts izrādes latviskais gars, jauniestudējumu nodēvējot par “tautisku brunču rēviju” [24] un “latviskā gara bajārismu” [25]. Paula Jēger-Freimane rezumē, ka “ar tādu plašumu un latvietiska viegluma elpu piepildīta šīs lugas izrāde vēl nav skatīta.” [26]

Mākslinieks Jānis Kuga intervijā pirms pirmizrādes atzīst, ka izrādē īpaši izcelts Līgo vakara skats, masu ainu dalībniekus ieģērbjot pēc viņa skicēm un krāsu kompozīcijām veidotos nacionālos tautas tērpos [27]. Kopumā iestudējumam tiek izgatavoti 70 jauni kostīmi. Silmaču saimes istabā mākslinieks ieviesis latviska stila izgreznojumus, savukārt ārskatos dominē Latvijas lauku pastorālās ainavas, kurās iezīmējas Blaumaņa dzimtajiem Ērgļiem raksturīgais kalnainais reljefs, mijoties ar zilu debešu perspektīvu. Deju numurus iestudējusi baletdejotāja un aktrise Zaiga Lepne.

Izrādes centrā ir Lilijas Štengeles, 30. gadu operešu un dziesmuspēļu zvaigznes, Antonija. Atšķirībā no iepriekšējām lomas interpretācijām, Štengeles Antonija ir psiholoģiski niansēts tēls, aktrise nebaidās paust ekspresiju un dzīvesprieku, vienlaikus izceļot varones sievišķību un maigumu, tādējādi Antonijas lomu no parastā šablona pārveidojot par vispārcilvēcisku tēlu, “un tas ir liels sasniegums,” [28] rezumē kritiķis Fridrihs Dombrovskis-Dumbrājs. Savukārt Paula Jēger-Freimane norāda, ka Loma ir būtisks izaugsmes punkts pašas aktrises radošajā biogrāfijā: “Lilijas Štengeles sievišķības šarms še ir lauzis jaunu gultni, atrazdams sev jaunu izteiksmes formu, pārvērzdams viņu no lielās pasaules salona dāmas par pilnā ziedā uzplaukušu latviešu labieti.” [29] Tikmēr Lilija Ērika Elīnas tēlu veido klusinātākos toņos, arī Jānis Šābers Alekša lomā neizveido līdzvērtīgi pārliecinošu raksturu, tādējādi par izrādes galveno tēmu kļūst Antonijas gadiem apslāpētās, taču joprojām dzīvās jūtas pret Alfreda Amtmaņa-Briedīša Dūdaru.

Kritiķis J. Kārkliņš precīzi formulējis izrādes panākumu atslēgu, proti, to, ka Amtmanim-Briedītim izrādē izdevies savīt divus pavedienus – “siržu smeldzi un gaišu humoru”, pirmajā gadījumā izceļot varoņu attiecību psiholoģiskās nianses, bet otrajā – ļaudams vaļu komiskās spēles “skaļumam un raibumam “tautas gaumē”” [30].

"Skroderdienas SIlmačos" (1935, NT, rež. A. Amtmanis-Briedītis). Skats no 2. cēliena // Foto no periodika.lv

Recenzijas saglabājušas sajūsminātas atsauksmes par izrādes aktieransambļa sniegumu – interesanti tverti, komikas bagāti, sulīgi [31] tēli ir Osvalda Uršteina Rūdis, Olgas Lejaskalnes Tomuļu māte, Mildas Bērziņas Pindacīša, “braši dzied un vēl brašāk dejo” Elīzas Miezītes Ieviņa, kuras lomā aktrise jūtas “kā zivs ūdenī”. Kā norāda kritiķis Fridrihs Dombrovskis-Dumbrājs, jaunas nianses atrastas Kārlēna tēlā, Rūdolfam Baltaisvilkam lomas zīmējumā nebaidoties izmantot komiskas krāsas. Otro reizi iejūtoties Zāras lomā, ar dziļākām interpretācijas niansēm pārliecina Anta Klints. Savukārt Joskes lomā debitē vēlākais Dailes teātra raksturlomu aktieris Luijs Šmits.

Izrādē tādējādi sasniegta aktierspēles, kustības, vizualitātes un mūzikas saskaņa, iestudējumam tuvinoties “operetes stilam” [32].

Šis uzvedums latviešu teātra vēsturē ieies arī ar muzikālās partitūras papildinājumu – Jāņa Kalniņa komponēto dziesmu ar Voldemāra Zonberga vārdiem: hrestomātisko Kārlēna, Ieviņas un Rūda trio “Lai līgojam, lai svinam”, kas turpmāk kļūs par neatņemamu “Skroderdienu” elementu.

Pēc šī iestudējuma noskatīšanās aktieris, režisors un teātra kritiķis Fricis Dombrovskis-Dumbrājs secina: ““Skroderdienas Silmačos”, kamēr vien pastāvēs latvju tauta, nekad nenovecos un arvien saistīts un valdzinās.” [33] Ir noiets pamatīgs ceļš kopš lugas pirmiestudējuma un tam sekojošajām iznīcinošajām recenzijām, un “Skroderdienas Silmačos” Latvijas teātra repertuārā jau ir uz palikšanu.

"Skroderdienas SIlmačos" (1935, NT, rež. A. Amtmanis-Briedītis). Kārlēns - R. Baltaisvilks, Zāra - Anta Klints, Pičuks - Žanis Katlaps // Foto no periodika.lv

Divas mazāk zināmas “Skroderdienu” interpretācijas

20. gadsimta 20.-30. gados pirmizrādi piedzīvo vēl daudzi “Skroderdienu Silmačos” iestudējumi: Liepājas teātrī (1923., 1931. un 1939. gadā), Daugavpils teātrī (1928. gadā), Jelgavas Latviešu teātrī (1932. un 1939. gadā), Ziemeļlatvijas teātrī (1939. gadā) un citur. Būtiski pieminēt divus teātra vēsturē retāk aplūkotus “Skroderdienu” uzvedumus, kuru autori ir pieredzējuši latviešu modernisma teātra mākslinieki.

1934. gada novembrī Rīgas Krievu drāmas teātrī top Blaumaņa lugas uzvedums Jurija Jurovska režijā, kurā “netrūkst svaigas izdomas”. Izrādē rūpīgi izkārtoti masu skati, kuros horeogrāfes Mildas Lasmanes iestudētie deju numuri atkāpjas no nacionālā kolorīta, kā galveno motīvu akcentējot jaudu un enerģiskumu.

Recenzenti pat ironizē, ka rodas iespaids, it kā istabas slaucīšanas skatā un zāļu vakarā “dalībniekiem būtu jāsteidzas uz visātrāko šos skatus beigt” [34].

Arī aktierspēlē jūtams “dzīvinošs pulss”, piemēram, S. Ņevska tēlojumā Alekša lomā akcentēts tradicionālajām interpretācijām neraksturīgs temperaments, savukārt A. Astārova Pindaks šī paša iemesla dēļ padevies “drusku par skarbu, bez Pindakam piemītošā humora” [35]. Ar bagātīgu tēla psiholoģisko interpretāciju ansamblī izceļas I. Bulātova Dūdars un J. de Bura Ābrams, kamēr Bebenes, Tomuļmātes, Rūda tēli, recenzentuprāt, palikuši neizstrādāti.

Savu Blaumaņa lugas interpretāciju 1939. gadā Dailes teātra Mazajā ansamblī [36] piedāvā arī Dailes teātra kustību konsultante un režisore Felicita Ertnere. Recenzenti norāda, ka uz šaurās skatuves (izrāde spēlēta Rīgas Latviešu biedrībā) būtu bijis labāk atteikties no plašās tēlu sistēmas un koncentrēties uz galveno lomu atveidotājiem. Viena no spilgtākajām ir Kārlēna loma, kurā līdzīgi kā iepriekš tapušajās versijās iejūtas aktrise-sieviete: Vilmas Lasmanes Kārlēns rada “pilnīgu” zēna ilūziju, apburot ar dzīvu, vieglu, niansētu aktierspēli un tehniski nevainojamu kustību partitūru.

Arī citu skatuves tēlu interpretācijā Felicita Ertnere izveidojusi katram varonim atbilstošu ķermeņa plastiku un kustību partitūru.

Īpaši izcelta Pindaka dejošana “senajā laucinieku manierē” un “žirgtā” Lonijas Dangas Ieviņa. “Kustībās viegls” [37], savukārt tēla interpretācijā salīdzinoši nobriedušāks, ne vairs zēnisks ir Androlda Franka Rūdis. Īpaši “kustīga un braša” [38] uz iepriekšējo Antoniju fona ir Austras Rozenbergas atveidotā “Silmaču” saimniece. Ar raksturotāja talantu Dūdara lomā pārliecina Hermanis Vazdiks, tikmēr pārējie galveno lomu atveidotāji (Antonija – A. Rozenberga, Aleksis – Karps Klētnieks, Elīna – Merija Mētere), Jēger-Freimanesprāt, nevar sacensties ar neseno gadu psiholoģiski pārliecinošajiem aktierdarbiem.

Felicita Ertnere un Jurijs Jurovskis.

Izrāde, kas nenotika

Padomju okupācijas laikā, 1941. gadā, pie “Skroderdienu” iestudējuma Drāmas (Nacionālajā) teātrī sāk strādāt režisors Osvalds Uršteins kopā ar asistentu aktieri un režisoru Jāni Zariņu. Apjomīgais uzvedums ar diviem aktiersastāviem tapis, gatavojoties Literatūras un mākslas dekādei Maskavā, taču iegājis vēsturē ar to, ka tā arī nepiedzīvo pirmizrādi – notiek tikai publiskais ģenerālmēģinājums 1941. gada 4. jūnijā.

Režisors Osvalds Uršteins norāda, ka viņa iecere ir “parādīt “Skroderdienas Silmačos” kā tautas dzīves komēdiju, lugas melodramatiskos elementus nostatot tā, lai viņi “neizkristu” no izrādes vispārējā komēdijiskā žanra”. [39] Režisors īpaši uzsver dzīvesprieka, optimisma un jautrības tēmas, kas caurstrāvo visas tēlu līnijas, iestudējumā cenšoties  īstenot sev tuvo “reālistiskā teatrālisma” [40] spēles stilu.

Iestudējumam piesaistīta izcila radošā komanda: scenogrāfiju veido mākslinieks Jānis Kuga, horeogrāfiju – Latvijas Nacionālās operas baletmeistars Eižens Leščevskis.

Izrāde ir īpaša ar to, ka speciāli tai Būmaņa melodijas aranžē profesors Jāzeps Vītols. Komponists vokālajā daļā veic vien “nelielas korektūras” un “pārcelšanu skanīgākos reģistros”, kamēr instrumentālajā daļā būtībā meklē jaunas interpretācijas un iztiek tikai ar Būmaņa “tematisko materiālu”.

J. Vītols komentē: “Gribot negribot nācās daļu no Būmaņa galīgi nosvītrot (Bišu mūziku, Krāsns mūziku, Jāņu skatu). Mūzika bija jāpapildina ar ievadiem 2., 3., 4. un 5. bildēm. Jāharmonizē “Jandals”, to piekabinot Jurjānu Andreja “Ačkupam”.” [41]

Recenzents G. laikrakstā “Brīvais Zemnieks” raksta, ka radošā komanda pielikusi “tik daudz rūpības, tik daudz domu un darba, ka jaunās “Skroderdienas Silmačos”, šķiet, tapušas vēl nebijuši krāšņas un dzīvas” [42]. Kā sevišķi dzīva masu aina tiek raksturota Silmaču saimes darbošanās pirmajā skatā un Jāņu vakars, kamēr nelielu atslābumu izrādes straujajā ritmā ienes pirtiņas aina.

Ansamblī pieaicināti dažādu teātru aktieri. Antonijas lomai angažēta Austra Baldone no Dailes teātra, kuras spēles stils acīmredzami neiederējies Nacionālā teātra ansamblī, jo tajā pavīdējis “nedabīgs tonis” un “nelaucinieciska uzvedība” [43], acīmredzami spēlējot Smiļģa teātra tradīcijā. Savukārt par izteikti latviskiem tēliem nosaukts Žaņa Katlapa Aleksis un Irmas Graudiņas sievišķīgā Elīna, kurā mīlestības jūtas mijas ar skarbumu un aizvainojumu, tādējādi zīmējot nevis “gaudulīgu”, bet gan stipru raksturu. Kā ierasts, spilgts, brīžiem pat pārāk groteski zīmēts ir sievu trio – Mirdza Šmithene (Bebene), Olga Lejasmeiere (Tomuļmāte) un Ludmila Špīlberga (Pindacīša). Īpaši atraktīvi, priecīgi un “neganti pusaudziski” uz skatuves darbojas Elīzes Miezītes Ieviņa, Rūdolfa Baltāvilka Kārlēns un paša Osvalda Uršteina spēlētais Rūdis. Atšķirībā no līdzšinējām tradīcijām, maigākās, ne tik kariķētās krāsās attēloti Ābrams (Jānis Lejiņš), Joske (Rihards Zandersons) un Zāra (Paula Brīvkalne), kas raksturota kā īpaši “maiga” un “trausla” būtne.

Sākas Otrais pasaules karš, dekāde tiek atcelta, un izrāde netiek nospēlēta arī vācu okupācijas laikā, praktiski neatstājot nospiedumus teātra vēsturē. Tikmēr izrādes fotogrāfijās redzams detaļās nostrādāts iestudējums – ne velti no uzveduma kā muzejiska vērtība saglabājies krāšņs, ar rokām izšūts priekšauts.

"Skroderdienas Silmačos" Drāmas (Nacionālajā) teātrī (1941, rež. O. Uršteins). Ābrams - Jānis Lejiņš, Zara - Paula Brīvkalne, Joske - Rihards Zandersons // Foto: 100.teatris.lv

“Skroderdienas” ar ideoloģiskām nodevām

Ceļš līdz pirmajām pēckara “Skroderdienām” Drāmas (Nacionālajā) teātrī ilgst desmit gadu. Kā liecina Latvijas Valsts arhīva materiāli, partijas sekretārs Rihards Zandersons 1954. gadā ierosina “Skroderdienas Silmačos” iestudēšanu nodot Dailes teātrim, iemainot to pret Jūlija Vanaga jaunāko lugu. Tomēr pēc ilgas cīņas teātra mākslinieciskais vadītājs Alfreds Amtmanis-Briedītis iegūst tiesības iestudēt Blaumaņa darbu, tādējādi būtībā izglābjot “Skroderdienu” tradīciju un faktiski kopš šī brīža padarot to par Nacionālā teātra kulta zīmi.

Kā raksta teātra zinātniece Zane Radzobe, “galvenā problēma 1955. gada "Skroderdienās" bija nopietni ideoloģiska – Blaumaņa lugā objektīvi nav konflikta starp kalpiem un saimniekiem.” [44] Amtmanis-Briedītis konfliktu nosacīti ievieš, Antonijas lomu iedalot 50. gadu jubileju nosvinējušajai Olgai Lejaskalnei – aktrisei, kas pazīstama kā spilgta raksturlomu tēlotāja un tādējādi Antonijas tēlam piešķir skarbākas līnijas, saimnieces psiholoģiskajā portretā akcentējot materiālos apsvērumus. Lugas interpretācijā režisors apzināti velk paralēles starp Antonijas aprēķina laulībām, precot veco Silmaču, un gaidāmajām laulībām ar spēcīgo kalpu puisi Aleksi: “O. Lejaskalnes tēlojumā tā ir skarba lielsaimniece, kas ietīkojusi kalpa puisi. Savu skarbumu viņa gan gandrīz ik brīdi cenšas nomaskēt, bet tas atkal un atkal kā īlens izlien no maisa.” [45] Vēl vairāk – Antonija recenzijās raksturota kā būtne ar “seklu jūtu dzīvi” [46] iepretim Aleksim un Elīnai – Žaņa Katlapa (Aleksis) un Lidijas Freimanes vai Elzas Radziņas (Elīna) saspēlē kā galvenais motīvs akcentēta šo tēlu garīgo šķīstība un jūtu tīrība.

Vienlaikus recenzenti norāda, ka O. Lejaskalnes aktierspēlē brīžam apzināti uzsvērtas skarbākas pozas vai runas maniere, tādējādi mākslīgi saasinot kungu-kalpu tēmu, kas savukārt radošajai komandai dabiski “piemirsusies” masu skatos, piemēram, Jāņu naktī, kur par dominējošo tēmu kļūst tēlu jūtu dzīve. Korekta nodeva sociālistiskā reālisma kanonam ir arī mākslinieka Arvīda Spertāla veidotās reālistiskās dekorācijas.

Kritika secina, ka izrādei ir “pareizs sociālais skanējums” [47], savukārt publika izrādē uztver pavisam citas tēmas: “latvisko identitāti, kas bija kļuvusi apdraudēta un tādējādi visniecīgākajās zīmēs meklējama un saudzējama” [48].

Līdzās pirmā plāna lomām, kam jānes iestudējuma ideoloģiskās nodevas, spilgti un salīdzinoši atbrīvoti ir otrā plāna tēli. Neaizmirstams un teātra vēsturē iegājis aktierdarbs ir Alfreda Jaunušana Rūdis – loma, kurā Jaunušans izmanto sev raksturīgo spēles un improvizācijas prieku, vienlaikus saglabājot dabisku un pārdzīvojumā dziļu tēlojumu. Šis Rūdis, braukdams no mājas uz māju, vienmēr gatavs dažādām palaidnībām, “ar veselu ādu izkuldamies no visām likstām” [49]. Zaglīga un komiski kareivīga ir Antas Klints Pindacīša, kuras tēlojumā aktrise nebaidās izmantot “ļoti teatrālus izteiksmes līdzekļus” [50], aiz spilgtās maskas vienlaikus izveidojot psiholoģiski pamatotu raksturu. Skumja, ar dziļu jūtu pasauli ir Veltas Līnes Zāra, viņai iepretim – mīlestības likstu un tirgošanās rūpju uz pusēm rautais “dedzīgais un tajā pašā laikā liriskais” [51] Jāņa Kubiļa Joske.

Iestudējums ieiet vēsturē ne tikai ar lielisko aktieru-zvaigžņu ansambli, bet arī ar to, ka tas būtībā izšķir turpmāko Blaumaņa lugas likteni Latvijas teātrī. Ja neskaita 1961. gadā iesākto pret-Jāņu kampaņu, kuras dēļ luga uz četriem gadiem pazūd no teātra repertuāra, kopš šī brīža “Skroderdienas” praktiski bez pārtraukumiem bijušas skatāmas uz Nacionālā teātra skatuves.

Antonijas un Dūdara stāsts

70. gadi Latvijas teātrī ienāk ar jaunām pieejām klasikas tekstu iestudējumos, sociālo kontekstu sasaistot ar dziļākām vispārcilvēciskām tēmām [52]. Tā 1975. gadā Drāmas (Nacionālajā) teātrī režisora Alfreda Jaunušana vadībā top jauna “Skroderdienu Silmačos” lugas interpretācija. Kaut arī formāli iestudējums pieteikts kā Amtmaņa-Briedīša uzveduma atjaunojums, faktiski režisors piedāvā oriģinālu skatījumu uz Blaumaņa darbu, būtiski izmainot akcentus tēlu sistēmā.

Šajā iestudējumā Antonijas – Alekša – Elīnas – Dūdara attiecību četrstūrī par galvenajiem tēliem izvirzās Astrīdas Kairišas sievišķīgā Silmaču saimniece un Ģirta Jakovļeva apdomīgais, vīrišķīgais Dūdars. Abu starpā valda “spriegums, kas izstrāvo pa visu ansambli,” [53] raksta teātra zinātniece Lilija Dzene. Novatoriska ir Dūdara līnija, interpretējot viņu ne kā pasīvu tēlu, bet gan kā gudru, līdzvērtīgu spēlētāju, kurš “vēl joprojām grib saņemt savu laimi un, vērtēdams situāciju, gaida savu stundu ar stratēģa vērienu un tālredzību” [54].

Tikmēr A. Kairišas Antonija ir sievišķīga, nedaudz “gaisīga” un gluži nevilšus Silmaču grožus nodod nepareizajās, Rolanda Zagorska staltā, taču neuzņēmīgā Alekša rokās, ierosinot virkni pārpratumu: “te visas trīs vecenes tīri vai neslēpdamās dara, kas katrai iekrīt prātā, te Ieviņa neiet ganos, te puikas tiek brīvi klāt pie bitēm un alus mucas...” [55] Kā raksta teātra zinātnieks Māris Grēviņš, tas Jaunušana iestudējumā Aleksi zināmā mērā ļauj pieskaitīt komēdijas tēlu sistēmai. [56]

“Skroderdienu” iestudējums, kas ierasti apvieno dažādu paaudžu aktierus, kļūst par nosacītu robežpunktu, kurā satiekas dažādi aktierspēles stili un tradīcijas.

Kamēr vidējā un vecākā aktieru paaudze pārstāv “Skroderdienu” iepriekšējiem iestudējumiem tipisko “dzīvošanu” tēlos, aiz spilgtas ārējas formas radot dziļu, dzīvu raksturu, tikmēr jaunākās paaudzes aktieri pārstāv nosacīti brīvāku, fantāzijā un spēles principā balstītu aktierspēles stilu. Tā, piemēram, šajā iestudējumā satiekas savas paaudzes izcilāko aktrišu – Veltas Līnes (Pindacīša), Lidijas Freimanes (Bebene) un Elzas Radziņas (Tomulīša) – trio, kamēr Ieviņas, Rūda un Kārlēna lomās sevi spilgti piesaka jaunie aktieri Lāsma Kugrēna, Voldemārs Šoriņš un Uldis Norenbergs. Paaudžu konflikts, kā galveno akcentējot tēva mīlestības un aizdomu tēmu, teju hrestomātiskā līmenī izspēlēts arī Ulda Dumja Ābrama, Jāņa Skaņa Joskes un Ivetas Braunas Zāras attiecību līnijā.

Iestudējums veidots kā psiholoģiska attiecību drāma ar komiskajiem elementiem perifērajās tēlu līnijās  un gadu gaitā iegūst precīzāku slīpējumu, iemantojot nedalītu skatītāju mīlestību.

"Skroderdienas Silmačos" (1975, NT, rež. A. Jaunušans). Tomuļmāte - Elza Radziņa, Pindacīša - Velta Līne // Foto: 100.teatris.lv

“Skroderdienas” foajē

1976. gadā Jaunatnes teātrī pirmizrādi piedzīvo Latvijas Valsts konservatorijas aktierkursa diplomdarba izrāde Lūcijas Baumanes režijā. Iestudējums citu vidū izceļas ar oriģinālo spēles telpas izvēli un improvizācijas garu. Izrāde tiek spēlēta neierasti vēlā laikā, pulksten desmitos vakarā, un notiek “teātra mājīgajā foajē, kas ar siltajiem koka paneļiem, spoguļiem, kāpnēm izrādās visai savdabīgs un daudzveidīgām situācijām bagāts spēles laukums.” [57] Skatītāji sēž uz laukuma vidū noliktiem koka soliem un darbība notiek puslokā ap viņiem, kamēr muzikantu lauku kapela novietota teātra garderobē. Robeža starp skatītājiem un aktieriem nojaukta, Silmaču saimes ļaudīm ierādot vietas skatītājiem, uzrunājot viņus starpbrīdī un finālā aicinot uz kopīgu deju. Varoņi ģērbti “šodienīgos” kostīmos, uzsverot Blaumaņa laiku vien detaļās – pastalās, linu priekšautos, izrakstītās blūzēs, vestēs [58] u.tml. Arī rekvizītos izmantoti vien nepieciešamākie priekšmeti, ar detaļu palīdzību ierosinot skatītāja iztēli.

Ārijas Stūrnieces Antonijas un Gunta Skrastiņa Alekša attiecībās ieskanas “jūtu kompromisa pārvarēšanas tēma” [59], kas nostājas arī izrādes vēstījuma centrā. Tā Aldas Krastiņas Elīna ir “skaista savā mīlestības neveiksmē” [60] un pierāda savu vietu “Skroderdienu” notikumos, bet Egils Valčs Dūdara tēlā akcentē intensīvu iekšējo darbību, nospēlējot Dūdaram raksturīgo iedziļināšanos dzīves sarežģītībā un līdzi dzīvošanu Antonijas pārdzīvojumiem. [61] Komiskas krāsas ieskanas Enriko Avota Rūda un Alda Kusiņa Kārlēna enerģiski izspēlētajā “dzīves pieredzes” apmaiņā, spilgts ir Rūdolfa Plēpja Ābrams, aktierim precīzi iemiesojot izrādes pamatideju – “komisko un poētisko stihiju” [62]. Kā jau diplomdarba izrādē, arī veco sievu trijotnes lomās iejūtas jaunās aktrises, radot pārspīlētu teatrālismu.

Izrāde pārliecina ar stihisku vitalitāti un asprātīgu improvizāciju.  Piemēram, E. Avota Rūdis uz skatuves pirmoreiz parādās, “Skroderdienu” ziņģes pēdējā panta izskaņā sparīgi iegriežot šujmašīnu un tādējādi radot iespaidīgu noslēguma akordu. [63] Vai, piemēram, Rūdolfa Plēpja Ābrams pēc krāsns sprāgšanas ilgi paliek nekustīgi guļam, ļaujot apkārt valdošajai burzmai norimt.

Kā atmiņās raksta Lūcija Baumane, ideja “Skroderdienas” spēlēt, balstoties improvizācijā un radot nosacītu “istabas teātri” foajē, piederot režisoram Ādolfam Šapiro. [64] 

Izrādes “mugurkauls” izaudzēts, jaunajiem aktieriem strādājot etīžu tehnikā un tādējādi caur spēli apgūstot klasiķa šķietami labi zināmo tekstu.

Skats no Jaunatnes teātra izrādes "Skroderdienas Silmačos" (1976, rež. L. Baumane) // Foto: periodika.lv

Skats no malas

1980. gadā “Skroderdienas Silmačos” pirmo reizi tiek uzvestas uz Rīgas Krievu teātra skatuves. Režisors Arkādijs Kacs ar “ārpusnieka” skatījumu veic rūpīgu Blaumaņa lugas pētījumu skatuves valodā, kas pārliecina ar oriģinālu un pamatotu režisorisko interpretāciju. Kā raksta teātra zinātniece Silvija Radzobe, Kacs iestudējumā pārvērtē Blaumaņa dramaturģijai ierasti piedēvētos jēdzienus “vienkāršība”, “patiesīgums” un “tautiskums”, atklājot to saknes. “A. Kacs uz “Skroderdienām” paskatījās filozofiski, tēlu sociālo vērtējumu dziļi saaužot ar psiholoģisko atklāsmi.” [65] Rezultātā “uzvedumā .. izdevies reljefi izcelt tās kvalitātes, kas šo lugu padarījušas nemirstīgu (..). A. Kacs jūtīgi uztvēris Blaumaņa cilvēkmīlestību, viņa lugas stilistiku, kur, tāpat kā pašā dzīvē, kopā jaucas prieks un bēdas, mīlestība un vientulības rūgtums,” [66] rezumē kritiķe.

Izrādei kopumā raksturīga optimistiski
gaiša noskaņa, tomēr vienlaikus tā balstīta viļņveidīgā ritmā – jautras, skaļas un enerģiskas ainas mijas ar klusu, psiholoģiski pietuvinātu ieskatīšanos varoņu dvēselēs. Apjomīgajā tēlu sistēmā katram varonim ir sava vieta, tam kļūstot par vienota organisma šūniņu. [67] Līdzīgi kā vairākās citās “Skroderdienu” interpretācijās, režisors dzēsis ainu “Laime pirtiņā”, tādējādi iestudējumam atņemot kādu no noskaņām un filozofiskajām atziņām, kā arī krietni mazinot Elīnas un Pičuka tēlu pašatklāsmes iespējas.

Izrādes vēstījumā kā viena no galvenajām tēmām izvirzās paaudžu attiecību līnija. Grodi tēlotas skolotāja un mācekļa – Dūdara un Rūda – attiecības. Kā norāda S. Radzobe, nopietnākā toņkārtā nekā citos uzvedumos risinātas arī A. Bojarska vai A.Kričevska Ābrama un A. Lukaša Joskes attiecību līnija, kurā uzturēta smalka traģikomsika stīga, “cauri smiekliem rosinot domāt, ka reizēm [Ābrama] vaimanas par samaitāto jaunatni nav nekas vairāk kā aktīva paštaisnība un nespēja mainīties.” [68] Dzirkstošu jautrību ap sevi uzbur T. Pope (Ieviņa), kuras interpretācijā režisors akcentējis pieaugšanas un pirmo ne līdz galam apjausto jūtu tēmu. Īpaša ir mizanscēna Līgo skatā, kad Ieviņa, palikusi divatā ar V. Polusmaka Kārlēnu, atrodas skatuves priekšplānā, atsevišķa prožektora stara izgaismota, mirdzošām acīm gaidot abu pirmo skūpstu. [69]

Režisors lielu uzmanību veltījis Līgo vakara rituālajai atmosfērai, uz kuras fona īpaši iezīmējas varoņu jūtu pasaules saasinājumi.

Izcili aktierdarbi ir Ņinas Ņeznamovas staltā, valdzinošā un vienlaikus paštaisnā Antonija un Alekseja Mihailova vīrišķīgi apdomīgais Dūdars (otrā sastāvā J. Ivaničevs), kurš pacietīgi gaida, kamēr lepnā Silmaču saimniece izstaigās “maldu ceļus”. Aktieru divskati kļūst par izrādes kulminācijas punktiem.

Teātra kritiķu aptaujā par 1979./80. gada labāko izrādi atzīta tieši Arkādija Kaca izrāde, kuru par vērtīgāko sezonas iestudējumu atzīst tādi kritiķi kā Valentīna Freimane, Māris Grēviņš, Viktors Hausmanis, Gundega Saulīte [70] un citi.

Skats no RKT  izrādes "Skroderdienas Silmačos" (1980, rež. A. Kacs) // Foto: periodika.lv

“Skroderdienas” Trešās atmodas noskaņās

1986. gada 21. jūnijā tiek atklāts “Skroderdienu Silmačos” muzejs – iespējams, pasaulē vienīgais kādai lugai un tās iestudējumiem veltītais muzejs. Kā liecina vēsture, aptuveni pirms 300 gadiem druvienietis, uzvārdā Mačs, tālākajā pagasta nostūrī Pērļu silā nolīdis līdumu un uzcēlis sev māju. Pēc kāda laika ļaudis šo nomaļo savrupnieku sākuši saukt par Sila Maču. Tā arī radies vietvārds Silmači.

80. gadu vidū pēc teātra direktora vietnieka Zigfrīda Kalniņa iniciatīvas “Skroderdienas Silmačos” tiek nolemts nospēlēt brīvdabas versijā to autentiskajā izcelsmes vietā – Druvienas “Silmaču” māju pagalmā. Izrāde sapulcē neiedomājamu daudzumu skatītāju, kas sēž gan pārpildītos estrādes solos, gan zemē ap estrādi (vienlaikus izrādi skatās pat 10 tūkstoši skatītāju).

Teātra vēsturniece Rita Melnace par Druvienas izrāžu atmosfēru raksta: “.. ir labi, ka mums ir tāda vieta Druviena, kur ne tikai pilsētnieks, bet arī laucinieks Jāņu dienas priekšvakarā, pašā vasaras pilnziedā, dabas vidū, savas tautas vidū līdz ar Nacionālā teātra māksliniekiem ir šo svētku radītājs, aktīvs svinētājs, viens no līgotājiem, gaismas un dziesmu pārpilns.” [71] 

Kā atzīst režisors Alfreds Jaunušans,brīvdabas izrādes Druvienā ļāvušas īstenot tautas kopības apziņu, gūt kopā sanākšanas prieku, kāds var rasties tikai plašajās brīvdabas izrādēs. [72]

Druvienas “Silmaču” izrāžu atmosfēra sabalsojas Trešās atmodas notikumiem, kļūstot par būtisku sava laika kultūras notikumu. Līdz 1991. gadam Latvijas Nacionālais teātris Druvienā nospēlē desmit izrādes, un tās noskatās vairāk nekā 100 000 skatītāju.

Divas liepājnieku “Skroderdienas”

Liepājas teātrī “Skroderdienas Silmačos” iestudētas vairākkārt – pie tām strādājuši tādi režisori kā N. Mūrnieks, A. Leimanis, A. Migla, O. Kroders un citi.

Vēsturē iegājis Voldemāra Zandberga “Skroderdienu” iestudējums, kas pirmizrādi piedzīvo 1984. gadā un tiek spēlēts ilgus gadus, mainoties aktiersastāviem. Izrādē Blaumaņa teksts nav īsināts, jo režisors uzskata, ka Blaumanim “nedrīkst neko pielikt klāt, ne atņemt” [73]. Reālistiski veidotas arī mākslinieka Albīna Dzeņa dekorācijas, kurās neviena detaļa nav nejauša, bet pārdomāta. Sadarbībā ar teātra tābrīža muzikālās daļas vadītāju Valdi Aivaru režisors V. Zandbergs Blaumaņa poses atrisinājis, ieviešot izrādē lauku kapelu, kas aktīvi pavada skatuves darbību.

Arī aktierspēlē akcentēti psiholoģiski motīvi. Galvenajā – Antonijas lomā aktrise Vija Āboliņa pārliecinoši izspēlē sievišķības un jūtu mainības tēmu, bet Aivara Kalnarāja Dūdars iemieso sirdsgudrību, kas noved pie laimīga iznākuma. Uzvedums ir īpašs ar to, ka tajā satiekas dažādu paaudžu aktieri. Tā, piemēram, dzīvu, interesantu tēlu Pindaka lomā radījis aktieris Zigurds Akmentiņš [74], kurš šajā lomā debitējis jau 1956. gadā tapušajā Nikolaja Mūrnieka izrādē. Bebenes lomā raksturotājas talantus izpauž aktrise Vera Šneidere (vai Mirdza Mālkalne), vitāla ir Vilmas Melbārdes Tomuļmāte, Pindacīšu pārmaiņus atveido aktrises Iza Bīne un Inese Belte. Tikmēr vairākiem jaunajiem aktieriem – piemēram, Līgai Jakovļevai (Elīna), Andrim Ližbovskim (Aleksis), Maritai Lūriņai (Ieviņa), Anitai Kvālai (Zāra), Aināram Krūmam (Kārlēns), Uldim Stelmakeram (Rūdis) u. c. “Skroderdienu” tēli ir nopietns skatuviskais pārbaudījums. Kā mazā Tonija šajās “Skroderdienās Silmačos” debitē Dita Lūriņa, kura vēlākajos iestudējumos Nacionālajā teātrī spēlējusi Ieviņu un Zāru (2002), bet šobrīd ir Antonija Indras Rogas uzvedumā (2010).

Kritiķis Normunds Naumanis par izrādi raksta: “V. Zandbergs kopā ar jaunāko aktieru paaudzi simpātiski izlasījis R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”. Tā ir teātra tradīcija – meklēt jaunus rakstus Blaumaņa lugas audumā.” [75]

"Skroderdienas Silmačos" Liepājas teātrī (1984, rež. V. Zandbergs). Elīna — Līga Jakovļeva, Aleksis — Andris Ližbovskis

Savukārt 1993. gadā Liepājā savu “Skroderdienu Silmačos” skatuves versiju rada režisors Arnolds Liniņš. Līdzīgi kā Drāmas teātra tābrīža tradīcijā, arī A. Liniņa interpretācijā jau sākotnēji skaidri saskatāma Antonijas saderība ar Dūdaru un Elīnas – ar Aleksi. Pievilcīga, silta un laipna, pat pārdzīvojumu brīžos, ir Ineses Jurjānes Antonija, kamēr Ērika Vilsona Dūdarā saskatāmi ironiski un vienlaikus nopietni vaibsti, radot vīrišķīgu un pārliecinošu tēlu. Abu pretstats akcentēts arī ķermeņa valodā – piemēram, kamēr Antonija, stāstot Dūdaram par bijušām dienām, “satraucas, Dūdars ir nekustīgs, kā sastindzis”, savukārt Jāņu deju ainā “savrup stāvošā, eleganti ģērbtā, bet klibā skrodera acis it kā izklaidīgi klejo ļaužu pulkā, .. sameklējot to, kur dejo Aleksis ar Antoniju,” [76] raksta B. Kalnačs.

Uz skatuves sevi piesaka arī astoņi Liepājas teātra studijas absolventi. Padarot izrādes varoņus jaunākus, režisors it kā dod kontekstu pirmsskroderdienu notikumiem – šādā interpretācijā Antonijas un Alekša saderināšanās notikusi tikai “pēkšņu, karstu dziņu ietekmē, savukārt atteikties no tās
abiem liedz gan kauns, gan spītība.” [77]

Inese Kučinska uz pārējo nosacīti laucinisko tēlu fona precīzi nospēlē Zāru kā “preileni ar divām sejām – laipno un uzpūtīgo” [78]. Anna Putniņa Elīnas tēlā akcentē “smalku garīgumu, vienlaikus nenonākot daiļas cietējas pozā” [79] un neatslābstoši uzturot jūtu spriedzi ar Aigara Rozenberga Aleksi – sākot no pirmajiem skatiem un kulminējot Jāņu nakts izskaidrošanās ainā. Katram tēlam izstrādāta sava darbības līnija, kas brīžam riskē kļūt ilustratīva, taču savā veidā atklāj tēla iekšējo temperamentu un jūtu pasauli. Tā, piemēram, A. Putniņas temperamentīgā Elīnai, Aleksim ienākot istabā, “no rokām, pašai nemanot, birst skro
derēnam klājamās gultas dēlīši, bet pie pirmajiem Alekša vārdiem atlikums ar
blīkšķi tiek nomests zemē” [80], kamēr Ē. Vilsona Dūdars “cērt pret
galdu olekti, ar ko ņēmis mērus Aigara Rozenberga Alekša kāzu uzvalkam, un
izkliedz šķietamajam sāncensim savu sāpi: uz ko gan var pretendēt kroplis!” [81]

Kaut arī izrādē ir daudz negludumu un pārspīlējumu un tā nepiesaka jaunu Blaumaņa lugas interpretāciju [82], tomēr tā ir profesionāli nostrādāta un interesanta ar aktieru paaudžu maiņu.

"Skroderdienas Silmačos" Liepājas teātrī (1993, rež. A. Liniņš).  Pičuks - K. Zakovics, Auce - S. Jevgļevska // Foto: periodika.lv

Jaunās Nacionālā teātra “Skroderdienas”

1994. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī top jauns “Skroderdienu Silmačos” iestudējums, kura režisors ir Edmunds Freibergs. Pirmās “Skroderdienas” kopš neatkarības atjaunošanas iezīmē vairākas būtiskas tendences, kas turpinās arī nākamajos Blaumaņa lugu iestudējumos 20./21. gadsimta mijā.

Pirmā no tām ir varoņu “jaunināšana”, tuvinoties paša Blaumaņa noradītajam varoņu vecumam. Tā, piemēram, 90. gadu vidus iestudējumā pusaugu Ieviņas (šajā lomā enerģiski darbojas aktrise Ieva Puķe) mātes Pindacīšas lomā iejūtas aktrises Lāsma Kugrēna vai Gunta Virkava, Tomuļmāti atveido Astrīda Kairiša vai Iveta Brauna (iepriekšējā  iestudējuma Antonija un Zāra), bet Bebeni – Helga Dancberga vai Eleonora Dūda. Režisors atzīst, ka lomu sadalījuma paziņošanas dienā baidījies iet uz teātri, nezinot, kāda būs aktieru reakcija uz lomu sadalījumu.

Otra tendence saistīta ar iepriekšējo interpretāciju slogu atmešanu, radot jaunu, asociācijām brīvu iestudējumu. “Mēs apzinājāmies, ka skatītāji neizbēgami salīdzinās. Leģendāro atmiņu slogs gūlās arī uz šī iestudējuma aktieriem. Teicu viņiem, ka mums ar to jārēķinās, un tūdaļ pat viss iepriekšējais jāaizmirst. Ir pašiem jāveido loģisku sava tēla dzīvi, jābūt dabiskiem un patiesiem,” [83] par izrādes ieceri stāsta E. Freibergs.

Zane Jančevska Antonijas lomā akcentē jau iepriekšējās interpretācijās aktuālas īpašības – sievišķību un pašlepnumu, kamēr Rolanda Zagorska (vēlāk Voldemāra Šoriņa) Dūdarā akcentēta racionāla izlēmība. Īpaša skatuviskā partnerība veidojas starp Ivaru Pugu (Aleksis) un Daigu Gaismiņu (Elīna), šo tēlu ierasti “bālajās”, liriskajās attiecībās aktieru skatuviskā temperamenta dēļ ienesot spēcīgākas pārdzīvojuma līnijas.

Mākslinieks Gunārs Zemgals skatuvisko noformējumu veidojis apzinātā naivisma manierē, izmantojot zaļo krāsu un dabas motīvus kā vienojošo elementu, kas uzsver “dabas spirgtuma un krāsu harmonizējošo vērtību un nozīmi – jo dzīve Silmaču sētā nebūt tik harmoniski nevedās” [84].  Uzvedumā īpaši akcentēta dabas reibuma tēma, kas aizsākas ar Ulda Anžes Kārlēna un Jura Rudzīša Rūda nemieru un Daces Bonātes Zāras un Jura Hirša Joskes trauksmaino mīlestību, bet kulminē Līgo nakts svinībās. Jāņu atmosfēru izrādē palīdz radīt Latvijas Nacionālās operas koris un lauku kapela Jāņa Grigaļa vadībā.

Tādējādi režisors uzveduma centrā izvirzījis “Līgo svētkus kā mūžīgās atjaunotnes, mīlestības un harmonijas apliecinājumu” [85] un Silmaču saimes un skatītāju vienotāju.

"Skroderdienas Silmačos" Latvijas Nacionālajā teātrī (1994, rež. E. Freibergs). Pindacīša - Lāsma Kugrēna, Tomuļmāte - Astrīda Kairiša // Foto: 100.teatris.lv

Dionīsiskās “Skroderdienas”

1998. gadā Jaunajā Rīgas teātrī “Skroderdienas Silmačos” iestudē režisors Viesturs Kairišs. Iestudējums izceļas ar saliedētu aktieransambļa darbu un “jaunu, asprātīgu, labsirdīgu intonāciju” [86], vienlaikus raisot dažādus kritiķu viedokļus. Vizualitātē un raksturu interpretācijā atbrīvota no nacionālajiem un tradicionāli ar “Skroderienām” saistītajiem simboliem (kā jāņuzāļu rotājumiem dekorācijās), izrāde piesaka universālu mītisko laiktelpu, kas uz Blaumaņa lugu ļauj paraudzīties no neierasta skatpunkta.

Līdzīgi kā E. Freibergs 1994. gadā Nacionālajā teātrī tapušajā interpretācijā, arī V. Kairišs “Skroderdienu” galveno tēlu (Dūdara – Antonijas, Alekša – Elīnas) attiecības traktē kā drāmu, taču risina tās no iepriekšējiem iestudējumiem stilistiski atšķirīgā – ekspresionistiski izkāpinātā spēles veidā. Režijas paņēmienos saskatāma ietekme no kino estētikas – piemēram, pusaudžu smēķēšanas aina risināta palēnināto kadru stilistikā [87], savukārt citviet izmantots runas un kustību paātrinājums un paspilgtinājums.

Aktierspēlē dominē “strauji kontrasti, pasvītroti afekti, momentānas pārejas no viena stāvokļa (noskaņas) otrā” [88]. Tēlu savstarpējās attiecībās vērojams latviskajai mentalitātei netipisks tiešums, pat skarbums, paspilgtinot Blaumaņa dotos psiholoģikos motīvus līdz groteskai. Tā, piemēram, ierasti “bālo” Elīnas traktējumu lauž Baiba Broka, kuras varone ir neslēpti ironiska, sevišķi izsmejot Kaspara Znotiņa Alekša jūtas. Arī Aleksis ir “neredzēti ass, pat rupjš” un, kā šķiet, nemīl ne Elīnu, ne Antoniju, bet, dziņu vadīts, Līgo vakarā “nogrābj Elīnu, turpat pagalmā gāž viņu gar zemi un, cik noprotams, ar varu viņu paņem.” [89] Elitas Kļaviņas Bebene, joprojām vitāla un enerģiska, neslēpti “karas kaklā” Ābramam, arī Armanda Reinfelda Dūdars, vitāls un enerģisks, cenšas iepatikties Antonijai, lēkādams pāri šķēršļiem kā puika. Kā savdabīgas binārās opozīcijas veidots Rūdis (izrādē – Rūdolfs) un Kārlēns. Kamēr Māra Liniņa Rūdolfs ir reakcijās palēnināts, tikmēr Viļa Daudziņa Kārlēns ieģērbts skolnieka svārkos un attēlots kā “atstatu stāvošs lauku sētas filozofs – Zinītis ar piezīmju grāmatiņu rokā” [90]. Skarbas līnijas akcentētas arī Anda Stroda Pindakā, kurš, ieģērbts vecās zaldātu biksēs, ik pa brīdim neskaidri runā krieviski un pret sievu izturas neslēpti varmācīgi, piemēram, ar uztrītu gaļas nazi draud nocirst roku par lakatiņa zādzību. No izrādes dzēsta pirtiņas aina, atņemot izrādei būtiskas noskaņu nianses un dzēšot Auces un Pičuka tēlus.

Tikmēr izrādes centrā izvirzās moderni psiholoģizētais Blaumaņa “žīdu trio” – artistiski formā un saskanīgi vokālajos numuros, Ģirta Krūmiņa Ābrams, Andra Keiša Jozefs un Regīnas Razumas Zāra nospēlē dvēseliski trauslas attiecības, piemēram, Zārai ar sesto maņu jūtot Jozefa tuvošanos.

Iestudējuma temps filozofiski iemieso varoņu dzīves trauksmaino ritmu un vēlmi nenokavēt, tāpēc šajā izrādē Gunas Zariņas Antonija, kura pa skatuvi nemitīgi traucas spilgtā tautastērpā, blondajai bizei kustoties pa gaisu, nedabūtā Alekša vietā bez apdomāšanās ņem Dūdaru, lai nepaliktu kaunā saimes acīs.

Blaumaņa metaforu par jūtām, kas kāpj pāri žogiem, iemieso arī skatuves telpu ieskaujošais žogs, kuram pāri kā barjerai lēkā gan vīrieši, gan sievietes, savukārt izrādes kulminācijā – Jāņu ainā – žogs izzūd, simboliski nozūdot arī robežām un aizspriedumiem.

Pār skatuvi Jāņu mistērijas laikā, miglas ieskauti, pārskrien kaili sieviešu un vīriešu ķermeņi, bet līdzās vitālajai Antonijai kā dzīvs nostājas Kārļa Anuševiča vecais Silmačs (režisora ieviests tēls). Neparasts ir arī izrādes mūzikas celiņš, kurā līdzās Aleksandra Būmaņa labi zināmajām melodijām skan Ferenca Lista kompozīcijas.

Izrādē saskatāmi arī mitoloģiski elementi – piemēram, skatuves dziļumā aiz puscaurspīdīga plīvura pie svētku galda sēdošā saime ar zaļiem vainagiem galvā atgādina stilizētu latviešu dievu grupu. Savukārt citā ainā pāri skatuvei pārskrien kaili augumi. Savdabīgs karnevāliskas vitalitātes iemiesojums ir t.s. “veceņu trio” – Aurēlijas Anužītes Pindacīša, Elitas Kļaviņas Bebene un Sandras Kļaviņas Tomulīša simboliski “vecinātas”, ievīstot viņu augumus lakatiņos un drēbju kārtās, savukārt “kautiņa” ainā trijotne, nometot drēbes, zem drēbēm atsedz groteskus krūšu un dibena polsterējumus. Tomēr, kā rezumē teātra zinātniece Lilija Dzene, ik pa brīdim izrāde no mitoloģiska pacēluma noslīgst neizteiksmīgā sadzīviskumā un blāvā, psiholoģiski neizstrādātā dialogā [91].

“Skroderdienu” simtgadi sagaidot

Atzīmējot 100 gadus kopš “Skroderdienu Silmačos” pirmizrādes Rīgas Latviešu biedrībā, 2002. gadā režisors Edmunds Freibergs atkārtoti ķeras pie Blaumaņa lugas iestudēšanas, šoreiz – kopā ar Nacionālajā teātrī nupat ienākušo jauno aktieru kursu: “Mēs vēlējāmies, lai mūsu jaunie kolēģi, tikko teātrī ienākušais aktieru kurss, iziet cauri Silmaču pagalmam, tāpēc lomās ir gandrīz visi jaunie aktieri. Protams, ka ar to parādās jaunas krāsas un nianses tēlos, mizanscēnās, noskaņojumā,” [92] par izrādes ieceri stāsta režisors.

Gunāra Zemgala veidotās dekorācijas no reālisma ietiecas vispārinājumā, izrādes telpā Silmaču saimes istabas elementus savienojot ar āra skatiem. Apgleznotais prospekts, dekoratīvie žodziņi, akmeņi, aka – naivisma estētikā veidotie lauku sētas elementi – atgādina “krāsainu bilžu grāmatu un Reiņa Brizgaļa tautasdziesmu ilustrāciju labsirdīgi zobgalīgo stilu” [93]. Teatrālisma efektu piesaka arī priekškars, kas nevis atveras, bet gan kā senos laikos uzritinās uz augšu.

Iestudējuma priekšplānā izvirzās delartizētās tēlu grupas – teatrāli izteiksmīga ir Ditas Lūriņas Ieviņa, Mārtiņa Egliena vassarraibumainais Rūdis un Aināra Ančevska enerģiskais, attieksmē pret pasauli gaišais Kārlēns. Līdz farsa estētikai izaudzēta arī “veceņu trio” darbošanās. Režisors aktieransamblī veicis savdabīgu rokādi, Astrīdai Kairišai, kura iepriekš spēlēja Tomulīšu, un Lāsmai Kugrēnai (iepriekš – Pindacīša) uzticot Bebenes, bet Helgai Dancbergai (iepriekš – Bebene) un Guntai Virkavai (iepriekš – Pindacīša) – Tomulīšas lomu.

Tādējādi apzināti lauzta iepriekšējā tradīcija par aktiera “saaugšanu” ar vienu lomu, spēlējot to vairākos iestudējumos pēc kārtas, un tādējādi sniegta iespēja iejusties jaunās Blaumaņa raksturlomās.

Arī vadošajās lomās notikušās aktiersastāva izmaiņas lielā mērā nosaka iestudējuma idejisko vēstījumu. Tā Ivars Puga, no Alekša pārtopot par Dūdaru, šajā lomā akcentē vīrišķīgumu un temperamentu, un vienlīdz lepna un stalta viņam līdzās ir Daigas Gaismiņas Antonija. Arī Mārča Maņjakova Aleksis izpausmēs ir asāks un vīrišķīgāks, lēni, taču mērķtiecīgi nobriestot lēmumam saraut attiecības ar Antoniju un palikt kopā ar Evijas Skultes Elīnu. Krāsaina ir Blaumaņa “žīdu trijotne”, kuru lomās Jānis Skanis (Ābrams), Uldis Anže (Joske) un Karīna Tatarinova (Zāra) attiecības izspēlē komiskā vieglumā un plastikā.

“Tās
 neapšaubāmi ir vispilsētnieciskākās "Skroderdienas",” raksta teātra zinātniece Guna Zeltiņa, “kur lauku dzīves norises 
ir stilizētas. Raksturojumā ienāk saasinājums, paspilgtinājums, groteska, pat 
farsa un klaunādes elementi.” [94]

"Skroderdienas Silmačos" Latvijas Nacionālajā teātrī (2002, rež. E. Freibergs). Antonija - Daiga Gaismiņa, Aleksis - Mārcis Maņjakovs // Foto: 100.teatris.lv

“Skroderdienas” džinsās

2006. gadā Liepājas teātrī top mūsdienīgots “Skroderdienu” uzvedums, kura režisors ir Ivars Lūsis. Ar scenogrāfa Aigara Ozoliņa dekorāciju palīdzību darbība no Blaumaņa lauku sētas pārcelta uz mūsdienīgu villu “Silmači”, varoņi ieģērbti Jurates Silakaktiņas kostīmos, kas veidoti no džinsa auduma, tādējādi izvairoties no ierastajiem etnogrāfiskajiem motīviem izrādes vizualitātē. Tā, piemēram, Armanda Kaušeļa Kārlēns pār skatuvi “spriņģo nevis nātnās bikšelēs, bet noplīsušos džinsos” [95], Marģera Eglinska Joske preces pārnēsā paliela izmēra rūtainā tirgus somā, kādas tiek pārvestas no Lietuvas tirgus, bet krāsns vietā uz skatuves atrodas paliela izmēra barbekjū, kam sprāgstot pār skatuvi aizlido vāks. Jāņu aina izvēršas pamatīgā bohēmā, kuras laikā piedzeras visi, tostarp Leldes Kaupužas Ieviņa. Arī Aleksandra Būmaņa dziesmas skan popmūzikai tuvākā aranžijā.

Jautro izrādes noskaņu palīdz uzturēt Agra Daņiļeviča veidotā horeogrāfija, dinamiku piešķir arī nemitīgā transformācijā esošās dekorācijas un dzīvā mūzika. Režisors norāda, ka izrādes estētika pakļauta jaunā skatītāja pie multenēm un datorspēlēm pieradušajai uztverei [96].

Izrādes priekšplānā izvirzās plastiskais, asprātīgais Egona Dombrovska Rūdis un Marģera Eglinska Joske, kas izceļas ar organisku formas izjūtu. Galvenajās lomās – Inese Jurjāne (Antonija), Edgars Pujāts vai Uldis Stelmakers (Dūdars), Maija Romaško (Elīna), Mārtiņš Lūsis vai Edgars Pujāts (Aleksis). Arī šajā iestudējumā, līdzīgi kā Arkādija Kaca Krievu teātra un Viestura Kairiša JRT versijā, dzēsta pirtiņas aina, tādējādi atņemot iestudējumam būtisku lirisko un filozofisko noskaņu un sašaurinot Elīnas un Alekša atttiecību līniju.

Izrādes kopnoskaņa ir jautra, taču vienkāršota, piedāvājot dažus asprātīgus mizanscēnu risinājumus, taču neatstājot paliekošos nospiedumus teātra vēsturē. Teātra zinātniece Līga Ulberte secina, ka “režisors mēģinājis lugu ietērpt tādās kā modernākās drēbēs, taču interpretācija ir gana tradicionāla, modernizācija attiecas tikai uz ārējo noformējumu.” [97]

Valmieras “Skroderdienas” (un to turpinājums)

2004. gadā otro reizi Valmieras teātra vēsturē top “Skroderdienu Silmačos” iestudējums – pēc Žaņa Vīnkalna režijā tapušā uzveduma 1939. gadā Blaumaņa lugu iestudē Oļģerts Kroders. Atšķirībā no Nacionālā teātra, kur “Skroderdienu” izrādīšana jau kļuvusi par Līgo laika tradīciju, Krodera versija iekļauta teātra repertuārā arī rudenī un ziemā, uz skatuves kāpj arī virkne aktieru, kas teātrī redzami vairs ļoti reti, kā Roberts Zābergs, Rita Meirāne, Austra Skudra, Ruta Birgere un citi.

Kroders, būdams talantīgs klasikas interprets, iestudējuma priekšplānā izcēlis lugas universālās psiholoģiskās tēmas, kas aktuālas ne tikai Jāņu laikā. Uz skatuves valda māksliniecisks minimālisms. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija iezīmē darbības laiku un vidi atbilstoši 19. gadsimta Vidzemes lauku sētai. Ierastā muzikantu grupa sašaurināta līdz diviem instrumentiem – vijolei un akordeonam, kas pavada varoņu attiecību stāstus.

Izrādes centrā ir Elīnas Vānes Antonija, kurai piemīt aktrisei raksturīgais impulsīvais temperaments un sievišķība, alojoties un viegli ļaujoties jūtām pret Ivo Martinsona vai Māra Bezmera Aleksi, taču beigu beigās atmostoties vecajām jūtām pret Aigara Vilima pacietīgo, maigi mīlošo Dūdaru. Temperaments un kaislīga jūtu dzīve valda arī starp Ievas Puķes Zāru un Imanta Strada Joski. Pieaugušāka, pubertāti sasniegusi, taču joprojām blēdīga ir jauniešu trijotne – Māras Mennikas Ieviņa, Krišjāņa Salmiņa Rūdis un Andra Grosa Kārlēns.

Savukārt 2012. gadā cita vecmeistara – Feliksa Deiča režijā – top dramaturga Laura Gundara lugas “Advents Silmačos” iestudējums. Gundara teksts sarakstīts kā Blaumaņa “Skroderdienu Silmačos” turpinājums, pētot, kas notiek pēc tam, kad trīs laimīgi brūtespāri ir “dabūjušies” un Jāņi – nosvinēti, pievēršoties Blaumaņa pazīstamajiem varoņiem ikdienas rutīnas situācijā.

Kā trāpīgi norāda kritiķe Undīne Adamaite, “Advents Silmačos” savā ziņā atgādina seriālu estētiku [98], kur katru varoni moka savas psiholoģiskās problēmas un tās sērijveidā tiek atrisinātas.

“Advents Silmačos” ir “psiholoģiska spēle par to, kā varētu būt,” raksta teātra zinātniece Līga Ulberte. “Sasaukšanās ar iedvesmotājtekstu ir gan valodas stilizācijā, gan detaļās, bet pamatā „Adventa” autors Blaumaņa lugu, šķiet, izlasījis kā režisors, sacerot šķietami pazīstamo varoņu biogrāfijas it kā no jauna.” [99]

Feliksa Deiča iestudējumā darbība notiek neilgu laiku pēc oriģinālo “Skroderdienu” fināla, tādējādi metot tiltu uz oriģinālavotu un ar to saistītajām skatuviskajām tradīcijām. Kaut arī ir ziema un pagāniskā Jāņu tradīcija nomainīta pret kristīgajiem Ziemassvētkiem, tāpat tiek ceptas pankūkas un sprāgst krāsns, pastiprinot varoņu starpā sabangojušās jūtas. Arī izrādes vizualitātē scenogrāfs Reinis Suhanovs un māksliniece Ilze Vītoliņa pieturas pie Blaumaņa laika.

Savdabīga atsauce uz Oļģerta Krodera iestudējumu ir redzama lomu sadalījumā, aktieriem veicot ceļu no vienas lomas uz citu: Elīna Vāne, kas iepriekš spēlēja lepno Antoniju, nu ir grūtniece Elīna, Imants Strads (iepriekš – Joske) – Dūdars, Māra Mennika (Krodera versijā – Ieviņa) – Zāra, Inese Ramute – iepriekš Tomuļmāte, tagad Pindacīša u.c.

Paralēli Valmieras teātra uzvedumam Gundara luga tika iestudēta arī Liepājā, kur režisora Ģirta Ēča interpretācijā ieguva vispārinātāku estētiku un filozofiju, pārceļot lugas darbību uz 1939. gadu un tādējādi radot “simboliskāku un dažbrīd pat sirreālu rekviēmu vienas latviešu sētas pēdējam adventam.” [100]

 

 

Leļļu “Skroderdienas”

2007. gadā savu neparastu Blaumaņa lugas skatuves versiju rada Latvijas Leļļu teātris, saņemot “Spēlmaņu nakts 2006/2007” žūrijas specbalvu “Par netradicionālu pieeju klasikas interpretācijā”. Režisori Kārlis Auškāps un Valdis Pavlovskis, sadarbojoties ar leļļu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, scenogrāfi Anitu Znutiņu-Šēvi, radījuši izrādi, kuras mērķauditorija ir tiklab bērni, kā pieaugušie.

Radošā komanda uz labi zināmo “Skroderdienu” sižetu paskatījusies ar savdabīgu atsvešinājumu, katram Blaumaņa liriskā vai komiskā tēla būtībai piemeklējot lelli – dzīvnieku un sasaistot šī dzīvnieka izpausmes ar autora darbā dotajām cilvēku rakstura īpašībām. Notikumi tiek attēloti it kā caur sapņa un fantāzijas prizmu, vecajam Pindakam uz skatuves notiekošo nosapņojot kā savdabīgu Jāņu nakts mistēriju. Tā Silmaču saime pārvēršas par runājošiem dzīvniekiem, kuru attiecībās valda temperamentīgums. Piemēram, Pindaku ģimene pārtapuši par kazām, Rūdis – par suni, kolorītie “žīdu tēli” – par kaķiem, Bebene – par cūciņu, Antonija – par govi, Elīna, Aleksis un Kārlēns – par zirgiem, tādējādi jau dabas pasaules tipāžu izvēlē iepriekš akcentējot tēlu radniecību vai (ne)saderību. “Režisoru ideja padarīt visus varoņu par vienas latviešu sētas lopiņiem, ir apbrīnojama,” komentē Blaumaņa pētniece Līvija Volkova. “Arī idejas realizācija lielākoties ir pārliecinoša. .. Komēdijas ainās šī pieeja attaisnojas pilnīgi. Problemātiskāk ir nopietnajās ainās, nu kāda tur nopietnība, ja govs (Antonija) cer uz zirgu (Aleksi)!” [101]

Caur gaišu humoru un vienlaikus ironisku skatījumu uz “Silmaču” saimes dažādajiem raksturiem Valda Zilvera aranžētās mūzikas fonā tiek izspēlētas gluži cilvēciskas kaislības.

Jaunākās “Skroderdienas”

2010. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvo jaunākais “Skroderdienu Silmačos” uzvedums Indras Rogas režijā. Desmit gadu laikā tas jau piedzīvojis dažādas aktiersastāva maiņas, teātrī ienākot jaunās paaudzes aktieriem: piemēram, nebēdnīgajā jauniešu trijotnē Rūda lomā Jāni Vimbu nomainījis Jurģis Spulenieks, Kārlēna lomā Arturu Krūzkopu – Uldis Siliņš, Ieviņas lomā Madaru Saldoveri – Liene Sebre, tāpat līdzās Jānim Āmanim Alekša lomā redzams arī Raimonds Celms, Elīna ir Līga Zeļģe vai Agnese Cīrule.

Nemainīgi uzveduma centrā gan ir Ditas Lūriņas Antonija – sievišķīga, impulsīva, pašironiska un jūtīga. Ainārs Ančevskis Dūdara lomā, šķiet, pirmo reizi interpretāciju vēsturē nebaidās varoni rādīt kā vienlīdz emocionālu un jūtīgu – tāpat kā Antonija, arī viņš pret savu gribu ierauts notikumu gaitā un nespēj slēpt joprojām dzīvās jūtas. Tikmēr Ulda Anžes tēlojumā Dūdars vairāk slēpjas aiz ārēja miera, kaut iekšienē virmo emocijas. Uz Antonjas temperamentīguma fona bīdāms un apātisks ir Jāņa Āmaņa Aleksis, kurš izcīna iekšējo cīņu, pirms atzīst, ka ir kļūdījies un tomēr mīl Elīnu. Spilgti un artistiski ir “žīdu tēli” – Jura Lisnera Ābrams ir bargs un skaļš, kamēr Gundara Grasberga Joske un Ingas Misānes-Grasbergas Zāra – smalki un trausli, trīsuļodami kā apses lapas. Turpinot iepriekšējos uzvedumos aizsākto “jaunināšanas” tendenci, enerģiskas “veceņu lomās” ir Daiga Gaismiņa (Pindacīša), Ināra Slucka (Bebene) un Indra Burkovska vai Līga Liepiņa (Tomulīša).

Iestudējums citu vidū izceļas ar īpašu atmosfēriskumu – kaut arī izrāde tiek spēlēta Nacionālajā teātrī, scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim uzdevies uzbūvēt gluži īstu, dzīvu Silmaču saimes māju – vidi, kurā liela nozīme ir gan dažādiem mājas pakšiem, ko nemitīgi apdzīvo kāds no varoņiem, gan apkārt esošajai dabai – miglai, Jāņu naktī pēkšņi uznākušajam lietum, kas atveldzē jūtu pārņemtās sirdis un prātus. Režisores ieviesti ir Silmaču “mājas gariņi”, kas visu izrādes laiku atrodas mājas bēniņos, kā stilizēts antīkās komēdijas koris vērojot, komentējot darbību, brīžam arī iejaucoties ar dažādiem fiziskiem trikiem vai jokiem. Jāņu kaislību virpulī kā pēkšņs un emocionāls kulminācijas mirklis ir mazā Tonīte, kas, paslēpusies no lietus uz Silmaču mājas sliekšņa, griež vilciņu, līdz Ditas Lūriņas Antonija viņu pamana un ienes iekšā.

Indras Rogas iestudējumā Silmaču saimei iespējams sekot līdzi kā sen pazīstamiem ģimenes locekļiem, sasniedzot kopības sajūtu starp aktieriem un skatītājiem. 

"Skroderdienu Silmačos" ceļš nav noslēdzies, bet turpinās. Luga no sava laika kritikas neatzīta darba kļuvusi par visvairāk iestudēto latviešu autora lugu, bez kuras nav iedomājams ne profesionālo, ne amaiterteātru repertuārs. Vienlaikus tas ir darbs, kura interpretācijās skatuviskās tradīcijas un pietāte pret iepriekšējiem iestudējumiem savijas ar jaunas formas un satura meklējumiem. 

 

 


[1] Radzobe Z. “Skroderdienas Silmačos” – izklaide, ideoloģija un rituāls. Satori.lv, 22.06.2016. Pieejams:  https://satori.lv/article/skroderdienas-silmacos-izklaide-ideologija-un-rituals
[2] K. Ziņas. Balss, 06.02.1902, 4. lpp.
[3] Asars J. Blaumaņa jaunā luga. Dienas Lapa, Nr. 26, 1902.
[4] Turpat.
[5] K. Ziņas. Balss, 06.02.1902, 4. lpp.
[6] Turpat.
[7] Asars J. Blaumaņa jaunā luga. Dienas Lapa, Nr. 26, 1902.
[8] K. Ziņas. Balss, 06.02.1902, 4. lpp.
[9] t.b. Māksla. Pēterburgas Avīzes. 06.02.1902, 2.-3. lpp.
[10] Turpat.
[11] bez aut. Māksla. Valdības Vēstnesis, Nr. 62, 1921, 3.lpp.
[12] Līgotņu Jēkabs, Māksla. Brīvā Zeme, Nr. 66, 1921,4.lpp.
[13] Dzene L. Drāmas teātris – R., Zinātne, 1979, 94. lpp.
[14] Kroders R. Latvijas Vēstnesis, Nr. 64, 1921.
[15] Muncis J. R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” vispārējās ekspozīcijas apraksts, 1923. RMM arhīvs, Inv. Nr. 202.806.
[16] Izrādes R. Blaumanis “Skroderdienas Silmačos” foto, 1923. RMM arhīvs, Inv. Nr. 805.284.
[17] Muncis J. R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” vispārējās ekspozīcijas apraksts, 1923. RMM arhīvs, Inv. Nr. 202.806.
[18] Muncis J. R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” vispārējās ekspozīcijas apraksts, 1923. RMM arhīvs, Inv. Nr. 202.806.
[19] Kroders R. Dailes teātris. Ritums, 01.01.1925, 59. lpp.
[20] Dziļleja K. Māksla. Sociāldemokrāts, 31.01.1923, 4. lpp.
[21] Jēger-Freimane P. Eduarda Smiļģa inscenējumi Dailes teātrī. No: Eduards Smiļģis un viņa darbs – R.: 1937, 103-104. lpp.
[22] Turpat.
[23] Dombrovskis-Dumbrājs Fr. Cildens mākslas vaiņagojums. Rīts, Nr. 240, 1935, 13. lpp.
[24] bez aut. Rīts, Nr. 238, 1935, 4.lpp.
[25] bez aut. Preses atsauksmes par Nacionālā teātra trim pirmizrādēm. Teātra Vēstnesis, Nr.2, 1935, 13. lpp.
[26] Turpat.
[27] bez aut. Ko redzēsim šinī sezonā Nacionālā teātrī. Rīts, Nr. 224, 1935, 7. lpp.
[28] Dombrovskis-Dumbrājs Fr. Cildens mākslas vaiņagojums. Rīts, Nr. 240, 1935, 13. lpp.
[29] bez aut. Preses atsauksmes par Nacionālā teātra trim pirmizrādēm. Teātra Vēstnesis, Nr.2, 1935, 14. lpp.
[30] Turpat.
[31] Dombrovskis-Dumbrājs Fr. Cildens mākslas vaiņagojums. Rīts, Nr. 240, 1935, 13. lpp.
[32] bez aut. Preses atsauksmes par Nacionālā teātra trim pirmizrādēm. Teātra Vēstnesis, Nr.2, 1935, 14. lpp.
[33] Dombrovskis-Dumbrājs Fr. Cildens mākslas vaiņagojums. Rīts, Nr. 240, 1935, 13. lpp.
[34] Dumbrovskis-Dumbrājs Fr. Blaumanis uzvar! Rīts, Nr. 80, 1934, 8. lpp.
[35] Turpat.
[36] Mazais ansamblis dibināts, lai līdzās Eduarda Smiļģa lielinscenējumiem piedāvātu skatītājiem psiholoģiska stila kameriestudējumus.
[37] Jēger-Freimane P. “Skroderdinas Silmačos”. Brīvā Zeme, Nr. 33, 1939, 12.lpp.
[38] Gulbis Fr. Māksla. Latvijas Kareivis, Nr. 34, 1939, 4.lpp.
[39] Brasa Z. Dekadas luga “Skroderdienas Silmačos”. Darbs, Nr. 167, 1941, 6. lpp.
[40] Melnace R. Rosinātājs un vienotājs. Literatūra un Māksla, Nr. 30, 1990, 16. lpp.
[41] Brasa Z. Dekadas luga “Skroderdienas Silmačos”. Darbs, Nr. 167, 1941, 6. lpp.
[42] G. “Skroderdienas Silmačos” dekadas inscenējumā. Brīvais Zemnieks, Nr. 142, 1941, 3.lpp.
[43] Turpat.
[44] Radzobe Z. “Skroderdienas Silmačos” – izklaide, ideoloģija un rituāls. Satori.lv, 22.06.2016. Pieejams:  https://satori.lv/article/skroderdienas-silmacos-izklaide-ideologija-un-rituals
[45] Kalniņš J. “Skroderdienas SIlmačos”. Padomju Jaunatne. Nr. 30, 1955, 3. lpp.
[46] Turpat.
[47] Kalniņš J. “Skroderdienas SIlmačos”. Padomju Jaunatne. Nr. 30, 1955, 3. lpp.
[48] Radzobe Z. “Skroderdienas Silmačos” – izklaide, ideoloģija un rituāls. Satori.lv, 22.06.2016. Pieejams:  https://satori.lv/article/skroderdienas-silmacos-izklaide-ideologija-un-rituals
[49] Bendiks H. Jautrais Blaumanis uz padomju skatuves. Literatūra un Māksla, Nr. 8, 1955, 2.lpp.
[50] Turpat.
[51] Turpat.
[52] Grēviņš M. Ne tikai klasikas izpratne. Karogs, Nr. 1, 1979, 138.lpp.
[53] Dzene L. Drāmas teātris – R., Zinātne, 1979, 245.lpp.
[54] Grēviņš M. Ne tikai klasikas izpratne. Karogs, Nr. 1, 1979, 138.lpp.
[55] Turpat, 138.lpp.
[56] Turpat, 138.-139.lpp.
[57] Bērziņa L. Dienu ritumā, Māksla, Nr. 2, 1976, 54. lpp.
[58] Lagzdiņa I. Atrast sevi, Teātris un Dzīve, 1977, 61. lpp.
[59] Bērziņa L. Dienu ritumā, Māksla, Nr. 2, 1976, 54. lpp.
[60] Vītolņš J. Pirms izlaiduma. Liesma, Nr. 6, 1976, 14. lpp.
[61] Turpat.
[62] Lagzdiņa I. Atrast sevi, Teātris un Dzīve, 1977, 63. lpp.
[63] Turpat, 63.-64.lpp.
[64] Turpat.
[65] Radzobe S. Darīt vienu kultūras darbu. Teātris un Dzīve, Nr. 25, 1981, 14.-37. lpp.
[66] Turpat.
[67] Turpat.
[68] Turpat.
[69] Hausmanis V. Laba, labsirdīga izrāde. Cīņa, Nr. 87, 1980, 3.lpp.
[70] Grēviņš M. Teātra sezonu noslēdzot. Karogs, Nr. 9, 1980, 157.lpp.
[71] Melnace R. Uz “Skroderdienām” Druvienā. Dzirkstele (Gulbene), Nr. 71, 1990, 1.lpp.
[72] Geikina S. Intervijas Jāņu vakarā. Literatūra un Māksla, Nr. 26, 1988, 11. lpp.
[73] Studente A. Ar “Skroderdienām” cauri gadiem. Padomju Karogs (Talsi), Nr. 98, 1988, 3.lpp.
[74] Studente A. Mūžam jaunās “Skroderdienas”. Komunisma uzvara (Aizkraukle), Nr. 69, 1986, 4. lpp.
[75] Naumanis N. “Liepājas-Valmieras” ekspresis Rīgā. Literatūra un Māksla, Nr. 45, 1984, 11. lpp.
[76] Kalnačs B. Spoku, skroderu un pārsteigumu dienas. Literatūra un Māksla, Nr. 47, 1993.
[77] Tišheizere E. Liepājas teātris. No: Latvijas teātris: 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija – R., Zinātne, 2007, 448. lpp.
[78] Kalnačs B. Spoku, skroderu un pārsteigumu dienas. Literatūra un Māksla, Nr. 47, 1993.
[79] Turpat.
[80] Tišheizere E. Liepājas teātris. No: Latvijas teātris: 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija – R., Zinātne, 2007, 448. lpp.
[81] Turpat.
[82] Kalnačs B. Spoku, skroderu un pārsteigumu dienas. Literatūra un Māksla, Nr. 47, 1993.
[83] Danosa A. Skroderdienas Silmačos sākas no jauna. Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", Nr. 23, 1994, 8. lpp.
[84] Zeltiņa G. Latvijas Nacionālais teātris. No: Latvijas teātris: 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija – R., Zinātne, 2007, 21. lpp.
[85] Zeltiņa G. Naciononālā rakstura un stilistikas iezīmes latviešu teātrī – R., Zinātne, 2000, 153. lpp.
[86] Radzobe S. Divas “Skroderdienas” Jaunajā Rīgas teātrī. Literatūra un Māksla, Nr. 13, 1998, 16.lpp.
[87] Turpat.
[88] Turpat.
[89] Hausmanis V. Neparastās “Skroderdienas”. Laiks, Nr. 15, 1998, 4. lpp.
[90] Radzobe S. Divas “Skroderdienas” Jaunajā Rīgas teātrī. Literatūra un Māksla, Nr. 13, 1998, 16.lpp.
[91] Dzene L. Jāņi bez meijām. Literatūra. Māksla. Mēs. Nr. 12, 1998, 14. lpp.
[92] Šaitere T. Ne sezona bez “Skroderdienām!”. Diena, 31.06, 2002, pieejams:  https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/ne-sezona-bez-skroderdienam-11329886
[93] Zeltiņa G. Latvijas Nacionālais teātris. No: Latvijas teātris: 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija – R., Zinātne, 2007.
[94] Turpat.
[96] Tišheizere E. Liepājas teātris gatavo “Skroderdienas”. Dienas Bizness, 28.04, 2006, skat.  https://www.db.lv/zinas/liepajas-teatris-gatavo-skroderdienas-187919
[97] Blaumaņa teātra festivāla žūrija par Liepājas teātra izrādi 'Skroderdienas Silmačos'. Delfi.lv, 18.11, 2006, skat.  https://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/blaumana-teatra-festivala-zurija-par-liepajas-teatra-izradi-skroderdienas-silmacos.d?id=22419506
[98] Bluķi te neviens nevelk. Latvijas teātra Ābolu ķocis. Diena.lv, 03.02, 2012, skat.  https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/bluki-te-neviens-nevelk-valmieras-teatra-izrades-advents-silmacos-recenzija-13929480
[99] Ulberte L. Krāsnis sprāgst, sirdis lūst... kroders.lv, 22.02, 2012, skat.  https://www.kroders.lv/verte/72
[100] Turpat.
[101] Blaumaņa teātra festivāla žūrija par Leļļu teātra izrādi “Skroderdienas Silmačos”. Delfi.lv, 14.11, 2008, skat.  https://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/blaumana-teatra-festivala-zurija-par-lellu-teatra-izradi-skroderdienas-silmacos.d?id=22399081

 

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt