Ilze Kļaviņa 17.09.2020

Sarunas ar bērniem. Jauno režisoru jaunās pieejas

Skats no trupas "KVADRIFRONS" izrādes "Perturbons" (2019, rež. P. Pļavniece) // Foto - K. Lāce

Īpaša attieksme pret mazajiem skatītājiem, klausītājiem, lasītājiem nepieciešama tāpēc, ka tā veido nākotnes auditorijas gaumes prasības kultūras un mākslas industrijā kopumā. Projekts “Latvijas skolas soma” lielā mērā veicina to, ka profesionāla teātra piedāvājums tieši šai – augumā mazākajai, taču vienlaikus neviltoti prasīgākajai auditorijas daļai palielinās. Pēdējos piecos gados acīmredzami vairojas ne vien skatītāju interese, bet aug arī bērnu izrāžu piedāvājuma mākslinieciskā kvalitāte. Vēl līdz 2012. gadam “Spēlmaņu nakts” balvai nominācijā “Gada izrāde bērniem vai jauniešiem” izvirzīto iestudējumu skaits ik gadu bija mazāks nekā citās laureātu kategorijās (tikai četri, nevis pieci nosaukumi), bet 2018./2019. gada sezonā nominēto izrāžu skaits ir divas reizes lielāks, nekā parasti – astoņi iestudējumi. Zīmīgi, ka no 2018./2019. gada sezonas kategoriju “Izrādes bērniem vai jauniešiem/pusaudžiem” aizvieto divas, nodalot atsevišķi kategorijas “Izrādes bērniem” un atsevišķi – “Izrādes pusaudžiem”. Arī vairāki Rīgā un Valmierā notikuši starptautiski profesionālo teātru bērnu izrāžu festivāli (“EJU MEKLĒT!” un Valmieras vasaras teātra festivāla programma, kas katru otro gadu veltīta tieši mazajiem skatītājiem) rāda, ka jaunākajai publikai paredzētajā skatuves mākslā veidojas aktīvs radošs process un vienlaikus mainās attieksme pret bērnu kā skatītāju un bērnu izrāžu stilistiku kopumā.

Lielās skatuves inscenējumu vietā aizvien vairāk redzamas mazas formas, kas izvirza citas prasības gan izrāžu ilgumam, estētikai, komunikācijas veidam, gan interaktīvo elementu nozīmei. Satura ziņā šis jaunais piedāvājums saglabā tradicionālo līdzsvaru starp izklaidi un izglītojošiem akcentiem, bet būtiski attīsta artistisko formātu. Sarunā ar mazajiem skatītājiem mainās tonis – pazūd diktējošā, dominē atvērtā intonācija.

Fokuss

Pētījums nepretendē uz visaptverošu profesionālo teātru bērnu izrāžu analīzi, tomēr tas ir mēģinājums uzrādīt būtisku tendenci – jaunus uzstādījumus komunikācijā ar skatītāju auditoriju. Par teorētisko pamatojumu kalpo vairākas aktuālas skatuves mākslas teorijas [1]. Teātra pētniecības pieeja, ko pārstāv teātra un performativitātes teorētiķe Ērika Fišere Lihte (Erika Fischer-Lichte), pretstata atšķirību starp skatuves darba sapratni un līdzpārdzīvojumu [2], skaidrojot izrādi ne vien kā izziņas procesu un estētiskas formas novērtējumu, bet arī kā piedzīvojumu, kur īpaša nozīme ir mijiedarbībai starp auditoriju un publiku. Bērnu auditorijas uztveres pētījumus veic norvēģu pētnieku grupa [3], kas projekta SceSam [4] ietvaros definē bērnu auditorijas emocionālas iesaistes veidus un mijiedarbības līmeņus. [5] Par atskaites punktu izvēloties dramaturģiju un spēles noteikumus, pētnieki iedala izrādes pēc publikas līdzdalības pakāpes. Līdz šim pazīstamākā tradicionālas dramaturģijas forma pielieto “ceturtās sienas” principu, ko uzskatāmi demonstrē Latvijas Leļļu teātra lielās zāles rampa, nošķirot publiku no skatuves. Redzamais estētiskais koptēls rosina skatītājus distancēti sekot darbībai, paužot emocionālas reakcijas, aplausus. Norvēģu zinātnieki pēta arī citas robežas un veidus, kādos notiek bērnu emocionālā un fiziskā iesaistīšana.

Dažādi publikas līdzdalības un mijiedarbības līmeņi vērojami arī mūsu repertuāros. Izteiksmīgs paraugs ir “Zīmējumu teātra” režisora, mūziķa un aktiera Vara Klausītāja izrāde “Vilks” (2008), kur bērni iestudējuma laikā zīmē scenogrāfiju, tādejādi piedaloties tēlainās pasaules līdzradīšanā. Pretējs bērnu – aktieru mijiedarbības gadījums ir Dirty Deal Teatro (turpmāk tekstā – DDT) “Šmulīša” programmas uzvedums “Pielipīgie vārdi” (2015), ko režisore Paula Pļavniece veido ar Raiņa dzejoļu kompozīcijas palīdzību. Izrādi savā ziņā var saukt par izglītošanas instrukciju, jo aktieri “(..) ar savu attieksmi pret (..) priekšmetiem tos burtiski atdzīvina, sniedzot labu spēlēšanās piemēru bērniem, kuri to var izmantot savās rotaļās, atgriezušies mājās.” [6]

Skats no DDT izrādes "Piepilīgie vārdi" (2015, rež. Paula Pļavniece) // Foto - Inga Plūme

Tendences

Satura ziņā jaunās pieejas izrādes vairās no tiešas didaktikas, un palielinās formas, kur par centrālo un vienīgo principu izvirzīta improvizācija par kādu sižetu. Režija paļaujas uz spēli un faktiski atsakās no tradicionālās izpratnes par skatuves žanru, nedefinējot emocionālu attieksmi pret tiem lēmumiem, iekšējo darbību un tām attiecībām, kas notiek ētiskajā līmenī. Viss redzamais, sajūtamais, saprotamais (un arī nesaprastais) paliek katra individuālā skatītāja interpretācijas ziņā. Šajos gadījumos īstenības atveidē maza nozīme ir mākslinieciskajai tēlainībai.

Rotaļas formāts mazina arī psiholoģiski detalizētu tēlu veidošanas nepieciešamību. Nereti darbojošās personas tiek apzīmētas ar rakstura iezīmi vai ārējo uzvedību, kā tas notiek, piemēram, teātra trupas KVADRIFRONS izrādē “Perturbons” (2019, rež. Paula Pļavniece), kur katrs no draugu kompānijas ir atšķirīgs: “(..) kāds ir pārgalvīgs (Klāvs), kamēr cits – apdomīgs (Ance), kāds ir drusku bailīgs (Āris), kamēr cits – drosmīgs (Reinis).” [7] Aktieru vārdi atbilst tēliem, konkrētajā izrādē darbojošās personas ir pieaugušie, kuri spēlējas līdzīgi tam, kā to dara bērni.

Kopumā pieaug racionālā komponente, aizvien vairāk mākslinieku piedāvā lekcijas, laboratorijas tipa iestudējumus (piemērs – Jurija Djakonova uzvedums “BZIK!” (2018)  Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī), kas ietver analīzes principus, aicinot publiku vairāk uz līdzdomāšanu nekā uz līdzjušanu. Daļa izrāžu aktualizē mūsdienu bērniem tik svarīgo aktīvo dzīvesveidu un digitālās tehnoloģijas. Meklējot jaunas formas, arī bērnu iesaistīšanās veidi ir ļoti dažādi: no tieša dialoga (režisores Pamela Butāne un Beatrise Zaķe izrādi “Vol.1 Antiņš” (2020) veido tiešsaistē, ZOOM platformā, kur aktieris Rihards Zelezņevs sarunājas ar skatītājiem) līdz aicinājumam publikai izlemt, kā varonim rīkoties (režisora Toma Treiņa “Pagalms atdzīvojas” (2019)).

Retāk nekā ārzemju teātrī, tomēr arī vietējās bērnu izrādēs noris atgriezeniskās saites pasākumi, kad aktieri pēc paklanīšanās vēlreiz nāk pie skatītājiem uz īsu sarunu, radošo darbnīcu, fotografēšanos vai emociju apspriešanu.

Pārrunas pēc izrādes kā skaidrojums, analīze vai tamlīdzīga iespaidu “sakārtošana” ir maz pielietots saziņas veids, kas atsevišķos gadījumos būtu principiāli nepieciešams. Režisora Jāņa Znotiņa iestudējums “Nekas” (2019) Valmieras teātrī notiek, publikai sēžot visās četrās pusēs ap darbības laukumu, tādejādi mērķtiecīgi tuvinot skatuves darbību skatītājam. Izrāde – provokācija risina pusaudžu dzīvesstāstu ar izkāpinātiem fiziskā teātra paņēmieniem, bet fināla punkts ir īpaši skarbs. Pēc dialoga starp diviem varoņiem – Pjēru Antonu (“Nomirt ir tik viegli tāpēc, ka nāvei nav nekādas jēgas. Un nāvei nav nekādas jēgas tāpēc, ka dzīvei nav jēgas”) un Paulu (“Tagad man šķiet, ka viņš sēdēja tajā plūmē un patiesībā kliedza pēc palīdzības”) izrāde beidzas, atstājot skatītāju ar burtiski sagāztu priekšmetu kaudzi un krietnu devu apjukuma. Daļa publikas acīmredzami pārdzīvo satricinājumu, ko pārvarēt būtu varējusi saruna par redzēto mākslas darbu. Gluži pretēji izvērsta atgriezeniskā saite ir teātra apvienības “Perforācija” kopdarbā “Plastmasas huligāni” (2019), kas sastāv no savstarpēji papildinošām daļām – dramatiska stāsta pēc Agneses Vanagas grāmatas motīviem un plastmasas pārstrādes darbnīcas.

Skats no VDT izrādes "Nekas" (2018, rež. J. Znotiņš) // Foto - Matīss Markovskis

Apjoms

Režisoru, kuri strādā ar mazo skatītāju izrādēm, skaits ir gandrīz divdesmit, taču diemžēl viņu radošais process bieži paliek ārpus kadra tikai tādēļ, ka tiek vērtēts kā mazāk nozīmīgs. Arī šoreiz ierobežotā apjoma dēļ pētījums portretē tikai piecu režisoru mākslinieciskos profilus, radošos motīvus, tēmas un izteiksmes, akcentējot dažādās komunikācijas formas ar skatītājiem. Rakstā tuvāk aplūkoti ražīgākie režisori, kuru izrādes saņēmušas augstu novērtējumu “Spēlmaņu nakts” žūrijas ekspertu vērtējumā, – Kārlis Krūmiņš, Paula Pļavniece, Ģirts Šolis, Inga Tropa-Fišere, Jānis Znotiņš.

Ārpus pētījuma paliek daudzi interesanti mākslinieki un viņu izrādes bērniem, piemēram, Viestura Roziņa spilgtās formas darbi, kas vienmēr precīzi trāpa mērķauditorijā. Valmieras teātra Kamerzālē ietilpinātais sižets “80 dienās apkārt zemeslodei” (2017) raisa publikas neviltotu sajūsmu koncentrētās izteiksmes dēļ. Scenogrāfa Valtera Kristberga un gaismu mākslinieka Jāņa Sniķera veiksmīgas sadarbības rezultāts rāda maksimālu vietu un noskaņu dažādību, ļaujot viegli iztēloties epizodes uz ziloņa, vilcienā, uz kuģa, utt. Pieciem aktieriem izdodas nospēlēt kopumā trīsdesmit lomas, neskaitot galveno varoni Fileasu Fogu (lomā aktieris Mārtiņš Liepa). “Mierīgajam angļu aristokrātam pretstatīti visi pārējie iekšēji uztrauktie un ārēji kustīgie personāži, kuru daudzums un pārvērtības raisa prieku par neticami krāšņu karnevālisku pārģērbšanos.” [8]

Leļļu teātra režisora Edgara Kaufelda radošie meklējumi artistisko izteiksmju virzienā prasītu izvērstu analīzi. Konkrētā pētījuma tēmas kontekstā nevar nepieminēt Kaufelda izrādi “Jūlijonkuliņa Ziemassvētki” (2014). Tas bija pirmais gadījums, kad bērni no publikas kāpa uz skatuves un palīdzēja nekustīgajam galvenajam varonim sarūpēt un izrotāt eglīti, kas vienlaikus ir sižetā attaisnots elements un sociālo atbildību audzinošs akts. Ar lielu sociālas atbildības devu un mērķtiecīgiem dokumentālā teātra impulsiem Liepājas Leļļu teātrī, Rēzeknes teātrī “Joriks” strādā dramaturgs, režisors Edgars Niklasons, kura kontā ir vairākas mūsdienīgai mijiedarbībai atvērtas izrādes mazajiem skatītājiem, piemēram, kopdarbs ar horeogrāfi Alisi Putniņu “Nila Holgersona brīnišķīgais ceļojums” (2019) uz Rīgas Krievu teātra skatuves.

Skats no VDT izrādes "80 dienās apkārt zemeslodei" (2017, rež. V. Roziņš) // Foto - Matīss Markovskis

Kārlis Krūmiņš. “Pārsteidzošas vietas, citāda pieredze”

Režisora Kārļa Krūmiņa radošajā kontā ir nedaudzi spilgti teātra projekti bērniem, kas paliek prātā tāpēc, ka mākslinieks savas bērnu izrādes galvenokārt organizē kā interesantus piedzīvojumus netradicionālās vietās ārpus skatuves, rosinot publiku justies iesaistītiem dokumentālā vidē. Piemēram, viens no Valmieras vasaras teātra festivāla neparastajiem iestudējumiem “Štābiņš” (2017) sākas ar skatītāju pārgājienu uz spēles vietu mežā pie slepenā bunkura.

Saturā un formā balansētais Krūmiņa autordarbs “Nāc laukā!” (2016) veltīts sirsnīgam stāstam par trim vienas sētas bērniem un ceturto, kas tā arī neatnāk pie draugiem. Notikums, no vienas puses, ir ikdienišķs, no otras – aktualizē un nopietnā līmenī paceļ pusaudžu pasaulei svarīgo pagalma dzīves tēmu: “Par nedarbiem un cēlsirdību, par kautiņiem un pirmo mīlestību.” [9] Krūmiņa dramaturga talantu atzinīgi vērtē ne vien pateicīgā publika un vietējie eksperti, bet arī ārzemju viesi, kuri festivāla “Eju meklēt!” laikā vērtēja divas viņa izrādes. Dagmāra Bednārikova (Dagmar Bednáriková) saka: “Pēc noskatīšanās uzmeklēju režisoru un palūdzu atsūtīt lugas “Nāc laukā!” tekstu. Mēģināšu atrast cilvēku, kurš būs gatavs to pārtulkot čehu valodā.” [10] Stāstam patiesumu piešķir daudzdzīvokļu māju pagalms kā norises vieta un tas, ka kopā ar profesionāliem aktieriem – Jekaterinu Frolovu un Jāni Kroni pārsteidzoši organiski darbojas arī neprofesionāļi – pusaudži Kārlis Zahovskis un Oskars Otomers. Nesamākslotais dialogs raisa īstuma sajūtu un mērķtiecīgi notur publikas uzmanību.

Nākamo dramatisko stāstu Krūmiņš konstruē pēc Paula van Lona iedvesmojošās grāmatas “Šausmu autobuss” motīviem (2016), izrādei notiekot pie teātra ēkas stāvošā autobusā. Mērķauditorijas (bērni no 8 līdz 12 gadiem) vecuma izvēle ir rūpīga, pirms tam veicot vairākus eksperimentus, līdz režisoru apmierina bērnu reakciju un uztveres atbilstība viņa iecerei. “Izzināt bailes – kas var būt vēl aizraujošāk? Latvijas Nacionālā teātra pagrabos bērniem nākas meklēt izrādes vietu, līdz viņi atrod stilīgi aplīmēto, speciāli iekārtoto autobusu, iekāpj tajā, un sākas šausmu stāstu seanss. Spoku apģērbiem līdzīgos kostīmos tērptie aktieri Zane Dombrovska, Līga Zeļģe un Kārlis Reijers “(..) veiksmīgi dozē “baidīšanas” elementus ar maksimāli precīzu stāsta vēstīšanu, noturot skatītāju uzmanību, un, izrādās, šausmu nav nemaz tik daudz” [11].

Pārdzīvojumi komplektā ar piedzīvojuma sajūtu kļūst par notikumu, par ko skatītājiem būs neaizmirstamas atmiņas.

Vairāk izzinoša nekā emocionāla ir mobilā uzveduma “Lidojošais šķīvītis” (2017, DDT) dramatiskā darbība. Saskaņā ar Krūmiņa ieceri, izrāde iesākas gluži kā lidojošo šķīvīšu negaidīta parādīšanās uz Zemes, t. i., burtiski pārtraucot klases mācību stundu. Divi baltos astronautu kostīmos tērpti aktieri Samira Adgezalova un Jānis Kronis aicina skolēnus ne vien burtiski iznākt ārpus tik ierastajiem ikdienas skolas soliem, bet arī domāt ārpus rāmjiem. Priekšnesums veidots kā lekcija, un aktieri šāda tipa izrādēs kļūst par stāstniekiem, tieši kontaktējoties ar skatītājiem. Tekstā par kosmisko ceļojumu un nezināmām planētām nav skaidri nodalīts, kas ir fakti un kas – iespējamība, un šī intriga rosina aktīvi līdzdomāt un informācijā atpazīt viltus ziņas (fake news). Arī noslēguma epizodē citplanētiešu parādīšanās hologramma, ko radījusi māksliniece Kate Krolle, rosina aizdomāties par to, kas ir īsts un kas – izdomāts.

Skats no LNT izrādes "Šausmu autobuss" (2016, rež. K. Krūmiņš) // Publicitātes foto

Paula Pļavniece. “Meklējot Kukarambu”

Režisores Paulas Pļavnieces jaunākā vecuma bērniem adresētie iestudējumi tapuši Valmieras vasaras teātra festivālos 2017. un 2018. gadā, arī neatkarīgajā teātrī DDT, radošajā apvienībā KVADRIFRONS un Rēzeknes teātrī “Joriks”. Uzvedumi balstās uz šai auditorijai raksturīgu un saprotamu tēmu – spēlēšanos. Ne vien formāli, bet arī saturiski aktieru saspēle ar publiku kļūst par izziņas veidu, izrādes intrigu un kopīgi ar ģimeni pavadītu laiku. Neparastas vides izvēle – mēbeļu nams, baseins, cirka nojume vai sēdēšana uz skatuves kopā ar aktieriem, arī ir kā spēle ar priekšstatu – kur var notikt teatrāla darbība.

Par iemeslu rotaļai var kļūt gandrīz jebkas. Piemēram, izrādes “Perturbons” (2019, KVADRIFRONS) sākumā varoņi azartiski šifrē izrādes dīvaino nosaukumu, un process noder zilbju rotaļām un pirmā kontakta nodibināšanai ar auditoriju. Spēle rit te un tagad, raisot situācijas kopības sajūtu, ko skatītāji atzīmē: “Izrādes mijiedarbība ar skatītājiem ir nepiespiesta un brīva – nevienam nekur pret paša gribu nav jāiet un jāpiedalās.” [12] Turklāt bērni paši izvēlas, kā sauks viņu palīgu izmeklētāju komandu, kas meklēs pazudušo draugu. [13]

Meklējumi un rotaļas

Režisore no dramaturģijas paņem tikai iemeslu spēlei, izrādes sākas ar kādu noteikumu – bērnus nomācošu garlaicību (“Ezis, kurš mīlēja slepeni” (2017, teātris “Joriks”)) vai apstākļiem, kad klāt nav vecāku (“Kur pazudis Viktors Sapropelis?” (2018, VVTF)), vai brīdī, kad miega peles ir “vienas pašas mājās”, t. i., laikā, kad ir iespēja spēlēties (“Miega peles” (2019, DDT)).

Kritiķe Ieva Rodiņa atzīmē, ka Pļavniece atkārtoti pielieto vienkāršu dramaturģijas shēmu – detektīvu, lai meklētu kādu vai kaut ko, kam ir vārds, bet nav zināms – kas tas īsti ir, bet kura atrašanā tiek iesaistīti skatītāji. Arī “Perturbonā” pazudušais draugs ir nosacīts sižeta pavediens ar virzošo ideju “par kaut ko materiāli grūti tveramu, līdz galam racionāli neizskaidrojamu un nekontrolējamu, vienlaikus bīstamu un aizraujošu” [14].

Dažkārt nesaistītā struktūra rada iespaidu, ka notiekošais ir etīdes no negatavas izrādes mēģinājuma.

Tā, piemēram, dramaturģes Justīnes Kļavas stāstā “Kur pazudis Viktors Sapropelis?” (2017) rodama aktuāla tēma – vecāku aizņemtība ar darbu. Klāt neesošais tēvs ir aizrautīgs zinātnieks, kurš meklē sapropeli un nekad nav mājās, tāpēc nepieskatītie bērni sacer paši savu stāstu par nezināmo parādību ar dīvaino vārdu. Režisore neiet pa dramaturģijas piedāvāto ceļu, meklējot mītisko Viktoru Sapropeli, tā vietā ļaujot aktieriem improvizēt ar priekšmetu varbūtējām nozīmēm. Tas ir radošs process, ko aktieris Uldis Sniķeris raksturo kā “bagātinošu kopdarbu ar ļoti labu mikroklimatu, hierarhiju, produktivitāti – kolosālu daudzos līmeņos. Tas bija apliecinājums, cik šāds darba veids var būt auglīgs un patīkams.” [15]

Pārvērtības

Režisore izrāžu centrā vienmēr liek aktieri bez tēla vai rakstura konkrētības, piemēram, vienā no viņas pirmajām izrādēm “Mākoņi” (2014, DDT) izpildītāji Artūrs Putniņš un Andrejs Možeiko, skaitot Jura Kronberga dzejoļus no “Mākoņu grāmatas”, darbojas ar dažādiem fizikāliem un ķīmiskiem eksperimentiem. Jauki ir īsie brīži, kad bērni tiek darbībā iesaistīti tieši, taču eksplozīvo vielu reālā bīstamība šo iespēju ierobežo. Reizē ar eksaktas zinātnes skaidrojumiem – kā rodas mākoņi, lietus, sniegs un varavīksne un kā šīs parādības iespējams iegūt mājas apstākļos, aktieri lasa dzeju,  rosinot tēlainas asociācijas. Tas, vai redzamās pārvērtības kļūst par emocionālām metamorfozēm, paliek katra skatītāja individuālās uztveres jautājums.

Minētais dramaturģijas uzbūves princips atgādina Astridas Lindgrēnas Pepijas Garzeķes meklējumus pēc nezināmās Kukarambas, kur galu galā atrastā vērtība ir nevis lieta, bet katra paša individuāli un personiski sajustā attieksme. Pepijai “kukaramba” ir uz trotuāra ieraudzītā vabolīte, kādam citam varbūt tas ir kāds brīdis no Pļavnieces izrādes.

Skats no DDT izrādes "Mākoņi" (2014, rež. P. Pļavniece) // Foto - Inga Plūme

Ģirts Šolis. “Pavisam personīgi un ar garšu”

Ģirta Šoļa iestudējumi bērniem ieņem stabilu vietu Latvijas Leļļu, Liepājas un Liepājas Leļļu teātru, arī neatkarīgā teātra DDT repertuārā. Režisora radošais profils, kur muzikalitāte apvienojas ar plašajām objektu un leļļu teātra iespējām, raksturo viņa lielo un mazo formu izrāžu kopsaucēju.

Šoli interesē provocējošas tēmas, nenogludināti raksturi un īpaša klātbūtnes atmosfēra. Jāatzīst, ka viņa izrādes nekad nepārkāpj rampu, aicinot līdzdarboties tieši, tomēr robežu laušana ir viena no būtiskām režisora izrāžu tēmām.

Par to, cik daudz no apkārtējās dzīves var saprast bērni izrādēs, režisors runā, atklājot sociālo netaisnību izrādēs “Dželsomino melu zemē” (2017, Liepājas teātris), “Pēdu dzinējs Caps” (2016, Latvijas Leļļu teātris).

Formas ziņā nelielā piecdesmit minūšu izrāde “Ucipuci meklē mājas” (2020) pēc Zanes Zustas grāmatas “Ucipuci” motīviem gluži konspektīvi apkopo Šoļa izteiksmes bagāto buķeti. Stāstā par Itālijā pamesto rotaļlietu pūci Ucipuci, kas meklē ceļu uz mājām un satiekas ar Zirnekli, Odu, Circeni, spēlē muzikāli un plastiski izteiksmīgs aktieru duets Pēteris Lapiņš un Ilze Jura. Precīzajā skatuves darbības mikrodramaturģijā netrūkst asprātīgas pārejas, dzīvā aktieru plāna montāžas ar objektu raksturiem, neiztrūkstoši dzīvīga ir mūzikas klātbūtne. Mikus Frišfelda lipīgās dziesmas, pirmkārt, sniedz katram tēlam savu ritmu un emocionālo krāsu, ļaujot diviem aktieriem nospēlēt visas lomas. Otrkārt, mūzika apvieno skatuvi un zāli kopīgā saviļņojošā atmosfērā. Par to, ka nedzīvie objekti atdzīvojas un kļūst kā savējie, liecina mazo skatītāju rindas pēc izrādes pie skatuves, lai uzņemtu selfijus ar aktieriem un lellēm.

Komandas radīta atmosfēra

Režisora nopietnību, bērnus uzskatot par līdzvērtīgiem pieaugušajiem skatītājiem, raksturo radošo grupu augstā raudze un atdeve. Sadarbība ar tādiem oriģinālmūzikas autoriem kā Goran Gora, Kārlis Kazāks un Mikus Frišfelds rāda, ka skaņas celiņš ir tikpat emocionāli iedarbīgs kā darbības personāžs. Šolis spēj pulcēt ap sevi ansambli, atraisot katra aktiera īpašos dotumus un panākot visu iesaistīto mākslinieku spilgtu pašizpausmi. Veiksmīgais tandēms ar scenogrāfu un mākslinieku Reini Pētersonu kopš darba pie Erika Kestnera “Emīla un Berlīnes zēnu” uzveduma turpinās iestudējumos “Blēņas uz pasakas” (2015, DDT), “Pēdu dzinējs Caps”. “Abi mākslinieki neiet vieglāko ceļu, pašmērķīgi radot “kaut ko citādāku bērniem”, bet gan rūpīgi iedziļinās materiālā, katru nākamo iestudējumu radot arvien kvalitatīvāku.” [16] Kritikas vērtējumā abi autori viens otru papildina un darbā ar “Blēņu un pasaku” materiālu “(..) pieslēdz iekšējo azartu un rotaļīgumu, tādējādi radot emocionāli blīvu, iztēli rosinošu objektu izrādi bērniem.” [17]

Aicinājums uz sarunu

Par jaunākā vecuma auditorijas izvēli režisors runā ļoti personiski: “Bērnu leļļu teātrim pievērsos meitas dēļ, kā tēvs par savu svētu pienākumu uzskatīju uztaisīt ko tādu, kas patiktu manam bērnam.” [18] Pirmie Šoļa skatuves darbi top Latvijas Leļļu teātrī pēc Erika Kestnera grāmatām “Divas Lotiņas” (2012) un “Emīls un Berlīnes zēni” (2014), abi nopietni skar mūsdienu sabiedrības aktuālo vēlmi nerēķināties ar mazo cilvēku vajadzībām un rāda robežas, kas šķir un vieno cilvēkus emocionāli un pēc būtības. Abas izrādes iedziļinās ētikas jautājumos, abās krasi dalītas pieaugušo un bērnu pasaules un šim pretstatam atrasti spilgti paņēmieni. “Kāpēc Luīze un Lote ir lelles, bet pieaugušos varoņus spēlē aktieri? Kā plakanas, no kartona izgrieztas un apzīmētas figūras var iemiesot Emīla stāsta pieaugušo tēlus?” Tie ir jautājumi, kas tiek gaidīti un kam Šolis piešķir lielu vērtību. “Ja pēc izrādes (..) veidojas saruna starp bērnu un pieaugušo, tā ir ārkārtīgi svarīga lieta, ko man gribētos ielikt arī savos darbos.” [19]

Skats no LLT izrādes "Ucipuci meklē mājas" (2020, rež. Ģ. Šolis) // Publicitātes foto

Inga Tropa-Fišere. “Ūdens, uguns un citi”

Aktrises un režisores Ingas Tropas-Fišeres māksliniecisko neatkārtojamību raksturo izkāpināta suģestija, ko viņa meklē sajūtamajā, taču bieži neredzamajā spēles telpā. Viens no viņas pirmajiem darbiem bērniem “Kā Saule gadījās” (2012, DDT) aicina skatītājus caur ikdienišķo ielūkoties lielajā laiktelpas ritumā. Mitoloģiskie latviešu tautas teiku stāsti par zvaigžņu, ūdens un cilvēka izcelšanos (Vai zināt, kā Saule radusies? Kā zvaigznes sakritušas nakts palagā, un, kāpēc Mēnesis spīd?) raisās un top vienlaikus ar kopīgi darinātu cepumu mīklu. Paralēli notiekošā darbība un mitoloģiskais teksts satuvina dažādās, it kā nesavienojamās lietas. Izrāde apbur un pārsteidz ar tēlaini bagātu un vienkāršu risinājumu. Režisore atceras: “Ideja radās, darbojoties virtuvē kopā ar dēlu. Ikdienišķās lietas var pārvērsties iedvesmojošā rotaļā, sniedzot iespēju apgūt jaunas prasmes un zināšanas radošā un nepiespiestā veidā.” [20]

Vieliskums

Līdz šim režisores kontā ir divi uzvedumi ar nosaukumu “Ūdens”. Viens no tiem – mākslinieces diplomdarbs (Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Latvijas teātra muzejā, 2012), kur aktieri darbojas akvārijā, otrs – Valmieras vasaras teātra festivāla uzvedums 2018. gadā ugunsdzēsēju depo, kas pēta šīs daudzveidīgo vielu ar dažādām maņām. Neparastie notikumi kosmiskā kuģa laboratorijā un tikšanās ar ūdens iemītnieku zivi Hidru kalpo par teatrālu pamatu artistiskai improvizācijai, ko aktieri Lauma Balode un Toms Veličko izspēlē ar neviltotu azartu. Vislielāko skatītāju sajūsmu raisa epizode ar publikas līdzdarbošanās iespēju improvizētā ūdens plakšķināšanas “mūzikā”.

Ieguvēji no šīs performances ir tie, kas ļaujas sajūtām un iztēlei, ko rosina telpa, ūdens, gaismu un skaņu vide.

Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” uzvedumā (2013, DDT) par spēles atslēgu kļūst apkārtējo priekšmetu izpēte caur to savdabīgo vieliskumu, kas tuvina mazo skatītāju uztveri literāra darba emocionālajai būtībai. Ceļojums bērnības atmiņās notiek kopā ar aktieriem, Lauma Balode un Jānis Znotiņš lasa grāmatu un uz vietas to improvizēti izspēlē. Režisore par izrādes ieceri stāsta: “Man gribējās panākt to sajūtu, kāda ir bērnībā, kad tavā fantāzijas pasaulē raisās dažādi notikumi, tajā brīdī sava dzīve šķiet tik intensīva un aizraujoša (..).” [21] Izrāde sākotnēji tika izrādīta DDT “Spīķeru” ēkas bēniņu telpā, kas ar lauku šķūnīša videi līdzīgo atmosfēru radīja it kā citādas realitātes klātbūtnes sajūtu, kas pilna ar krāsainību un piepildīta ar smaržām, garšām, skaņām.

“Tuvums” – virzošais motīvs kalpo par atspērienu arī Rēzeknes teātra “Joriks” indiāņu stāsta “Drebošā telts” (2017) iestudējumam. Režisore aicina mazos skatītājus iepazīt mītisko pasauli caur rotaļu – zīmējot, veidojot, dejojot, muzicējot, līdzdarbojoties izrādes norisē [22]. Skatītāji sēž vigvamā – pēc indiāņu parauga darinātā papīra teltī, kas ik reizi tiek uzbūvēta no jauna un kur aktieri (Antilope – Laura Atelsone, Lācis – Kārlis Derums, Lapsēns – Kārlis Tols) darbojas blakus, izdzīvojot kādas indiāņu ģimenes attiecību stāstu.

Spēles ar stihijām

“Alise Brīnumzemē” (2019) pēc Luisa Kerola darba motīviem ļauj burtiski ieraudzīt digitālās tehnoloģijas. Izrādes scenogrāfs, video mākslinieks un papildinātās realitātes aplikācijas SAN autors ir Gints Gabrāns. Mērogā plašais Latvijas Nacionālā teātra lielās zāles multimediālais iestudējums režisores idejām paver jaunas robežas, aizraujošā spēļu pasaule iegūst pārsteidzošu telpu, tradicionālā skatuve – jaunu izteiksmi, un daļa skatītāju to atzīst par lielisku iestudējumu. Taču aktieru līdzdarbībai atstāta minimāla, vairāk ilustratīva nekā emocionāla darbošanās telpa. Teātra pasaule pakļaujas pārpasaulīgās abstraktās prakses meklējumiem, arī nereālās pasaules atveids sasniedz gandrīz tādu kā pielūgsmes līmeni, pravietiski definējot tehnoloģijas kā jaunu, līdz šim nezināmu mitoloģiju. Tropa-Fišere arī norāda, ka mūsdienu jaunie cilvēki ir piedzimuši pasaulē, kas ir pilnīgi citāda, nekā viņas paaudzes piedzīvotā: “Viņi jau piedzimst ar šo tehnisko vidi apkārt. (..) Šī ir tā Brīnumzeme un pasaule, kurā viņi dzīvo.” Režisore salīdzina tehnoloģijas ar uguni senatnē – ja ar to neprot rīkoties, tā var iznīcināt un radīt lielu postu. Bet, ja ar to iemācās rīkoties, tad tā var kļūt par cilvēka lielāko sabiedroto un palīgu visās dzīves jomās. [23] Mazajiem skatītājiem veltītajās izrādēs Tropas-Fišeres mākslinieciski spēcīgākie ir atradumi mitoloģijas un mītiskās pasaules (teiku, ticējumu, u. tml.) inscenējumos un piedzīvojuma elementos.

Skats no Rēzeknes teātra "Joriks" izrādes “Drebošā telts” (2017, rež. I. Tropa-Fišere) // Publicitātes foto

Jānis Znotiņš “palaiž auļos iztēli”[24]

Aktiera un režisora Jāni Znotiņu pieeju raksturo liels skaits daudzveidīgu literāro materiālu, kas viņu atšķir no citiem šajā laukā strādājošiem. Plašais loks iekļauj klasikas un mūsdienu latviešu autorus, te ir gan Anna Brigadere, Valdis Zālītis, Alberts Kronenbergs, Kārlis Vērdiņš, Regīna Ezera, gan krievu autors Ivans Krilovs, gan dāņu rakstniece Janne Tellere. Hronoloģiski pēdējos astoņus gadus redzams, ka gan dramatizējumi (režisors pastāvīgi sadarbojas ar aktrisi un dramaturģi Anci Muižnieci), gan iestudējumi virzās no klasikas uz mūsdienām, no vispārīgiem jautājumiem uz aktuāliem, no poētiski rotaļīga sarunas toņa uz vairāk racionāli būvētu struktūru.

Režisora īpašā kvalitāte ir skatītāja “redzēšana”, Znotiņa rūpīgo attieksmi pret auditoriju raksturo viņa izteiktais novērojums par publiku: “Tā reakcija, kad izrādi skatās klases biedri, būtiski atšķiras no tām emocijām, kad uz teātri nāk ģimenes. Tie paši bērni, tā pati izrāde, bet uztvere pavisam savādāka.” [25]

Iztēlošanās kā spēles veids

Pazīstamākais (sabiedrībā raisījās plašas diskusijas grāmatas nosaukuma dēļ) Znotiņa iestudējums “Kaka un pavasaris” (2015) jau piecus gadus ir pieprasītākais no “Istaba teātra” repertuāra. Ar šo izrādi sākas viņa atzinības ceļš un vienlaikus arī pilnīga nodošanās bērnu teātra laukam. “Kaka un pavasaris” ļauj ieraudzīt režijas instrumentus un mērķtiecīgu trāpījumu auditorijas uztverē. Lucija Krāmere, Štutgartes Jaunā teātra dramaturģe, kura 2017. gada martā ciemojās Rīgā, saka: “Bērnība ir laiks ar pastiprināto interesi par ķermeni, tā ir pasaules izpētes sastāvdaļa. Izrāde jau nav par kakām. Tas vairāk ir stāsts par pasaules izpēti, nosaukums šo izziņas procesu ļoti labi atspoguļo.” [26]

Režisora radošais credo redzams arī Valmieras Drāmas teātrī tapušajā izrādē “Staburaga bērni” (2016), kur partnerībā ar Aigaru Apini uz pilnīgi tukšas skatuves abi aktieri uzbur iztēles ainas, liekot skatītājiem piedzīvot neviltotu klātbūtnes sajūtu. Spilgtākajās epizodēs izdodas “sinhronizēt XIX gadsimtu, kurā Valdis Zālītis rakstīja savus Staburaga bērnus, un XXI gadsimtu, kurā dzīvo viņa izrādes skatītāji.” [27] Kritiķe Undīne Adamaite uzskata Znotiņu par labu bērnu izrāžu režisoru, jo “viņš nekautrējas no morāles un ētikas. Nereti to galīgi aplam vienādo ar didaktiku. Tā ir izrāde ar nepārprotamu goda kodeksu.” [28]

Valmieras teātra izrāde “Dievs. Daba. Darbs” (2018) būtiski attīsta teksta un darbības attiecības. Ja mazās formas iestudējumos teksts kalpo par pamatu aktiera spēles improvizācijai, tad Brigaderes varones mazās Anneles monologi izvēršas, pateicoties viņas Balsīm jeb domu tēliem, ko iejūtīgā un spēcīgā aktierdarbā izspēlē Inese Pudža. Aktieri Aigars Apinis, Kārlis Arnolds Avots, Rihards Jakovels un Ingus Kniploks nospēlē to, ko varone iztēlojas – notikumus, personāžus, objektus, dzīvniekus un daudz ko citu. Teksts gūst plašāku nozīmi, tas veido iztēles gleznu attiecībās starp literāro materiālu un poētisko skatuves telpu kā atspēriena punkts nākamajai darbībai, attiecībām, iekšējiem lēmumiem. Anneles piedzīvojumus un garīgo telpu parāda Lakats – sataustāms, samurcams, izlēkājams, salokāms un visādi pārveidojams, kur tinas, grūstas, plosās un visādi citādi darbojas viņas domu Balsis. Lakatam ir simboliska nozīme – tas tiek salocīts maziņš, izplešas kā debesjums pāri skatītāju galvām, tas izgaismojas zils, sārts, dzeltens un citās krāsās. Scenogrāfijas elements, ko piedāvā mākslinieks Artūrs Arnis un jūtīgi izgaismo gaismu partitūras autors Mareks Lužinskis, iemieso dažādus tēlus. [29]

Neērti un būtiski jautājumi

Aktierspēles viegluma ziņā Znotiņa iestudējumos var saskatīt delartiskas klaunādes elementus, taču to temati veltīti smagiem, neērtiem sabiedrības dzīves šodienas jautājumiem. Dzīves pabērnu stāstā “Cilvēkam vajag suni” (2020, VDT) akcenti likti uz jūtīgumu, kas dzīvniekiem piemīt vairāk nekā cilvēkiem. Kolorītās, niansētās aktierspēles etīdēs atpazīstamas Regīnai Ezerai svarīgās cilvēku dziļākās motivācijas. Valmieras Lielās zāles izrādē darbība notiek priekšplānā, tādejādi aktieru pārtapšana no tēla uz tēlu ir atklāta un saprotama skatītājiem.

Znotiņš uzsver: “Pirmām kārtām es gribu (..), ka teātris ir dzīvu cilvēku brīnums, kur aktieri var būt tas un tas, arī suns, un viss pārējais, ka tas nav noslēpts aiz tehnoloģijām.” [30]

Sociāli aktīvu un vienlaikus poētisku nostāju pauž arī mazās formas izrādē “Tētis” (2019, “Istabas teātris”) – iestudējumā pēc Kārļa Vērdiņa dzejoļu sērijas, kas veltīta bērnu un vecāku attiecībām. Monoizrādes aktieris Oskars Vīksne saka: “Man ļoti patīk, ka no visiem dzejoļiem, ko mēs esam izvēlējušies, tā situācija nav nemaz tik krāsaina un skaista, kā mēs to varētu iztēloties, kādai tai vajadzētu būt. Tā tas mūsdienās arī lielākoties ir, (..). Vērdiņš rāda realitāti.” [31] Scenogrāfes Bertas Vilipsones metaforiskais milzīgais tēta mētelis ir izteiksmīga izrādes sastāvdaļa, kas rosina mazos skatītājus sajust to, kas ir tētis, māte, ģimenes jēdziens kopumā.

Skats no "Istabas teātra" izrādes "Tētis" (2019, rež. J. Znotiņš) // Publicitātes foto

Jaunākie teātra iestudējumi aktualizē tik svarīgo komunikāciju ar skatītāju, meklējot mūsdienu bērnu uztverei atbilstošas mijiedarbības formas.

 

 

Pētījums tapis, pateicoties VKKF kultūras projektu konkursā piešķirtajai autora radošajai stipendijai.

 


[1] Fischer-Lichte, Erika “The Transformative Power of Performance: A New Aesthetics”, 2008
[3] Nagel L.&Hovik L. The SceSam Project—Interactive dramaturgies in performing arts for children https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/08929092.2016.1225611
[5] Nosaukti un raksturoti seši sadarbības – līdzdalības – emocionālas iesaistes veidi un mijiedarbības līmeņi. No dramaturģijas viedokļa analizētas šādas formas: tradicionāla dramaturģija; noslēgta stāsta forma; forma, kurā paredzēta bērnu iesaistīšanās vai dialogs; improvizācijas forma, kas notiek kopā ar bērniem – skatītājiem. Liza Nagela (Lisa Nagel) ir projekta SceSam mākslinieciskā vadītāja, viņas kolēģi ir režisore Lize Hovika (Lise Hovik) un producents Hege Knarviks Sande (Hege Knarvik Sande).
[6] Silvija Radzobe 02.05.2016. Teātra kritiķa dienasgrāmata. Aprīlis – IV: https://www.kroders.lv/runa/834
[7] Ieva Rodiņa 26.01.2019. Beigās uzvarēs draudzība: https://www.kroders.lv/verte/1206
[8] Ilze Kļaviņa “150 minūtēs apkārt zemeslodei”. Latvijas Avīze, 2017.gada 7.marts: https://www.la.lv/150-minutes-apkart-zemeslodei
[10] “Meklējot jaunas formas”, kroders.lv 2017/05/03 https://www.kroders.lv/runa/948
[12] Dita Jonīte "Kvadrifrona" spēles Perturbonā, 06.03.2019: https://satori.lv/article/kvadrifrona-speles-perturbona
[13] Ieva Rodiņa Beigās uzvarēs draudzība, 26.01.2019:   https://www.kroders.lv/verte/1206
[14] Ieva Rodiņa Beigās uzvarēs draudzība, 26.01.2019:   https://www.kroders.lv/verte/1206
[15] Kristiāna Šuksta  AKTIERIS RUNĀ: Uldis Sniķers,  28.05.2019: https://www.kroders.lv/runa/1284
[16] Rūta Briede Mazs un saprasts, 27.11.2015: https://satori.lv/article/mazs-un-saprasts
[17] Rūta Briede Mazs un saprasts, 27.11.2015: https://satori.lv/article/mazs-un-saprasts
[18] Aija Kaukule Bērnības pēdu dzinējs Šolis, 2016.gada 12. maijs: https://www.la.lv/bernibas-pedu-dzinejs-solis
[19] Aija Kaukule Bērnības pēdu dzinējs Šolis, 2016.gada 12. maijs: https://www.la.lv/bernibas-pedu-dzinejs-solis
[20] http://dirtydealteatro.lv/skolas-soma/
[21] http://dirtydealteatro.lv/skolas-soma/
[22] Lāsma Zute-Vītola “Drebošā telts” ieved bērnus indiāņu pasaulē, Replay.lv, Kultūras ziņas,  2017.gada 13. marts  (Latvijas Radio studija Latgalē) Tropa balstās uz lingvista, etnomuzikologa un stāstnieka Džeimī de Andželo (Jaime de Angulo) “Indiāņu teikām” un uzsver, ka “svarīgākais šajā izrādē nebūs galamērķis, bet gan pats ceļš – nepārtrauktas mainības pilns. Kā arī spēlēšanās un radīšanas prieks.”
[26] “Meklējot jaunas formas”, kroders.lv, 2017/05/03: https://www.kroders.lv/runa/948
[28] Turpat.
[29] Ilze Kļaviņa Atklājums ar lielo burtu 2018.gada 12. jūnijs  https://www.la.lv/dievs-daba-darbs

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt