Līsi Aibela 23.11.2020

“Jaunā normalitāte” Igaunijas teātrī

Skats no Tallinas Pilsētas teātra izrādes "Cilvēka balss" // Publicitātes foto

Līdzās Latvijas teātra aktuālā procesa vērtēšanai vietne KrodersLV vēlējās palūkoties arī uz situāciju kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – teātrī laikā, kad to ietekmējusi globālā pandēmija. Par to, kādi procesi, pārmaiņas un tendences 2020. gadā vērojamas Igaunijas teātrī, īpaši KrodersLV raksta Līsi Aibela (Liisi Aibel) – Igaunijas Teātra aģentūras starptautisko attiecību koordinatore.

 

Igauņi sevi uzskata par teātra nāciju. 2019. gadā, vēl “normālajā situācijā”, Igaunijas teātrus apmeklēja gandrīz valsts iedzīvotāju skaitam atbilstošs skaits skatītāju. Tika nospēlēti vairāk nekā septiņi tūkstoši izrāžu (7047), kopumā pulcējot vairāk nekā 1,2 miljonus skatītāju (1 273 3030). Teātru repertuārā kopumā bija vairāk nekā sešsimt iestudējumu (610), no kuriem trešā daļa (222) bija jauniestudējumi. Minētie rādītāji toreiz pārsniedza pagājušā un aizpagājušā gada rādītājus, jo statistikas datus papildināja vairākas privātas teātra kompānijas un neatkarīgo producentu projekti, kopskaitā sasniedzot rekordlielu teātra kompāniju skaitu Igaunijā – 65 vienības, kas ir līdz šim vēsturiski lielākais reģistrēto teātru un teātra kompāniju skaits. [1]  Taču, kā zināms, 2020. gada 13. marts kļuva par pavērsiena punktu, kad pasaulē notika būtiskas izmaiņas.

Ārkārtas situācija jeb lokdauns

Igaunijas teātri uz notiekošo reaģēja samērā ātri, pāris nedēļas pēc ārkārtas situācijas ieviešanas dažādos Igaunijas nostūros pašizolēšanos ievērojošajiem teātra cienītājiem pamazām sākot piedāvāt tiešsaistes programmas – agrāko iestudējumu videoierakstus, grāmatu lasījumus, tiešsaistes tikšanos ar aktieriem un režisoriem utt. Igaunijas teātra aģentūra sāka publicēt iknedēļas vēstkopu, apkopojot visus tīmeklī piedāvātos teātra notikumus. Vēstkopa bija ļoti populāra apmēram mēnesi, līdz aprīļa vidum, un tas bija skaidrs signāls, ka auditorija ilgojas pēc kultūras baudīšanas. Pagaidām vēl nav apkopoti dati par internetā skatāmo izrāžu un notikumu skatītāju skaitu (tie tiks publicēti 2021. gada rudenī), tomēr var diezgan droši apgalvot, ka skatītāju interese bija liela.

Viens no būtiskākajiem “jauno laikmetu” iezīmējošajiem notikumiem bija “Attālinātais spocīgās spriedzes festivāls” (Festival of Spooky Action at a Distance/ Kõheda vastasmõju festival), ko aprīļa sākumā organizēja radošā apvienība eˉlektron. Ārkārtas situācijas ieviešana nozīmēja festivāla sākotnējo plānu atcelšanu, tādēļ komanda nolēma pāris nedēļu laikā izveidot divvirzienu tiešsaistes straumēšanas platformu (skat.elektron.live), kur mākslinieku un skatītāji varētu viens otru ne tikai redzēt, bet arī savstarpēji mijiedarboties. Tādējādi tika veidots personisks un uz komunikāciju orientēts medijs, kas atšķīrās no standarta tiešsaistes straumējumiem. Ekrāna kreisajā pusē atradās skatuve (tiešsaistes straumējums) māksliniekiem, labajā pusē – josla, ko veidoja skatītāju datoru kameru attēli. Izskata ziņā attēls atgādināja savdabīgu, īpaši pielāgotu twitch.tv un Zoom apvienojumu, kurā bija iespējama tieša un vienlaicīga mijiedarbība starp cilvēkiem abās ekrāna pusēs. [2]

Vēl viens vērā ņemams pandēmijas teātra notikums bija Tallinas Pilsētas teātra jauniestudējuma pirmizrāde Inimese hääl jūnijā. Tā bija digitāla monodrāma, kuras pamatā ir Žana Kokto luga “Cilvēka balss" un kuru iestudējis Kristjans Suitss (Kristjan Suits). Iestudējums jau sākotnēji bija paredzēts auditorijai tiešsaistē (1500 skatītāju 3 izrādēm, uz kurām biļete maksāja 12,5 eiro). Lai arī apmēram 50  skatītāji drīkstēja arī apmeklēt katru izrādi arī klātienē, galvenā uzmanība tika pievērsta tiešsaistes straumējumam atbilstošam operatora darbam. “Cilvēka balss” bija izcils piemērs klātienes/attālinātas skatīšanās duālajai sistēmai, kura, visticamāk, kļūs par pastāvīgu kultūras dzīves daļu arī tad, ja pandēmija kādreiz beigsies.

Ekrānšāviņš no “Attālinātā spocīgās spriedzes festivāla” (Festival of Spooky Action at a Distance/ Kõheda vastasmõju festival)

Atbalsta sistēma

Satraukums par pēkšņu ienākumu zaudēšanu ārkārtas situācijas iestāšanās laikā, protams, bija milzīgs gan pašnodarbināto brīvmākslinieku, gan institūciju darbinieku vidū. Kultūras ministrijas un Igaunijas Kultūrkapitāla atbalsta sistēmas tika izstrādātas līdz aprīļa beigām. Kultūras ministrija piedāvāja segt daļu izmaksu gūtajiem zaudējumiem saistībā ar atceltajiem pasākumiem vai kultūras un sporta organizāciju aktivitāšu pārtraukšanu (atbalsta shēma teātriem kopā aptvēra 4 miljonus eiro) gan publiskajā, gan privātajā sektorā. Tāpat daļēju kompensāciju varēja saņem ārkārtas situācijas laikā slēgto organizāciju fiksēto neatceļamo maksājumu segšanai. Atbalsts pašnodarbinātajām radošajām personām bija 4,2 miljoni eiro, kas, nodrošinot minimālo algo 6 mēnešu periodā, ļāva atbalstīt apmēram 1200 dažādu kultūras jomu radošās personas.

Igaunijas Kultūrkapitāla fondā joprojām varēja iesniegt pieteikumus un saņemt finansējumu, kā arī iesniegt atskaites tādā pašā kārtībā kā pirms pandēmijas. Papildus Kultūrkapitāla fonds piedāvāja instrumentu, ar kura palīdzību dažādu nozaru padomēm un reģionu ekspertu grupām bija tiesības piešķirt īpašas stipendijas atzītām radošām personām un sportistiem viņu darbības uzturēšanai.  Tādējādi Teātra mākslas padome piešķīra 107 stipendijas 500-100 eiro apjomā vienai personai. [3]

Teātru atvēršana pēc ārkārtas situācijas

Par spīti tīmeklī skatāmo izrāžu un pasākumu popularitātei pandēmijas sākumā pavasara beigās gan mākslinieki, gan skatītāji bija noguruši no tiešsaistes kultūras pārsātinājuma. Pirmais svaiga gaisa malks bija skatuves mākslas festivāls “Baltoscandal”, kas jūlija pirmajās dienās notika Rakverē. Parasti “Baltoscandal” ir starptautisks festivāls. Sākotnējā 2020. gada programma sastāvēja no dažādu pasaules valstu mākslinieku iestudējumiem, taču COVID-19 dēļ festivāla komanda bija spiesta pārplānot koncepciju pāris mēnešu laikā. Tā rezultātā tika radīta neparasta programma, kas sastāvēja no deviņām igauņu laikmetīgās skatuves mākslas pirmizrādēm, kuras pavasarī nācās atcelt [1]. Papildus tika izrādītas trīs ārzemju filmas un izveidota viena sākotnējā programmā paredzētā instalācija. 

“Baltoscandal” bija pirmā reālā iespēja skatītājiem atgriezties teātra zālēs pēc vairāk nekā trīs mēnešu pārtraukuma, un šī iespēja tika patiesi novērtēta – biļetes bija izpārdotas uz gandrīz visām izrādēm un festivāla notikumiem.

Lai arī tikai par 50% piepildot zāles atbilstoši spēkā esošajiem ierobežojumiem, kopš jūlija sākuma teātra sezona turpinājās parastajā kārtībā līdz pat augusta beigām. Divu vasaras mēnešu laikā notika četrdesmit pirmizrādes (salīdzinājumam – 2019. gadā notika kopumā 49 pirmizrādes), deviņas no tām minētajā “Baltoscandal” festivālā. Attiecībā uz tematiku un estētiku jāatzīmē, ka izolācijas un tās ietekmes uz cilvēkiem kā sabiedriskām būtnēm  klātesamība uz skatuvēm ieguva plašāku rezonansi nekā agrāk, tomēr, tā kā vasaras sezona teātros tika plānota ilgi pirms pandēmijas sākuma, pagaidām īsti nevar runāt par būtiskām izmaiņām, kuras varētu klasificēt kā pandēmijas faktoru. 

Skats no Valtera Sīļa un Rasas Bugavičutes-Pēces kopdarba "Man bija brālēns" (teātris "Vaba Lava") festivālā "Baltoscandal" (2020) // Publicitātes foto

Atgriešanās “jaunajā normalitātē”

Kopš augusta beigām un līdz pat oktobra beigām Igaunijā teātra zāles atkal bija simtprocentīgi pilnas un teātri strādāja tāpat kā pirms ārkārtas situācijas martā. Taču COVID-19 izplatība atkal palielinās, un teātra vidē joprojām manāms zināms satraukums. Ikviena institūcija darbojas ar “B” plānu kabatā, lai būtu gatava reaģēt jaunas ārkārtas situācijas gadījumā, taču pašlaik vēl īsti nav skaidrs, kādas būs šādas realitātes ekonomiskās sekas. Jā, Kultūras ministrija aprīlī rada iespēju sniegt patiešām dāsnu atbalstu nozarei, taču vai tas nenozīmē, ka līdz šim brīdim krīzes pabalstu līdzekļi jau būs izsīkuši? Šie jautājumi, protams, ir hipotētiski, taču nezināmā nākotne saprotami palielina uztraukumu kultūras jomā (patiesībā droši vien tāpat kā jebkurā ekonomikas jomā).

Var runāt arī par izmaiņām skatītāju uzvedībā. Skatītāji vairs nepērk teātra biļetes uz izrādēm, kas paredzētas pēc ilgāka laika, un tā ir jauna situācija teātru mārketinga un pārdošanas komandām, jo ienākumi no biļešu pārdošanas ir kļuvuši daudz neparedzamāki nekā agrāk.

Teātru zāles joprojām ir piepildītas, jo igauņi mīl teātri, taču tomēr ne tik pilnas kā pirms pandēmijas. Lai nomierinātu skatītāju prātus, Igaunijas skatuves mākslu institūciju asociācija apgalvo, ka teātri saistībā ar vīrusa izplatību gaisā ir drošāka vieta nekā sporta pasākumi, jo publika sēž mierīgi un vīrusu sev apkārt neizplata. [5] Šāds uzskats sākotnēji var šķist naivs, taču patiesībā līdz pat šim brīdim tiešām nav novērots neviens vīrusa uzliesmojums, par kura avotu varētu uzskatīt teātri. Lielākā daļa teātru ir ļoti piesardzīgi un rūpīgi ievēro drošības pasākumus un ierobežojumus. Piemēram, lai arī sejas masku valkāšana Igaunijā vēl nav bijusi obligāta, teātri aicina skatītājus izrādes laikā tās tomēr izmantot. Tāpat daudzas teātra kompānijas piekopj skatītājam pretimnākošu naudas atmaksas politiku par teātra biļetēm, lai novērstu to, ka skatītāji ar jebkādām slimības pazīmēm atrastos teātrī.

​Nākotnes prognozes

Raksta sākumā atspoguļotie dati attiecas uz 2019. gadu. Patlaban ir īstais brīdis nepateicīgajam uzdevumam izteikt neprecīzas nākotnes prognozes par turpmāko nākotni. Ko nesīs nākotne? Vai teātra apmeklēšanas tradīcija kļūst nesvarīgāka? Kā jaunās tiešsaistes straumējuma platformas un interneta vietņu/tiešsaistes divpusējo sistēmu iespējas ietekmēs skatītājus, teātra veidotājus un institūcijas?

Pašlaik mēs vēl īsti nezinām, kādas tiešas pārmaiņas varētu notikt, taču var diezgan droši apgalvot, ka pārmaiņas ir nenovēršamas un daži uzvedības modeļi noteikti mainīsies. 23. novembrī, kad tiek publicēts raksts, Igaunijā izziņoti nedaudz stingrāki ierobežojumi teātru apmeklējumam, sākot no 28. novembra. Igaunijas teātri joprojām ir atvērti, taču skatītājiem, atrodoties teātrī, obligātas ir sejas maskas. Visi teātri joprojām var strādāt ar 100% zāles piepildījumu, izņemot Tallinas un Narvas teātrus, kur skatītāju skaitam jābūt 50% apjomā no iespējamā. Tāpat no 23. novembra, atrodoties teātrī, skatītājiem obligātas ir sejas maskas. Cerēsim, ka teātri paliks “svētās drošās vietas” vēl ilgi, neiestājoties nepieciešamībai tos slēgt vai atkal uz pusi (vai mazāk) samazināt skatītāju skaitu.

No vienas puses, 2019. gads, iespējams, ir kādā ilgākā laika posmā intensīvākais gads teātra jomā. No otras puses, kā labi zināms, kvantitāte ne vienmēr nozīmē kvalitāti, un varbūt mēs pat varēsim nākotnē atskatīties uz pašreizējo sajūtu un mazliet skumīgi secināt, ka pašreizējā krīze bija tieši tas, kas teātra pasaule bija vajadzīgs, lai sagatavotos iekarot jaunas virsotnes.  

 

Rakstu no angļu valodas tulkojusi Lauma Mellēna-Bartkeviča


[1] Sippol, Tiia 2020. 2019. gada dati Igaunijas teātrī. – www.teater.ee
[2] Rattasepp, Märten 2020. eˉlektron – pētījumi ārpus mākslas un zinātnes robežām. – Laikraksts Estonian Up & Coming. 
[3] Instrumenti COVID-19 izplatīšanās seku mazināšanai Igaunijas kultūras un audiovizuālajā sektorā. – www.kul.ee, 06.05.2020.
[4] Tostarp pirmizrādi piedzīvoja dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces un režisora Valtera Sīļa kopdarbs “Man bija brālēns”. Informācija par izrādi angļu valodā pieejama šeit: https://vabalava.ee/en/program/mul-oli-nobu/
[5]Skatuves mākslu institūcijas asociācija: teātros nav novēroti koronavīrusa uzliesmojumi. – www.news.err.ee, 22.09.2020. 

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt