Kristina Steiblīte 08.12.2020

Gaidot atgriešanos pie normālā

Skats no festivāla "Sirenos" performances ““Ilgas un citas preces” // Publicitātes foto

2020. gada marta vidū Lietuvā tika izsludināta karantīna [1]. Tikai pāris dienu iepriekš teātri vēl plānoja pirmizrādes, viesizrādes un jauniestudējumus un negaidīja, ka viss pēkšņi pilnībā noklusīs. Tomēr tā notika. Gandrīz visus trīs pirmās karantīnas mēnešus bija aizliegts ne tikai spēlēt izrādes teātros, bet arī mēģināt vienā telpā. Vasarā un rudens sākumā ierobežojumi tika ievērojami atviegloti. Taču pašlaik, kad atkal izsludināta karantīna un no jauna ir aizvērušās teātru durvis, nākas gaidīt labākus laikus. Šī piespiedu pauze ir laba iespēja izvērtēt, cik elastīgs ir Lietuvas teātris, kā teātra mākslinieki un producenti centās pielāgoties situācijai un vai laikā, kad teātros nācās pārtraukt iestudējumu rādīšanu, Lietuvas teātri atrada jaunus veidus, kā komunicēt ar skatītāju. Īsā atbilde varētu skanēt šādi: jaunu komunikācijas veidu intensīvāka izpēte norit piesardzīgi, Lietuvas teātra mākslinieki pandēmijas laikā nav meklējuši īpaši elastīgus risinājumus, taču producenti, kuri galvenokārt darbojas nevalstiskajā sektorā, ir bijuši neatlaidīgi un spējuši pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Nu par visu plašāk.

Viena no pirmajām problēmām, par kurām sāka skaļi runāt martā pēc karantīnas izsludināšanas, bija sociālās garantijas māksliniekiem, kuri strādā nevalstiskajā sektorā. Lietuvas Kultūras padome ienākumu avotus zaudējušos māksliniekus atbalstīja ar vienreizējiem maksājumiem, kā arī izsludināja papildu finansēšanas projektus, kas māksliniekiem sniedza iespēju ne tikai turpināt iesākto darbu, bet arī īstenot jaunas radošās ieceres. Nevalstiskajā sektorā strādājošie producenti apvienojās Nevalstisko skatuves mākslas organizāciju asociācijā un lielākoties sekmīgi sāka pieprasīt valstiskajam sektoram līdzvērtīgu vietu diskusijās par kultūras situāciju.

Tādējādi, plānojot un vērojot situāciju, kā arī aizstāvot citam cita intereses, teātra jomā strādājošie jutās kaut nedaudz atviegloti, lai gan valdīja un atkal valda liela neziņa, un nākotne ir neskaidra.  Dažām neatkarīgajām organizācijām aktuāls kļuva pat izdzīvošanas jautājums. Tomēr kļuva acīmredzams, ka teātra kopienai Lietuvā ir savdabīgs mugurkauls – neliela cilvēku grupa, kuru uztrauc visu skatuves mākslas veidu liktenis un kura spēj ne vien organizēt pasākumus, bet arī pilnvērtīgi iesaistīties kultūrpolitikas veidošanā.

Tomēr patlaban pavasara optimisms ir izgaisis. Laikā starp diviem karantīnas periodiem Lietuvā notika Seima vēlēšanas, un, rakstot šo tekstu, vēl arvien nav skaidrs, kurš būs jaunais kultūras ministrs un kāda tieši būs jaunās valdības nostāja kultūras – jo īpaši nevalstiskās kultūras – jautājumā. Turklāt izsīkst arī visu to fondu līdzekļi, kuri atbalsta kultūras darbiniekus, tāpēc pašlaik vairs nevaram cerēt uz tādām pašām finanšu injekcijām kā pavasarī.

Gaidot jaunumus par turpmāko četru gadu valsts kultūrpolitikas virzieniem un informāciju par jau sagatavoto projektu finansēšanu, paliek neskaidra ne vien politiskā un finansiālā Lietuvas teātra nākotne, bet arī estētiskie virzieni un iespējas uzturēt saikni ar skatītājiem. Pandēmijas laikā īpaši aktuāls kļuva jautājums par Lietuvas teātra seju. Taču tas nav nekas jauns – teātris Lietuvā pēdējo gadu laikā ir intensīvi mainījies. Vecākās paaudzes režisoriem arvien retāk iestudējot izrādes vai dodoties strādāt uz ārzemēm, biežāk skatāmi jaunāku paaudžu režisoru darbi, kuros izceļas nozīmīgāko režisoru un teātra pedagogu stilu ietekme, kā arī atturība eksperimentos. Bet šajos darbos atklājas lietuviešu teātrī līdz šim mazāk aktuālais kopienas gars – gan tēmu izvēlē, gan arī radošajā procesā.

Pandēmijas laikā visai nepatīkami iezīmējās bailes eksperimentēt. Pēc karantīnas izsludināšanas martā daži teātri sāka rādīt izrāžu video ierakstus, savukārt, kad aktieriem jau tika atļauts pulcēties teātrī – arī jaunāku iestudējumu translācijas tiešraidē.

Tomēr tika izveidota arī viena virtuāla izrāde, kuru bija paredzēts skatīties ekrānā – KOSMOS THEATRE izrāde “Protests” (Protestas, rež. Žilvins Vingelis (Žilvinas Vingelis)), kā arī tika uzsākta sērija “Dejas brokastis“ (Šokio pusryčiai), kas aicināja karantīnas laikā izkustēties, savos ekrānos vērojot profesionālus dejotājus. Bet daži teātra praktiķi uzsāka ar teātri nesaistītas aktivitātes, piemēram, Klaipēdas Jaunatnes teātra aktieri vadāja bibliotēkas grāmatas senioriem. Šķiet, ka visbūtiskākais saziņā ar skatītājiem teātriem bija aicināt tos neatdot iegādātās biļetes un gaidīt labākus laikus, kad atkal būs iespējams apmeklēt teātri. Jāatzīst, ka lielākajai daļai pacietīgo skatītāju vasarā un rudens sākumā patiešām izdevās noskatīties vēlamās izrādes.

Skats no KOSMOS THEATRE izrādes “Protests” (rež. Žilvins Vingelis) // Publicitātes foto

Pirmais karantīnas periods bija laiks, lai plānotu, domātu un varbūt pat mēģinātu izrādes, bet ne lai mestos īstenot jaunas idejas un izmēģinātu jaunas tehnoloģijas. Vairāk tika gaidīta atgriešanās pie normālās situācijas un pie ierastām izrāžu iestudēšanas un rādīšanas formām, nekā mēģināts pielāgoties situācijai, kas mainījusies uz neparedzami ilgu laiku. Kad jūnijā karantīna tika atcelta, šķiet, visi vieglāk uzelpoja – tai nelaimīgajai pandēmijai vairs nebūs jāpielāgojas. 

Pēc pāris mēnešiem parādījās liels pirmizrāžu un festivālu birums, un daudzos gadījumos esošā situācija tika drīzāk ignorēta, nekā apdomāta. Vispirms jau tāpēc, ka pat visjaunākos iestudējumus sāka plānot un mēģināt vēl pirms karantīnas un pandēmijas ar pavisam citu skatījumu uz pasauli.

Tāpēc, pat neskatoties uz valdības norādījumiem par ierobežoto skatītāju skaitu un to, ka visiem bija jāvalkā aizsargmaskas, pirmizrādi piedzīvoja divas aptuveni sešas stundas garas izrādes – “Republika” ( Respublika) Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī (rež. Lukašs Tvarkovskis (Lukasz Twarkowski)) un “Austerlics” ( Austerlicas) Valsts Jaunatnes teātrī (rež. Kristians Lupa (Krystian Lupa)). Kaut gan izrādēs skartās tēmas nav pilnībā atrautas no pašreizējām aktualitātēm, iestudējumu garums [2] akcentēja to, cik atrauti no vīrusa, masku un dažādo ierobežojumu nogurdinātās sabiedrības ir teātra mākslinieki.

Skats no Lietuvas Valsts Jaunatnes teātra izrādes “Austerlics” (rež. Kristians Lupa) // Publicitātes foto

Taču bija arī mākslinieki, kuri jūtīgāk izturējās pret skatītājiem un esošo situāciju. Piemēram, festivāla “Jaunā Baltijas deja” (Naujasis Baltijos šokis) organizatori vasarā izveidoja īpašu brīvdabas izrāžu programmu. Tajā tika prezentētas gan ārzemju mākslinieku, gan arī dažas jauno Lietuvas dejotāju un horeogrāfu darbu skices. Savukārt starptautiskā festivāla “Sirēnas” (Sirenos) veidotāji pavasarī paziņoja, ka neīstenos starptautisko programmu un tās vietā rādīs Lietuvas teātra izrāžu skati. Teātra mākslinieki tika aicināti piedalīties konkursā un piedāvāt jaunu radošo darbu idejas, kas būtu pielāgotas gan iespējamiem stingrākiem, gan arī atvieglotākiem ierobežojumiem. Festivāla organizatoru izveidota komisija atlasīja interesantākos projektus, un septembra beigās un oktobra sākumā “Sirēnu” skatītāji varēja noskatīties sešas jaunas izrādes.

Dažas no šīm izrādēm bija iestudētas jau labi pazīstamā formātā – kā brīvdabas dramatiskā teātra izrādes, kā instalācija galerijā vai performances, ar kurām tiek piepildīta telpa. Bet šo izrāžu vidū bija arī daži formas eksperimenti.

Piemēram, iizrāde kioskā, ko vienlaikus var noskatīties tikai viens skatītājs, izrāde, kurā nepiedalās aktieri, bet skatītāji izmanto īpaši šim notikumam izveidotu mobilo lietotni savos mobilajos tālruņos un seko instrukcijām, kā arī izrāde-realitātes šovs, kas skatītājiem bija pieejama trīs diennaktis. Interesantākie “Sirēnu” pasūtītie eksperimenti nebija vien tie, kas aicināja piedzīvot jaunas teātra formas. Gluži pretēji – iespējams, formas ziņā inovatīvākais darbs “NO FAKE*” (rež. Tads Montrims (Tadas Montrimas)), iegrūžot visiem rokās telefonus, ignorēja to, ka skatītāji dodas uz teātri, lai gūtu kopīgu pieredzi, un tās vietā piedāvāja katram pašam blenzt telefona ekrānā un pildīt (vai arī ne) tajā redzamos norādījumus. Savukārt viens no brīnišķīgākajiem un visvairāk skatītāju uzmanību saņēmušajiem eksperimentiem – Ļuda Paruļska (Liudas Parulskis) un Egles Mikuļonītes (Eglė Mikulionytė) performance kioskā “Ilgas un citas preces” („Lūkesčiai ir kitos prekės“), kas radās kā Ļ. Paruļska māksliniecisko pētījumu turpinājums, nevis esošās situācijas dēļ.

Skats no festivāla "Sirenos" izrādes "NO FAKE*" (rež. Tads Montrims) // Publicitātes foto

“Sirēnām” veidotajā izrādē “Emigranti” (Emigrantai), kuras pamatā ir Slavomira Mrožeka (Sławomir Mrożek) luga un kuru iestudējis Darjus Gumausks (Darius Gumauskas), lieliski atklājās Lietuvas teātra sabiedrības attieksme pret pandēmiju. Lai arī šī bija brīvdabas izrāde, kurā aktieri spēlēja uz balkona, tomēr tas bija ierastā teātra (tā dēvētās melnās kastes teātra) piemērs. Kaut gan iestudējuma veidotāji bija pacentušies izmantot ne visai tradicionālu telpu, nebija grūti iztēloties, ka šī izrāde bez lielām izmaiņām varētu nonākt uz teātra skatuves. Tāpēc uzzināt, ka izrādi gaida tieši šāds liktenis, nebija nekāds pārsteigums – izmainot dažus elementus un pievienojot vairākus apstākļu noteiktus risinājumus, šīs izrādes veidotāji un kopumā gandrīz visi Lietuvas teātra mākslinieki gaida iespēju atgriezties atpakaļ uz skatuves un spēlēt skatītājiem, kas sapulcējušies zālē. Mākslinieku vidū trūkst vēlmes mainīt gan izrāžu veidošanas, gan arī rādīšanas paradumus, un arvien biežāk publikas skatienus nomaina profesionāļu vadīta kamera.

 

Rakstu no lietuviešu valodas tulkojusi Kristiāna Tīlika.
Raksts publicēts VKKF mērķprogrammas "Kultūras nozares dokumentēšana" ietvaros.

 


[1] Lietuviešu valodā gan oficiālajos avotos, gan presē netiek lietots apzīmējums “ārkārtējā situācija”, bet gan “karantīna” (karantinas) vai  “vispārēja karantīna” (visuotinis karantinas). Šī raksta autore arī daudzviet izmantojusi tieši šādu apzīmējumu lietuviešu valodā, kas tekstā tulkots kā “karantīna” un kas šajā gadījumā apzīmē dažādus valdības noteiktos drošības pasākumus un ierobežojumus teātriem, muzejiem, skolām, ēdināšanas iestādēm u. c. – tulk. piez.

[2] Izrādes “Republika” ilgums – 6 stundas, izrādes “Austerlics” – 5 stundas 30 minūtes – red. piez.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt