Silvija Geikina 19.02.2021

Talantīgs, erudīts, ar skolotu gaumi

Latviešu teātra vēsturē zināmas vairākas aktieru dzimtas, kurās bērni un bērnu bērni turpina vecāku aizsākto ceļu skatuves mākslā. Rakstnieku, literatūrzinātnieku, teātra zinātnieku dzimtu ir maz. Grēviņu dzimta ir viena no nedaudzajām, kurā vairākās paaudzēs sastopami populāru rakstnieku, dzejnieku, teātra zinātnieku vārdi. Dzimtas aizsākums ir izcilais dzejnieks Valdis Grēviņš, kura dzeja bija ļoti populāra viņa dzīves laikā un atrod daudz cienītāju arī mūsdienās. Viņa vecākais dēls Valts Grēviņš, kura simtgadi atceramies šogad, ir pirmais teātra zinātnieks Latvijā pēc Otrā pasaules kara, kurš sarakstījis grāmatas par latviešu teātra režisoriem Aleksi Mierlauku un Eduardu Smiļģi, kā arī aktieri Jāni Osi. Jaunākais dēls Māris Grēviņš ir apjomīgās monogrāfijas “Dailes teātris” (izdota 1971) autors. Grēviņu dzimtai piepulcējusies Māra Grēviņa dzīvesbiedre, teātra zinātniece Gundega Saulīte, kuras pētījumi teātra vēsturē un recenzijas par izrādēm veido ievērojamu un nozīmīgu latviešu skatuves mākslas daļu. Visbeidzot atraktīvais, dzīvespriecīgais un enerģiskais Māra Grēviņa un Gundegas Saulītes dēls, radio dīdžejs Toms Grēviņš, kurā šķiet sakoncentrējies Grēviņu dzimtas nemiers, radošums, meklējumi.

Ļoti skopajās ziņās par Valta Grēviņa dzīvi un daiļradi atrodams kāds interesants stāsts par Valta literāro darbību bērnībā. 1929. gadā, kad Valtam ir vien astoņi gadi, laikrakstā “Atpūta” parādās īss Valta sacerējums “Vistiņas bēres”. Valta darbiņš nav vienīgais kāda bērna sacerējuma publicējums laikrakstā. Ir arī citu darbi, taču Valta rakstītais atšķiras no pārējiem, kuri lielākoties raksta par ikdienišķām lietām, piemēram, par iešanu riekstos, par bailēm no tumsas, kad mammas nav mājās. Šajā darbā jūtams iztēles un fantāzijas lidojums, jaunu vārdu meklējumi. Gailis viņam, piemēram, ir Skaņknābis, vistiņa – Kladzenīte, tītars – Buldurs Šajā bērnišķīgajā darbiņā iezīmējas rotaļīga, asprātīga attieksme pret vārdu, pret parādībām, situācijām.

Šis rotaļīgums, asprātīgais vieglums, pat zināma pārgalvība ieraugāmi arī visos vēlākajos Valta Grēviņa rakstos un grāmatās.

Valts Grēviņš dzīvoja ļoti strauji, enerģiski un radoši. Un aizgāja mūžībā četrdesmit gadu vecumā 1961. gadā. Taču viņa padarītais latviešu teātra vēsturē pelnījis uzmanību. It kā nojauzdams, ka viņa dzīves ceļš nebūs garš, Valts Grēviņš steidzās. Nav daudz rakstnieku un literatūrzinātnieku, kuru pirmais darbs tiek publicēts vēl vidusskolas laikā. Valta Grēviņa garais stāsts “Nams Raiņa bulvārī” nāk klajā 1938. gadā, kad tā autors mācās Rīgas 1. ģimnāzijā. Tajā pašā gadā Valta Grēviņa tulkojumā iznāk divi austriešu rakstnieka Pētera Rozegera sējumi. Un kur tad vēl ļoti aktīvais sabiedriskais darbs, piedalīšanās literatūras un dramatiskajos pulciņos. Valta skolas biedrs, literatūrzinātnieks Voldemārs Ancītis rakstā “Atceroties Valtu Grēviņu” atzīmē toreizējo vidusskolēnu lielo zinātkāri un aktivitāti: “Mūs urdīja simts jautājumu, un mēs uz tiem meklējām atbildes visur – grāmatās, izrādēs, izstādēs. Ticība mākslas visspēcībai skubināja arī mūs pašus rakstīt, meklēt, darboties. Valts Grēviņš mūsu vidū bija viens no rosīgākajiem – nenoliedzami talantīgs, erudīts, ar skolotu gaumi, un viņa dzeja un proza, palaikam parakstīta ar Valta Vitolda vai V. Vitolda vārdu, bija sacerēta pietiekami labā stilā, intriģējoši, atjautīgi un liecināja par autora literāro kultūru.” [1]

Diemžēl šai zinātkārajai un enerģiskajai vidusskolēnu paaudzei atbildes uz viņus interesējošiem jautājumiem nācās meklēt ne tikai grāmatās, izrādēs un izstāžu zālēs. Pamalē jau sāka liesmot Otrā pasaules kara ugunis. Latvijā 1940. gada 17. jūnijā iesoļoja padomju karaspēks. Grāmatām un izstāžu zālēm kādu laiku bija jāpagaida. Reālā dzīve uzdeva pavisam citus jautājumus. Pēc Rīgas 1. ģimnāzijas beigšanas 1939. gadā Valts uzsāk studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā. Un arī šeit viņš ir ārkārtīgi aktīvs. Vada Universitātes literāro pulciņu, darbojas dramatiskajā pulciņā, iesaistās pirmās latviešu literatūras un mākslas dekādes Maskavā sagatavošanas darbā.

1941. gadā laikrakstā “Studentu Avīze” parādās Valta Grēviņa recenzija par teātra izrādi “Hodža Nasredins” Dailes teātrī. Autors aplūko režisora Aleksandra Leimaņa daiļradi, raksta par galvenās lomas atveidotāju Leonīdu Leimani: “LPSR Valsts Dailes teātris jau ilgāku laiku gatavo jaunu, pavasarīgu inscenējumu Leonīda Solovjova un Viktora Vitkoviča austrumniecisko komēdiju “Hodža Nasredins”. Šis vārds – Hodža Nasredins latviešiem vēl diezgan svešs, bet ļoti populārs austrumos, viņpus Kaukāza kalniem. Hodža Nasredins ir īsts tautas varonis, asprātīgs vagabunds, apkārtklīdējs, kuram “māja ir visa plašā pasaule”, apmēram tas pats, kas Eiropā Pūcesspieģelis… Cilvēks, tas ir visaugstākais, un kā cilvēku – tautas domu izteicēju A. Leimanis tver Nasredinu romantiski kāpinātā formā, kamēr viņa pretiniekus rāda groteskā plāksnē. Mūziku jaunajai lugai komponējis M. Zariņš, dejas iestudējis S. Hiors ar asistenti Ē. Ferdu, dekoratīvo ietērpu darinājis Ģ. Vilks,” [2] varam lasīt nelielā rakstā, kuru parakstījis V. G.

Pēc Otrā pasaules kara Valts Grēviņš rosīgi darbojas dzejas un prozas laukā. Kādu brīdi ir laikraksta “Literatūra un Māksla” atbildīgais sekretārs un raksta recenzijas par teātra izrādēm un grāmatām. Tiek uzņemts LPSR Rakstnieku savienībā, jauno autoru sekcijā. Par dzejas jautājumiem jaunos autorus konsultē Valdis Lukss, par prozas – Anna Sakse. Valts Grēviņš raksta gan dzeju, gan prozu. 1945. gada 8. februārī Rakstnieku savienības klubā tiek apspriesti Valta Grēviņa darbi, par kuriem izteikta arī kritika.

1946. gada novembrī Valtu Grēviņu no Padomju Latvijas Rakstnieku savienības izslēdz. Neko tik kriminālu izdarījis vai uzrakstījis Valts šai laikā nebija. Viņa rakstos un recenzijās sastopama obligātā padomju retorika – teikumi par “padomju iekārtas lielajām priekšrocībām salīdzinājumā ar kapitālismu”, par padomju cilvēka “laimi, brīvību un neiedomājami lielajām iespējām” atšķirībā no buržuāziskās Latvijas.

Uzmanīgs cenzors Valta dzejoļos gan varēja atrast “riskantu koķetēšanu ar formālismu, aizraušanos ar izdomājumiem, nevēlēšanos spilgti atklāt jaunos sasniegumus un notikumus Padomju Latvijā, idealizēti apgaismotas personīgās mīlas dēkas un to izraisītās smalkās kaites” [3].

Šādus izteikumus par to gadu jauno dzejnieku un prozaiķu (tātad arī par Valta Grēviņa) devumu varam atrast konsultantes Annas Sakses vērtējumos laikrakstā “Literatūra un Māksla”.

Taču galvenais Valta Grēviņa izslēgšanas no RS iemesls, šķiet, bija viņa tēva Valda Grēviņa dzejas krājums “Lapas lido, lapas skan” [4]. Tas bija iznācis 1946. gadā un piedzīvojis smagu kritiku par dzejas “neatbilstību padomju lirikas nostādnēm, noskaņām un tematikai, par formālismu, ieslīgšanu dekadentismā, tematiskā vienpusībā”. Par šo lielo “nodarījumu” Valdi Grēviņu atlaida no darba Dailes teātrī, kurā viņš bija literārās daļas vadītājs un kuram, Līvijas Akurateres vārdiem runājot, bija “svarīga loma teātra repertuāra un tātad arī radošās sejas veidošanā pēckara periodā”. 1951. gadā Valdi Grēviņu apcietina un izsūta uz Sibīriju.

Valts Grēviņš meklē palīdzību pie sava krusttēva un Grēviņu ģimenes drauga Eduarda Smiļģa un lūdz aizbilst kādu vārdu par tēvu. Taču šoreiz Smiļģis nevar palīdzēt. Viņš pats kritis nežēlastībā un aizsūtīts uz Maskavu pamācīties padomju režijas mākslu. Valts Grēviņš “paslēpjas” teātrī. Kādu laiku strādā Ceļojošajā teātrī par literārās daļas vadītāju, bet tad sāk pētīt aktieru un režisoru daiļradi un rakstīt grāmatas.

1956. gadā Latvijas Valsts izdevniecība izdod divas Valta Grēviņa grāmatas: “Aleksis Mierlauks” un “Eduards Smiļģis”. Monogrāfija par Aleksi Mierlauku ir vienīgā par šo latviešu režijas mākslas celmlauzi izdotā grāmata. Pirms tam par viņu bijušas vairākas publikācijas žurnālos un laikrakstos, bet grāmatu uzrakstījis vienīgi Valts Grēviņš. Tajā ir daudz vērtīgas informācijas par Alekša Mierlauka meklējumiem, strādājot pie Raiņa lugas “Uguns un nakts” pirmiestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī un vēlākajiem uzvedumiem Nacionālajā teātrī.

Īpaši nozīmīga un vērtīga ir Valta Grēviņa grāmata “Eduards Smiļģis”. Tā iznākusi kā veltījums Smiļģa 70. gadu jubilejā, un tajā atrodamas daudzas pirmreizējas ziņas par Dailes teātra dibināšanu 1920. gadā, par slavenākajiem Eduarda Smiļģa iestudējumiem. Valta Grēviņa grāmatā publicētās atmiņas, nostāsti, anekdotes daudzkārt citētas un pārstāstītas, un kļuvušas par leģendām. Šajā grāmatā Eduards Smiļģis ir klātesošs. Autors ar viņu ir daudz sarunājies un citējis režisora teikto. Grāmatā bieži izlasāms teikums: “Smiļģis stāsta”, un tālāk seko skaists un dažreiz pat amizants dižā meistara stāstījums. Piemēram, par Dailes teātra dibināšanu ir Smiļģa stāsts: “Kara laikā sagandētās telpās ar izvazātu inventāru daži šķietami neprātīgi ļautiņi vāca kopā visādas vecas grabažas un raudzījās, ko no tām varētu likt lietā. Pirka dēļus, zāģus un naglas, pirmajiem skatuves ietērpiem izmantoja vecas dekorācijas, tās novārot zaldātu putras katlā. Mākslinieciskais personāls strādāja līdzi visus tehniskos darbus. Mēģinājumus veica pie 5 grādu temperatūras, ūdensvadi nefunkcionēja.” [5]

Šādu Eduarda Smiļģa stāstījumu grāmatā ir daudz, gan par Dailes teātra īpatno stilu, gan repertuāru, gan aktieru darbu. Līdzās Smiļģa teiktajam grāmatas autors uzklausījis un pierakstījis arī režisora līdzgaitnieku atmiņas un stāstus par Smiļģi. Ir arī amizanti un anekdotiski nostāsti. Piemēram, Valentīns Skulme atcerējies Smiļģa teikto “Spēlēju, dancoju” aranžēšanas mēģinājumā: “Aranžēšanas mēģinājumā lugas eksemplārs jātur rokā. Citādi, suflieri klausoties, kļūstam nevērīgi pret lomas tekstu. Un jābūt klāt zīmulim. Es kādreiz pirms kara “ielēcu” vienā lomā saslimušā Mierlauka vietā. Loma bija jāsagatavo divās dienās. Tas bija iespējams vienīgi tāpēc, ka Mierlauks brīnišķīgi bija sastrādājis savu lomu ar zīmuli. Ja visiem būtu labi sastrādātas lomas, arī nākamās paaudzes varētu zināt, kāda bijusi jūsu tēlu partitūra. Melduci! Rakstiet uz ziņojumu dēļa – aktieriem ņemt līdzi uz mēģinājumu zīmuļus!” [6]

Grāmatā lasāma arī dziļi nopietna un profesionāla Eduarda Smiļģa aktiera un režisora darba analīze, nospēlēto lomu un iestudēto uzvedumu saraksts. Tā ir ļoti vērtīgs un nepieciešams izziņas avots teātra vēsturniekiem.

Mūža pēdējos gadus (1959-1961) Valts Grēviņš pavada Liepājā. Viņš ir precējies ar teātra un kino zinātnieci Valentīnu Freimani, kura tajos gados strādā un dzīvo Liepājā. Valts Grēviņš ir Valsts Liepājas teātra literārās daļas vadītājs, piedalās teātra repertuāra veidošanā, meklē lugas, dramatizē prozas darbus. Kopā ar autoru Miervaldi Birzi dramatizē stāstu “Visiem rozes dārzā ziedi…”, kura skatuviskais variants ir iemīļots un populārs skatītāju vidū un gūst atzinīgus kritiķu vērtējumus. Šai laika posmā tiek strādāts arī pie grāmatas par Jāni Osi. Publicēta tā gan tiek tikai pēc tās autora nāves – 1962. gadā.

Valts Grēviņš rakstījis arī lugas – vairākus viencēlienus, lugu “Viesi”, traģikomēdiju “Sveiks, nelaiķi”. Pēdējā no tām piedzīvojusi iestudējumu 2002. gadā Alūksnes Tautas teātrī “Slieksnis” Ulda Sedlenieka režijā. 2003. gadā Alūksnes Tautas teātris ar šo iestudējumu viesojās Ed. Smiļģa Teātra muzejā. Valta Grēviņa dzīvesbiedre Valentīna Freimane, atzinīgi novērtējusi šo uzvedumu, piebilda, ka izrāde viņai atgādinājusi sāpīgus notikumus lugas “Sveiks, nelaiķi” uzrakstīšanas laikā. “Oficiāli luga vēl nebija iesniegta, kad kā zibens spēriens no gaišām debesīm – čekas sekretāra Augusta Vosa kārtējais ideoloģiskais ķengu raksts ar uzbrukumiem arī Valta lugai, kur esot apmelota padomju īstenība. Tas nozīmēja lugas nāves spriedumu,” atcerējās Valentīna Freimane. Lugas iegūlušas arhīvos un netiek izrādītas, taču Valta Grēviņa grāmatas pieejamas teātra mākslas cienītājiem.

 


[1] Žurnāls “Karogs”, 1981, Nr.6,  187 lpp.
[2] Raksts pieejams www.periodika.lv krājumā šeit.
[3] Laikraksts “Literatūra un Māksla”, 1945, 19. okt., Nr. 40.  Raksts pieejams www.periodika.lv krājumā šeit.
[4] Šeit Latvijas Radio 1 raidījums par dzejas krājumu.
[5] Grāmata “Eduards Smiļģis”, Latvijas Valsts izdevniecība, 1956, 16. lpp.
[6] Grāmata “Eduards Smiļģis”, Latvijas Valsts izdevniecība, 1956, 174. lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt